Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

PIEKTĀ NODALA

3

Toraks iedomājās, ka vajadzētu tam uzgaudot. Taču, ja vilcēns atnāktu, tas tikai prasītu ēst. Turklāt gaudošana varētu pievilināt lāci. Tāpēc Toraks uzvilka zābakus un gāja pārbaudīt lamatas un makšķerauklas.

Āķi bija tukši, izņemot vienu, uz kura karājās kādas inazas zivtiņas asakas, kuras kāds bija glīti noskrubinājis gandrīz tīras. Ar slazdiem Torakam bija veicies labāk. Vienā no tiem spirinājās mednis. Gaļa!

Nomurminājis ātrus pateicības vārdus putna garam, Toraks apgrieza spārnotajam kaklu, uzšķērda tam vēderu un jēlas aprija siltās aknas. Tās bija rūgtas un glumas, taču viņš bija pārāk izbadējies, lai ņemtu to vērā.

Mazliet iestiprinājies, puisis piesēja putnu pie jostas un gāja pārbaudīt nolīdzsvaroto akmeni.

Torakam par atvieglojumu pazīstamā kucēna zem tā nebija. Vilcēns sēdēja blakus mātei un ar ķepu bikstīja tās dvakojošo ķermeni. Kad parādījās Toraks, tas pa­skrēja viņam pretim, tad atskatījās uz vilcēni un sašutis iesmilkstējās. Viņš gribēja, lai Toraks palīdz saprast, kas noticis.

Zēns nopūtās. Kā lai viņš izskaidro nāvi, ja pats par to nekā daudz nezina?

- Nāc, iesim! viņš teica, nemaz necenzdamies runāt vilku valodā.

Kucēns saspicēja lielās ausis.

- Nekas te vairs nav darāms, Toraks nepacietīgi at­kārtoja. Iesim.

Pie būdas viņš noplūca un izķidāja medni, kuru uzlika uz oglēm cepties. Vilcēns metās tam virsū.

Toraks satvēra tā purnu un piespieda pie zemes.

- Nē! puisis rūca. Tas ir mans!

Kucēns padevās un dauzīja pret zemi asti. Kad Toraks palaida vaļā tā purnu, viņš apvēlās uz muguras, parādīja savu gaišo, pūkaino pakrūti un atieza zobus platā smaidā, kas nozīmēja atvainošanos. Ar pieklājīgi pieliektu galvu viņš patecēja mazliet tālāk, lai būtu drošā attālumā.

Puisis apmierināts pamāja ar galvu. Kucēnam bija jāie­lāgo, ka Toraks ir bara vadonis, citādi nākotnē viņš spētu sagādāt ne mazums nepatikšanu. «Kādā nākotnē?» zēns bozās. Vilcēns viņa plānos nemaz neietilpa.

Ceptās gaļas smarža aizdzina visas pārējās domas. Uz oglēm čurkstēja tauki. Mutē krājās siekalas. Toraks aši norāva mednim vienu kāju un iebāza to bērza zaru žāklē par ziedojumu ģints aizbildnim, pēc tam viņš apsēdās, lai ieturētos pats.

Tas izrādījās visgaršīgākais ēdiens, kādu viņš jebkad bija baudījis. Toraks apsūkāja katru gaļas gabaliņu, no kauliem nolaizīja taukus un noskrumšķināja katru apsvilušo putna ādas gabaliņu. Viņš piespieda sevi neņemt vērā lielās, dzintardzeltenās acis, kas vēroja katru viņa kumosu.

Beidzis ēst, Toraks ar plaukstas virspusi noslaucīja muti. Vilcēns sekoja katrai viņa kustībai.

Puisis dziļi un apmierināti nopūtās.

- Ak, cik labi, viņš nomurmināja.

Toraks norāva cepetim atlikušo kāju un pameta to tālāk.

Vilcēns to acumirklī notiesāja. Tad tas ar cerību pil­nām acīm pavērās Torakā.

- Man vairs nekā nav, zēns teica.

Kucēns nepacietīgi iesmilkstējās un uzmeta skatienu medņa pārpalikumiem puiša rokās. Toraks kaulus bija nolupinājis tīrus, un no tiem tagad sanāktu labu labās adatas, makšķerāķi un buljons; taču, tā kā viņa rīcībā nebija katliņa, par buljonu vajadzēja aizmirst.

Sapratis, ka ar to jāsamierinās, puisis pusi atlikušā medījuma pameta kucēnam.

Vilcēns to samala spēcīgajos žokļos, tad saritinājās un tūlīt pat aizmiga: silta, pelēka, pulsējoša zvērādas bum­biņa.

Arī Torakam gribējās gulēt, taču viņš zināja, ka ne­spēs iemigt. Kad iestājās nakts un uznāca aukstums, viņš joprojām sēdēja un skatījās liesmās. Tagad, ticis vaļā no drudža un apēdis mazliet gaļas, viņš visbeidzot atkal spēja sakarīgi domāt.

Toraks atcerējās lauci ar beigtajiem meža zirgiem un lāča izvalbītās acis. «Tas kādam pieder,» bija sacījis tētis.

To apsēdis kāds dēmons, kas padarījis viņu ļaunu.»

«Bet kas īsti ir dēmoni?» Toraks prātoja. To viņš nezi­nāja. Viņš vienīgi bija dzirdējis, ka dēmoni nīst visu dzīvo un dažreiz izbēg no citpasaules, iznirdami no zemes, lai sētu slimības un postu.

Tā sēdēdams un prātodams, Toraks saprata: kaut gan viņš zina pietiekami daudz par medniekiem un me­dījumu par lūšiem un āmrijām, sumbriem un zirgiem, un briežiem -, viņš nenieka nejauš par citiem Meža ra­dījumiem.

Zēns zināja tikai to, ka ģinšu aizbildņi sargā nometnes un ka spoki vētrainās naktīs gaudo kailos koku zaros, mūžam meklēdami savas zaudētās ģintis. Viņš zināja, ka, tāpat kā cilvēki dzīvo būdās, akmeņos un upēs mīt slēpņļauži, un tie izskatās gluži ciešami, kamēr nepagriež pēc­puses, kas ir iekritušas kā izpuvuši koki.

Bet par Pasaules Garu, kas sūta lietu un sniegu, un medījumu, Toraks nezināja tikpat kā neko. Līdz pat šim brīdim viņš par to gandrīz nekad nebija domājis. Tas at­radās tik tālu: neiedomājami spēcīgs gars, kas dzīvo tālu projām savā Kalnā; Pasaules Garu neviens nekad nebija redzējis, bet runāja, ka vasarā tas staigā kā vīrs ar brieža ragu žuburu uz pieres, bet ziemā kā sieviete ar kailiem, sarkaniem vītola zariem matu vietā.

Toraks nolieca galvu uz ceļiem. Zvērests tētim gulēja viņam uz sirds kā akmens bluķis.

Pēkšņi ar saspringtu ņurdienu pamodās vilcēns.

Toraks pielēca kājās.

Vilks skatījās tumsā: tas bija saspicējis ausis, un spalva uz muguras tam bija sabozusies. Tad tas aizdrāzās no gaismas loka un pazuda naktī.

Toraks nekustēdamies stāvēja ar tēva nazi rokā. Zēns juta, ka viņā noraugās koki. Viņš dzirdēja, kā tie sačuks­tas.

Kaut kur netālu savu žēlabaino nakts dziesmu uzsāka sarkanrīklīte. Parādījās vilcēns: spalva tam bija pieglausta, purns mīlīgs un pat mazliet tā kā smaidīgs.

Toraka tvēriens uz naža spala atslāba. Lai arī kas šeit tika vazājies, tas bija projām un no tā vairs nebija jābai­dās. Ja tuvumā būtu lācis, sarkanrīklīte nedziedātu. Tas nu bija skaidrs.

Toraks no jauna apsēdās.

«Nākamā pilnmēness laikā tev jāatrod Pasaules Gara kalns,» viņš sev teica. Tētis bija sacījis: «Kad sarkanā acs ir visaugstāk debesīs, dēmoni ir visstiprākie. Tu to zini.»

«Jā, es patiešām to zinu,» Toraks nodomāja. «Es zinu par sarkano aci. Esmu to redzējis.»

Katru rudeni lielais vērsis Sumbrs visvarenākais citpasaules dēmons izbēg naksnīgajās debesīs. Vispirms tas ar noliektu galvu kārpa zemi, un ir manāmi tikai tā zvaigžņotie pleci. Taču, kad iestājas ziema, tas izaug vēl lielāks un slejas pakaļkājās. Tad var redzēt arī mirdzo­šos ragus un ar asinīm pieplūdušo sarkano aci. Ziemas sarkano zvaigzni.

Un sarkano vītolu mēnesī tā ceļas augstāk un ļaunums niig augumā. Tad apkārt sāk klīst dēmoni. Tad lācis klās neuzveicams.

Pametis skatienu augšup, Toraks cauri zariem redzēja spīdam aukstas zvaigznes. Austrumu pusē pie apvāršņa, I ieši virs Augsto kalnu tālajām ēnām, viņš pamanīja Lielā Sumbra zvaigžņoto plecu.

Patlaban bija briežu auru mēneša beigas. Nākamajā mēnesī dzeloņplūmju mēnesī kļūs redzama sarkanā acs un lāča spēks būs vēl lielāks. Kad pienāks sarkano vītolu mēnesis, zvērs taps neuzveicams.

«Dodies uz ziemeļiem,» bija vēlējis tētis. «Daudz dienu tev nāksies iet.»

Torakam nemaz negribējās doties uz ziemeļiem. Ceļš viņu aizvestu svešā pasaulē prom no nelielā Meža pleķīša, kuru viņš pazina. Bet tētis tomēr droši vien uzskatīja, ka tur Toraks būs drošībā, citādi nebūtu viņam licis zvē­rēt.

Zēns pasniedzās pēc zara un sabikstīja ogles.

Viņš zināja, ka austrumos aiz Biezā meža atrodas Augstie kalni, kas izlokās no Skrajā meža dienvidu zie­meļu virzienā kā milzīgs vaļa mugurkauls. Un viņš bija dzirdējis ļaudis runājam, ka Pasaules Gars mīt kalnā, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem. Taču nevienam ne­bija izdevies tam piekļūt tuvumā, jo Gars ar gaudojošu sniega vētru un briesmīgu nogruvumu palīdzību visus allaž aiztrieca atpakaļ.

Toraks visu dienu tika skrējis uz ziemeļiem, taču bija nonācis tikai līdz Augsto kalnu dienvidu pakājei. Viņš nesaprata, kā viens pats varētu tikt līdz mērķim. Puisis joprojām jutās vārgs pēc pārciestā drudža, un viņa spēkos nebija doties tik tālā ceļā.

«Vēl neiešu,» viņš prātoja. «Nedrīkst divreiz pēc kārtas pieļaut vienu un to pašu kļūdu un gaužas muļķības dēļ aiziet bojā. Jāpavada kāda diena tepat. Jāatgūstas. Un tad uz priekšu!»

Šādi izlēmis, viņš sāka justies mazliet labāk.

Piemetis ugunskuram malku, Toraks pārsteigts ievē­roja, ka uz viņu nolūkojas vilcēns. Acis tam bija modras un nemaz neizskatījās bērnišķīgas: tās bija kā pieaugu­šam vilkam. Zēns no jauna dzirdēja tēva vārdus: «Vilkam ir tādas acis kā nevienam citam radījumam izņemot cilvēku. Vilki ir māsu tuvākie radinieki, Torak, un tas redzams viņu acīs. Vienīgā atšķirība ir krāsa. Vilku acis ir zeltainas, bet mūsu pelēkas. Taču pats vilks to neredz, jo viņa pasaulē nav krāsu. Vienīgi sudrabotās un pelēkās.»

Toraks bija apjautājies, kā tētis to zina, bet viņš ti­kai smaidīja, purināja galvu un teica, ka to izstāstīs, kad Toraks paaugsies. Bija lērums jautājumu, kurus viņš ga­tavojās izskaidrot, kad Toraks paaugsies.

Puisis sadrūma un paberzēja seju.

Vilcēns joprojām viņu vēroja.

Tam jau piemita kaut kas no pieauguša vilka skais­tuma: slaids, gaišpelēks purns; lielas, sudrabpelēkas ausis ar melniem galiņiem; glītas acis, kuras ietvēra tumšs ap­spalvojums.

Šīs acis. Tik skaidras kā saules atspulgs pavasarīgā upē…

Pēkšņi Toraku piemeklēja dīvaina sajūta, ka vilcēns zina, par ko viņš domā.

«Vilki,» zēnam ausīs skanēja tēta čuksti, «mežā ir tādi paši mednieki kā mēs. Tie medī baros. Tiem patīk sarunā­ties un spēlēties. Tie arī bezgalīgi mīl savus dzīvesbiedrus un mazuļus. Un ikviens vilks dara visu, kas tā spēkos, bara labā.»

Toraks iztaisnoja muguru. Vai to tētis bija mēģinājis viņam pateikt?

«Tavs ceļvedis tevi atradīs.»

Vai varētu būt, ka šis kucēns būs viņa ceļvedis?

Toraks nolēma to pārbaudīt. Nokremšļojies viņš nomelās četrrāpus. Zēns nezināja, kā vilku valodā ir «kalns», tāpēc viņš minēja: pamājis ar galvu un dobji un skaļi ierējies, viņš mēģināja pajautāt, vai vilcēns zina ceļu.

Vilciņš saspicēja ausis, paskatījās uz Toraku un pie­klājīgi novērsa skatienu, jo pārāk cieši skatīties otram acīs vilku valodā nozīmē draudēt. Pēc tam tas piecēlās, izstaipījās un slinki pašūpoja asti.

Nekas šajās kustībās neliecināja, ka viņš ir sapratis jautājumu. Tas atkal bija parasts kucēns.

Bet vai tiešām?

Vai tiešām Toraks šo skatienu būtu pārpratis?