Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

trīsdesmit otra nodala

Torakam izdevās izvairīties, un cirvis nosvilpa viņam gar ausi, sašķaidīdams ledu uz klints sienas vietā, kur viņš bija stāvējis.

Hords to pacēla.

- Atdod Nanuaku! viņš kliedza. Es to nogādāšu Kalnā!

- Liec man mieru! Toraks atcirta.

Varēja dzirdēt, kā netālu aizā drūp ledus. Lācis bija gandrīz jau klāt.

Horda izmocītā seja saviebās sāpēs. Toraks ar grūtī­bām spēja iztēloties, ka tas sevi piespiedis viņiem sekot pa dēmona apsēsto Mežu, bijis tik drosmīgs, ka nav baidījies izsaukt Pasaules Gara dusmas un spēris soli uz takas.

- Atdod man Nanuaku, Hords atkārtoja.

Vilks devās jauneklim virsū; viss viņa ķermenis bija pārvērties par dusmās trīcošu kamolu. Tas vairs nebija vilku mazulis; tas bija nikns, jauns vilks, kas aizstāvēja barabrāli.

Hords nepievērsa dzīvniekam ne mazāko uzmanību.

- Es to dabūšu! viņš sauca. Arī es esmu vainīgs, ka tā noticis. Es darīšu tam galu!

Pēkšņi Toraks saprata.

- Tas biji tu, viņš teica. Tu biji klāt, kad tika uz­meistarots lācis. Tu dzīvoji pie Staltbriežiem. Tu palīdzēji kroplajam klaidonim ievilināt lamatās dēmonu.

- Es to nezināju! Hords spurojās pretim. Šis teica, ka esot vajadzīgs jauns lācis, un es to noķēru. Man nebija ne jausmas, ko viņš taisās darīt!

Tad pēkšņi viss notika vienlaikus. Hords mēģināja iecirst Torakam kaklā. Zēns izvairījās. Vilks klupa virsū Hordam un ielaida zobus viņa plaukstas locītavā. Tas ieaurojās un nometa cirvi, bet ar otru dūri belza Vilkam pa neaizsargāto pakausi.

- Nē! Toraks iekliedzās un, izvilcis nazi, metās Hor­dam virsū.

Hords sagrāba Vilku aiz čupra un trieca pret melna­jām bazalta klintīm, tad pagriezās un mēģināja satvert Nanuaku, kas karājās Torakam uz krūtīm.

Zēns palēca tālāk. Hords metās Torakam kājās un no­gāza viņu augšpēdus uz ledus. Taču puisis kritienā pār­rāva siksniņu un meta tīkliņu projām tālāk uz takas, lai Hords nevarētu to aizsniegt. Vilks atguvās, noskurinājās un lēcienā noķēra Nanuaku, taču piezemējās bīstami tuvu dzegas malai.

- Vilk! sauca Toraks, kas cīnījās pret Hordu, kurš viņam bija jāteniski uzsēdies uz krūtīm un ar ceļgaliem spieda pie zemes rokas.

Vilks ar pakaļkājām izmisīgi centās atsperties pret ap­ledojušo takas malu. Tieši zem viņa atskanēja draudīgs rēciens: lāča melnie nagi pāršķēla gaisu un gandrīz trāpīja Vilkam pa ķepām.

Vilks izmisīgi rāvās uz priekšu un atgriezās uz takas. Taču tad, pirmo reizi pa visiem laikiem, viņš nolēma atdot to, ko Toraks bija aizmetis, un tuvojās viņam ar Nanuaku zobos.

Hords pūlējās aizsniegt tīkliņu. Toraks izbrīvēja vienu roku un ieķērās jauneklim apakšdelmā. Ja vien Hords ar celi nebūtu piespiedis viņa roku, kurā bija nazis…

Aizu satricināja pārpasaulīgs rēciens. Toraks šausmās skatījās, kā virs takas malas parādās lācis.

Un beidzamajā mirklī, kad virs viņiem izslējās nezvērs, kad Vilks vilcinādamies stāvēja ar Nanuaku zobos, šajā pēdējā mirklī, cīnoties pret Hordu, Torakam atklājās pra­vietojuma īstenā nozīme. «Klausītājs atdos savas sirds asinis Kalnam.»

Viņa sirds asinis.

Vilku.

«Nē!» Toraks domās iekliedzās.

Viņš saprata, kas darāms. Zēns skaļi uzsauca Vil­kam:

- Aiznes to uz Kalnu! Uf! Uf! Uf!

Vilks raudzījās Torakā ar dzintardzeltenu skatienu.

- Uf! puisis noelsās.

Viņam asaroja acis.

Vilks pagriezās un metās augšup pa taku uz Kalna pusi.

Hords nikni ieņurdējās un steberēja viņam pakaļ, taču paslīdēja un iebrēkdamies atmuguriski iegāzās lācim tieši nagos.

Toraks pietrausās kājās. Hords joprojām kliedza. To­rakam vajadzēja iet viņam palīgā…

Augstu virs galvas atskanēja apdullinošs krakšķis.

Taka nodrebēja. Toraks nokrita uz ceļiem.

Krakšķis pārauga griezīgā rēkoņā. Toraks patvērās zem pārkares un pēc mirkļa lejā gāzās mutuļojošs, tra­kojošs, slepkavīgs ledus, kas samala gabalos Hordu un lāci.

Pasaules Gars bija uzklausījis Toraka lūgumu.

Pēdējais, ko zēns spēja saskatīt, bija Vilks, kurš, jo­projām sakampis zobos Nanuaku, zem dārdošajiem snie­giem traucās uz Kalnu.

Vilk! Toraks iesaucās.

Pēc tam visa pasaule kļuva balta.

Toraks nezināja, cik ilgi ar cieši aizmiegtām acīm bija sēdējis, piespiedies pie klints sienas.

Visbeidzot viņš saprata, ka dārdi ir pārvērtušies par atbalsīm un tās kļūst klusākas. Pasaules Gars soļoja at­pakaļ uz Augstajiem kalniem.

Tā soļi pārvērtās par klusu krītošo sniegpārslu šal­koņu.

Pēc tam par čukstiem.

Tad iestājās klusums.

Toraks atvēra acis.

Viņš ieraudzīja aizas pretējo sienu. Tātad viņš nebija ticis dzīvs aprakts. Pasaules Gars bija aizgājis pāri klints pārkarei un atstājis viņu dzīvu. Bet kur gan bija palicis Vilks?

Zēns piecēlās un aizmeimuroja līdz takas malai. Nā­vējošais aukstums bija mitējies. Cauri sniegotajai dūma­kai bija redzami Kalni. Aiza bija pazudusi zem ledus un klintsbluķu jūkļa. Kaut kur lejā apglabāti gulēja lācis un Hords.

Hords tika samaksājis ar dzīvību. Lācis kļuvis par tukšu čaulu, jo Pasaules Gars dēmonu bija aiztriecis uz citpasauli. Droši vien lāča dvēseles pēc tik ilga ieslodzījuma kopā ar nešķīsteni tagad bija radušas mieru.

Toraks to saprata, taču neizbaudīja prieku. Viņš juta vienīgi sirdssāpes. Kur ir Vilks? Vai viņš paspēja sasniegt Kalnu pirms nogruvuma? Vai arī guļ aprakts zem ledā­jiem?

Lūdzu, esi dzīvs! Toraks murmināja. Lūdzu! Es nekad vairs neko nelūgšu.

Vējš sabužināja viņam matus, taču neatnesa atbildi.

Pāri Augstajiem kalniem aizlidoja jauna vārna, kura, priecādamās par lidojumu, ķērca un dejoja debesīs. Aus­trumos kļuva dzirdama neskaitāmu soļu dipoņa. Toraks saprata, ko tas nozīmē. Tur uz līdzenumiem devās zie­meļbrieži. Mežā atgriezās dzīvība.

Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka ceļš uz dienvidiem joprojām ir brīvs; viņš varēja doties atpakaļ pie Rēnas un Finkedīna, un Kraukļiem.

Tad ziemeļos aiz ledus blāķiem, kas aizsprostoja taku, aiz mākoņiem, kuros slēpās Pasaules Gara kalns, iegau­dojās vilks.

Tas nebija spalgais, saraustītais vilku mazuļa kau­ciens: tā bija jauna vilka plūstošā, aizrautīgā dziesma. Un tomēr tas neapšaubāmi bija Vilks.

Sāpes no Toraka krūtīm izlauzās brīvībā.

Kamēr viņš klausījās skanīgajā Vilka dziesmā, tai pie­vienojās vēl citas balsis: tās viļņojās gaisā augšup un le­jup, taču to vienīgo tīro un mīļoto balsi tās nepārmāca. Vilks nebija viens.

Toraka acis aizmigloja asaras. Zēns saprata. Vilks at­vadījās. Viņš negatavojās nākt atpakaļ.

Gaudošana beidzās. Toraks nolieca galvu.

- Bet viņš ir dzīvs, zēns skaļi teica. Nozīme ir tikai tam. Viņš ir dzīvs.

Toraks vēlējās nogaudot atbildi: pateikt Vilkam, ka vini nebūs šķirti uz visiem laikiem; ka kāudien viņš atradīs iespēju, kā abiem būt kopā. Taču puisis nezināja, kā to pasacīt, jo vilku valodā nav nākotnes.

Tāpēc Toraks to pateica savā valodā. Viņš zināja, ka barabrālis nesapratīs, taču Toraks zināja arī to, ka dod solījumu ne tikai Vilkam, bet arī pats sev.

- Kādudien, Toraks sauca, un viņa balss aizskanēja pāri mirdzošajiem Kalniem, mēs atkal būsim kopā. Mēs kopā medīsim Mežā. Kopā… viņam aizlūza balss. Es apsolu. Jo tu esi mans brālis Vilks.

Atbildes nebija. Taču Toraks to arī negaidīja. Viņš bija devis solījumu.

Zēns noliecās pēc saujas sniega, ar ko atvēsināt degošo seju. Sajūta bija laba. Viņš noliecās vēlreiz, lai paņemtu sniegu, ar kuru noberzt no pieres nāves zīmes.

Pēc tam viņš pagriezās un devās atpakaļ uz Mežu.

[1] stulpiņi ap kāju apliekami, zābaku stulmam līdzīgi apģērba gabali. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] akmens laikmeta cilvēkiem šeit ir trīs dvēseles: paša dvēsele, ģints dvēsele un pasaules dvēsele Nanuaka.

[3] usneja (usma longissima) ķērpis, kas ilgstošā laika pos­mā var izaugt līdz 9 m garš.

[4] narvalis (ari jūras vienradzis) vaļveidīgo kārtas zīdī­tājs; tēviņiem augšējā žokļa kreisajā pusē ir milzīgs ilknis; dzīvo Ziemeļu Ledus okeāna jūrās.