Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

ASTOTĀ NODALA

Kamēr viņi četratā pa laipu šķērsoja upīti, Toraks ska­tījās lejup straumē un prātoja, ka vajadzētu lēkt ūdenī. Bet viņam bija sasietas rokas. Turklāt viņš nedrīkstēja pamest Vilku.

Kādus desmit soļus lejup pa straumi koki krastā deva vietu klajumam. Toraks saoda priežu malkas dūmu un svaigu asiņu smaržu. Viņš ieraudzīja četras lielas ziemeļ­briežu ādas teltis, kādas nekad agrāk nebija redzējis, un mulsinošu skaitu cilvēku: visi čakli strādāja un atnācējus vēl nebija pamanījuši. Ar prāta skaidrību, kuru izraisīja bailes, Toraks ievēroja katru sīkumu.

Upes krastā divi vīri dīrāja kokā pakārtu mežacūku. Pāršķēluši tai vēderu, viņi, baidīdamies sacaurumot ādu, bija iebāzuši nažus makstīs un vilka to nost ar rokām. Abi bija līdz pusei kaili un virs stulpiņiem valkāja lašādas apsējus. Uz muskuļotajām rokām tiem izcēlās zigzagveida rētas, un viņi izskatījās biedējoši spēcīgi. No mežacūkas liemeņa bērza tāss kublā lēnām pilēja asinis.

Upes seklumā divas stirnādas apmetņos tērpušās mei­tenes ķiķinādamas skaloja mežacūkas zarnas, bet krast­malā trīs bērneļi ar nopietnām sejām cepa smilšu kūkas, kuras izrotāja ar kļavu spārniņiem. Krastā bija izvilktas divas spīdīgas smailītes. Zeme ap tām vizuļoja no zivju zvīņām. Gar tām ložņāja pāris prāvu suņu.

Klajuma vidū blakus lielam priežu malkas ugunsku­ram uz vītola mizu pīteņiem sēdēja bariņš sieviešu, kuras klusi sarunājās, dauzīja lazdu riekstus un pārlasīja kadiķogas. Neviena no viņām neizskatījās kaut drusku līdzīga Hordam vai Rēnai; Toraks uz mirkli iedomājās, ka varbūt arī tie abi, tāpat kā viņš, zaudējuši vecākus.

Gabaliņu no sievietēm kāda veča aprīkoja bultas ar uzgaļiem: tā sprauda bultās krama šķēpeles tik asas kā adatas -, kuras pielīmēja ar priežu sveķu un vaska maisījumu. Pie viņas kamzoļa bija piešūts spirālē ietverts, apaļš kaula amulets. Pēc amuleta varēja spriest, ka tai vajadzētu būt ģints burvei. Tēvs Torakam tika stāstījis par burvjiem: tie bija cilvēki, kas spēja izārstēt vājiniekus un nosapņot, kur meklējams medījums un kāds būs laiks. Taču izskatījās, ka šī vecā sieviete pieprot vēl arī daudz sarežģītākas lietas.

Pie ugunskura pār ādas katliņu līkņāja glīts meitēns. Kad tā ar žuburainu zaru meta katlā līdz sarkankvēlei nokaitētus akmeņus, tvaiki viņas matus padarīja cirtai­nus. No ēdiena smaržas, kas atplūda līdz Torakam, zēnam mutē saskrēja siekalas.

Viņai blakus vecāks vīrs dūra uz iesma divus zaķus. Tam, tāpat kā Hordam, bija sarkanbrūni mati un īsa, ruda bārda, bet ar to visa līdzība beidzās. Viņa sejā bija manāms pievilcīgs miers un spēks tā izskatījās kā smilš­akmenī grebta. Puisis aizmirsa par ēdiena smaržu. Viņš saprata, ka šā vīra rokās ir vara, kaut gan neviens viņam to nebija teicis.

Oslaks atraisīja Torakam rokas un iegrūda viņu kla­jumā. Nikni riedami, kājās pielēca suņi. Vecā sieviete asi pamāja ar roku, un rejas pieklusa līdz rūkšanai. Visi ska­tījās uz Toraku. Visi, izņemot vīru blakus ugunskuram, kurš mierīgi turpināja spraust uz iesma zaķus. Tikai tad, kad tas bija pabeidzis savu darāmo, viņš noberzēja rokas ar smiltīm, piecēlās un klusēdams gaidīja viņus tuvoja­mies.

Glītā meitene uzmeta skatienu Hordam un kautrīgi pasmaidīja.

- Mēs pietaupījām tev mazliet zupas, viņa teica.

Toraks minēja, ka tā ir vai nu Horda draudzene, vai

arī vēlas par tādu kļūt.

Rena pagriezās un pabolīja uz jaunekli acis.

- Dairati tev pietaupījusi kādu nieku viras, viņa ķir­cinājās.

«Skaidrs, ka Rena ir viņa māsa,» Toraks nosprieda.

Hords abas meičas neņēma vērā un devās runāt ar vīru pie ugunskura. Viņš ātri atstāstīja, kas atgadījies. Toraks ievēroja, ka puisis notikumus izklāsta tā, it kā viņš, nevis Oslaks, būtu noķēris «zagli». Oslaks par to nelikās zinis, taču Rena brālim uzmeta piktu skatienu.

Pa to laiku suņi bija saoduši Vilku. Tie ar saboztām spalvām apstāja Renu.

- Mierā! viņa pavēlēja.

Suņi paklausīja. Rena ienira tuvākajā būdā un atgrie­zās ar vītola mizu saites rituli. Ar vienu virves galu viņa aizsēja maisu, kurā atradās Vilks, bet otru pārmeta pār ozola zaru un uzvilka kuli pietiekami augstu, lai to ne­varētu aizsniegt suņi.

«Un es ari,» Toraks saprata. Tagad, pat ja rastos iz­devība, viņš nevarētu bēgt. Bez Vilka nevarētu.

Rena notvēra Toraka skatienu un viņam šķībi uzsmaidīja.

Puisis drūmi raudzījās pretim. Iekšēji viņš bija stīvs no bailēm.

Hords bija beidzis stāstīt. Vīrs pie ugunskura palo­cīja galvu un gaidīja, līdz Oslaks viņa priekšā nostādīja Toraku. Vīrietis, plakstiņus nemirkšķinādams, vērās gūs­teknī: viņa acis bija koši zilas un nesatricināmajā sejā sta­roja apbrīnojami spilgtas un dzīvas. Torakam nācās grūti šo skatienu izturēt, taču vēl grūtāk bija novērsties.

- Kā tevi sauc? vīrs jautāja biedējoši mierīgā balsī.

Zēns aplaizīja lūpas.

- Toraks. Bet tevi? Taču šķita, ka viņš to jau zina.

Skarbā vīra vietā atbildēja Hords:

- Viņa vārds ir Finkedīns. Viņš ir Kraukļu ģints vado­nis. Un tev, nožēlojamais punduri, vajadzētu būt maķenīt pieklājīgākam…

Finkedīns ar skatienu apklusināja Hordu un vērsās pie Toraka:

- Pie kādas ģints tu piederi?

Zēns izslēja zodu.

- Pie Vilku ģints.

- Tas nu gan ir pārsteigums, Rena piezīmēja, un daži cilvēki iesmējās.

Finkedīna nebija to starpā. Viņa degošās, zilās acis kavējās pie Toraka sejas.

- Ko tu dari šajā Meža nostūrī?

- Dodos uz ziemeļiem, puisis atbildēja.

- Es jau viņam teicu, ka šis apvidus tagad pieder mums, Hords steigšus iejaucās.

- Kā gan es to varēju zināt? Toraks spurojās pretim. Es nebiju ģinšu sapulcē.

- Kāpēc ne? Finkedīns vaicāja.

Zēns klusēja.

Kraukļu vadoņa skatiens urbās Torakā.

- Kur ir pārējie tavas ģints locekļi?

- Es nezinu, Toraks patiesīgi atbildēja. Nekad ne­esmu ar viņiem ticies. Mēs dzīvojām… dzīvojām divatā ar tēvu.

- Un kur viņš ir?

- Miris. Viņu… saplosīja lācis.

Starp skatītājiem atskanēja čuksti. Daži bailīgi atskatī­jās pār plecu, citi pieskārās ģints aizbildņa ādas gabaliem, kas bija piešūti pie kamzoļa, vai ar rokām rādīja zīmes, lai atvairītu ļaunumu. Veča pameta bultas un pienāca tuvāk.

Finkedīna sejā nepakustējās ne vaibsts.

- Kas bija tavs tēvs?

Toraks norija siekalas. Viņš zināja tāpat kā Finke­dīns ka miruša cilvēka vārdu aizliegts izrunāt piecus gadus pēc viņa nāves. Nelaiķi drīkst pieminēt, vienīgi nosaucot viņa vecāku vārdus. Tētis par savu ģimeni tika stāstījis reti, taču savu vecvecāku vārdus un izcelsmi Toraks zināja. Tēta māte bija no Roņu ģints, bet tēvs piederēja pie Vilkiem. Toraks nosauca tos abus.

Saglabāt nemainīgu sejas izteiksmi, ja esi kādu pazi­nis, nākas ļoti grūti. Tas pilnībā neizdevās pat Finkedīnam.

«Viņš pazinis tēti,» Toraks pārsteigts nodomāja. Bet kā tad tā? Tēvs nekad nebija pieminējis ne Kraukļus, ne to vadoni. Ko tas varētu nozīmēt?

Viņš noraudzījās, kā Finkedīns ar īkšķi lēnām pār­brauc pār apakšlūpu. Nebija iespējams pateikt, vai Toraka tēvs ir bijis viņa draugs vai niknākais ienaidnieks. Visbeidzot Kraukļu vadonis ierunājās: Sadaliet savā starpā zēna mantas, viņš teica Oslakam. Pēc tam aizved viņu pie upes lejup pa straumi un nogalini!