Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

DIVPADSMITĀ NODALA

Kamēr Toraks caur vītolu biežņu lauzās uz upes pusi, aukstais gaiss dedzināja viņam rīkli. Akmeņi līdz asinīm saskrāpēja basās pēdas. Viņš to gandrīz nemanīja.

Pateicoties Vilkam, Toraks nemanīts bija izkļuvis no apmetnes, taču drīz vien viņa pazušana tika pamanīta. Aiz muguras atskanēja zema dūkoņa, kas atbalsojās upes krastos. Bērza tāss taures tur skandēja trauksmi. Bija dzirdama cilvēku sasaukšanās un suņu rejas. Kraukļi dzi­nās Torakam pakaļ.

Kamēr zēns slīdēja lejup pa upes krastu, lai noslēp­tos garu meldru audzē, viņam stulpiņos ķērās kazenāji. Līdz ceļiem iestidzis ledainos, melnos dubļos, Toraks ar plaukstu aizspieda muti, lai viņu nenodotu kūpošā dvaša.

Par laimi, zēns atradās no vajātājiem pa vējam, taču viņš bija pārklājies ar sviedriem un dūrē joprojām žņau­dzīja saiti, kuru bija noraisījis no potītēm, tāpēc suņi viņu viegli varēja saost. Toraks nespēja izlemt, vai jēlādu sviest

projām vai ari paglabāt gadījumam, kad tā varētu node­rēt.

Galvā kā krāčaina upe mutuļoja apjukums. Puisim ne­bija ne zābaku, ne ieroču, ne arī kādas citas mantības vai darbarīku, ar kuru palīdzību pie tās varētu tikt, viņa rīcībā bija vienīgi prāts un prasmīgas rokas. Viņš bija pamanījies izbēgt, bet ko tālāk?

Pēkšņi cauri tauru skaņām zēns sadzirdēja gaudas: «Kur tu esi?»

Šis kauciens izkliedēja Toraka šaubas. Viņš nedrīkst pamest Vilku. Viņam tas jāatbrīvo.

Zēns vēlējās, kaut varētu atsaukties: «Es nāku. Ne­baidies! Es neesmu tevi pametis,» taču to viņš, protams, nedrīkstēja darīt. Žēlabainie kaucieni turpinājās.

Kājas sāka stingt. Vajadzēja tikt laukā no ūdens, ci­tādi viņš kļūtu tik stīvs, ka nespētu paskriet. Toraks ātri domāja, ko darīt.

Kraukļi bija pārliecināti, ka viņš dodas uz ziemeļiem, jo tā puisis tika stāstījis, kad tika sagūstīts, tāpēc viņš izlēma tos maldināt kādu laiku skriet uz ziemeļiem, bet pēc tam cerībā, ka vajātāji būs pievīlušies, griezties atpakaļ uz nometni un atrast veidu, kā sameklēt Vilku.

Lejup pa straumi upes krastā nolūza zars.

Toraks pavērās atpakaļ.

Kluss šļaksts. Tikko dzirdama lamāšanās.

Viņš glūnēja caur meldriem.

Kādus piecdesmit soļus uz upes lejteces pusi Toraks pamanīja divus vīrus, kuri gar krastmalu zagās uz meldru pudura pusi. Tie soļoja uzmanīgi, cieši nolēmuši bēgli no­ķert. Vienam rokās ar šaušanai sagatavotu bultu bija par Toraku garāks loks, bet otrs nesa bazalta metamo cirvi.

Slēpties meldros tā bija kļūda. Ja viņš tur paliktu, tie viņu atrastu; ja Toraks mēģinātu peldēt pāri upei, viņu pamanītu un nodurtu ar žebērkli kā līdaku. Vajadzēja nokļūt atpakaļ Meža aizsegā.

Cik klusi vien spēdams, viņš sāka rāpties augšup pa krastmalu. Tā bija biezi noaugusi ar vītoliem, kuri puisi labi paslēpa, taču kāpums bija pārmērīgi kraujš. Zem kā­jām drupa sarkana zeme. Ja viņš ieveltos atpakaļ upē, vajātāji izdzirdētu šļakstu…

Toraks ar nagiem ķērās dubļos, un ūdenī plunkšķē­dami bira oļi. Par laimi, tauru skaņas troksni pārmāca un vīri to nedzirdēja.

Krūtīm smagi cilājoties, viņš sasniedza virsotni. Va­jadzēja iet uz ziemeļiem. Debesis bija apmākušās, tāpēc Toraks nespēja virzienu noteikt pēc saules, taču, tā kā upe plūda uz rietumiem, tad, atstādams to aiz muguras, viņš dotos apmēram ziemeļu virzienā.

Puisis virzījās cauri biezai apšu un dižskābaržu audzei un vilka aiz sevis jēlādas saiti, lai atstātu pietiekami stipri smaržojošas pēdas.

Pēkšņi aiz muguras biedējoši tuvu atskanēja nikna riešana. Viņš bija izritinājis saiti par ātru. Suņi to jau bija saoduši.

Toraks pārbijies uzrāpās tuvākajā kokā izstīdzējušā apsē -, un, kolīdz bija paspējis saritināt jēlādu kamolā un aizmest to pēc iespējas tālāk uz upes pusi, no kazenājiem iznira pamatīgs, ruds suns.

Tas apstājās netālu no koka, kurā sēdēja Toraks, un no lūpām tam šķīda slienas. Suns saoda jēlādas smaržu un metās tai pakaļ.

Tur! atskanēja sauciens no upes lejteces puses. Viens no suņiem atradis pēdas!

Cenzdamies panākt suni, garām Toraka apsei aizjoņoja trīs vīri. Zēns pieplaka pie stumbra. Ja kāds no tiem paraudzītos augšup…

Tie aizsteidzās tālāk un izgaisa skatienam. Pēc dažiem mirkļiem Toraks izdzirdēja klusus šļakstus. Droši vien viņi pārmeklēja meldrus.

Zēns brīdi nogaidīja, vai neparādīsies vēl kāds, un no­lēca no koka.

Viņš turpināja skriet pa apšu mežu uz ziemeļiem pro­jām no upes un pēc krietna brīža apstājās. Bija laiks griez­ties uz austrumiem un doties atpakaļ uz nometni cerībā, ka izdosies atrast veidu, kā piemuļķot suņus.

Toraks izmisīgi lūkojās apkārt pēc kaut kā, ar ko va­rētu nomākt savu smaržu. Brieža mēsli? Nekā laba: suņi turpinātu viņu vajāt. Pelašķu lapas? Iespējams. Lai no­maskētu sviedru smaku, to spēcīgā smarža varētu būt gana stipra.

Taču pie dižskābarža saknēm viņš atrada āmrijas struņķus: tie bija savērpušies kopā ar spalvām un tik smirdīgi, ka Torakam acīs saskrēja asaras. Tas jau bija krietni cerīgāk. Rīstīdamies no smakas, viņš ar mēsliem ieberzēja pēdas, lielus un rokas. Āmrija ir apmēram tikpat liela kā āpsis, taču metas virsū katram, kas kustas, un pa­rasti uzvar. Jādomā suņi nevēlēsies tikties ar šo zvēru.

Dobjās tauru skaņas atkal uzvirmoja gaisā un tad pēk­šņi aprāvās.

Klusums griezās ausīs. Pēkšņās izbailēs zēns saprata, ka aprimuši ir arī Vilka kaucieni. Vai tam būtu atgadījies kas ļauns? Taču tad viņš apjēdza, ka Kraukļi neuzdroši­nātos darīt pāri Meža medniekam.

Toraks caur paaugu lauzās uz nometnes pusi. Apkārtne kļuva pauguraina, un upe traucās pāri izsvaidītiem nosū­nojušiem akmeņiem, kas bija ļoti slideni.

Priekšā smagajās, pelēkajās debesīs vijās dūmu grīstes. Viņš tuvojās mērķim. Zēns sarāvās čokurā un sasprindzi­nāja dzirdi, lai ieklausītos, vai cauri mutuļojošā ūdens šalkoņai neskan vajātāju balsis. Ar katru elpas vilcienu viņš gaidīja nostrinkšķam loka stiegru un starp lāpstiņām ieurbjamies bultu.

Nekā aizdomīga. Varbūt tie norijuši ēsmu un viss bars drāžas viņam pakaļ uz ziemeļiem?

Starp kokiem skatienam atklājās paliels, kupolam lī­dzīgs apveids. Toraks sagrīļojās un apstājās. Viņš minēja, kas tas varētu būt, un cerēja, ka maldās.

Paugurs tupēja Toraka priekšā kā milzu krupis. Tas bija galvas tiesu par viņu augstāks un biezi noaudzis ar sūnām un melleņu mētrām. Aiz tā atradās vēl divi mazāki uzkalniņi, kurus apņēma blīva īvju un ar efejām apaugušu akmeņozolu biežņa.

Zēns atsprāga atpakaļ un prātoja, ko darīt. Vienreiz viņi abi ar tēti šādus paugurus bija uzgājuši. Šim vaja­dzēja būt Kraukļu ģints kapulaukam: vietai, kur novietoti mirušo kauli.

Toraka ceļš uz nometni pie Vilka veda pāri kapulau­kam. Bet vai viņš drīkst to šķērsot? Viņš nav no Kraukļiem. Pie svešas ģints senčiem ielauzties nav atļauts, lai nesadusmotu to garus.

Ieplakās starp pauguriem slīdēja miglas vāli, Torakam virs galvas pacēlās bāli un spocīgi suņuburkšķu stublāji, un no purpursarkanajiem vīstošo ugunspuķu stiebriem lēni bira ziedlapas. Visapkārt stāvēja tumši, vērīgi koki: mūžzaļi koki, kas neaizmieg pat ziemā. Visgarākās īves zaros bija apmetušies trīs kraukļi, kuri uzmanīja Toraku. Viņš prātoja, kurš no tiem varētu būt ģints aizbildnis.

Suņu rejas aiz muguras.

Viņš bija noķerts slazdā. Gudrais Finkedīns: tas bija plašā apkārtnē izmetis tīklus, kurus nu savilka ap me­dījumu.

Torakam nebija, kur sprukt. Upe bija pārāk strauja, lai to pārpeldētu, bet, ja viņš uzrāptos kokā, kraukļi mednie­kiem to darītu zināmu un Toraks kristu zemē kā aizšauta vāvere. Ja viņš mēģinātu paslēpties biezoknī, suņi viņu no turienes iztrenktu kā zebieksti.

Zēns pagriezās, lai sagaidītu vajātājus. Viņam nebija nekā, ar ko aizstāvēties; pat akmens nebija pa tvērie­nam.

Toraks kāpās atpakaļ tieši uz lielākā paugura pusi. Zēns apvaldīja kliedzienu. Viņu tvarstīja gan dzīvie, gan mirušie.

Kāds viņu no aizmugures sagrāba un ievilka tumsā.