Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

devītā nodala

Torakam kļuva ļengani ceļgali.

- K… ko? viņš izstomīja. Es taču nezināju, ka buks pieder jums! Kā tad es varu būt vainīgs?

- Tāds ir likums, Finkedīns bija nelokāms.

- Kāpēc? Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu tā esi nolēmis?

- Tā nolēma ģintis.

Oslaks uzlika Torakam uz pleca smagu roku.

- Nē! Toraks iekliedzās. Klausies! Tu saki, ka tas ir likums, taču ir vēl kāds likums, vai ne? Puisis ievilka elpu. Pārbaude ar cīņu. Mēs… mēs cīnīsimies.

Viņš nebija īsti pārliecināts, vai viņam ir šādas tie­sības, kad tēvs Torakam mācīja ģinšu likumus, viņš ti­kai vienreiz par kaut ko tamlīdzīgu bija ieminējies, taču Finkedīns samiedza acis.

devītā nodala

»

- Tā ir, vai ne? Toraks uzstāja, piespiezdams sevi izturēt Kraukļu vadoņa skatienu. Tu nevari būt gluži pārliecināts, vai esmu vainīgs, jo nespēj ielīst man galvā;

varbūt es tiešām nezināju, ka buks pieder jums. Tāpēc mēs cīnīsimies. Tu un es.

Toraks norija siekalas.

- Ja es uzvarēšu, tas nozīmēs, ka esmu nevainīgs. Un es palikšu dzīvs. Es gribēju teikt mēs abi ar Vilku. Ja es zaudēšu, mēs mirsim.

Daži vīri noklakšķināja ar mēli. Vecā sieva pliķēja sev pa pieri un kratīja galvu.

- Es nekaujos ar puikām, Finkedīns sacīja.

- Bet viņam ir taisnība, vai ne? jautāja Rena. Tas ir visvecākais likums. Viņam ir tiesības cīnīties.

Hords paspēra soli uz priekšu.

- Es ar viņu kaušos. Mēs vecuma ziņā esam līdzīgāki. Tā būs godīgāk.

- Ne pārāk, Rena sausi sacīja.

Viņa bija atspiedusies pret koku, kurā karājās Vilks. Toraks pamanīja, ka Rena bija mazliet atstājusi vaļā mai­sam galu un Vilks bija izbāzis laukā galvu. Viņš izskatījās nošmulējies un ziņkārīgi raudzījās lejup uz abiem suņiem, kuri siekalojās zem koka.

- Ko teiksi, Finkedīn? jautāja burve. Puisim tais­nība. Ļauj viņam cīnīties!

Kraukļu vadonis ielūkojās vecai acīs, un uz mirkli iz­skatījās, ka spēkojas abu gribas. Tad viņš lēni pamāja ar galvu.

Toraku pārņēma atvieglojums.

Ikviens bija sajūsmināts par gaidāmo cīniņu. Ļaudis bariņos mēļoja un mīņājās no vienas kājas uz otru, un vēsajā vakara gaisā viņu elpa pārvērtās par garaiņiem.

Oslaks pasvieda Torakam tēva nazi.

- Tas tev būs vajadzīgs. Tāpat kā žebērklis un rokassargs.

- Kas? puisis nesaprata.

Lielais vīrs pakasīja rētu vietā, kur kādreiz bija atra­dusies viņa auss.

- Tu taču zini, kā jācīnās, vai ne?

- Nē, Toraks atbildēja.

Oslaks izbolīja acis. Viņš aizgāja uz tuvāko būdu un atnesa oša koka žebērkli ar biedējošiem bazalta uzgaļiem un kaut ko tādu, kas izskatījās pēc trijās kārtās salocītas ziemeļbrieža ādas gabala.

Toraks nedroši paņēma žebērkli un nolūkojās, kā Oslaks piesien pie viņa labā apakšdelma cieto ādu. Tā bija smaga un neparocīga kā brieža gaļas klucis. Zēns nevarēja saprast, kas viņam ar to būtu jādara.

Oslaks ar galvas mājienu norādīja uz Toraka otru roku, kura arī bija apsaitēta, un novaibstījās.

- Šķiet, ka laime no tevis ir novērsusies.

«Laikam gan,» puisis nodomāja.

Kad Toraks ierosināja cīnīties, viņam prātā bija lau­šanās un varbūt kādi nevainīgi vingrinājumi ar nažiem: abi ar tēti tā mēdza izklaidēties bieži vien. Skaidrs, ka Kraukļiem cīņa nozīmēja kaut ko pavisam citu. Zēns prā­toja, vai tajā ir arī kādi noteikumi un vai, to pajautājot, viņš neizskatītos mazdūšīgs.

Finkedīns sabikstīja ugunskuru, un debesīs uzlidoja dzirksteles. Toraks skatījās uz vadoni caur mirgojošu dū­maku.

- Ir tikai viens likums, Finkedīns sacīja, it kā būtu uzminējis Toraka domas. Tu nedrīksti izmantot uguni. Vai saproti?

Viņa skatiens Toraku notvēra un nelaida vaļā.

Puisis apjucis pamāja ar galvu. Tas bija mazākais, par ko viņam būtu jāuztraucas. Finkedīnam aiz muguras

Toraks redzēja Hordu, kurš ar ādas sloksnītēm jau arī bija paspējis piesiet rokassargu. Jauneklis bija novilcis kamzoli. Viņš izskatījās milzonīgs un briesmīgi stiprs. Toraks izlēma savu kamzoli nevilkt nost. Lai neuzsvērtu nevienlīdzību.

Viņš noraisīja no jostas visu savu mantību un salika to zemē kaudzītē. Pēc tam viņš aptina ap pieri zāles pi­numu, lai acīs nekristu mati. Plaukstas bija slidenas no sviedriem. Toraks noliecās un ieberzēja tās ar smiltīm.

Kāds aizskāra viņa plecu, un Toraks salēcās.

Tā bija Rena. Viņa sniedza puisim bērza tāss biķeri.

Toraks to ar pateicību paņēma un padzērās. Viņam par pārsteigumu, dzēriens izrādījās plūškoka ogu sula skāba un spēcinoša.

Rena redzēja, ka zēns ir izbrīnījies, un paraustīja ple­cus.

- Hords arī padzērās. Tas ir tikai godīgi.

Viņa norādīja uz toveri pie ugunskura.

- Ja tev sagribēsies dzert, tur ir ūdens.

Toraks pasniedza atpakaļ kausu.

- Nedomāju, ka tas turpināsies tik ilgi.

Rena mirkli klusēja.

- Kas zina? viņa teica.

Iestājās klusums. Skatītāji lauces malā ugunskura tu­vumā izvietojās aplī, kura vidū atradās Toraks un Hords. Nekādas ārišķības nenotika. Sākās cīna.

> j

Abi piesardzīgi riņķoja viens ap otru.

Par spīti raženajam augumam, Hords, ieliekdamies ceļos un pārtverdams pirkstos nazi un žebērkli, kustējās vijīgi kā lūsis. Viņa seja bija saspringta, taču uz lūpām rotājās tikko manāms smaids. Viņam patika būt uzma­nības degpunktā.

Turpretim Torakam tas nepatika nemaz. Sirds dauzī­jās pret ribām. Kā no tālienes viņš dzirdēja, ka skatītāji ar saucieniem uzmundrina Hordu, bet balsis bija tik klusas, it kā tie atrastos zem ūdens.

Hords klupa uz priekšu un dūra ar žebērkli Torakam krūtīs, taču puisis pēdējā mirklī paspēja izvairīties. Viņš juta, kā piere noplūst ar sviedriem.

Toraks izdarīja tādu pašu izklupienu, cerēdams, ka tas neizskatīsies pēc atdarināšanas.

- Neķēmojies viņam pakaļ! Rena uzsauca.

Torakam dega seja.

Tagad jau abi kustējās ātrāk. Dažviet zeme bija gluma no mežacūkas asinīm. Toraks paslīdēja un gandrīz no­krita.

Viņš saprata, ka ar spēku neuzvarēt. Vajadzēja ņemt talkā atjautību. Nelaime bija tā, ka viņš zināja tikai di­vus cīņas paņēmienus, kurus bija izmantojis labi ja pāris reižu.

«Lai notiek,» puisis pārsteidzīgi nosprieda. Viņš grūda žebērkli Hordam rīklē. Kā jau bija gaidāms, jauneklis pa­cēla ar ādu apsaitēto roku, lai to atvairītu. Toraks mēģi­nāja veikli iedurt ieroci Hordam vēderā, taču tas to atsita ar apbrīnojamu izveicību, un žebērklis noslīdēja gar viņa rokassargu, nenodarīdams nekādu ļaunumu.

«Šo triku viņš zināja,» Toraks nodomāja. Ar katru kus­tību kļuva redzams, ka Hords ir rūdīts cīnītājs.

- Nu, Hord, iesaucās kāds vīrs, pataisi viņu sar­kanu!

- Dodiet man laiku, pretinieks, lūpas savilcis murskulī, atsaucās.

Atskanēja ķiķināšana.

Toraks izmēģināja otru paņēmienu. Izlikdamies par galīgu neprašu, kas nenācās grūti, viņš sparīgi uzbruka, kārdinādams Hordu ar neaizsargātām krūtīm. Pretinieks uzķērās uz ēsmas, un, kad viņš dūra ar savu žebērkli, Toraks pielika tam pretim rokassargu. Ieroča smaile iedū­rās biezajā ādā ar tādu spēku, ka gandrīz nogāza Toraku no kājām, taču puisim izdevās piepildīt savu ieceri, un viņš asi parāva rokassargu uz augšu. Horda žebērklis pār­lūza uz pusēm. Skatītāji ievaidējās. Hords kāpās atpakaļ bez žebērkļa.

Toraks bija patīkami pārsteigts. Viņš nebija cerējis, ka triks izdosies.

Taču pretinieks ātri atguvās. Palēcies uz priekšu, viņš mērķēja nazi gar Toraka žebērkļa kātu. Zēns no sāpēm iekliedzās, jo krama asmens bija trāpījis starp rādītāj­pirkstu un īkšķi. Viņš zaudēja pamatu zem kājām un no­meta žebērkli. Hords uzbruka vēlreiz. Toraks pēdējā mir­klī paspēja pavelties sānis un piesvempties kājās.

Tagad abi bija bez žebērkļiem. Bruņojušies tikai ar nažiem.

Lai kaut nedaudz atvilktu elpu, Toraks aizslapstījās aiz ugunskura. Krūtis smagi cilājās, un ievainotā roka pulsēja. Viņam pa sāniem lija sviedri. Zēns rūgti nožēloja, ka nebija ņēmis piemēru no Horda un novilcis kamzoli.

- Pasteidzies, Hord! mudināja kāds sievišķis. Pie­beidz viņu!

- Nu, Hord! piebalsoja vīrietis. Vai tik vien tu iemā­cījies Biezajā mežā?

Tomēr tagad izsaucieni nebija veltīti vienīgi Hordam. Kāds mazumiņš uzmundrinājuma tika arī Torakam, taču viņš lēsa, ka tas nav vis patiess atbalsts, bet gan prieka izpausme par to, ka izrāde turpinās ilgāk, nekā ļaudis cerējuši.

Taču puisis zināja, ka pārāk ilgi tā vairs neturpināsies. Viņš strauji nogura, un ari cīņas paņēmienu vairs nebija krājumā. Hords ņēma virsroku.

«Piedod, Vilk,» Toraks prātā atvainojās draugam. «Šķiet, ka no šīs ķezas mēs neizķepurosimies.»

Ar acs kaktiņu viņš augstu kokā pamanīja Vilku. Tas spārdījās un gaudoja, un no mutes tam cēlās garaiņi. «Kas notiek ?» viņš jautāja. «Kāpēc tu nenāc un mani neat­brīvo ?»

Toraks palēcās sānis, lai izvairītos no naža dūriena kaklā. «Saņemies,» viņš sev drūmi sacīja. «Aizmirsti par Vilku!»

Taču kaut kas Vilka izskatā viņu piesaistīja. Kas gan tas bija?

Viņš vēlreiz uzmeta skatienu kokam, kur karājās Vilks, kurš gaudoja un kuram no mutes nāca garaiņi…

«Tu nedrīksti izmantot uguni,» bija teicis Finkedīns…

Pēkšņi Toraka prāts noskaidrojās un viņš saprata, kas darāms. Viņš vicināja nazi, izdarīja māņu kustības un vēlreiz sāniski aizslīdēja aiz ugunskura.

- Atkal slēpies? Hords ņirgājās.

Toraks ar galvu pamāja uz bērza tāss toveri.

- Es gribu dzert. Labi?

- Nu, ja jau tik ļoti… Puika.

Nenolaizdams acis no pretinieka, Toraks notupās un iesmēla ūdeni, lai padzertos. Viņš to darīja ļoti lēnām, lai Hords domātu, ka pretiniekam prātā kaut ko uzsākt ar ūdens kublu un novērstu viņa uzmanību no ādas katla, kas burbuļoja blakus ugunskuram.

Tas izdevās. Hords panācās tuvāk ugunskuram un pār­liecās tam pāri, lai Toraku iebiedētu.

- Tu arī gribi dzert? vēl aizvien tupēdams, Toraks apjautājās.

Hords nicīgi nosprauslājās.

Pēkšņi Toraks metās uz priekšu pie katla. Ietriecis nazi sīkstajā ādā, viņš to apgāza, un verdošā zupa izlija uz kvēlošajām oglēm. Hordam sejā ietriecās šņācoša tvaika mutulis.

Skatītāji noelsās. Toraks izmantoja izdevību un iedūra pretiniekam delnā. Hords, kļuvis neredzīgs, gaudoja sāpēs un nometa nazi. Toraks paspēra to tālāk, metās Hordam virsū un nogāza jaunekli gar zemi.

Kamēr Hords gulēja, locīdamies sāpēs, Toraks jāte­niski uzmetās viņam uz krūtīm un ar ceļgaliem piespieda pie zemes viņa rokas. Ausīs dunēja, uz mirkli acu priekšā parādījās sarkana migla un radās vēlme nogalināt. Toraks sagrāba saujā tumši rudo matu kušķi un belza Horda galvu pret zemi.

Tad puisis sajuta, ka stipras rokas aiz pleciem velk viņu projām.

- Pietiek, aiz muguras atskanēja Finkedīna balss.

Toraks centās izlocīties no Kraukļu vadoņa tvēriena.

Hords pielēca kājās un steigā meklēja nazi. Elsdami un nikni lūrēdami caur pieri, abi stāvēja viens otram pre­tim.

- Es teicu pietiek! Finkedīns noskaldīja kā ar cirvi.

Starp skatītājiem izcēlās domstarpības. Tie nebūt ne­uzskatīja, ka cīņa jābeidz.

- Viņš blēdījās! Viņš izmantoja uguni!

- Nē, viņš uzvarēja pietiekami godīgi!

- Kurš to teica? Viņiem jāturpina kauties!

Izskatījās, ka šādas vēlēšanās nav ne Torakam, ne Hor­dam.

- Zēns ir uzvarējis, Finkedīns sacīja un palaida To­raku vaļā.

Puisis nopurinājās un, skatīdamies, kā Hords bāž nazi atpakaļ makstī, slaucīja no sejas sviedrus. Hords bija nikns, taču nebija iespējams saprast uz sevi vai uz Toraku. Dairati uzlika viņam uz rokas plaukstu, taču I lords to nikni nokratīja un, izlauzies caur skatītāju ba­riņu, pazuda vienā no būdām.

Tagad, kad asinskāre bija pārgājusi, Toraks jutās dre­belīgs un vārgs. Viņš iebāza makstī nazi un paraudzījās apkārt, meklēdamas savas mantas. Tad zēns pamanīja, ka viņu vēro Finkedīns.

- Tu pārkāpi noteikumus, vīrs klusi teica. Tu iz­mantoji uguni.

- Nē, Toraks iebilda. Puiša balss skanēja braši, taču īstenībā viņš jutās nobijies. Es neizmantoju uguni. Es izmantoju tvaiku.

- Man labāk patiktu, Kraukļu vadonis sacīja, ja tu zupas vietā būtu ķēries pie ūdens. Tika izniekots labs ēdiens.

Toraks neatbildēja.

Finkedīns viņu nopētīja, un uz mirkli vīrieša zilajās acīs pazibēja smieklu uguntiņas.

Caur ciltsbrāļiem pie viņiem izlauzās Oslaks: viņš tu­rēja rokās maisu, kurā bija Vilks.

- Šeit ir tas tavs kucēns, viņš nodārdināja un pa­svieda Torakam somu ar tādu spēku, ka zēns sagrīļojās.

Vilks izķepurojās no kules, nolaizīja puisim zodu un pastāstīja, cik briesmīgi viņš juties. Toraks gribēja drau­gam pateikt kaut ko mierinošu, taču pārdomāja. Būtu muļķīgi tieši tagad pieļaut kļūdu.

- Likums paliek likums, Finkedīns mundri sacīja. Tu uzvarēji. Tagad tu drīksti iet.

- Nē! atskanēja meitenes balss, un visi pagrieza galvu.

Tā bija Rena.

- Tu nedrīksti ļaut viņam aiziet! viņa sauca, skrie­dama uz priekšu.

- Vadonis tikko atļāva, Toraks iebilda. Tu dzirdēji. Es esmu brīvs.

Rena vērsās pie sava tēvoča:

- Mēs nedrīkstam ļaut viņam aiziet. Tas ir pārāk sva­rīgi. Viņš droši vien ir…

Viņa pavilka Finkedīnu sānis un kaut ko steigšus čuk­stēja tam ausī.

Toraks nevarēja saprast, par ko ir runa, taču, viņam par izbailēm, arī pārējie pievirzījās abiem tuvāk paklausī­ties. Burves skatiens bija drūms, un tā māja ar galvu. Pat Hords iznira no būdas un, uzzinājis, par ko ģints apsprie­žas, palūkojās Torakā ar dīvainu, piesardzīgu skatienu.

Finkedīns domīgi pētīja Renu.

- Vai esi par to pārliecināta? viņš jautāja.

- Es nezinu, meitene atbildēja. Varbūt ir. Bet var­būt arī nav. Lai to uzzinātu, mums vajadzīgs laiks.

Kraukļu vadonis noglāstīja bārdu.

- Kas liek tev tā domāt?

- Tas, kādā veidā viņš pieveica Hordu. Un, lūk, ko es atradu viņa mantās.

Rena pastiepa roku, un Toraks viņas plaukstā ierau­dzīja savu rubeņa kaula svilpīti.

- Kādiem mērķiem tu to izmanto? viņa jautāja To­rakam.

- Lai pasauktu vilcēnu, zēns atbildēja.

Rena iepūta svilpē, un Vilks Toraka rokās salēcās. Pūlis nemierīgi sarosījās. Rena un Finkedīns apmainījās skatieniem.

- Tā neskan, meitene pārmetoši sacīja.

Toraks neatbildēja. Pēkšņi viņš pamanīja, ka Rēnas acis nav gaiši zilas kā brālim, bet gan melnas melnas kā purva akači. Viņš prātoja, vai tikai arī Rena nav burve.

Meitene pagriezās pret Finkedīnu.

- Mēs nedrīkstam viņu laist vaļā, līdz nebūsim par to pārliecinājušies.

- Viņai taisnība, pievienojās burve. Tu zini, kas t ur teikts, tāpat kā es. Tāpat kā mēs visi.

- Kas, kas teikts? Toraks gribēja zināt. Finkedīn, mums bija vienošanās! Mēs norunājām, ka tad, ja es uz­varēšu, abi ar Vilku varēsim būt brīvi!

- Nē, Kraukļu vadonis nebija ar viņu vienisprātis.

Mēs norunājām, ka tādā gadījumā tu paliksi dzīvs. Un

tu esi dzīvs. Vismaz pagaidām. Oslak, sasien viņam ro­kas.

- Nē! Toraks iebļāvās.

Rena izslēja zodu.

- Tu sacīji, ka tavu tēvu nogalinājis lācis. Mēs arī kaut ko zinām par šo lāci. Daži no mums to pat ir redzējuši.

Hords viņai blakus nodrebēja un sāka grauzt īkšķa nagu.

- Tas parādījās pirms kāda mēneša, Rena klusi tur­pināja. Neprātīgi slepkavodams, tas aptumšoja Mežu kā ēna; tas nogalināja pat medniekus. Vilkus. Lūšus. Tas uzvedās tā… it kā kādu meklētu, meitene mirkli klu­sēja un tad turpināja: Pirms trīspadsmit dienām tas pēkšņi pazuda. Ziņnesis no Mežakuiļu ģints uzdūrās tā pēdām dienvidos. Mēs nospriedām, ka lācis ir aizgājis. Mēs pateicāmies ģints aizbildnim, viņa norija siekalas. Un nu nezvērs ir atgriezies. Vakar mūsu izlūki pārradās no rietumiem. Tieši pie Jūras viņi bija uzgājuši daudzu dzīvnieku līķus. Cilvēki no Vaļu ģints viņiem stāstījuši, ka pirms trim dienām tas aiznesis bērnu.

Toraks aplaizīja lūpas.

- Kāds tam sakars ar mani?

- Mums ir pravietojums, Rena turpināja, it kā ne­būtu Toraku dzirdējusi. «Tumša ēna uzbruks Mežam. Neviens nespēs stāties tai pretim.»

Meitene apklusa un sarauca pieri.

Burve turpināja runāt viņas vietā:

- «Tad atnāks Klausītājs. Viņš cīnoties ņems talkā gaisu un runās klusēdams.»

Viņa pievērsa skatienu svilpītei, kas gulēja Rēnas plaukstā.

Neviens neteica ne vārda; visi vēroja Toraku.

- Es neesmu nekāds Klausītājs, puisis iebilda.

- Mēs domājam, ka varbūt esi gan, sacīja burve.

Zēns prātoja par pravietojumu. «Klausītājs cīnoties

ņems talkā gaisu…» Tieši to viņš, Toraks, bija darījis: viņš tika izmantojis tvaiku.

- Kas… ar Klausītāju notiks? zēns klusā balsī jau­tāja. Kas par viņu pravietojumā teikts?

Taču Torakam bija briesmīga nojauta, ka viņš to jau zina.

Klusums klajumā kļuva vēl saspringtāks. Toraka ska­tiens no apkārtējām izbiedētajām sejām aizslīdēja pie krama naža, kas karājās Oslakam pie jostas. Viņš paska­tījās uz spīdīgo mežacūkas liemeni, kas karājās kokā; uz tumšajām asinīm, kuras no tā pilēja kublā. Toraks juta, ka uz viņu raugās Finkedīns, un pagriezās, lai sastaptos ar gailošu, zilu acu skatienu.

- «Klausītājs», Finkedīns sacīja, «atdos savas sirds asinis Kalnam. Un ēna tiks uzveikta.»

Viņa sirds asinis.

Mežacūkas asinis zem koka klusi lāsoja traukā.

Piliens pēc piliena.