Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

-Kā gan uz pasaules var būt akmens radījums? Rena dusmīgi prasīja. Zaudējusi savu bultu maku, viņa nemitīgi bija sliktā omā.

- Nezinu, Toraks jau desmito reizi atbildēja.

- Un kas tas varētu būt? Mežakuilis? Lūsis? Mums vajadzēja pajautāt.

- Viņš droši vien nebūtu teicis.

»

Rena iespieda rokas gurnos un purināja galvu.

- Esam izdarījuši visu, kā viņš teica. Esam gājuši ve­selas divas dienas. Šķērsojām trīs ielejas. Gājām gar upi, kuru viņš pieminēja. Un nekā. Man šķiet, šis vienkārši gribēja tikt no mums vaļā.

Tāda pati doma bija uzmākusies arī Torakam, taču viņš negribēja to pieņemt. Migla ne mirkli nebija izklīdusi jau divas dienas. Tas šķita savādi. Šajā vietā viss likās dīvains.

Pēc nelielas pierunāšanas Klejotājs bija viņiem atde­vis arī pārējos ieročus un izstāstījis ceļu. Klausīdami tā norādījumiem, viņi pameta upes krastu «akmeņaina, pe­lēka kalna pakājē» un rāpās pa taku, kas līkumoja uz virsotni. Apkārt valdīja nemīlīga, pat draudīga noskaņa. Miglā vīdēja nīkulīgi bērziņi. Šur un tur vējš bija aizpūtis augsni un skatienam pavērās kailas, spīdīgas klintis. Vienīgās skaņas radīja dzenis, kas, kaldams kā ar āmuru, gaiņāja projām atnācējus.

- Šis negrib, ka mēs te klīstam, Rena ieminējās. Varbūt esam aizgājuši pa nepareizu ceļu?

- Ja tā būtu, Vilks liktu par to manīt.

Rena izskatījās domīga.

- Vai tu joprojām tam tici?

- Jā, Toraks atbildēja. Ticu. Galu galā, ja viņš mūs nebūtu atvedis uz Klejotāja ieleju, mēs nebūtu ierau­dzījuši akmens nagu un neko nebūtu uzzinājuši par ak­mens zobu.

- Varbūt. Taču man vēl aizvien šķiet, ka esam nonā­kuši ļoti tālu austrumos. Mēs esam pārāk tuvu Augstajiem kalniem.

- Kā tu zini, ja desmit soļu attālumā nekas nav re­dzams?

- Es jūtu. Šis stindzinošais gaiss. Tas nāk no ledus upes.

Toraks apstājās un vērās meitenē.

- No kādas ledus upes?

- No tās, kura atrodas kalnu pakājē.

Puisis sakoda zobus. Viņam bija apnicis būt par ne­jēgu.

Abi klusēdami rāpās augstāk, un drīz pat dzenis bija palicis tālu lejā. Torakam briesmīgi nepatika troksnis, kuru viņi sacēla: paša mugursomas čīkstoņa, oļu graboņa, Rēnai kārpoties uz augšu. Viņš juta, ka klintis klausās un līkie koki brīdina, lai viņi tālāk neiet.

Pēkšņi Rena pagriezās un dipināja lejup pie Toraka.

- Mēs esam pārpratuši, viņa, nobijusies un acis iepletusi, elsa.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Klejotājs nekādu akmens būtni neminēja. Mēs paši to izdomājām. Viņš stāstīja tikai par akmens muti!

Sagrābusi puisi aiz rokas, viņa vilka to kalnup.

Zeme izlīdzinājās, un taka beidzās. Toraks apstājās virpuļojošajos miglas vālos kā zemē iemiets. Kad zēns saprata, kas atrodas priekšā, viņu pārņēma bailes.

Virs viņiem kā pelēks negaisa mākonis slējās klints siena. Tās pakājē, vientuļas īves sargāta, kā neskanīgā kliedzienā pavērta akmens mute, vīdēja tumša ala.

- Mēs nedrīkstam iet tur iekšā, Rena teica.

- Mums… man tas jādara, sacīja Toraks. Šī ir akmens mute, par kuru runāja Klejotājs. Šeit viņš at­rada akmens nagu. Varbūt, ka es te atradīšu arī akmens zobu.

Patiesībā ala izrādījās mazāka, nekā viņam sākumā bija licies: tumšs pusaplis, ne augstāks par Toraka plecu. Zēns uzlika roku uz ieejas malas un pieliecās, lai ielūkotos iekšā.

- Uzmanies! Rena brīdināja.

Alas grīda krauji gāja uz leju. No iekšienes nāca auks­tums: kodīga gaisa plūsma kā kāda aizvēsturiska, sauli neredzējuša dzīvnieka elpa.

«Slikta vieta,» bija teicis Klejotājs. «Ļoti slikta. Slep­kavīga zeme rīšus norij. Visur glūnētāji.»

- Nekustini roku! sacīja Rena, kura stāvēja blakus Torakam.

Pametis skatienu uz augšu, viņš pārsteigts pamanīja, ka pirksti atrodas par mata tiesu no lielas plaukstas, kas neveikli un dziļi iekalta akmenī. Toraks atrāva roku no klints.

- Tas ir brīdinājums, Rena čukstēja. Vai redzi tās trīs svēdras virs vidējā pirksta? Tās ir spēka līnijas, lai atbaidītu ļaunumu.

Viņa pieliecās tuvāk.

- Tā ir veca. Ļoti veca. Mēs nedrīkstam iet iekšā. Tur apakšā kaut kas slēpjas.

- Kas? Toraks jautāja. Kas gan tur slēpjas?

Rena papurināja galvu.

- Es nezinu. Varbūt tur ir durvis uz citpasauli. Katrā ziņā tas ir kaut kas slikts, jo kādam nācies iekalt šo plaukstu.

Zēns apdomājās.

- Šķiet, ka man nav izvēles. Es došos iekšā. Tu paliec šeit.

- Nē! Ja iesi tu, es tev sekošu.

- Vilks nevar nākt kopā ar mani, viņš nepārdzīvos šo smaku. Paliec šeit kopā ar viņu. Ja būs vajadzīga palī­dzība, es saukšu.

Abi kādu brīdi strīdējās, taču Toraks kļuva aizvien pārliecinātāks, ka viņam taisnība.

Viņš nolika zem īves loku un bultu maku un blakus ieročiem somu, guļammaisu, dzeramtrauku un arī cirvi, kuru nokabināja no jostas. Tumsā varētu noderēt vie­nīgi nazis. Visbeidzot zēns nošņāpa jēlādas saiti vilcē­nam. Kamēr Toraks viņam centās iegalvot, ka jāpaliek pie Rēnas, Vilks locījās un spirinājās, bet meitene jautājumu atrisināja tādējādi, ka sadabūja no savas pārtikas kules sauju kaltētu brūkleņu. Taču Torakam tā arī neizdevās Vilkam ieskaidrot, ka viņš drīz atgriezīsies. Jo vilku va­lodā nav nākotnes.

Rena puisim aizsardzībai iedeva pīlādža zariņu un vienu no saviem lašādas cimdiem, kas karājās siksniņā.

- Atceries, viņa teica. Ja tev izdosies atrast akmens zobu, neaizskar to ar kailām rokām. Un labāk atdod man maciņu ar upē atrastajām acīm.

Viņai bija taisnība. Nav zināms, kas varēja atgadīties, ja viņš alā paņemtu līdzi Nanuaku.

Ar dīvainu sajūtu, ka viņš atbrīvojas no nevēlamas nastas, Toraks pasniedza meitenei kraukļādas maciņu, un viņa piesēja to pie jostas. Vilks, ausis grozīdams, vēroja notiekošo. "It kā no maciņa nāktu kāda skaņa," Toraks nodomāja.

- Tev būs vajadzīga gaisma, Rena sacīja, būdama priecīga, ka var paveikt kaut ko lietderīgu.

Viņa somā sadabūja divas meldru sveces: izlobītas meldru serdes, kas piesūcinātas ar brieža taukiem un pēc tam saulē izžāvētas. Rena ar šķiltavu aizdedzināja kadiķa mizas posu, un viena no svecēm aizdegās ar spožu, tīru un patīkamu gaismu. Toraks jutās varen pateicīgs.

- Ja tev ievajadzēsies palīdzību, Rena teica, nome­tusies ceļos un apkampusi Vilku, lai tas pārstātu trīcēt, tad kliedz. Mēs skriesim talkā.

Toraks pamāja ar galvu. Viņš pieliecās un devās iekšā akmens mutē.

Toraks taustījas gar alas sienu. Tā šķita gluma kā jēla gaļa.

Ar kājām meklēdams ceļu, viņš virzījās uz priekšu. Sveces gaisma raustījās un kļuva blāva. No tumsas augšup cēlās smirdoņa, kas koda nāsīs.

Pēc dažiem nedrošiem soļiem Toraks atdūrās pret klinti. Alas ieeja bija sarukusi par šauru spraugu; lai tiktu tai cauri, nācās sagriezties sāniski. Aizmiedzis acis, viņš līda iekšā. Sajūta bija tāda, it kā viņš tiktu aprīts. Elpot kļuva grūti. Uzmācās domas par klinšu smagumu virs galvas…

Gaiss kļuva vēsāks. Toraks joprojām atradās šaurā ejā, taču tā kļuva platāka un spēji pagriezās pa labi. Pametis skatienu atpakaļ, puisis pamanīja, ka dienas gaisma ir pagaisusi un kopā ar to arī Rena un Vilks.

Virzoties uz priekšu pa eju, smaka kļuva stiprāka; bija dzirdama tikai paša elpa un plaiksnījošajā gaismā redza­mas vienīgi vizošas, sarkanas klintis.

No kreisās puses pēkšņi uzplūda saltums, un Toraks gandrīz zaudēja pamatu zem kājām. Nograbēja un klu­sumā ieripoja oļi.

Kreisajā pusē siena bija izzudusi. Viņš stāvēja uz augstas dzegas, kura iestiepās tumsā. Kaut kur tālu lejā atbalsojās ūdens lāsošana. Viena nepareiza kustība un viņš būtu pāri malai.

Vēl viens pagrieziens šoreiz pa kreisi -, un klints zem viņa kājām novirzījās uz leju. Toraks iekliegdamies tvērās pēc atbalsta un pēdējā mirklī paspēja noturēties, lai nenokristu.

No viņa kliedziena kaut kas sakustējās.

Zēns sastinga.

Torak? kaut kur tālumā atskanēja Rēnas balss.

Viņš neuzdrošinājās atbildēt. Lai kas tur bija kustējies, patlaban tas likās mierā, taču tas bija draudīgs miers kā klusums pirms vētras. Tas zināja, ka Toraks ir alā. «Tie tevi redz, bet tu viņus ne. Līdz ir par vēlu.»

Zēns sevi piespieda virzīties tālāk. Nepārtraukti lejup. Kā apdullinoši viļņi līdz viņam atplūda smirdoņa. «Elpo caur muti,» sacīja iekšējā balss. Tā viņi ar tēti mēdza rī­koties, kad bija uzgājuši maitu vai sikspārņu apsēstu alu. Toraks mēģināja tā rīkoties, un smaka kļuva ciešamāka, kaut gan joprojām koda acīs un rīklē.

Pamats zem kājām negaidīti izlīdzinājās, un viņš juta, ka apkārt paveras plašums. No kaut kurienes iespīdēja nespodra gaisma, jo Toraks spēja saskatīt plašu, ēnainu kambari. Izgarojumi kļuva gandrīz nepanesami. Viņš at­radās žulganajā, dvakojošajā zemes vēderā.

Dzega, pa kuru Toraks gāja, beidzās, un alas grīda aiz tās bija savādi punaina. Kambara vidū kā melns ledus spīdēja liels akmens ar plakanu virsu. Izskatījās, ka tas tur neaizskarts stāvējis tūkstošiem gadu. Pat divdesmit soļu attālumā zēns juta, ka tas izstaro spēku.

Tieši tur Klejotājs bija atradis akmens nagu. Sis ak­mens bija iemesls, kādēļ tikusi iekalta brīdinošā roka uz alas ieejas sienas. To apsargāja glūnētāji jo tās bija dur­vis uz citpasauli.

Toraks tālāk nespēja paspert vairs ne soli. Tas bija kā tajās reizēs, kad, pamodies no miega, viņš jutās tik gurdens, ka šķita gluži neiespējami pakustināt kaut pirk­stu.

Lai sevi uzmundrinātu, puisis uzlika brīvo roku uz naža spala. Cīpslu apsējs šķita tīkami silts un deva viņam drosmi nokāpt uz kambara grīdas.

To paveicis, Toraks riebumā iekliedzās. Pamats zem viņa zābakiem iegrima: viņu centās iesūkt pretīgi dubļi. «Slepkavīgā zeme rīsus norij…»

Toraka kliedziens atbalsojās no alas sienām, un augstu virs galvas viņš sadzirdēja zaglīgu čabināšanos. No gries­tiem atdalījās kaut kas melns un metās lejup.

Nebija, kur noslēpties, un nebija, kur aizbēgt. Zābaki grima dubļos kā upes dūņās. Mirklis un smirdīga, gluma plēve pārklāja Toraka muti un degunu; asi nagi plosīja viņa matus. No šausmām sprauslodams, puisis centās at­vairīt kluso uzbrucēju.

Beidzot tas ar pretīgu plakšķi pacēlās gaisā. Taču Toraks zināja, ka tas atgriezīsies. Droši vien radījums bija ieradies noskaidrot, kas ir atnācējs. To uzzinājis, tas pazuda.

Kas tas bija? Sikspārnis? Dēmons? Cik daudz tādu šeit vēl ir?

Puisis brida tālāk. Pusceļā uz akmeni viņš paklupa un nokrita. Dvinga bija nepanesama. Viņš vārtījās lipīgajā melnumā un nespēja ne redzēt, ne domāt. Pat meldru sve­ces gaisma satumsa viņa rokā mirgoja tumša liesma…

Toraks piesvempās kājās un elsoja kā nirējs, kas cen­šas ievilkt gaisu. Prāts noskaidrojās. Nespodrā liesma atkal kļuva dzeltena.

Toraks sasniedza akmeni. Uz tā mūžvecās, gludās virs­mas spirālē bija izvietoti seši akmens nagi, bet septītā vieta bija tukša: vienu tika pievācis Klejotājs. Vidū gulēja melns akmens zobs.

«Vissenākais ir akmens zobs.» Otrā Nanuakas daļa.

Torakam pa muguru plūda sviedri. Viņš prātoja, kādi spēki atbrīvosies, ja viņš pieskarsies zobam.

Zēns izstiepa roku, taču tad to atrāva, jo atcerējās Rēnas brīdinājumu: «Neaiztiec Nanuaku ar kailām ro­kām.»

Kur tad cimds? Droši vien viņš to bija nometis zemē.

Vienā rokā turēdams sveci, viņš ar otru taustījās ap smirdīgajiem ciņiem. Atkal sāka uzmākties reibums. Sveces liesma no jauna satumsa…

Par laimi, Toraks atcerējās, ka cimds ir piesiets viņam pie jostas. Uzvilcis to rokā, viņš pasniedzās pēc zoba.

Sveces liesma uzplaiksnīja alas sienai aiz akmens un izgaismoja tūkstošiem spīdošu acu.

Izstiepis roku virs zoba, Toraks lēnām kustināja sveci uz priekšu un atpakaļ. Tās gaismā spīguļoja valganas acis. Sienas ņudzēja no glūnētājiem. Kur vien pieskārās gaisma, tie čumēja un mudžēja kā mušu kāpuri maitā. Ja viņš paņemtu zobu, tie mestos virsū.

Pēkšņi viss notika vienlaikus.

Kaut kur tālu augšā atskanēja Vilka spalgais, brīdi­nošais rējiens.

Rena spiedza:

- Torak! Tas tuvojas!

Glūnētāji visapkārt pacēlās gaisā.

Svece nodzisa.

Kaut kas iebelza Torakam pa muguru, un viņš gāzās uz priekšu pret akmeni.

Rena iekliedzās vēlreiz:

- Torak! Lācis\