Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit piektā nodala

)

Ledus upes dusmas izpaudās ar biedējošu spēku.

Torakam vēja brāzmās nācās saliekties uz priekšu, lai noturētos kājās, un pieturēt apmetni, lai tas neaizlidotu pa gaisu. Cauri sniega vērpetēm viņš redzēja, ka Rena visiem spēkiem cenšas tikt uz priekšu; Vilks, vējā samiedzis acis, gāja sagriezies sāniski. Ledus upe viņus bija nogrābusi savā tvērienā un nelaida vaļā. Tā gaudoja, līdz Torakam aizkrita ausis, un mazgāja viņa seju ar sniegu; tā sagrieza puteni ar tādu spēku, ka zēns vairs neredzēja ne Renu, ne Vilku, ne pats savus zābakus. Jebkurā mirklī tā viņu varēja ievilināt plaisā.

Toraks trakojošajā baltumā pamanīja melnu stabu. Klints? Ledus bluķis? Vai varbūt viņi visbeidzot bija sa­snieguši ledus upes otru krastu?

Rena satvēra puiša roku.

Tālāk mēs vairs nedrīkstam iet! viņa kliedza. Mums jāierokas sniegā un jāgaida, līdz pāriet vētra!

- Vēl ne! Toraks bļāva pretim. Skaties! Mēs jau gandrīz esam tikuši pāri!

Viņš cīnījās uz staba pusi. Tas sabirza druskās un pa­zuda. Ledus upes viltīgais triks.

Toraks pār plecu uzsauca Rēnai:

- Tev taisnība. Mums sniegā jāizrok ala.

Taču Rena bija pazudusi. <

- Rena! Rena!

Ledus upe vārdus no Toraka lūpām aiznesa vējā un izkliedēja tos vakara krēslā.

Viņš nometās ceļos un sataustīja Vilku. Cimds atrada mīksto kažoku, un Toraks apkampa draugu. Vilks centās saost Rēnas smaržu. Taču šajā jūklī to nespēja pat viņš.

Tomēr Vilks saspicēja ausis un raudzījās tieši uz priekšu. Torakam šķita, ka tas putenī kaut ko pamanī­jis.

- Rena!

Vilks metās uz priekšu, un Toraks sekoja, taču puisis necik tālu nebija ticis, kad vēja brāzma viņu trieca pret cietu ledus bluķi. Toraks krita un gandrīz uzgāzās virsū Vilkam. Viņš atspiedās pret kaut kādu sniega gūzmu. Tās sānos bija caurums tik liels, ka tajā varēja ierāpties. Ala? Skaidrs, ka Rena to tik ātri nebūtu paspējusi izrakt.

Vilks ar vienu lēcienu bija tajā iekšā. Mirkli svārstījies, Toraks viņam sekoja.

Zēns ierāpās tumsā, un ledus upes plosīšanās pie­klusa. Toraks ar sasalušiem cimdiem taustījās gar sie­nām. Griesti bija tik zemi, ka nācās nomesties četrrāpus; blakus alas ieejai mētājās ledus klucis. Kāds droši vien to bija izmantojis durvju vietā. Bet kas?

- Rena! Toraks sauca.

Atbildes nebija.

Zēns aizbīdīja ledus bluķi priekšā ieejai, un iestājās klusums. Varēja pat dzirdēt, kā Vilks izlaiza ledu starp ķepu spilventiņiem. Uz Toraka pleciem kusa sniegs.

Viņš izstiepa roku, un Vilks brīdinoši ierūcās.

Toraks atrāva roku. Mati uz viņa pakauša sāka celties stāvus. Rēnas šeit nebija, taču bija kāds cits. Kāds gaidīja tumsā.

- Kas tu esi? zēns jautāja.

Šķita, ka tumsa alā sabiezē.

Ar zobiem novilcis cimdus, zēns izvilka nazi.

- Kas tu esi?

Klusums. Toraks sadabūja vienu no Rēnas meldru svecēm. Pirksti bija tik nosaluši, ka viņš nometa zemē posās dozi. Lai to sataustītu, uzšķiltu dzirkstis un pie­laistu uguni īves mizas gabaliņiem, bija vajadzīga vesela mūžība, taču beidzot svece aizdegās.

Toraks iekliedzās. Viņš aizmirsa par ledus upi un pat par Renu.

Viņam pie ceļgaliem gulēja cilvēks.

Tas bija miris.

Toraks piespiedās pie ledainās sienas. Ja Vilks nebūtu brīdinājis, viņš līķim būtu pieskāries. Un aizskart mirušos nozīmē iekulties milzīgās nepatikšanās. Kad dvēseles at­stāj ķermeni, tās ir negantas, apjukušas un nemaz tik ļoti nevēlas doties nāves ceļojumā. Ja tuvumā gadās kāds no dzīvajiem, bez ķermeņa palikušās dvēseles cenšas iemājot tajā vai vismaz tam sekot.

Toraks to visu atcerējās, skatīdamies uz mirušo.

Tā lūpas izskatījās kā ledū kaltas, un āda bija vaska dzeltena. Sniegpārslas, kas bija nosēdušās mirušajam uz deguna, trīsēja, un izskatījās, ka viņš elpo, bet sasalušās, atvērtās acis lūkojās uz kaut ko netveramu; pēc mirkļa Toraks ievēroja, ka mironis skatās uz priekšmetu, kuru bija sažņaudzis dūrē.

Vilkam, šķiet, no līķa nemaz nebija bail. Viņš gulēja, nolicis purnu uz ķepām, un to cieši vēroja.

Mirušais garos, tumšos matus bija izlaidis brīvi; viena šķipsna uz deniņiem bija nokrāsota ar sarkano okeru. Toraks atcerējās Staltbriežu sievieti Finkedīna sapulcē tai bija tādi paši mati. Vai šis vīrs ir no viņas ģints? No Toraka mātes ģints?

Zēns sajuta žēluma uzplūdus. Kā šo cilvēku sauc? Ko viņš te meklējis un kā aizgājis bojā?

Toraks pamanīja, ka uz pieres tam ir ar sarkano okeru nemākulīgi uzvilkts aplis. Biezais ziemas kamzolis bija vaļā, un uz krūtīm vīdēja vēl viens aplis. Toraks prātoja, ka, novilcis mirušajam smagos zvērādas zābakus, viņš uz tā papēžiem atrastu līdzīgas zīmes. Nāves zīmes. Droši vien vīrs bija jutis tuvojamies nāvi un pats tās sev uzzī­mējis, lai dvēseles paliktu kopā. Iespējams, tāpēc viņš bija atstājis vaļā arī durvis lai dvēseles tiktu laukā.

- Tu rīkojies kā vīrs, Toraks skaļi teica. Tu nebai­dījies no nāves.

Zēns atcerējās apveidu, kuru tika manījis ledājos. Vai tā bija dvēsele, kas devās pēdējā ceļojumā? Vai viņš jau spēj saskatīt dvēseles? Kas gan to zina…

- Guli mierīgs, Toraks nočukstēja. Lai tavas dvē­seles atpūšas un atrod cita citu.

Zēns nolieca galvu mirušā asinsradinieka priekšā. Vilks, saspicējis ausis, raudzījās uz guļošo. Toraks bija pārsteigts. Izskatījās, ka Vilks ieklausās.

Puisis pieliecās tuvāk līķim.

Tas mierīgi skatījās uz priekšmetu, kuru bija sažņau­dzis dūrē. Taču, kad arī Toraks to bija apskatījis, viņš gaužām samulsa. Parasts gaismeklis: gludens smilšakmens ovāls pusplaukstas lielumā ar seklu iedobi, kur ieliet eļļu, un gropi savītu ķērpju daktij. Tas sen jau bija izdzisis, un no eļļas bija palicis pāri vien pelēcīgs traips.

Vilks blakus klusi un smalki iesmilkstējās. Kažoks tam bija sabozies, taču nobijies viņš neizskatījās. Šie smilksti laikam bija sveiciens.

Toraks sarauca uzacis. Vilks tamlīdzīgi bija rīkojies arī agrāk. Alā pie Dārdošā ūdenskrituma.

Zēns paskatījās uz mirušo. Viņš spēja iztēloties tā pē­dējos brīžus: sarāvies sniegā tas noraugās, kā mazā, spilgtā liesma nodziest plaukstā kā dzīve…

Pēkšņi Toraks saprata. «Visaukstākā ir pēdējā gaisma.» Pēdējā gaisma ir tā, kuru cilvēks redz pirms nāves.

Viņš bija atradis Nanuakas trešo daļu.

Vienā rokā turēdams meldru sveci, Toraks ar otru no jostas noraisīja kraukļādas maciņu un nolika sniegā pī­lādžu mizas kārbiņu.

Uf, Vilks brīdinoši nosprauslājās.

Toraks noraisīja matu saišķus un pacēla vāciņu. Uz viņu akli skatījās upes acis, kas gulēja blakus melnajam akmens zobam. Tam līdzās atradās vieta arī gaismeklim. «It kā Rena būtu zinājusi, cik liela jātaisa kastīte,» puisis nodomāja.

Toraks ar nosalušiem pirkstiem uzvilka vienu cimdu un, cenzdamies nepieskarties nelaiķim, pārliecās tam pāri;

viņš paņēma gaismekli. Ielicis to kārbiņā un kraukļādas maciņā, Toraks atcerējās, ka visu šo laiku bija aizturējis elpu.

Beidzamais laiks sameklēt Renu. Viņš žigli pieslokšņoja maku pie jostas. Taču, pagriezies, lai atbīdītu no ieejas ledus gabalu, viņš pēkšņi sastinga.

Viņam bija visas trīs Nanuakas daļas. Šeit šajā patvē­rumā, kur viņš bija drošībā.

«Ja nokļūsti sniega vētrā,» Rena tika teikusi, «tad iz­roc alu un pagaidi, līdz tā pāriet.» Ja viņš tagad neņemtu vērā šo padomu, ja mēģinātu stāties pretim ledus upes dusmām un meklēt Renu, viņš droši vien neizdzīvotu. Nanuaka tiktu apglabāta kopā ar viņu. Un apdraudēts būtu viss Mežs.

Taču Rena varēja aiziet bojā.

Toraks pieliecās vēl zemāk. Vilks uz viņu cieši skatījās, un tā dzintardzeltenās acis bija ļoti nopietnas.

Torakam rokā plaiksnīja svece. Viņš nedrīkstēja tik vienkārši pamest Renu. Tā bija viņa draudzene. Bet vai viņas dēļ vajadzētu pakļaut iznīcībai Mežu?

Toraks ilgojās pēc tēva kā nekad agrāk. Viņš nu gan zinātu, ko darīt…

«Taču tēta šeit nav,» zēns sev teica. «Jāizlemj tev. Tev, Torak. Vienam pašam.»

Vilks pielieca galvu un vēroja, ko Toraks darīs.

REna sauca, cik spēka: Torak! Torak! Vilk! Kur jūs esat?

Viņa bija palikusi viena sniega vētrā. Draugi varēja būt trīs soļu attālumā, un viņa tos neredzētu. Tie varētu būt iekrituši plaisā, un viņa nedzirdētu kliedzienus.

Vējš meiteni iemeta kupenā, un viņa iestiga sniegā. Viens cimds noslīdēja no plaukstas, un ledus upe to pa­ņēma sev.

Nē! Rena auroja un dauzīja sniegu ar dūrēm. Nē, nē, nē!

Nometusies četrrāpus, viņa centās paglābties no vēja. Nomierināties. Atrast pamatīgu kupenu. Ierakties sniegā.

Pēc krietna brīža viņa atrada sniega kalnu. Vējš to bija sablīvējis teju vai par cietu ledu. Izvilkusi aiz jostas aizbāzto nazi, Rena sāka rakt alu.