Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit devīta nodala

)

Nākamajā rītā Torakam un Vilkam vajadzēja doties lāča apsēstajā Mežā, un zēnam nebija ne jausmas, kā rī­koties.

Pat ja viņi sasniegtu Kalnu ko tad? Vienkārši atstāt Nanuaku uz klints? Palūgt Pasaules Garam, lai tas iznī­cina lāci? Mēģināt to pieveikt pašam?

- Vai tev vajadzīgi jauni zābaki, vai lai cenšamies sala­bot tavus vecos? gribēja noskaidrot Oslaka dzīvesbiedre, kura Torakam gādāja ziemas apģērbu.

- Ko? viņš nesaprata.

- Zābakus, sieviete teica.

Tai bija nogurušas acis un uz vaigiem upes māli; viņa uz Toraku bija pikta, un puisis nesaprata kādēļ.

- Esmu tos krietni novalkājis, viņš teica. Vai tu varbūt varētu…

- Tos salabot? sieviete nosprauslājās. Šķiet, ka tikšu ar to galā.

- Paldies, zēns padevīgi pateicās.

Viņš raudzījās uz Vilku, kas ar pieglaustām ausīm bija saritinājies būdas stūrī. Oslaka draudzene nošņāpa gabalu cīpslas un apmeta to Torakam ap pleciem, lai no-

nemtu mēru.

»

- Ak jā, tas derēs, viņa nomurmināja. Apsēdies. Ko stāvi?

Toraks apsēdās un vēroja, kā tā iesien mezglus, lai atzīmētu mērījumus. Sievietes acis bija miklas, un viņa tās bieži mirkšķināja. Viņa pamanīja, ka Toraks skatās.

- Ko tu blenz?

- Tāpat vien, viņš atteica. Vai man jānovelk ap­ģērbs?

- Nē, ja vien nevēlies sasalt ragā. Pret rītu tev būs jauna kārta. Tagad dod šurp zābakus.

Puisis darīja, kā viņam lika, un sieviete paskatījās uz zābakiem, it kā tie būtu pūstošu lašu pāris.

- Vairāk caurumu nekā zivju tīklā, viņa teica.

Kad tā izsteidzās no būdas, Toraks sāka justies maz­liet labāk.

Pēc neilga brīža teltī ienāca Rena. Vilks piecēlās no guļvietas un nolaizīja viņai pirkstus. Meitene pakasīja tam aiz auss.

Puisis gribēja pateikties par aizstāvību, taču nezināja, ko lai saka. Klusums ieilga.

- Kā tu satiec ar Vednu? Rena bezkaislīgi jautāja.

- Vednu? Ak ar Oslaka dzīvesbiedri? Šķiet, es šai ne­patīku.

- Tā gluži nav. Tas ir tava jaunā tērpa dēļ. Viņa to šūdināja savam dēlam. Tagad tas jāatdod tev.

- Dēlam?

- Vinu nobeidza lācis.

«Nabaga Vedna,» Toraks nodomāja. «Nabaga Oslaks. Tāpēc jau arī šie upes māli uz viņu sejas.» Acīmredzot pie Kraukļiem tā bija pieņemts sērot.

Sasitums uz Rēnas vaiga bija kļuvis purpursārts, un Toraks apjautājās, vai nesāp. Viņa papurināja galvu. Zēns iedomājās, ka Rēnai par brāļa uzvedību droši vien ir kauns.

- Kā klājas Finkedīnam? Toraks jautāja. Kā viņam ar kāju?

- Pašvaki. Līdz kaulam. Bet no mellumslimības nav ne vēsts.

- Tas labi.

Toraks mirkli vilcinājās.

- Vai… vai šis uz tevi bija briesmīgi pārskaities? viņš jautāja.

- Jā. Bet ne jau tāpēc es esmu šeit.

- Nu, kāpēc tad tu esi šeit?

- Rīt es iešu kopā ar tevi.

Toraks iekoda lūpā.

- Man šķita, ka jāiet tikai man un Vilkam.

Rena uzmeta puisim skatienu.

- Kādēļ?

- Nezinu. Man tikai tā šķita.

- Stulbi.

- Varbūt. Tikai tā nu tas ir.

- Tu runā kā Finkedīns.

- Nē jau. Bet viņš nekad nepiekritīs.

- Kopš kuriem laikiem es būtu sākusi viņam klau­sīt?

Toraks plati pasmaidīja un palika pie sava.

Rena neuzsmaidīja viņam pretim. Ar dusmīgu seju viņa devās uz ugunskuru pie telts ieejas.

- Tev ar viņu kopā jāpaēd vakariņas, meitene pamā­cīja. Tā ir cieņas izrādīšana. Ja gadījumā tu to nezini.

Toraks norija siekalas. Viņš baidījās no Finkedīna, taču dīvaini, ka ilgojās arī pēc viņa atzinības. Ēst vaka­riņas kopā ar vadoni šķita nepiedienīgi.

- Vai arī tu tur būsi? viņš jautāja Rēnai.

- Nē.

- Ak!

No jauna iestājās klusums. Tad Rena atmaiga.

- Ja vēlies, es paņemšu pie sevis Vilku. Būs labāk, ja viņš nesaskriesies ar suņiem.

- Paldies!

Meitene pamāja ar galvu. Pēc tam viņa pamanīja To­raka basās kājas.

- Paskatīšos, vai varu tev sameklēt zābaku pāri.

Pēc brīža Toraks lienētajos zābakos, kuri tam bija daudz par lielu, klumzāja uz Finkedīna telti.

Viņš atrada Kraukļu vadoni aizrautīgi sarunājamies ar Seiunu, taču, kad zēns ienāca, abi apklusa. Burve izska­tījās nikna. No Finkedīna sejas neko nevarēja saprast.

Toraks, sakrustojis kājas, apsēdās uz ziemeļbrieža ādas. No vakariņām nekas nebija manāms, taču ap ādas katliņiem pie lielā ugunskura rosījās cilvēki. Puisis prā­toja, kad visbeidzot tiks pasniegta maltīte. Un ko viņš vispār šeit dara.

- Es tev savas domas pateicu, Seiuna sacīja Fin­kedīnam.

- Tad paliec pie tām, vadonis nosvērti atbildēja.

Tie nemēģināja iesaistīt sarunā Toraku, tāpēc zēnam radās izdevība izpētīt Finkedīna telti. Tā nebija lielāka par citām, un pie sijas karājās parastie mednieka rīki, taču lielā īves koka loka stiegra bija pārtrūkusi un baltais ziemeļbrieža ādas kamzolis klāts ar sakaltušām asinīm: pilnīgi viss liecināja, ka Kraukļu vadonis stājies pretim lācim un tomēr palicis dzīvs.

Pēkšņi Toraks pamanīja, ka no tumsas uz viņu rau­gās kāds cilvēks. Tam bija īsi, brūni mati un tumsnēja, izdēdējusi seja.

- Tas ir Krukosliks, Finkedīns sacīja, no Kalnu Zaķu ģints.

Vīrs piespieda abas dūres pie krūtīm un palocīja galvu.

Toraks izdarīja to pašu.

- Krukosliks šīs vietas pazīst kā neviens cits, Fin­kedīns teica. Pirms dodies ceļā, aprunājies ar viņu. Ja neko vairāk, tad viņš tevi vismaz pamācīs, kā izdzīvot Kalnos. Man nepatika, kāds tu biji, kad mēs tevi noķērām. Bez ziemas apģērba, bez dzeramtrauka un pārtikas. Tēvs taču tev mācīja pavisam ko citu.

Torakam aizrāvās elpa.

- Tātad tu viņu pazini?

Seiuna sabozās, taču Finkedīns burvi ar skatienu no­mierināja.

- Jā, vadonis atbildēja, es viņu pazinu. Savulaik tavs tēvs bija mans labākais draugs.

Seiuna dusmīgi novērsās.

Arī Toraks juta, ka kļūst nikns.

- Ja tu biji viņa labākais draugs, kā gan tu man varēji piespriest nāvi? Kāpēc tu man ļāvi cīnīties pret Hordu?

Kāpēc tu mani turēji sasietu, kamēr ģinšu sapulcē tika lemts, vai mani vajadzētu upurēt?

- Lai redzētu, no kā tu esi taisīts, Finkedīns laipni atbildēja. Ja tu nespētu izmantot savu atjautību, tu nekam nebūtu derīgs, viņš ieturēja pauzi un turpināja: Varbūt atceries, ka netiki stingri apsargāts? Es pie tevis atstāju pat vilku mazuli.

Toraks to visu sāka atcerēties.

- Tu gribi teikt ka mani pārbaudīji?

Finkedīns neatbildēja.

No lielā ugunskura uz būdas pusi nāca divi vīri, kuri nesa četras kūpošas bērza tāss bļodas.

- Ēd, Krukosliks mudināja un vienu no tām pasnie­dza Torakam.

Finkedīns viņam pasniedza raga karoti, un pēc brīža puisis, badīgi pievērsies ēdienam, bija aizmirsis visu uz pasaules. Tā bija no aļņa nagiem un dažām kaltētas brieža sirds sloksnēm vārīta plāna vira, kurai bija piemestas pīlādžogas un sīkstas, bezgaršīgas piepes, kuras ģintis sauc par «sumbru ausīm». Klāt bija piekožama viena vienīga no grauzdētu ozolzīļu miltiem cepta karaša: tā bija ļoti rūgta, taču, salauzta un iejaukta virā, šķita gluži bau­dāma.

- Žēl, ka nevaru piedāvāt neko labāku, Finkedīns atvainojās, taču medījums ir izbiedēts.

Tā bija viņa vienīgā norāde uz lāci.

Toraks bija pārāk izsalcis, lai ieklausītos. Tikai pēc tam, kad puisis tika izlaizījis bļodu, viņš pamanīja, ka Finkedīns un Seiuna savam ēdienam gandrīz nemaz nav pieskārušies. Burve aiznesa bļodas atpakaļ pie ugunskura un apsēdās savā vietā. Krukosliks pieāķēja karoti pie jos­tas un nometās ceļos blakus mazajam ugunskuram pie būdas ieejas, kur nomurmināja īsu pateicības lūgsnu.

Toraks nekad agrāk šādu cilvēku nebija redzējis. Tas valkāja apjomīgu, brūnu ziemeļbrieža ādas apmetni, kas nokarājās līdz lieliem, un sarkanu stirnu buka ādas jostu. Viņa ģints aizbildņa āda spilgti krāsota, sarkana zaķāda bija piešūta apmetnim uz pleciem, un ģints piederības tetovējumi kā sarkans zigzags stiepās vīram pār pieri. Uz krūtīm tam karājās dūmakaina kalnu kristāla lauska.

Krukosliks pamanīja, ka zēns vēro kristālu, un pa­smaidīja.

- Dūmi ir Uguns Gara elpa, viņš paskaidroja. Kalnu ģintis uguni godā vairāk par visu pasaulē.

Toraks atcerējās, kādu labsajūtu uguns viņam un Rēnai bija sniegusi ledainajā alā.

- To es spēju saprast, viņš teica.

Krukoslika smaids izvērtās vēl platāks.

Kad vakariņas bija galā, Finkedīns pārējos lūdza aiz­iet, jo gribēja parunāt ar Toraku aci pret aci. Krukosliks piecēlās un paklanījās. Seiuna dusmīgi nošņācās un pa­zuda no būdas.

Toraks prātoja, kas nu tagad sekos.

- Seiuna, Finkedīns sacīja, domā, ka tev vairāk nekas nav jāzina. Viņa uzskata, ka tas tevi rīt varētu novērst no mērķa.

- Kas nav jāzina? zēns nesaprata.

- Tas, ko tu gribi zināt. Toraks apsvēra dzirdēto.

- Es gribu zināt visu.

- Tas nav iespējams.

Zēns plūkāja caurumu uz stulpiņa ceļgala.

- Kāpēc tas esmu es? Kādēļ tieši es esmu Klausītājs?

Finkedīns noglaudīja bārdu.

- Tas ir garš stāsts.

- Vai tas ir mana tēva dēļ? Tāpēc, ka viņš bija Vilku ģints burvis? Tāpēc, ka viņš bija ienaidnieks kroplajam klaidonim tam, kurš uzmeistaroja šo lāci?

- Daļēji arī tāpēc.

- Bet kas viņš bija? Kāpēc viņi bija ienaidnieki? Tēvs par viņu nekad nav pat ieminējies.

Kraukļu vadonis ar zaru sabikstīja ugunskuru, un Toraks redzēja, ka ap muti tam ievelkas sāpju grumbas. Finkedīns, nepagriezis galvu, jautāja:

- Vai tēvs tev kādreiz ir stāstījis par dvēseļēdājiem?

Toraks samulsa.

- Nē. Par tādiem nekad neesmu dzirdējis.

- Tad laikam tu tāds esi vienīgais Mežā.

Finkedīns apklusa, un liesmas viņa sejā meta ēnas.

- Dvēseļēdāji, viņš pēc brīža turpināja, bija septiņi burvji katrs no savas ģints. Sākumā tie nebija ļauni. Viņi palīdzēja savām ģintīm. Katram no viņiem piemita īpašas spējas. Viens bija veikls kā čūska tas allaž cen­tās izzināt augu un inžu noslēpumus. Otrs bija stiprs kā ozols: viņš centās uzzināt, ko domā koki. Kādai citai bija tik apķērīgs prāts, ka tas lidoja ātrāk par sikspārni. Viņai patika noburt mazas radībiņas, lai tās klausītu viņas pa­vēlēm. Vēl viens bija lepns un tālredzīgs: viņu valdzināja dēmoni, un viņš vienmēr gribēja tos pakļaut. Runā, ka viens no viņiem esot pratis piesaukt arī nāvi.

Finkedīns no jauna sabikstīja ugunskuru.

Kad viņš apklusa, Toraks saņēma drosmi.

- Tikai pieci. Tu teici, ka esot bijuši septiņi.

Vadonis izlikās puisi nedzirdam.

- Pirms daudzām ziemām, viņš teica, tie slepenībā sanāca kopā. Vispirms viņi sevi nodēvēja par dziednie­kiem. Tie sevi maldināja ar apziņu, ka grib darīt vie­nīgi labu: ārstēt slimības, stāties pretim dēmoniem, Finkedīns nicīgi savieba muti, taču drīz vien viņus pār­ņēma ļaunums un alkas pēc varas.

Toraks sažņaudza ceļgalu.

- Kāpēc tos sauc par dvēseļēdājiem? viņš jautāja, tikko kustinādams lūpas. Vai viņi patiešām ēd dvēse­les?

- Kas to lai zina? Cilvēki bija pārbijušies, un, kad tie ir pārbiedēti, baumas kļūst par īstenību.

Finkedīna seja, viņam atceroties sendienas, kļuva skarba.

- Vairāk par visu dvēseļēdāji tīkoja pēc varas. Tas bija viņu dzīves mērķis. Valdīt pār Mežu. Piespiest ikvienu pakļauties viņu gribai. Tad, pirms trīspadsmit vasarām, atgadījās kaut kas tāds, kas viņu ietekmi satricināja.

- Kas? Toraks čukstus jautāja. Kas notika?

Finkedīns nopūtās.

- Viss, kas tev jāzina, ir tas, ka izcēlās liels ugunsgrēks un dvēseļēdāji izklīda. Daži no viņiem briesmīgi apdega. Viņi visi paslēpās. Mums šķita, ka ļaunums ir zudis. Taču mēs kļūdījāmies.

Vīrs pārlauza uz pusēm zaru un iemeta to uguns­kurā.

- Cilvēks, kuru tu sauc par kroplu klaidoni, cilvēks, kas radīja lāci, bija viens no viņiem.

- Dvēseļēdājs?

- Es to uzzināju tāpēc, ka Hords man to pastāstīja. Vienīgi dvēseļēdājs spēj notvert tik lielu dēmonu.

Finkedīns ieskatījās Torakam acīs.

- Tavs tēvs bija viņa ienaidnieks. Viņš bija visu dvēseļēdāju niknākais ienaidnieks.

Zēns nespēja novērst skatienu no spilgti zilajām acīm.

- Viņš nekad man par to nav stāstījis.

- Viņam bija savi iemesli. Tavs tēvs… Finkedīns sacīja, tavs tēvs savā mūžā pieļāva ne mazums kļūdu. Taču viņš darīja visu, lai apstādinātu dvēseļēdājus. Tāpēc tie viņu nogalināja. Tāpēc viņš tevi audzināja tālu prom no cilvēkiem. Lai dvēseļēdāji nenojaustu, ka tu esi pie­dzimis.

Toraks vērās Finkedīnā.

- Es? Kādēļ?

Kraukļu vadonis neklausījās. Viņš atkal vēroja lies­mas.

- Tas šķita neiespējami, viņš murmināja. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka tavam tēvam ir dēls. Pat man.

- Bet… Seiuna to zināja. Tētis viņai to pastāstīja pirms pieciem gadiem, kad bija ģinšu sapulce pie Jūras. Vai tad vina…

- Nē, Finkedīns sacīja. Viņa man to nekad nav teikusi.

- Nesaprotu, Toraks brīnījās. Kāpēc dvēseļēdāji nedrīkst par mani zināt? Kas man vainas?

Vadonis nopētīja puiša seju.

- Nekas. Tienedrīkst par tevi zināt, jo… Vīrs pa­purināja galvu, it kā par to būtu pārāk ilgi jāstāsta. Jo kādudien tu, iespējams, tos pieveiksi.

Toraku pārņēma šausmas.

- Es? Kādā veidā?

- Nav ne jausmas. Es zinu tikai to, ka sapratuši, kas tu esi, viņi atnāks tev pakaļ, vīrieša skatiens Toraku stin­dzināja. Seiuna negribēja, lai tu to uzzini. Taču es esmu pārliecināts, ka tev tas jāzina. Ja tu paliksi dzīvs, ja tev izdosies tikt galā ar lāci, tās nebūs beigas. Dvēseļēdāji uzzinās, kurš to ir paveicis. Tie uzzinās, ka uz pasaules esi tu. Agrāk vai vēlāk tie atnāks tev pakaļ.

Nosprakšķēja ugunskurs.

Toraks salēcās.

- Tu gribi teikt pat ja rīt es palikšu dzīvs, man būs jābēguļo visu mūžu?

- To es neteicu. Tu vari bēguļot vai arī cīnīties. Vienmēr ir izvēle.

Zēns uzlūkoja ar asinīm notraipīto kamzoli. Hordam bija taisnība: šis cīniņš bija domāts vīriem, nevis puiše­ļiem.

- Kāpēc tētis man to visu ir noklusējis? viņš brīnī­jās.

- Tavs tēvs zināja, ko dara, Finkedīns atbildēja. Viņš paveica arīdzan šo to sliktu. Kaut ko no tā es vi­ņam nekad nespēšu piedot. Taču attiecībā uz tevi, man šķiet, viņš rīkojās pareizi.

Puisis nespēja dabūt pār lūpām ne vārda.

- Pajautā sev, lūk, ko, Torak! Kāpēc pravietojumā ir runa par «Klausītāju»? Nevis, piemēram, par «Stāstītāju» vai «Gaišreģi»?

Zēns paraustīja plecus.

- Tāpēc, ka medniekam vissvarīgākā īpašība ir prasme ieklausīties. Sadzirdēt to, ko spēj pastāstīt vējš un koki. Ieklausīties, ko citi mednieki un medījums saka par Me­žu. Ar šo prasmi tēvs tevi apveltīja. Viņš nemācīja tev burvestības vai ģinšu vēsturi. Viņš tevi iemācīja medīt. Izmantot savu attapību.

Finkedīns brīdi paklusēja un tad sacīja:

Ja rit vēlies uzvarēt, tev jarīkojas tieši tā. Jāizmanto prāts.

Bija jau krietni pāri pusnaktij, taču Toraks aizvien vēl sēdēja pie lielā ugunskura un raudzījās tumšajos Augsto kalnu apveidos, kas vīdēja pie apvāršņa.

Viņš bija viens. Vilks bija devies savos naksnīgajos kle­jojumos, un vienīgās dzīvības pazīmes nometnē bija klu­sējošie Kraukļi, kuri uzmanīja vilku bedres, un dārdošā krākšana, kas nāca no Oslaka mītnes.

Torakam gribējās pamodināt Renu un visu izstāstīt viņai. Taču zēns nezināja, kur draudzene ir palikusi. Tur­klāt viņš nebija drošs, vai spēs sevi piespiest runāt par tēva pastrādātajām ļaunprātībām, kuras bija minējis Fin­kedīns.

«Ja paliksi dzīvs, tās nebūs beigas… Agrāk vai vēlāk dvēseļēdāji atnāks tev pakaļ. Tu vari bēgt vai arī cīnīties. Vienmēr ir izvēle…»

Acu priekšā kā sniega vētra mutuļoja briesmīgas ainas. Lāča slepkavīgās acis. Dvēseļēdāji kā murgainas ēnas. Tēta seja, kad tas gulēja uz miršanu.

Lai aizgainītu vīzijas, Toraks piecēlās un sāka soļot šurpu turpu. Viņš centās sevi piespiest domāt.

Torakam nebija jausmas, ko nesīs rītdiena, taču viņš bija pārliecināts, ka Finkedīnam taisnība. Lai pieveiktu lāci, nāksies izmantot atjautību. Pasaules Gars palīdzēs tikai tad, ja Toraks darīs visu, kas viņa spēkos.

Zēns vēlreiz atcerējās to, kas bija teikts pravietojumā: «Viņš cīnoties ņems talkā gaisu un runās klusēdams… Klausītājs ņems talkā gaisu…»

Viņam radās kāda neskaidra doma.