Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

TRĪSPADSMITĀ NODALA

i

Nekusties, kāds dvašoja Torakam ausī, netaisi troksni un nepieskaries kauliem!

Puisis kaulus neredzēja; viņš vispār neko nespēja sa­skatīt. Viņš bija nonācis tumsībā, kas oda pēc trūdiem, un rīklē viņam spiedās nazis.

Toraks sakoda zobus, lai tie neklabētu. Visapkārt jau­tās auksts zemes smagums un milzums sairušu beigto Kraukļu kaulu. Viņš lūdzās, kaut to dvēseles būtu lai­mīgi devušās nāves ceļojumā. Bet ko tad, ja kāda palikusi iepakaļ?

Vajadzēja ātrāk tikt projām no šīs vietas. Zēns atcerē­jās, ka pirmajā izbīlī bija dzirdējis noskrapstam akmeni it kā viņa sagūstītājs ar to noslēgtu kapukalna ieeju. Tagad, kad acis sāka aprast ar tumsu, viņš pamanīja blāvu gaismas strēli. Tas, kurš aizvēra ieeju, bija atstājis spraugu.

Zēns prātoja, ko iesākt, kad ārpusē atskanēja balsis. Tās bija tikko dzirdamas, taču nāca tuvāk.

Toraks saspringa. Viņa sagūstītājs arī.

Tuvojās gurkstoši soļi, kas apstājās pie pašas kapukalna ieejas.

- Viņš neiedrošinātos šeit parādīties, klusā, nedrošā balsī sacīja kāds vīrs. <.

- Kas zina? čukstēja sieviete. Viņš nav tāds kā visi. Redzēji, kā šis pieveica Hordu? Kas zina, uz ko viņš ir spējīgs?

Toraks dzirdēja, kā abi bradā pa sūnām. Viņam pa­slīdēja kāja, un tumsā kaut kas ieklinkstējās. Zēns sa­rāvās.

- Kuš! sieviete ārpusē brīdināja. Es kaut ko dzir­dēju.

Toraks aizturēja elpu. Nazis viņa ādā iespiedās dzi­ļāk.

- Krā! kokos atbalsojās kraukļa ķērciens.

- Aizbildnis negrib, ka mēs te vazājamies, sieviete nomurmināja. Labāk iesim! Tev taisnība. Puika neie­drošināsies šeit ložņāt.

No atvieglojuma kļuvis ļengans, Toraks dzirdēja, ka tie dodas projām.

Mirkli vēlāk viņš centās nostāties ērtāk, taču dūča smaile to neļāva.

- Stāvi mierīgs! nepazīstamais nošņācās.

Toraks šo balsi pazina. Tā bija Rena. Rena?

- Tu smirdi, viņa čukstēja.

Puisis gribēja pagriezt galvu, taču nazis neļāva pa­kustēties.

- Tas tāpēc, lai suņi turētos pa gabalu, zēns čukstus atbildēja.

- Tie tāpat šeit nenāktu; suņiem nav brīv šeit rādī­ties.

Toraks mirkli domāja.

- Kā tu zināji, ka es būšu šeit? Un kāpēc…

- Es nezināju. Bet tagad ciet klusu. Viņi var atgriez­ties.

Pēc saspringtās slēpšanās aukstumā, kas vilkās vai ve­selu mūžību, Rena viņam iespēra un pavēlēja kustēties. Toraks prātoja, ka vajadzētu viņu pieveikt, taču pārdo­māja. Cīnīdamies viņi iztraucētu kaulus. Tāpēc puisis at­bīdīja sānis slāņakmens bluķi, kas noslēdza ieeju, un iz­rāpās gaismā. Ap kapukalniem valdīja miers. Pat kraukļi bija aizlidojuši.

Rena četrrāpus atmuguriski līda viņam pakaļ, vilk­dama divus saiņus, no kuriem viens piederēja Torakam.

Viņš apmulsis sakņupa ugunspuķēs un noraudzījās, kā Rena ielien atpakaļ paugurā un atgriežas ar diviem sari­tinātiem guļammaisiem, diviem bultu makiem un lokiem, kas bija ievīstīti lašu ādās, lai netiktu klāt mitrums, un ar briežādas maišeli, kurā kaut kas nikni spārdījās.

- Vilk! Toraks iesaucās.

- Klusu! Rena raidīja bažīgu skatienu apmetnes vir­zienā.

Zēns metās atvērt maisu, no kura izšāvās Vilks slapjš un netīrs. Tas vienu vienīgu reizi ievilka degunā gaisu un būtu aizbēdzis, ja Toraks dzīvnieku nenogrābtu aiz čupra un, klusi riedams, nepārliecinātu, ka tas patiešām ir viņš, nevis kāda slepkavnieciska āmrija. Vilks atplauka platā smaidā un, grozīdams dibenu un kodīdams Torakam zodu, priecīgi sasveicinājās.

- Pasteidzies! Rena aiz muguras skubināja.

- Eju! Toraks attrauca.

Viņš pagrāba riekšavu rasotu sūnu, noberza lielāko tiesu mēslu un uzvilka zābakus. Rena bija izrādījusies tālredzīga un atnesusi viņam arī tos.

Pagriezies, lai paņemtu savu saini, Toraks pārsteigts ieraudzīja, ka meitene lokā ir ievietojusi bultu un tēmē uz viņu. Toraka loku un bultu maku viņa bija uzmetusi plecā, bet viņa cirvi un nazi aizbāzusi aiz jostas.

- Ko tas nozīmē? puisis jautāja. Man šķita, ka tu gribi man palīdzēt.

Rena uz viņu paskatījās ar riebumu.

- Kāpēc lai es tev palīdzētu? Es palīdzu vienīgi savai ģintij.

- Kāpēc tad tu mani pirms brīža nenodevi?

- Tāpēc, ka es gatavojos pārliecināties, vai tu nokļūsi Pasaules Gara kalnā. Ja es tevi nepiespiedīšu, tu pat ne­mēģināsi nekur iet. Tu vienkārši pacelsi asti un aizbēgsi. Tāpēc, ka tu esi gļēvulis.

Toraks noelsās.

- Gļēvulis ?

- Gļēvulis, melis un zaglis. Tu nozagi mūsu buku, ar viltību uzvarēji Hordu un meloji, ka neesi Klausītājs. Pēc tam tu aizbēgi. Tagad saku pēdējo reizi: kusties!

Ar Rēnas bultu pie pakauša un viņas apvainojumiem svilinot ausis, Toraks, turēdamies vītolu aizsegā un nes­dams rokās Vilku, lai tā ķepas neatstātu smaržu suņiem, virzījās uz upes lejteces pusi.

Dīvaini, taču no vajātājiem nebija ne miņas. Tas bija vēl satraucošāk, nekā dzirdēt bērza tāss tauru skanas.

Rena bija uzņēmusi ātru soli, un Toraks bieži klupa. Viņš bija noguris un izsalcis, bet viņa atpūtusies un paēdusi: tātad aizbēgt būtu visai grūti. Taču Rena bija par Toraku mazāka, un viņš lēsa, ka varētu meiteni pieveikt, pirms tā pagūst izmantot loku.

Jautājums bija vienīgi kurā brīdī? Pagaidām izska­tījās, ka viņa patiesi cenšas izvairīties no Kraukļiem, jo vadīja Toraku pa līkumainām briežu takām, kas vijās pa visnomaļākajām vietām. Puisis nolēma pagaidīt, līdz viņi tiek tālāk no apmetnes. Taču aizvainojums nemitīgi kremta.

- Es neesmu gļēvulis, Toraks pār plecu teica, kad viņi gar upes krastu nonāca ēnainā ozolu birzī un vajātāji šķita atpalikuši.

- Kāpēc tad tu aizbēgi no mūsu nometnes?

- Viņi gribēja mani upurēt!

- Tas vēl nebija izlemts. Par to viņi strīdējās.

- Ko tad man vajadzēja darīt? Gaidīt?

- Pravietojumu, Rena teica bezkaislīgā balsī, var skaidrot divējādi. Ja nebūtu aizbēdzis, tu to uzzinātu.

- Es lēšu, ka tu man par to gribi pastāstīt, Toraks sacīja. Jo tu taču visu zini.

Viņa nopūtās.

- Pravietojums var nozīmēt, ka mums tevi patiešām jāupurē un tavas asinis jāziedo Kalnam: tādējādi tiktu aizbaidīts lācis. Hords domā, ka tas skaidrojams šādi. Brālis grib, lai tu tiktu nogalināts un viņš varētu tavas asinis nogādāt Kalnā.

Meitene mirkli klusēja un tad turpināja:

- Seiuna uzskata, ka tur teikts pavisam kas cits ka vienīgi tu spēj atrast Kalnu un iznīcināt lāci.

Toraks pagriezās un raudzījās Renā.

- Es? Nogalināt lāci?

Rena nopētīja puisi no galvas līdz kājām.

- Es zinu, tas izklausās neticami. Bet Seiuna par to ir pārliecināta. Un es arī. Klausītājam jāatrod Pasaules Gara kalns un tad ar Gara palīdzību jāpieveic lācis.

Toraks mirkšķināja acis. Tas nevar būt. Viņi būs pār­pratuši.

- Kāpēc tu to turpini noliegt? Rena dusmīgi jau­tāja. Tu esi Klausītājs. Un tu to zini. Tu cīnīdamies ņēmi talkā gaisu, kā teikts pravietojumā. Tu runāji: klusē­dams: šī svilpe. Un pašā pravietojuma sākumā ir sacīts, ka Klausītājs spēj sarunāties ar citiem Meža medniekiem, un tu proti ar tiem sarunāties, jo, kad biji maziņš, tēvs ielika tevi vilku midzenī.

Zēns samiedza acis.

- Kā tu to zini? viņš vaicāja.

- Es noklausījos, Rena atbildēja.

Abi gar upes krastu turpināja ceļu uz rietumiem. To­raks klausījās, kā, knābādams kazenājus, klusi iečiepstas svilpis, noraudzījās, kā, meklēdams kūniņas, pa zaru tekā dzilnītis. Ja visapkārt tik daudz putnu, lācim tuvumā ne­vajadzētu būt…

Pēkšņi Vilks saspicēja ausis un noskurināja ūsas.

- Gulsties! Toraks nošņācās un norāva Renu sev līdzi zemē.

Pēc mirkļa garām aizslīdēja divi vienkoči. Toraks va­rēja labi saskatīt tuvāko. Airētājam bija uz pieres īsi ap­cirpti, brūni mati. Uz platajiem pleciem tam gulēja smags zvērādas apmetnis un uz krūtīm siksniņā karājās mežakuiļa ilknis. Melns slānekļa metamais cirvis gulēja tam uz ceļiem. Tāpat kā viņa ceļabiedrs, tas, ar spēcīgiem irkļa vēzieniem šķeldams ūdeni, vērīgi pētīja krastus. Bija pilnīgi skaidrs, ko viņš meklē.

- Mežakuiļu ģints, Rena čukstēja Torakam ausī. Finkedīns droši vien lūdzis, lai šie palīdz mūs atrast.

Puisis tūlīt pat kļuva aizdomīgs.

- Kā viņi var zināt, ka mēs ejam pa šo ceļu? Vai tu atstāji kādas pēdas?

Meitene bolīja acis.

- Kāpēc man tas būtu jādara?

- Tā vien šķiet, ka tu mani ved upurēšanai pie kādas citas ģints.

- Vai varbūt, Rena garlaikoti teica, Mežakuiļi iz­manto šo ūdensceļu tāpēc, ka upes lejtecē atrodas viņu rudens nometne un… Viņa apklusa. Kā tu zināji, ka tie tuvojas?

- Es nezināju. Vilks man to pateica.

Meitene izskatījās vispirms pārsteigta, bet pēc tam satraukta.

- Tu tiešām spēj ar viņu sarunāties?

Toraks neatbildēja.

Rena, cenzdamās pārvarēt nemieru, piecēlās.

- Viņi ir projām. Mums laiks griezties uz ziemeļiem.

Viņa iebāza bultu atpakaļ bultu makā un uzmeta plecā

loku, un uz mirkli Torakam šķita, ka viņas noskaņojums ir mainījies. Tad Rena izvilka nazi un pagrūda puisi, lai tas sāktu kustēties.

Viņi sasniedza klinšainu gravu, pa kuru burzguļoja strautiņš, un sāka pa to rāpties augšā. Torakam no pār­guruma reiba galva. Iepriekšējo nakti viņš nebija aizvēris ne acu un ēdis nebija ilgāk par diennakti.

Visbeidzot viņš vairs nespēja paspert ne soli un no­slīga uz ceļiem. Vilks izlēca zēnam no klēpja un klupdams krizdams metās pie ūdens

- Ko tu dari? Rena iesaucās. Mēs nedrīkstam šeit apstāties!

- Mēs jau esam apstājušies, Toraks norūca.

Viņš saplūca riekšavu ziepjusaknes lapu, samērcēja tās ūdenī un nomazgāja pēdējās āmrijas mēslu paliekas. Pēc tam zēns noliecās pār tērci un pēc sirds patikas padzē­rās.

Juzdamies mazliet labāk, viņš kulē sagramstīja kal­tētās buka gaļas vīstoklīti, kuru bija pagatavojis, šķiet, pirms vairākiem mēnešiem. Nokodis gabalu un pasviedis to Vilkam, Toraks sāka ēst pats. Garšoja lieliski. Viņš jau juta, kā ķermenī ieplūst buka spēks. c

Rena brīdi vilcinājās, tad noraisīja no muguras arī savu saini un nometās uz ceļiem, bet nazi joprojām turēja gata­vībā. Iebāzusi roku somā, viņa sadabūja trīs plānus, sar­kanbrūnus plāceņus. Vienu meitene piedāvāja Torakam.

Zēns to paņēma un nokoda mazu kumosu. Plācenis bija sāļš un sātīgs ar patīkamu, asu garšu.

- Kaltēts lasis, Rena ar pilnu muti skaidroja. Mēs tos ieberžam ar brieža taukiem un kadiķogām. Tie ne­maitājas visu ziemu.

Par pārsteigumu Torakam, vienu plāceni meitene snie­dza Vilkam.

Tas to demonstratīvi neņēma pretim.

Pēc īsa pārdomu brīža, Rena kārumu atdeva Tora­kam.

Zēns paberzēja plāceni plaukstās, lai pārmāktu Rēnas smaržu, un piedāvāja Vilkam, kurš norija to vienā kam­pienā.

Rena centās neizrādīt aizvainojumu.

- Nu, viņa paraustīja plecus, es redzu, ka šim ne­patīku.

- Tas tāpēc, ka tu viņu iestūķēji maisā, Toraks pa­skaidroja.

- Tikai viņa paša labā.

- Viņš to nesaprot.

- Vai vari to viņam paskaidrot?

- Vilku valodā to nevar pateikt.

Toraks nokoda vēl vienu kumosu plāceņa. Pēc tam uzdeva jautājumu, kas viņam nelika mieru:

- Kāpēc tu viņu atnesi?

- Ko?

- Vilku. Tu dabūji viņu prom no apmetnes. Tas droši vien nenācās viegli. Kādēļ?

Rena brīdi klusēja.

- Izskatījās, ka viņš tev ir vajadzīgs. Es nezinu kāpēc. Taču man šķita, ka tas varētu būt svarīgi.

Toraks juta kārdinājumu izstāstīt, ka Vilks ir ceļve­dis, taču savaldījās. Viņš Rēnai neuzticējās. Viņa palīdzēja aizbēgt no Kraukļiem, taču tas nemainīja patiesību, ka viņa bija paņēmusi Toraka ieročus un nosaukusi viņu par gļēvuli. Un nazi tā joprojām turēja gatavībā.

Grava kļuva stāvāka. Toraks nosprieda, ka var droši laist Vilku vaļā, un kucēns ar nokārtu asti lēnām klumburoja viņam pa priekšu. Tam rāpšanās nepatika vēl vairāk kā Torakam.

Ap pusdienlaiku viņi sasniedza kalna kori, no kuras bija pārredzama plaša, mežota ieleja. Zēns caur kokiem saskatīja tālumā mirdzam upi.

Platupe, Rena paskaidroja. Tā ir lielākā upe šajā novadā. Tā iztek no ledus upēm Augstajos kalnos, izveido Cirvjezeru un pāri Dārdošajam ūdenskritumam plūst uz Jūru. Vasaras sākumā mēs pie tās apmetamies, lai ķertu lašus. Dažkārt, kad vējš iegriežas no austrumiem, var dzirdēt ūdenskritumu… »

Viņa apklusa. Toraks lēsa, ka Rena prāto, kādu sodu ģints piespriedīs par to, ka viņa palīdzējusi aizbēgt gūs­teknim. Ja viņa nebūtu Toraku nosaukusi par gļēvuli, puisim Rēnas varbūt pat būtu žēl.

- Mēs šķērsosim ieleju, meitene jau mundrāk sacīja. Tur sākas pļavas, un pa braslu mēs varēsim viegli tikt pāri upei. Pēc tam mēs griezīsimies uz ziemeļiem…

- Nē, Toraks dedzīgi iebilda.

Viņš norādīja uz Vilku. Kucēns bija atradis aļņu taku, kas ievijās mežā, kurā auga slaidas, ar pilošām usnejām [3] apaugušas egles. Tas gaidīja, kad viņi tam sekos.

- Turp, Toraks sacīja. Gar ielejas malu, nevis tai pāri.

- Bet tas taču sanāk uz austrumiem. Ja mēs iesim uz austrumiem, mēs sasniegsim Augstos kalnus pārāk ātri. Pa tiem virzīties uz ziemeļiem būs daudz, daudz grūtāk.

- Pa kuru ceļu ies Finkedīns?

- No sākuma kādu laiku pa zvēru takām uz rietumiem, bet tad uz ziemeļiem.

- Nu? Tad jau doties uz austrumiem šķiet visai laba doma.

Rena sarauca uzacis.

- Vai tas ir kāds joks?

- Klausies, Toraks sacīja. Mēs iesim uz austrumiem tāpēc, ka to iesaka Vilks. Viņš zina ceļu.

- Ko? Ko tu ar to gribi teikt?

- Es gribu teikt tikai to, zēns steigšus atbildēja, ka viņš zina ceļu uz Pasaules Gara kalnu.

Rena vērās Torakā. Pēc brīža viņa nosprauslājās.

- Šis mazais kucēns?

Puisis palocīja galvu.

- Es tev neticu, meitene teica.

- Man vienalga, Toraks sacīja.

Vilks neieredzēja pusaugu Bezastaini mātīti.

Viņš to ienīda, kopš pirmās reizes, kad Bezastaini sa­oda, jo tā mērķēja ar garo-nagu-kas-lido-tālu uz barabrāli. Kas tad tā dara? It kā Slaikais Bezastainis būtu medī­jums.

Pēc tam Bezastaine darīja citus briesmu darbus. Viņa aizveda Vilku no Slaikā Bezastaina un iegrūda jocīgā mi­dzenī, kurā nebija gaisa; Vilks tur tā sadauzījās, ka kļuva galīgi slims.

Vēl sliktāk tā uzvedās barabrāļa priekšā. Vai tad šī nezināja, ka viņš ir bara vadonis? Viņa bija tik skarba un neciešama, kad ķiukstēja uz Slaiko Bezastaini bezastainu valodā! Kāpēc barabrālis vienkārši neuzrūca un neaizdzina viņu prom? Tagad, kad Vilks tecēja pa taciņu, viņš jutās atvieglots, ka tā palikusi dažus soļus iepakaļ. Jauki. Viņai vajadzētu turēties tālāk.

Vilks apstājās, lai uzkostu dažas brūklenes, kas auga takas malā: viena gadījās slikta viņš to izspļāva un tur­pināja ceļu, zem ķepu spilventiņiem juzdams sausu zemi un uz muguras karstās-spožās-acs siltumu. Vilks pacēla degunu, lai uztvertu smaržas, kuras plūda no ielejas: tur bija sastopami sīļi un šur tur mētājās izkaltuši aļņu mēsli; dažas vētras nolauztas egles; lērums ugunspuķu un pārgatavojušos melleņu. Tās visas bija jaukas, aizraujošas smaržas, taču klāt tām jaucās aukstais, biedējošais ātrā ūdens aromāts.

Vilkam atkal iedzēla bailes. Viņam ar Slaiko Bezas­taini kaut kādā veidā vajadzēja ātrajam ūdenim tikt pāri. Pāreja vēl bija daudzu skrējienu attālumā, taču Vilks jau saklausīja ūdeņu dārdus. Tie bija tik skaļi, ka drīz vien tos vajadzētu sadzirdēt pat nabaga puskurlajam barabrālim.

Priekšā gaidīja briesmas, un Vilkam gribējās griezties atpakaļ, taču viņš zināja, ka tas nav iespējams. Aicinājums kļuva spēcīgāks: tas bija kaut kas līdzīgs ilgām pēc mi­dzeņa.

Pēkšņi Vilks uztvēra vēl kādu smārdu. Viņš iepleta nāsis, lai to labāk saostu. Vilks pieglauda ausis.

Tas bija slikti. Slikti, slikti, slikti.

Viņš apcirtās un skrēja atpakaļ pie Slaikā Bezas­taina.