Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

divdesmit septītā nodala

i

Sarkanā acs cēlās arvien augstāk. Torakam bija atli­kušas tikai dažas dienas, lai atrastu Kalnu.

Un, pat ja viņš to atrastu, ko tad? Ko lai iesāk ar Nanuaku? Kā lai pieveic lāci?

Rena steberēja pa gurkstošo sniegu uz Toraka pusi.

- Nāc, iesim, viņa teica. Mums jātiek prom no le­dus upes atpakaļ uz Mežu.

Tieši tajā mirkli Vilks, saspicējis ausis uz kalnu pakāji, sāka skriet uz sniegoto nokalni.

- Kas tur ir? Rena nočukstēja. Kas viņam lēcies?

Tagad to sadzirdēja arī Toraks: kaut kur tālu kalnos

skanēja kaucieni, kuri savijās mežonīgā, daudzbalsīgā vilku bara dziesmā.

Vilks atmeta galvu, pacēla pret debesīm purnu un sāka gaudot: «Es esmu šeit! Esmu šeit»

Toraks bija pārsteigts. Kādēļ viņš sagaudojas ar nepa­zīstamiem vilkiem? Vientuļniekiem tā neklājas darīt. Tie parasti cenšas izvairīties no svešiem vilku bariem.

Toraks iesmilkstējās un tādējādi centās piesaistīt Vilka uzmanību, taču tas palika, kur bijis, ar piemiegtām acīm, atņirgtām melnajām lūpām, it kā taisītos dziedāt. Zēns pamanīja, ka Vilks vairs neizskatās pēc kucēna. Kājas tam bija kļuvušas garākas un kažoks uz pleciem tumšāks un biezāks. Pat kaucieni bija kļuvuši skarbāki.

- Ko viņš tiem grib pateikt? Rena jautāja.

Toraks norija siekalas.

- Viņš stāsta, kur atrodas.

- Un ko šie saka?

Toraks, nenovērsdams skatienu no Vilka, klausījās.

- Viņi sarunājas ar diviem saviem biedriem izlūkiem, kuri devušies uz līdzenumiem, lai sameklētu ziemeļbrie­žus. Izklausās… puisis mirkli paklusēja, ka tie ir uz­gājuši kādu nelielu baru. Izlūki stāsta pārējiem, kur tas atrodas un ka gaudojot purni jābāž sniegā.

- Kāpēc? Kādā nolūkā?

- Viņi šad tad tā rīkojas, lai ziemeļbrieži domātu, ka vilki atrodas tālu.

Rena jutās neomulīgi.

- Kā tu to visu zini?

Toraks paraustīja plecus.

Meitene ar papēdi iespēra pa sniegu.

- Man nepatīk, ka tu runā vilku valodā. Tas izklausās dīvaini.

- Arī man nepatīk, ka Vilks sarunājas ar citiem vil­kiem, Toraks sacīja. Arī tas izklausās dīvaini.

Rena apjautājās, kāpēc tas tā, taču atbildes nebija. Pateikt to skaļi bija pārlieku sāpīgi. Toraks sāka apzinā­ties: kaut gan viņš spēj saprast vilku valodu, viņš nav un nekad nebūs īsts vilks. Un nekad nespēs līdz galam izprast savu vilcēnu.

Vilks beidza gaudot un tecēja lejup pa nogāzi. Toraks nometās ceļos un aplika tam ap pleciem roku. Zem biezā ziemas kažoka bija sataustāmi trausli kauli; strauji dau­zījās drauga uzticamā sirds. Kad Toraks pieliecās, lai ieelpotu kucēna svaigās zāles smaržu, tas nolaizīja viņam vaigu un maigi piespieda degunu pie puiša pieres.

Zēns cieši aizmiedza acis. «Nekad nepamet mani!» viņš gribēja Vilkam sacīt. Taču nezināja, kā to pateikt.

Viņi turpināja soļot uz ziemeļiem.

Tas bija nogurdinošs gājiens. Vētra sniegu bija sadzi­nusi sasalušās kupenās, starp kurām varēja viegli ievelties. Lai izvairītos no plaisām ledū, viņi sev priekšā sniegu bikstīja ar bultām, un tas soli palēnināja vēl vairāk. Ceļinieki nepārtraukti juta, ka uz viņiem skatās Kalni un to tik vien gaida, lai viņiem nepaveiktos.

Ap pusdienlaiku viņi bija tikuši kādu gabaliņu uz priekšu, taču, atskatoties pār plecu, joprojām bija redzama viņu pēdējā apmešanās vieta. Pēkšņi uzradās jauns ka­vēklis: priekšā parādījās ledus siena. Tā bija pārāk stāva, lai pārrāptos tai pāri, un pārāk cieta, lai izcirstos cauri ar cirvjiem. Vēl viens ledus upes nelāgais joks.

Rena aizgāja izlūkot, bet Toraks ar vilcēnu palika sē­žam. Atpūta nāca par labu, jo kraukļādas maciņš vilka pie zemes.

- Uzmanies no plaisām! viņš brīdināja draudzeni, bažīgi noraudzīdamies, kā tā ielūkojas spraugā starp di­viem gariem ledus stabiem.

- Izskatās, ka te varētu tikt cauri! Rena sauca.

Nometusi no pleciem somu, viņa iespraucās starp le­dus bluķiem un izgaisa skatienam.

Toraks jau grasījās iet viņu glābt, kad pamanīja Rēnas pakausi.

- Ak, Torak, nāc paskaties! Mēs to esam paveikuši! Esam paveikuši!

Vilks metās Rēnai pakaļ. Zēns nolika somu un sekoja. Torakam nepatika līst spraugā, jo tā atgādināja alu, taču, ticis otrā pusē, viņš noelsās.

Toraks raudzījās lejup uz haotisku ledus jūkli, kas iz­skatījās pēc sasaluša ūdenskrituma. Zem tā pletās no­gāze ar sniegotiem akmens bluķiem, bet aptuveni akmens sviediena attālumā aiz tās vizošā, baltā ziemas apmetnī gulēja Mežs.

- Nebiju cerējusi to vēl kādreiz ieraudzīt! Rena de­dzīgi iesaucās.

Vilks pacēla degunu, lai ieelpotu smaržas, atskatījās uz Toraku un paluncināja asti.

Zēns zaudēja valodu. Viņš nebija spējis iedomāties, cik tas var būt sāpīgi, patiešām sāpīgi atrasties tālu projām no Meža. Viņi bija ceļā tikai trīs dienas, taču tās šķita kā mēnesis.

Ap pusdienlaiku viņi bija pārvarējuši pēdējo ledus kori un sāka zigzagā kāpt lejup pa stāvo nogāzi. Ēnas kļuva violetas. Priedes viņiem māja ar zariem, kas bija smagi no sniega. Brīnišķīgs atvieglojums atrasties starp kokiem, tālāk projām no spocīgajiem Kalniem. Taču klusums bija nomācošs.

- Tas taču nevarētu būt lāča dēļ, Rena nočukstēja. Uz ledus upes no tā nebija ne miņas. Un, lai aizietu apkārt pa ielejām, tam būtu vajadzīgas daudzas dienas.

Toraks uzmeta skatienu Vilkam. Tas bija izslējis ausis, un spalva tam bija gluda.

- Nedomāju, ka tas ir tuvumā, puisis teica. Taču pārāk tālu tas arī nevarētu būt.

- Paskaties! Rena sacīja un norādīja uz sniegu zem kadiķa. Putnu pēdas.

Zēns apstājās, lai tās izpētītu.

- Krauklis. Tas ir staigājis, nevis lēkājis. Tas nozīmē, ka putns nav bijis iztramdīts. Un, rau, redz, kur arī vā­vere!

Toraks norādīja uz čiekuru atliekām, kas, iegrauztas līdz serdei kā āboli, mētājās zem priedes.

- Un zaķa pēdas. Gluži svaigas. Es nupat pamanīju arī dažus spalvu kumšķīšus.

- Tad jau tā ir laba zīme, Rena teica.

- Kā tad! Toraks lūkojās tumsā. Bet diez vai tā būs.

Kā liels, brūns akmens, novēlies uz sāniem, gulēja sumbrs. Dzīvs būdams, tas bijis lielāks par garāko vīru, un tā spīdīgo, melno ragu platums bija gandrīz tikpat dižens. Taču lācis bija tam uzšķērdis vēderu un pametis sumbru guļam tumši sarkanajā sniegā kā izšķaidītas ga­ļas blāķi.

Toraks raudzījās uz lielo, beigto dzīvnieku un juta, ka viņu pārņem dusmas. Kaut arī sumbru izmēri ir milzīgi, viņi ir miermīlīgi radījumi, kuri ragus izmanto vienīgi riesta cīņās un lai aizstāvētu mazuļus. Šis bullis ar pla­kano degunu šādu nāvi nebija pelnījis.

Liemenim nebija pieskārušies arī pārējie Meža radī­jumi. Tam tuvumā nebija nākušas ne lapsas, ne caunas; ar to nebija mielojušies pat kraukļi. Lāča laupījumam neiedrošinājās pieskarties neviens.

- Uf, Vilks nošņācās, ar uzbužinātu skaustu mez­dams lokus ap sumbra ķermeni.

«Turies pa gabalu!» Toraks brīdināja. Tuvojās krēsla, bet lāča pēdas joprojām bija labi saskatāmas, un zēns negribēja, ka Vilks tās aiztiek.

- Līķis nav gluži svaigs, Rena ieminējās. Tas par kaut ko liecina, vai ne?

Toraks, cenzdamies neizmīdīt pēdas, nopētīja beigto sumbru. Viņš pabikstīja to ar zaru un pamāja ar galvu.

- Kārtīgi sasalis. Nogulējis vismaz dienu vai ilgāk.

Aiz muguras ierūcās Vilks.

Puisis nobrīnījās, kāpēc tas ir tik satraukts, jo medī­jums vairs nav svaigs.

- Lai kā arī būtu, Rena sacīja, šķiet, ka Mežā mēs tomēr esam lielākā drošībā. Šķiet, ka…

Taču Toraks tā arī neuzzināja, kas viņai bija šķitis. Pēkšņi uzvirmoja sniegs un zem kokiem parādījās vairāki stāvi baltos tērpos.

«Par vēlu,» puisis saprata, apjēdzis, ka Vilks nav ņur­dējis uz sumbru, bet gan uz šiem klusējošajiem uzbrucē­jiem. «Vienmēr atskaties pār plecu, Torak.» Viņš to bija aizmirsis. Jau kuro reizi.

Vienā rokā satvēris nazi, bet otrā cirvi, Toraks vir­zījās tuvāk Rēnai, kura jau bija uz loka stiegras uzlikusi bultu. Vilks pazuda krūmos. Toraks plecu pie pleca ar Renu stājās pretim draudīgi mirdzošajām bultām, kas viņus ielenca no visām pusēm.

Garākais cilvēks baltajā apģērbā panācās uz priekšu un atmeta kapuci. Krēslā viņa tumši rudie mati izskatījās gandrīz melni.

- Noķēru gan! Hords priecājās.