Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

DIVDESMITĀ NODALA

i

Paķērusi Toraka bultu maku, Rena skrēja uz takas galu, taču aizķērās aiz saknes un izkaisīja bultas dubļos. Rīkli aizžņaudza izmisums. Ko darīt? Ko darīt?

Vēl pirms brīža viņa soļoja šurpu turpu, bet zaļžubīšu bars īvē ķīvējās par sulīgajām ogām, un Vilks raustīja saiti, pa pusei rūkdams, pa pusei ņurdēdams; Toraks šīs skaņas būtu sapratis, taču viņai tās šķita vienīgi satrau­cošas.

Tad žubīšu pulks čivinādams aizspurdza, un Rena pa­lūkojās uz kalna pakāji. Plaisā starp miglas vāliem viņa visu varēja labi saskatīt: upi, kas brāzās garām egļu pudu­rim, un lielu, tumšu laukakmeni tam blakus. Tad akmens bluķis sakustējās.

Bailēs sastingusi, viņa redzēja, ka virs eglītēm pakaļ­kājās pieslienas lācis. Tas šūpoja milzīgo galvu, it kā os­tītu gaisu. Zvērs saoda Renu un nometās uz visām čet­rām.

Meitene pieskrēja pie alas ieejas un iekliedzās, lai brīdinātu Toraku, taču atbildes vietā izdzirdēja vienīgi atbalsi.

Tagad, kad migla no jauna bija sakļāvusies, viņa, taus­tīdamās pēc bultām, iztēlojās, kā lācis tuvojas augšup pa kalna nogāzi. Rena zināja, cik ātri spēj pārvietoties lāči pēc dažiem mirkļiem tas būs jau klāt.

Klints siena bija par stāvu, lai tajā uzrāptos; turklāt viņa nedrīkstēja pamest Vilku. Atlika ala, taču visa viņas būtība atteicās līst tur iekšā. Viņi visi tur tiktu noķerti kā zaķi cilpā un nekad vairs neizkļūtu ārā.

Rēnas baiļu uzplūdus pārtrauca Vilka izmisīgā raus­tīšanās saitē. Tas aicināja meiteni uz alas pusi, un Rena acumirklī saprata, ka viņam taisnība. Toraks bija tur iekšā. Viņiem vajadzēja cīnīties kopā.

Rena metās iekšā alā, aiz sevis vilkdama somas un guļammaisus. Tumsa padarīja viņu neredzīgu. Meiča ieskrēja ar galvu klintī un apdauzīja pieri.

Pēc saspringtiem meklējumiem viņa saprata, ka tā­lākais ceļš ved caur šauru plaisu. Vilks tai bija jau ticis cauri un raustīja saiti, aicinādams sekot. Rena pagriezās sāniski un žigli izspraucās caur spraugu, tad nometās ceļos un pasniedzās pēc mantības.

Ievilkusi alā somas, lokus un bultu maku, viņa juta uzplaiksnījām cerību stariņu. Varbūt plaisa lācim būs par šauru? Varbūt viņi spēs izturēt…

Dzeramtrauks tika izrauts Rēnai no rokas ar tādu spēku, ka viņa atsitās pret klintīm, un cauri plecam iz­skrēja sāpes. Apdullusi viņa rāpās tālāk alā, vilkdama līdzi Vilku.

«Lācis taču tik ātri nevarēja atnākt,» viņa truli no­domāja.

Alas sienas satricināja dobjš rēciens. Rēnai uzmetās zosāda.

«Tas netiks cauri spraugai,» viņa centās sev iestāstīt. «Esi mierīga. Ļoti, ļoti mierīga.»

No alas dzīlēm atskanēja sauciens:

Rena!

Vai Toraks nāca palīgā vai arī pats sauca pēc palīdzī­bas? To Rena nezināja. Viņa nespēja arī atbildēt. Viņa varēja vienīgi kopā ar Vilku sarauties iedobē, apzinoties, ka atrodas tikai divu soļu attālumā no spraugas, un ne­kustēties. Kāds spēks Renu turēja savā varā. Viņa nespēja atraut skatienu no šaurās gaismas strēles.

Gaisma satumsa.

Apzinādamās, ka tas ir vissliktākais, ko var iesākt, meitene paliecās uz priekšu un palūkojās pa spraugu. Viņai ausīs dunēja asinis. Kā murgā viņa redzēja neesošā vējā noplandāmies melnu kažoku; pazibēja gari, nežēlīgi nagi, uz kuriem spīdēja melnas asinis.

Alu satricināja rēcieni. Meitene ievaidējās un ar plauks­tām aizspieda ausis, bet rēkoņa triecās pret viņas galvu tā, ka Rēnai šķita tā pārplīsīs…

Klusums: vēl biedējošāks nekā rēcieni. Noņēmusi plaukstas no ausīm, Rena spēja sadzirdēt, kā sačukstas putekļi. Vilks elsoja. Un nekā vairāk.

Izbijusies no tā, ko pati dara, Rena lēnām, vilkdama līdzi nepakļāvīgo vilcēnu, līda uz spraugas pusi.

Viņa no jauna ieraudzīja gaismu. Pelēko klints sienu, īvi un zem tās nobirušās ogas. No lāča ne miņas.

Satriecošs rēciens; tik tuvu, ka viņa spēja sadzirdēt nočāpstam siekalainos žokļus un saost asins smaku. Diena satumsa, un kādas acis Renu turēja savā varā. Tās bija melnākas par bazaltu, un tajās mutuļoja uguns, kas vilka meiteni tuvāk: tās viņu gribēja.

Rena liecās uz priekšu.

Vilks, izgaisinādams burvestību, rāva viņu atpakaļ, un meitene palēca nost, bet nāvējošie nagi uzara zemi vietā, kur viņa pirms mirkļa bija tupējusi.

Lācis ierēcās no jauna. Rena dobumā sarāvās. Viņa izdzirdēja jaunas skaņas: klaudzēja akmeņi un nopūtās mirstošais koks. Lācis trakās dusmās plosījās pie ieejas alā tas bija izkārpījis īvi un aizsviedis to sānis.

Rena kunkstēdama ierāvās iedobē.

Viņa ar plecu sajuta, ka klints sakustas. Iekliegdamās viņa atsprāga atpakaļ.

Ārpusē bija dzirdama akmeņu grabēšana: tur lācis asinskāros nolūkos uz visām pusēm svaidīja zemi. Rena saprata, kas notiek. Sī plaisas mala bija nevis daļa no klints, kā viņai bija šķitis, bet drīzāk atsevišķs akmens, kas stāvēja uz alas zemes grīdas. Lācis kārpījās pie tā pamatnes: drīz vien viņi tiktu izrakti kā skudras no pūžņa.

Rena bija noplūdusi sviedriem. Viņa paraudzījās uz Vilku.

Meitene pārsteigta ieraudzīja, ka tas vairs neizskatās pēc kucēna. Vilks bija noliecis galvu un vērīgi sekoja no­tiekošajam. Melnās lūpas tas bija atiezis rūcienā, un starp tām vīdēja biedējoši, balti ilkņi.

Rēnai radās drosme.

Mēs nebūsim skudras, viņa nočukstēja. Pašas balss skaņa piešķīra viņai pārliecību.

Meitene atraisīja Vilku no saites, lai dotu tam vaļu: varbūt vismaz viņš spēs izbēgt, ja nepaveiksies pašai un

Torakam. Viņa sataustīja loku. Vēsā, gludā īves koka pie­skāriens deva viņai spēku. Rena piecēlās.

«Sakopo domas uz mērķi,» viņa sev teica, atcerēdamās daudzās mācībstundas pie Finkedīna. «Tas ir vissvarīgā­kais. Tev mērķis jāvēro tik cieši, lai tu ar skatienu varētu tajā izdedzināt caurumu… Un roku, ar kuru atvelc stie­gru, turi brīvi nesasprindzinies. Spēks nāk no pleciem, nevis no rokas…»

Bultas, viņa noteica. Pirms tas mani dabūs ciet, viņš dažas no tām saņems ribās.

Rena izkāpa no iedobes un nostājās šaušanas gata­vībā.

Toraks cīnījās pret glūnētājiem, kuri mudžēja viņam virs galvas.

Nagi plosīja seju un matus. Smakojoši spārni neļāva elpot. Viņam ar grūtībām izdevās uzvilkt Rēnas cimdu un pasniegties pēc akmens zoba. Tas izrādījās smagāks, nekā viņš bija domājis. Toraks novilka cimdu un kopā ar zobu aizbāza to aiz kamzoļa apkakles.

Rena! viņš iekliedzās, ticis tālāk no akmens. Sau­cienu noslāpēja ādaino spārnu švīksti.

Puisis mēģināja izkļūt no smirdīgajiem dubļiem, taču, tā kā meldru svece bija nodzisusi, viņš neredzēja tālāk par izstieptu roku.

Kaut kur tālu augšā tikko dzirdami skanēja Vilka ne­prātīgie kaucieni: «Kur tu esi? Briesmas! Briesmas!»

Toraks brida skaņas virzienā, bet glūnētāji, kas ņu­dzēja visapkārt, centās viņu nogrūst mēslos.

Galvā drūzmējās briesmīgas ainas. Vilks un Rena guļ beigti gluži kā tētis. Kāpēc viņš bija tiem licis palikt ārpusē «drošībā», kur taču nepārtraukti draudēja vislie­lākās briesmas?

Niknodamies uz sevi, zēns no maksts izvilka nazi un cirta ar to glūnētājiem. Lai izvairītos no asmens, tie pa­cēlās gabaliņu augstāk.

- Ak tad baidāties gan! Toraks kliedza. Redz, kur būs vēl!

Viņš cirta vēlreiz, bet tie kā melns mākonis lidinājās virs galvas, kur nazis tos nespēja aizsniegt. Naža spals Toraka plaukstā kļuva karsts. Viņš ņurdēdams kārpījās tālāk pa smirdīgajiem dubļiem.

Zēns nobrāza lielu pret asu klintsradzi. Viņš bija sa­sniedzis dzegu.

- Nāku! viņš uzsauca, izrāpās no dubļiem un sāka virzīties augšup.

Alu satricināja tāds rēciens, ka Toraks nokrita uz ce­ļiem. Glūnētāju spiets pazuda.

Klusums, kas iestājās, kad noklusa pēdējā atbalss, bija vēl ļaunāks. Puisis saprata, ka zem ceļiem ir cieta klints; akmens zobs pulsēja aiz kamzoļa. Viņš pieslējās kājās un mēģināja skriet pa dzegu. Tā bija stāva ļoti stāva. Kāpēc augšā bija iestājies tāds klusums? Kas tur bija atgadī­jies?

Viņš rāpās arvien augstāk, līdz sāka sāpēt ceļgali un elpa izkaltēja rīkli. Toraks pieveica pēdējo pagriezienu, un viņu apžilbināja dienas gaisma.

Alas ieeja atradās piecu soļu attālumā, un tā bija pla­tāka nekā iepriekš. Sprauga, kurai viņš tika spraucies cauri, kad taustījās lejup, bija paplašinājusies, un tās priekšā atradās Rena mazs, stalts un neticami drosmīgs stāvs, kas ar pēdējo bultu mērķēja uz nezvēru, kura galva slējās tam pāri.

Uz mirkli Toraks atgriezās naktī, kad lācis uzbruka tēvam; zēns bija piekalts pie šīm dēmona apsēstajām, ļaunprātīgajām acīm.

- Nē! Toraks iekliedzās.

Rena netrāpīja. Lācis atvairīja bultu ar ķepas vēzienu. Taču, kad dzīvnieks grasījās meitenei mesties virsū, lai to saplosītu, no tumsas izlēca Vilks viņš brāzās virsū nevis lācim, bet gan Rēnai. Vienā kampienā Vilks ar spēcīgajiem žokļiem norāva viņai no jostas kraukļādas maciņu un, nogāzdams meiteni augšpēdus tālāk no lāča, metās laukā no alas. Zvērs zvēla ar ķepu, un plaukstas attālumā no vietas, kur tikko bija atradies vilcēns, zemē palika robs.

- Vilk! Toraks iesaucās un drāzās uz priekšu.

Bet Vilks ar maciņu zobos jau bija pazudis miglā. Lācis apbrīnojami veikli apsviedās apkārt un viņam sekoja.

- Vilki zēns iesaucās vēlreiz.

Taču migla tos bija aprijusi, atstādama vietā kailu klints sienu, un Torakam šķita, ka tā par viņu smejas. Lācis bija projām. Tāpat kā Vilks.