Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

trīsdesmitā nodala

Torakam tā trīcēja rokas, ka viņš no zāļu raga nespēja izvilkt aizbāzni.

Kāpēc viņš to bija atstājis uz pēdējo brīdi? Vilks būdas priekšā nenoguris staigāja šurpu turpu, un Kraukļi gai­dīja, lai atvadītos, bet viņš nekādi nevarēja dabūt laukā aizbāzni.

- Vajadzīga palīdzība? parādījusies telts ieejā, jautāja Rena.

Viņas seja bija bāla, un zem acīm meitenei bija tumši loki.

Toraks pasniedza draudzenei ragu, un viņa ar zobiem izvilka melno ozolkoka aizbāzni.

- Kādiem nolūkiem tev tas nepieciešams? Rena, at­dodama atpakaļ ragu, jautāja.

- Uzzīmēšu sev nāves zīmes, viņš, neskatīdamies uz meiteni, atbildēja.

Rena noelsās.

- Kā tam vīram uz ledus upes?

Toraks pamāja ar galvu.

- Bet viņš zināja, ka mirst, Rena iebilda. Turpretim tu varbūt paliksi dzīvs…

- To nevar zināt. Es nedrīkstu pieļaut, ka izklīst ma­nas dvēseles. Negribu kļūt par dēmonu.

Meitene mitējās glaudīt Vilkam ausis.

- Tev taisnība, viņa teica.

Toraks skatījās Rēnai garām uz klajumu, kur ausa tumšzils rīts. Pa nakti no Kalniem bija atvēlušies mākoņi un pārklājuši Mežu ar biezu sniega segu. Zēns prātoja, vai sniegs viņam palīdzēs vai traucēs.

Viņš iebēra saujā mazliet sarkanā okera un tam uz­spļāva. Taču mute bija izkaltusi, un krāsa iznāca pārāk sausa.

Rena pieliecās un arī iespļāva Torakam plaukstā. Pēc tam viņa pagrāba sauju sniega, sasildīja to plaukstās un pievienoja pastai.

- Paldies, puisis nomurmināja.

Viņš uzvilka sev uz papēžiem, krūtīm un pieres dre­belīgus apļus. Pabeidzis zīmēt riņķi uz pieres, Toraks aizvēra acis. Iepriekšējā reizē viņš bija zīmējis nāves zī­mes tēvam.

Vilks piespiedās pie Toraka un ieberzēja savu smaržu viņa jaunajos stulpiņos. Pēc tam uzlika priekšķepu drau­gam uz apakšdelma. «Es esmu ar tevi.»

Toraks pieliecās un apošņāja Vilkam degunu. «Es zinu.»

- Lūk, Rena sacīja un pasniedza viņam kraukļādas maciņu. Es aprunājos ar Seiunu un pieliku tur vēl klāt vērmeles. Tam vajadzētu izdoties. Lācis nesajutīs Nanuaku.

Toraks piesēja maciņu pie jostas. Viņš juta, ka nāves zīmes uz viņa ādas sāk sakalst.

- Un paņem arī šo, Rena sniedza viņam mazu, bērza tāsīs ievīstītu sainīti.

- Kas tas ir?

Meitene izskatījās pārsteigta.

- Tas, ko tu prasīji. To taisīdama, es biju nomodā gan­drīz visu nakti.

Toraks izbijās. Viņš par to gandrīz bija aizmirsis. Kas gan būtu iznācis no ieceres, ja viņš būtu aizgājis bez šā sainīša?

- Es ieliku tev arī dažas attīrošas zālītes, Rena teica.

- Kādēļ?

- Nu… ja tev izdosies nogalināt lāci, tu būsi netīrs. Es gribu teikt tas vēl aizvien ir lācis, Meža mednieks, kaut gan tam iekšā sēž dēmons. Tev vajadzēs attīrīties.

Kā lai kļūst tik tālredzīgs kā Rena? Cik uzmundrinoši,

ka vina uzskata Torakam ir izredzes.

»

Vilks nepacietīgi iesmilkstējās, un Toraks dziļi ievilka elpu. Laiks doties ceļā.

Kamēr viņi gāja pāri klajumam, puisis atcerējās, ka būdā aizmirsis zāļu ragu, un skrēja tam pakaļ. Nākdams ārā no mītnes, viņš ar trīcošiem pirkstiem centās atvērt ārstniecības augu dozi, un rags izslīdēja viņam no ro­kas.

To pacēla Finkedīns.

Kraukļu vadonis pārvietojās ar ķeģu palīdzību. Fin­kedīns nopētīja zāļu ragu un nobālēja.

- Tas kādreiz piederēja tavai mātei, viņš teica.

Toraks mirkšķināja acis.

- Kā tu zini?

Finkedīns neatbildēja. Viņš pasniedza Torakam ragu.

- Nekad to nepazaudē.

Zēns iebāza ragu ārstniecības augu kulītē. Ņemot vērā to, kurp viņš devās, šie vārdi izklausījās jocīgi. Kad To­raks pagriezās, lai aizietu, Kraukļu vadonis viņu uzru­nāja:

- Torak! -Jā?

- Ja paliksi dzīvs, tev vienmēr pie mums atradīsies vieta. Ja vien tu to vēlēsies.

Zēns bija tik pārsteigts, ka nespēja parunāt. Kamēr viņš atguvās, Kraukļu vadonis ar tikpat stingru seju kā allaž jau devās projām.

Kad Toraks pa gurkstošo sniegu soļoja pie Kraukļiem, saule jau zeltīja Augsto kalnu virsotnes. Oslaks viņam pasniedza guļammaisu un dzeramtrauku, bet Rena viņa cirvi, bultu maku un loku. Pārsteidzoši, bet Hords pat pa­līdzēja Torakam uzcelt plecos somu. Jauneklis izskatījās sašļucis, taču, šķiet, bija samierinājies ar domu, ka viņš nebūs tas, kuram jāatrod Pasaules Gara kalns.

Seiuna ar roku pret Toraku un Vilku gaisā uzvilka zīmes.

- Lai aizbildnis lido kopā ar jums abiem, viņa teica.

- Un lai skrien arī, Rena sacīja un centās pasmai­dīt.

Toraks viņai viegli pamāja ar galvu. Puisis vēlējās, kaut būtu jau ceļā.

Kraukļi klusēdami noraudzījās, kā zēns aizsoļo pa sniegiem un viņa pēdās tek Vilks.

Toraks neatskatījās.

Mežs bija kluss kā izmiris, bet Vilks, kas uzņēmās ceļveža lomu, izskatījās dedzīgs un bezbailīgs. Toraks ar kūpošu elpu smagi soļoja viņam nopakaļ. Valdīja pama­tīgs sals, taču, pateicoties Vednai, puisis to nejuta. Kamēr Toraks gulēja, sieviete būdā bija atstājusi viņa jauno ap­ģērba kārtu: pīļādas vesti, kas bija valkājama ar mīksta­jām dūnām uz iekšpusi; siltu ziemeļbrieža ādas virsjaku ar kapuci un stulpiņus; zaķādas dūraiņus, kas karājās siksniņā, kura bija izvērta cauri jakas piedurknēm; viņa uzticamos zābakus, kuriem bija prasmīgi uzlikti ielāpi, kas ņemti no ziemeļbrieža ādas izturīgākajiem gabaliem, turklāt zābaki bija izrotāti ar caunādas maliņu un to zo­lēm piešūtas dzeloņzivs ādas sloksnes, lai neslīdētu kā­jas.

Vedna bija pat no Toraka vecā kamzoļa noārdījusi ģints aizbildņa ādas gabalu un piešuvusi to jaunajai virsjakai. Vilka kažoka sloksne bija noplukuši un netīra, taču Torakam ļoti mīļa. To bija pagatavojis tētis.

Vilks aizrikšoja kaut ko izpētīt, un Toraks acumirklī kļuva modrs. Vāveres pēdas kā mazas rociņas. Puisis tām sekoja cauri apsnigušiem kadiķu krūmiem, aiz ku­riem dzīvnieciņš bija meties lēkšot un uzskrējis priedē.

Zēns pabīdīja atpakaļ kapuci un paskatījās apkārt.

Mežā valdīja pilnīgs klusums. Tas, kurš tika iztrūci­nājis vāveri, bija projām. Toraks uz sevi niknojās. Viņam vajadzēja pamanīt šīs pēdas pirmajam. Nedrīkst zaudēt modrību.

Ceļiniekiem virzoties uz priekšu, viņiem no koka uz koku sekoja sīlis. Skaidrajās debesīs uzlēca saule. Brizdams

līdz ceļiem pa mirdzošu, nesen uzsnigušu sniegu, Toraks elsa un pūta. Sniega kurpes viņš bija izlēmis neņemt: ar tām būtu vieglāka iešana, taču, ja pēkšņi vajadzētu skriet, tās būtu traucēklis.

Vilkam veicās labāk, jo viņa šaurās krūtis pašķīra sniegu, kā smailīte šķeļ ūdeni. Taču ap pusdienlaiku arī viņš sāka pagurt. Kā jau bija stāstījis Krukosliks, ceļinie­kiem nepārtraukti nācās virzīties pret kalnu.

- Mans vecaistēvs Pasaules Gara kalnam reiz nonāca diezgan tuvu, viņš tika skaidrojis, kad Toraks viņu naktī pamodināja. Tik tuvu, ka vecais to spēja sajust. No šejienes gar strautu virzies uz ziemeļiem; tu visu laiku iesi pret kalnu, kamēr nonāksi Augsto kalnu ēnā. Ap pus­dienlaiku tu sasniegsi zibens saspertu egli pie ieejas aizā. Aiza ir stāva pārāk krauja, lai pa to uzrāptos. Taču gar tās rietumu malu iet taka…

- Kas tā par taku? Toraks bija jautājis. Kas to ieminis?

- Neviens to nezina. Vienkārši ej pa to. Zibens sasper­tajam kokam piemīt aizsargājošas spējas. Tas sargā taku no ļaunuma. Varbūt tas aizsargās arī tevi.

- Un ko tālāk? Kur man jāiet tālāk?

Krukosliks izpleta rokas.

- Ej vien pa taku. Kaut kur aizas galā ir Kalns.

- Cik tālu?

- To neviens nezina. Mans vecaistēvs tālu netika: Gars viņu apturēja. Gars vienmēr visus aptur. Varbūt… varbūt ar tevi būs citādi.

«Varbūt,» Toraks nodomāja, brizdams pa sniegu.

Ja viņa iecere izdotos ja Pasaules Gars uzklausītu lūgumu, lācis tiktu iznīcināts un Mežs tiktu atsvabināts. Ja ne, citas iespējas vairs nav. Ne viņam, ne Mežam.

Priekšā Vilks pacēla galvu un ošņāja gaisu. Spalvas uz skausta tam bija sacēlušās gaisā. Ko gan viņš ir saodis?

Toraks pamanīja, ka dažus soļus tālāk no zaru galiem apmēram plecu augstumā ir notrausts sniegs. Pēc tam viņš atrada jaunu kadiķi, kuram bija nelīdzeni apgrauztas skujas.

Staltbriedis, Toraks nomurmināja.

Daudzās pēdas to apstiprināja. Izskatījās, ka briedis ir bijis viens droši vien bullis: tie neceļ kājas tik augstu kā briežu govis; tas bija redzams pēc pēdām sniegā.

Bet, ja tas bija tikai briedis, kāpēc tad Vilks bija sa­bozis spalvu?

Toraks palūkojās apkārt. Viņš juta, ka Mežs ir aizturē­jis elpu.

Pēkšņi viņš ieraudzīja.

Pirms tam Toraks nebija tās pamanījis, jo pēdas atra­dās pārāk tālu cita no citas, taču tagad, kad viņš saprata, ka briedis pārbīlī nolēcis no kraujas, puisis pamanīja arī lāča pēdas, kuras dzinās tam pakaļ. Attālums starp tām bija šausminošs.

Cenzdamies nomierināties, Toraks sevi piespieda iz­pētīt zīmes sniegā. Lācis bija skrējis pilnos auļos, jo tā pakaļkājas bija iespiedušās sniegā pirms priekškājām. Tās bija trīsreiz lielākas par Toraka galvu.

Pēdas bija samērā svaigas, taču to malas mazliet noapaļotas. Bet šādā saulē sniegs kūst ātri…

Vilks metās pie pēdām, gatavs tām sekot.

Toraks bija krietni lēnāks. Katrs krūms un akmens tagad izskatījās pēc lāča.

Kamēr viņi cīnījās augšup pa nogāzi, Vilka satrau­kums pieauga: tas aizlēkšoja uz priekšu, tad atkal meta cilpas atpakaļ pie Toraka un skubināja viņu ar klusiem rūcieniem. Droši vien viņi visbeidzot tuvojās Kalnam.

Varbūt arī tāpēc Vilks bija drīzāk satraukts nekā nobi­jies. Toraks vēlējās, kaut spētu būt tikpat dedzīgs, taču viņš juta tikai Nanuaku, kuras svars vilka uz leju jostu, un bailes no lāča.

Mežu satricināja tālīns rēciens.

Sīlis ieķērcās un aizlidoja.

Toraks satvēra naža spalu tik stipri, ka iesāpējās roka. Kur? Kur tas atrodas? To nebija iespējams noteikt.

Vilks gaidīja Toraku, lai zēns viņu panāk: spalva tam bija sabozta, bet asti viņš turēja izslietu. Skaidrs, ko viņš gribēja teikt. «Vēl ne.»

Brizdams pa sniegu, Toraks prātoja, kas noticis ar lāča dvēselēm. Galu galā Rena bija teikusi, ka tas joprojām ir lācis; tādā gadījumā tam vajadzētu ķert arī lašus, ēst ogas un gulēt ziemas miegu. Vai tā dvēseles joprojām ir ķermenī kopā ar dēmonu? Ieslodzītas un pārbiedētas.

Toraks apmeta loku ap klintsbluķi un tur jau arī bija zibens saspertā egle.

Puisim sašļuka dūša.

Virs galvas debesīs žilbinoši balti slējās Augstie kalni. Kā naža cirsta brūce tos pāršķēla aiza. Tā tiecās aizvien tālāk Kalnos, līdz pazuda necaurredzamos mākoņos. No vietas, kur stāvēja Toraks, gar aizas rietumu malu augšup aizvijās šaura taka. Kas to bija izcirtis? Kādam nolūkam? Kas uzdrošinātos spert uz tās kāju un nonākt nenovēr­šamās briesmās?

Pēkšņi mākoņi aizas galā pašķīrās un Toraks ierau­dzīja, kas atrodas aiz tiem. Pie sāniem tam glaudās sniega mākoņi, no virsotnes plūda kluss, stindzinošs aukstums: neiedomājami augstu debesīs atdūrās Pasaules Gara kalns.

Toraks aizvēra acis, taču joprojām juta Gara spēku, kas viņu spieda uz ceļiem. Viņš jauta tā niknumu.

Dvēseļēdāji no citpasaules bija izsaukuši dēmonu; tie bija atstājuši briesmoni Mežā. Viņi bija pārkāpuši vieno­šanos. Kāpēc gan Garam vajadzētu palīdzēt cilvēkiem, ja daži no tiem bija tik ļauni?

Toraks nolieca galvu. Viņš nespēja vairs iet tālāk. Viņš šeit neiederējās. Šis bija garu, nevis cilvēku mājoklis.

Kad zēns atvēra acis, Kalns no jauna bija ietinies mā­koņos.

Toraks notupās. «Es to nespēju,» viņš nodomāja. «Es tālāk neiešu.»

Viņam priekšā apsēdās Vilks; tā ieslīpās acis bija tik dzidras kā ūdens lāses. «Tu spēj. Es esmu kopā ar tevi.»

Toraks papurināja galvu.

Vilks viņu cieši vēroja.

Zēns iedomājās par Renu, Finkedīnu, Kraukļiem un visām pārējām ģintīm, par kurām viņš neko pat nezināja. Viņš domāja par neskaitāmajām Meža radībām. Toraks atcerējās tēvu: nevis pusdzīvo cilvēku, kas gulēja būdas atliekās uz miršanu, bet tēti, kurš smējās par Toraka joku, pirms bija uzbrucis lācis.

Vina krūtis sažņaudza bēdas. Zēns no maksts izvilka nazi, nometa cimdu un uzlika plaukstu uz aukstā, zilā slānekļa asmens.

Tu nedrīksti tagad apstāties, viņš skaļi teica. Tu zvērēji. Zvērēji tēvam.

Toraks noņēma no pleca bultu maku un loku un atslēja ieročus pret koku. Pēc tam viņš nolika zemē somu, guļammaisu, dzeramtrauku un cirvi. Šīs mantas bija liekas; viņam vajadzēja tikai nazi, Nanuaku kraukļādas maciņā un Rēnas mazo bērza tāss cibinu, kura atradās viņa ārstniecības augu dozē.

Pēdējo reizi uzmetis skatienu Mežam, Toraks sekoja Vilkam augšup pa taku.

Kolīdz Toraks spēra soli uz takas, aukstums pieņēmās spēkā. Elpa sasala viņam nāsīs. Plaksti lipa kopā. Gars dzina viņu projām. >

Ledus zem zābakiem bija trausls, un katrs solis atbal­sojās aizā. Turpretim Vilka mīkstie ķepu spilventiņi nera­dīja nekādas skaņas. Viņš ar bezrūpīgu purnu, viegli lun­cinādams asti, pagriezās, lai pagaidītu Toraku. Izskatījās, ka Vilkam te gluži labi patīk.

Puisis elsdams un pūzdams panāca Vilku. Taka bija tik šaura, ka tikko pietika vietas, lai abi nostātos blakus. Toraks paskatījās lejup un vēlējās, kaut nebūtu to darī­jis. Aizas dibens vīdēja kaut kur tālu, tālu zem viņiem.

Abi rāpās augstāk. Saule apspīdēja aizas pretējo pusi, un tā atstaroja apžilbinošu mirdzumu. Ledus kļuva ne­drošs. Kad Toraks pievirzījās tuvāk takas malai, sadrupa ledus gabals un zēns gandrīz ievēlās aizā.