Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

PIECPADSMITĀ NODALA

3

Toraks, no aukstuma aizrijies ar ūdeni, uzpeldēja virs­pusē un sāka spēkoties ar upi.

Viņš bija labs peldētājs, tāpēc pārāk neuztraucās. Vajadzēja vienīgi satvert zaru, kas bija noliecies pār straumi…

Nu labi tad nākamo.

Zēns dzirdēja, kā Rena, saukdama viņa vārdu, krast­malā laužas caur kazenāju čūkslāju un uztraukti rej Vilks. Toraks prātoja, ka krūmājs droši vien ir saaudzis varen biezs, jo tie abi aizvien vairāk attālinājās.

Upe iebelza puisim pa muguru, triekdama viņu pret zemūdens klinti kā slapju lapu. Toraks nogrima.

Sparīgi vēzēdams kājas, viņš uzpeldēja virspusē un bija pārsteigts par to, cik tālu straume viņu jau aiznesusi. Zēns vairs nespēja sadzirdēt ne Renu, ne Vilku vienīgi ūdenskritumu, kas tuvojās ar apbrīnojamu ātrumu un ar savu dārdoņu nomāca visas pārējās skaņas.

Kamzolis un stulpiņi vilka viņu dibenā. Aukstums bija padarījis locekļus par miesas klučiem, kas, kļuvuši nejūtīgi, tomēr vēl kustējās, lai noturētu Toraka galvu virs ūdens. Zēns saskatīja vienīgi baltas putas un vītolu biežņu krastmalā. Tad pazuda arī tie, jo viņš no jauna nogrima zem ūdens.

Kļuva gluži skaidrs, ka straume viņu aiznesīs līdz ndenskritumam un nogalinās.

Baiļoties nebija laika. Toraku pārņēma bezspēcīgas dusmas, ka šādā veidā jāaiziet bojā. Nabaga Vilks. Kurš gan tagad par viņu parūpēsies? Un nabaga Rena. Cerams, ka viņa neatradīs līķi; tās gan būtu klapatas.

Nāve tuvojās. Putu un ūdenslāšu jūklī uzplauka va­ravīksne… tad viļņi norima, upe pēkšņi izzuda un kļuva grūti elpot. Nāve pasniedzās pēc Toraka un novilka viņu dibenā; tā bija gaiša un rāma kā iemigšanas brīdis…

Viņš grima arvien dziļāk, un ūdens plūda viņam mutē, degunā un ausīs. Upe aprija Toraku visu: viņš grima, un ausīs dunēja ūdens trakojošais spēks. Kaut kādā neiz­skaidrojamā veidā izdevās uzpeldēt un iekampt gaisu. Pēc tam straume viņu ievilka atpakaļ virpuļojošajās, zaļajās dzīlēs.

Ūdenskrituma dārdi piekusa. Torakam galvā uzplaiks­nīja gaisma. Viņš grima. Ūdens no zilgana pārvērtās par tumšzaļu un tad par melnu. Zēns bija noguris, nosalis, un jūtas viņu bija atstājušas. Viņš vēlējās padoties un /lizmigt.

Līdz apziņai nonāca klusi, burzguļojoši smiekli. Ap kaklu viņam aptinās ūdenszālēm līdzīgi zaļi mati. Ciet­sirdīgas sejas glūnēja uz Toraku ar nežēlīgām, pārbolītām Hcīm.

«Nāc pie mums!» aicināja upes slēpņļauži. «Lai tavas dvēseles atbrīvojas no šīs muļķīgās, smagās miesas!"

Puisis jutās tik slikti, it kā iekšas viņam būtu izgrie­zušās uz ārpusi.

«Rau, rau!» smējās slēpņļauži. «Cik ātri šo pamet dvē­seles! Cik dedzīgi tās tiecas pie mums!»

Straume valstīja Toraku kā beigtu zivi. Slēpņļaužiem taisnība. Būtu tik viegli pamest ķermeni un atstāt to uz mūžīgiem laikiem viņu aukstajos apskāvienos…

Cauri smadzenēm izšāvās Vilka izmisīgais kauciens.

Toraks atvēra acis. Slēpņļaužiem pazūdot dzelmē, uz­peldēja sudraboti burbuļi.

Vilks viņu sauca vēlreiz.

Viņš vajadzīgs Vilkam. Abiem vēl bija daudz darāmā.

Kūļādams nejūtīgos locekļus, Toraks pūlējās tikt virs ūdens. Tas kļuva zaļāks. Tuvojās gaisma.

Viņš gandrīz jau bija uzpeldējis, kad kaut kas lika pa­skatīties lejup… un tur viņš to ieraudzīja. Augšup no dzīlēm uz viņu raudzījās divi akli acu baltumi.

Kas tas tāds? Upes pērles? Kāda slēpņļauža redzokļi?

Pravietojums. Mīkla. «Visdziļāk mīt noslīcis skatiens.»

Torakam krūtis plīsa vai pušu. Viņš saprata ja tūlīt pat nedabūs gaisu, tad būs pagalam. Bet, ja neienirs un nedabūs šīs acis lai kas tās arī būtu tās pazudīs uz visiem laikiem.

Toraks ūdenī pagriezās un, saņēmis pēdējos spēkus, tuvojās upes dibenam.

Aukstums dedzināja acis, taču viņš neiedrošinājās tās aizvērt. Zēns nira aizvien dziļāk, līdz sasniedza dibenu un pagrāba sauju ledainu dubļu. Viņš laikam to bija dabūjis! Nebija laika pārliecināties, jo apkārt virmoja biezi dubļu mutuļi, un Toraks neiedrošinājās atvērt pirkstus, lai guvums neizslīdētu, taču dūrē viņš juta smagumu. Viņš pagriezās un, kulstīdams kājas, peldēja pretim gaismai.

Spēki bija galā, un Toraks tuvojās ūdens virsmai mo­koši lēni, jo kavēja izmirkušais apģērbs. Galvā vēlreiz uz­plaiksnīja gaisma. Vēlreiz atskanēja burzguļojošie smiekli. «Par vēlu,» čukstēja slēpņļauži. «Tu nekad vairs neie­raudzīsi gaismu. Paliec pie mums, puisi ar slīkstošajām dvēselēm! Paliec šeit pavisam…»

Kāds sagrāba Toraku aiz kājas un vilka lejā.

Viņš spēra. Izrauties neizdevās. Kāds viņu stingri tu­rēja tieši virs potītes. Toraks centās izlocīties, taču tvē­riens neatslāba. Viņš centās no maksts izvilkt nazi, taču pirms došanās pāri upei bija tā spalu nostiprinājis ar siksniņu, un nu tas cieši turējās savā vietā.

Toraks pārskaitās. «Lasies prom!» viņš domās kliedza. «Tu nedabūsi ne mani, ne Nanuaku!»

Niknums piešķīra puisim spēku, un viņš sāka neganti spārdīties. Tvēriens virs potītes atslāba. Kāds gārdzoši iekaucās un nogrima tumsībā. Toraks šāvās augšup.

Viņš izsprāga no ūdens un iekampa lielu malku gaisa. Toraks ieraudzīja saules apmirdzētu zaļu upi un noka­renu zaru, kas ātri tuvojās. Viņš ar brīvo roku pēc tā pasniedzās un palaida to garām. Zars atsitās puisim pret galvu.

Par laimi, viņš nezaudēja samaņu. Toraks joprojām spēja sadzirdēt upes čalu un pats savu gārdzošo elpu, taču, lai gan bija plati atvēris acis, viņš neko neredzēja.

Viņu pārņēma izmisums. «Tikai ne to,» zēns nodo­māja. «Nē, lūdzu, nē! Es negribu kļūt akls.»