Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

SEPTIŅPADSMITĀ NODALA

Toraks pamodās rītausmā un jutās stīvs un apdullis. Taču viņš spēja pakustināt visus četrus locekļus; šķita, ka nekas nav lauzts, tāpēc puisis nosprieda, ka viņam kļūst labāk.

Rena bija nometusies ceļos pie alas ieejas un centās Vilkam iebarot sauju visteņu. Viņa bija izstiepusi roku un no centības saraukusi pieri. Vilks piesardzīgi panācās uz priekšu, bet pēc tam atlēca atpakaļ. Visbeidzot viņš nolēma, ka meitenei var uzticēties, un uzlaizīja ogas. Viņa iesmējās, jo Vilka ūsas kutināja plaukstu.

Rena pamanīja Toraka skatienu un, sakautrējusies par to, ka cenšas iedraudzēties ar vilcēnu, pārstāja smaidīt.

- Kā tu jūties? viņa jautāja.

- Nu jau labāk.

- Tā nemaz neizskatās. Tev vismaz dienu vajadzētu vēl atpūsties.

Viņa piecēlās.

- Es dodos medīt. Mums jāsagatavo kaltētas gaļas krā­jumi.

Toraks, no sāpēm viebdamies, pieslējās sēdus.

- Es arī iešu.

- Nē, tu nekur neiesi, tev jāatpūšas…

- Bet mans apģērbs ir izžuvis, un man jāizkustas.

Puisis nepateica īsto iemeslu: viņš nevarēja ciest alas.

Abi kopā ar tēvu reizēm mēdza tajās apmesties, taču Toraks parasti palika ārpusē. Jo bija nepatīkami atrasties starp smacējošām sienām, norobežotam no vēja un Meža. Tas bija tāpat, kā atrasties sprostā.

Rena nopūtās.

- Apsoli, ka, tiklīdz mēs kaut ko būsim nomedījuši, tu atgriezīsies šeit un atpūtīsies.

Toraks to viņai apsolīja.

Apģērbties bija sāpīgāk, nekā viņš domāja, un, kad tas bija paveikts, puisim no acīm ritēja asaras. Par laimi, Rena tās nepamanīja, jo gatavojās medībām. Viņa sasu­kāja matus ar oša koka ķemmi, kas bija izgrebta kraukļa ķetnas veidā, tad saņēma tos zirgastē un iesprauda tajos pūces spalvu veiksmei. Pēc tam, ieziedusi ādu ar pelniem, lai nebūtu jūtama viņas smarža, un ieberzējusi loku ar pāris saberztiem riekstiem, Rena noskaitīja:

- Lai ģints aizbildnis lido kopā ar mani un gādā man veiksmīgas medības!

Toraks bija pārsteigts.

- Mēs gatavojamies medībām tieši tāpat. Tikai mēs sakām: «Lai ģints aizbildnis skrien kopā ar mani.» Un mēs katru reizi neapmīļojam lokus.

- Tā rīkojos tikai es, meitene teica. Viņa saudzīgi pacēla ieroci tā, ka varēja redzēt, kā spīd ieeļļotā koksne. Finkedīns to pagatavoja, kad man bija septiņi gadi uzreiz pēc tēta nāves. Tas taisīts no četras vasaras žāvēta īves koka. Priekšpusē tam ir cietā koksne izturībai, bet aizmugurē atstāti gremzdi atsperīgumam. Viņš paga­tavoja arī bultu maku. Pats nopina no klūgām un ļāva man izvēlēties rotājumus. Šo zigzagu no sarkanā un baltā vītola.

Rena apklusa, un viņas seja no atmiņām sadrūma.

- Nekad neesmu redzējusi savu māti; tētis man uz pasaules bija viss. Kad viņš aizgāja bojā, es gauži raudāju. Tad atnāca Finkedīns, un es viņam iebelzu ar dūri. Viņš pat nepakustējās. Stāvēja kā ozols un ļāva, lai es viņam situ. Pēc tam viņš teica: «Tas bija mans brālis. Es par tevi parūpēšos.» Un es zinu, ka viņš mani nepievils.

Meitene, sakniebusi lūpas, drūmi skatījās tālēs.

Toraks saprata, ka Rena ilgojas pēc tēvoča un droši vien par to uztraucas, jo tas viņai sekoja pa lāča apdrau­dēto Mežu. Lai dotu Rēnai laiku atgūties, Toraks savāca pats savus ieročus un sagatavojās medībām.

- Iesim! Ir laiks, viņš uzaicināja.

Meitene palocīja galvu un uzmeta plecā bultu maku.

Rīts bija skaidrs un vēss, un Mežs nekad nebija izska­tījies tik skaists. Tumšsarkani pīlādži un zeltaini bērzi kā spožas liesmas spīdēja pret tumšzaļām eglēm. Melleņu mētrās mirdzēja tūkstošiem smalku, rasas izrotātu zir­nekļa pavedienu. Zem kājām kraukšķēja apsalušas sūnas. No koka uz koku viņiem sekoja ziņkārīgs ķildīgu žagatu pāris. Lācis droši vien bija kaut kur tālu.

Par nelaimi, Torakam to visu nenācās baudīt ilgi. Iestājoties dienai, Vilks izbiedēja teteru ģimeni, kas, ne­apmierināti buldui-ēdama, uzšāvās debesīs. Putni lidoja ātri un atradās tieši pretim saulei, tāpēc Toraks nemaz necentās nomērķēt, jo zināja, ka netrāpīs. Viņam par pārsteigumu, Rena ielika lokā bultu un izšāva, un teteris nobūkšķēja sūnās.

Torakam pavērās mute.

- Kā tev tas izdevās?

Rena piesarka.

- Nu… Es daudz vingrinājos.

- Bet es nekad neesmu redzējis, ka var tik trāpīgi šaut. Vai savā ģintī tu esi vislabākā?

Meitene izskatījās samulsusi.

- Vai kāds ir par tevi vēl labāks? Toraks jautāja.

- Nu… Patiesību sakot, nav.

Joprojām samulsusi, viņa aizbrida pa melleņu mētrām, lai paņemtu putnu.

- Re! meitene apveltīja Toraku ar platu smaidu, kas atklāja asus zobiņus. Vai atceries savu solījumu? Tagad tev jāiet atpakaļ un jāatpūšas.

Toraks paņēma putnu. Ja viņš zinātu, ka Rena ir tik laba loka šāvēja, droši vien nebūtu to solījis.

Kad Rena atgriezās pie alas, abi sarīkoja dzīres. No pusaugu pūces ūjināšanas bija noprotams, ka lācis ir tālu projām, un Rena sprieda, ka viņi ir nonākuši pietiekami tālu austrumos, lai būtu izbēguši no Kraukļiem. Turklāt viņiem bija nepieciešams silts ēdiens.

Meitene ietina divus nelielus medījuma gabalus dadža lapās un atstāja tos ģinšu aizbildņiem, bet Toraks pa tam lāgam pārvietoja ugunskuru tuvāk alas ieejai, jo nākamo nakti bija nolēmis pārlaist svaigā gaisā. Līdz pusei piepil­dījis Rēnas ādas katliņu ar ūdeni, puisis to pakarināja bla­kus ugunskuram, bet pēc tam, izmantodams žuburainu zaru, iecēla tajā līdz sarkankvēlei nokaitētus akmeņus, kuriem pievienoja noplūkto un sadalīto putnu. Drīz vien viņš maisīja smaržīgu sautējumu, kas bija bagātināts ar meža ķiplokiem un gardām sēnēm.

Lielāko daļu gaļas, mazliet atstājuši brokastīm, viņi apēda, bet buljonā iemērca uz oglēm ceptas pieneņu sak­nes. Pēc tam nāca kārta brīnišķam mikslim, kuru Rena sajauca no vēlīnām brūklenēm, lazdu riekstiem un da­žiem dižskābarža augļiem, kurus viņi iepriekš bija apde­dzinājuši un izlobījuši, lai tiktu pie mazajiem, sātīgajiem kodoliem.

Toraks pielocīja vēderu tā, ka šķita nemūžam vairs negribēsies ēst. Puisis apmetās pie uguns, lai aizlāpītu stulpiņu, kurā bija iekampušies slēpņļauži. Rena apsēdās gabaliņu tālāk un kārtoja bultu spārniņus, bet Vilks, ātri ticis galā ar gaļas gabalu, kuru Toraks bija tam pietaupī­jis, laizīdams ķepas, apgūlās starp viņiem.

Kādu brīdi valdīja biedrisks klusums, un Toraks jutās apmierināts un zināmā mērā pat pilns jaunu cerību. Galu galā viņš bija atradis Nanuakas pirmo sastāvdaļu. Tas jau bija ko vērts.

Pēkšņi Vilks pielēca kājās un izgaisa tumsā. Pēc īsa brīža viņš atgriezās un, riņķodams ap ugunskuru, sāka ņurdēt un smilkstēt.

- Kas noticis? Rena čukstēja.

Arī Toraks bija kājās un vēroja Vilku. Zēns purināja galvu.

- Netieku gudrs. «Medījuma smaka. Vecs medījums. Kusties!» Kaut kas tādā garā.

Abi lūkojās tumsā.

- Mums nevajadzēja kurināt uguni, Rena teica.

- Tagad jau ir par vēlu, sacīja Toraks.

Vilks mitējās smilkstēt un, purnu pacēlis, skatījās de­besīs.

Ari Toraks palūkojās uz augšu, un pēdējās viņa labā noskaņojuma paliekas izgaisa. Austrumu pusē no tā­lienes, no tumsības, kur vīdēja Augstie kalni, lejup uz viņiem vērās Lielā Sumbra sarkanā acs. To ne ar ko nav iespējams sajaukt: draudīgs sarkanums, kas neganti pul­sē. Toraks nespēja no tā novērst acu. Viņš juta tā varu, kas sūtīja spēku lācim un izsūca viņa paša cerības, ticību un izlēmību.

- Ko gan mēs varam iespēt pret lāci? viņš jautāja. Es patiešām runāju nopietni ko mēs varam uzsākt?

- Nezinu, Rena atbildēja.

- Kā mēs atradīsim Nanuakas abas pārējās daļas? «Visvecākais ir akmens zobs. Visaukstākā ir pēdējā gais­ma.» Nav pat saprotams, ko tas nozīmē.

Meitene neatbildēja.

Visbeidzot Toraks novērsa skatienu no debesīm un apsēdās pie ugunskura. Šķita, ka sarkanā acs viņu vēro pat no gailošajām oglēm.

Rena zēnam aiz muguras sarosījās.

- Skat, Torak, kur Pirmais Koks!

Viņš pacēla galvu.

Acs bija izgaisusi. Tās vietā debesis piepildīja mierīga, zaigojoša, zaļa lāsma. Nedzirdamā vējā plandīja plašs gaismas vāls, kas izzuda, bet vietā nāca mirgojoši gaišzaļi viļņi, kuri ņirbēja starp zvaigznēm. Pirmais Koks iz­pleta zarus pa visu debess jumu un lēja savu brīnumaino gaismu pār Mežu.

Toraks ar paceltu galvai skatījās, un atdzima cerību sta­riņš. Saltās naktīs, kamēr tētis teica stāstu par Sākumu, zēnam allaž bija paticis vērot Pirmo Koku. Pirmais Koks nozīmē panākumus medībās; varbūt tas atnesīs veiksmi arī tagad?

- Šķiet, ka šī ir laba zīme, Rena sacīja, it kā būtu izdzirdējusi viņa domas. Es labu brīdi prātoju. Vai tas, ka tu atradi Nanuaku, patiešām bija tikai laimīgs gadī­jums? Kāpēc tu upē iekriti tieši tur, kur tā gulēja? Man šķiet, tā nebija nejaušība. Domāju tev tā bija jāatrod.

Puisis uzmeta viņai jautājošu skatienu.

- Varbūt, Rena turpināja, Nanuaka tavā ceļā tika nolikta un tavā ziņā bija izlemt, kā rīkoties. Kad tu to upes dibenā pamanīji, varēji nospriest, ka nirt dziļāk ir pārāk bīstami. Taču tu nenobijies. Lai to sadabūtu, tu ne­žēloji dzīvību. Varbūt… tā bija daļa no pārbaudījuma?

Šī bija patīkama doma, kura ļāva Torakam justies mazliet labāk. Raudzīdamies Pirmā Koka mierīgajos, za­ļajos zaros, viņš iegrima miegā, bet Vilks izsteidzās no alas un pazuda savās neizdibināmajās gaitās.

Vilks, atstājis midzeni, lēkšoja augšup pa nogāzi ielejas malā, lai ieelpotu vēja nesto smārdu: spēcīgu iepuvuša medījuma smaku, kas atgādināja maitu maitu, kura kustējās.

Skriedams viņš juta, ka ķepu spilventiņi kļuvuši izturī­gāki; viņa locekļi veidojās spēcīgāki ar katru nakti. Vilkam patika skriet, un viņš vēlējās, lai arī Slaikais Bezastainis šad tad izvingrinātu kājas. Taču laiku pa laikam barabrālis bija briesmīgi kusls.

Kamēr Vilks tuvojās korei, viņš dzirdēja, kā dun dār­došais ūdens un kā nākamajā ielejā šņakarējas zaķis. Priekšā bija redzama spožā-baltā-acs un tās daudzie ma­zie kucēni. Viss bija, kā nākas. Izņemot šo smaku.

Nonācis uz kores, Vilks pacēla degunu, ieelpoja smaržu pilno vēju un sliktais smārds jau atkal bija klāt: maita bija netālu un nāca vēl tuvāk. Atgriezies ielejā, Vilks drīz vien to ieraudzīja šo dīvaino, nelāgo būtni, kas oda pēc puvekļiem.

Viņš pievirzījās tuvāk, lai tumsā labāk redzētu, bet uzmanījās, lai radījums viņu nepamanītu. Par brīnumu, izrādījās, ka tas nemaz nav ilgi nostāvējies medījums. Tam bija nagi, tas elpoja, kustējās jocīgā, šļūkājošā gaitā, pie sevis ņurdēja un slienājās.

Visvairāk Vilku izbrīnīja tas, ka viņš nespēja saprast, ko radījums jūt. Tā prāts šķita salauzīts sagrauzts kā veci kauli. Nekad agrāk Vilks kaut ko tādu nebija piere­dzējis.

Viņš vēroja, kā tas virzās pa nogāzi uz migas pusi, kur gulēja bezastaini. Tas zagās tuvāk…

Kolīdz Vilks gribēja uzbrukt, briesmonis noskurinājās un aizšļūca projām. Taču radījuma samezgloto domu mu­džeklī Vilks samanīja, ka tas atgriezīsies.