Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

SESTĀ NODALA

Bija aizvadīts daudz gaismu un tumsu, kopš atnāca Slaikais Bezastainis.

No sākuma tas visu laiku bija gulējis, bet nu viņš sāka vairāk līdzināties parastam vilkam. Kad viņš skuma, viņš klusēja. Kad bija izsalcis, viņš ņurdēja. Viņam patika spē­lēt vilkšanos ar zaķādas gabalu, un, kad vilcēns lēca vi­ņam virsū, Slaikais Bezastainis vārtījās pa zemi un ķiukstēja, un vilcēns minēja, ka tādā veidā barabrālis sme­jas.

Laiku pa laikam Slaikais Bezastainis kopā ar vilcēnu gaudoja, un abi kopā izdziedāja savas jūtas Mežam. Slaikā Bezastaina kaucieni bija neizkopti un ne pārāk skanīgi, taču izjusti gan.

Visas viņu sarunas bija tādas pašas: vienkāršas, bet iz­teiksmīgas. Protams, viņam nebija astes, viņš nespēja kus­tināt ausis, sabozt kažoku un nogaudot pašas augstākās skaņas. Taču tas, ko Slaikais Bezastainis gribēja pavēstīt, parasti bija gluži labi saprotams.

Tāpēc daudzējādā ziņā viņš bija līdzīgs jebkuram citam vilkam.

Taču bija arī daudz zīmīgu atšķirību. Nabaga Slaika­jam Bezastainim gandrīz nemaz nebija ožas un dzirdes, un tumšajā laikā viņam patika raudzīties spožajā-zvērākas-karsti-kož. Dažreiz viņš noņēma savas pakaļkājas un vienā briesmīgā reizē pat novilka visu kažoku. Bet visdī­vainākais, ka viņš varēja gulēt veselu mūžību. Likās, ka Slaikais Bezastainis nesaprot, ka vilkam jāguļ pa mazam brīsniņam un bieži jāmostas, jāizstaipās un jāpagriežas uz otriem sāniem, un vienmēr jābūt modram.

Vilcēns, bikstīdams ar purnu Slaikajam Bezastainim zem zoda un kodīdams tam ausis, centās iemācīt, ka jāpamostas krietni biežāk. Taču tā vietā, lai izrādītu pa­teicību, viņš kļuva ļoti, ļoti dusmīgs. Visbeidzot vilcēns ļāva tam gulēt, un, kad bija iestājusies nākamā gaisma, Slaikais Bezastainis pamodās nepiedodami vēlu, turklāt ārkārtīgi nīgrā omā. Ko tad viņš gribēja sagaidīt, ja neļāva barabrālim sevi laikus modināt?

Taču šorīt Slaikais Bezastainis bija pamodies pirms gaismas gluži citādā noskaņojumā. Vilcēns juta viņa sa­traukumu.

Viņš ziņkārīgi vēroja, kā Slaikais Bezastainis pa zvēru taku aiziet uz augšu gar ātrā ūdens malu. Medības?

Vilciņš lēkšoja viņam pakaļ un pēc brīža iesmilkstējās, lai draugs apstātos. Tās nebija nekādas medības. Turklāt Slaikais Bezastainis gāja pa nepareizu ceļu. Ne jau tikai tāpēc, ka viņš virzījās gar ātro ūdeni, no kura vilcēns ta­gad baidījās un kuru neieredzēja vairāk par visu pasaulē. Ceļš bija nepareizs… tas bija nepareizs tāpēc, ka nebija pareizs. Pareizais ceļš veda pāri kalniem daudz gaismu un tumsu garumā.

Kucēnam nebija jausmas, kā viņš to zina, taču viņš to iekšēji juta: dīvainais spēks bija paslēpies kaut kur dziļi viņa būtībā tāds pats spēks kā tas, kas vilka atpakaļ uz midzeni, kad viņš bija aizklīdis pārāk tālu; vienīgi šis bija vājāks, jo nāca no liela attāluma.

Pa priekšu, neko nenojauzdams, platiem soļiem ceļu mēroja Slaikais Bezastainis.

Vilcēns klusi ieņurdējās: «Uf!» tāpat kā tad, kad māte gribēja, lai viņas mazuļi tūliņ pat atgriežas migā.

Slaikais Bezastainis pagriezās. Viņš kaut ko jautāja savā valodā. Tas izklausījās pēc «Kastadnu?».

Uf! vilcēns atcirta. Viņš aiztecēja uz kalna pakāji un raudzījās uz pareizo taku. Viņš paskatījās uz Slaiko Bezastaini un tad atkal uz taku. «Ne jau tur. Seit.»

Slaikais Bezastainis nepacietīgi atkārtoja savu jautā­jumu. Vilcēns gaidīja, kad barabrālis beidzot sapratīs.

Slaikais Bezastainis pakasīja pakausi. Viņš kaut ko pateica bezastainu valodā. Pēc tam viņš nāca atpakaļ pie vilcēna.

Toraks vēroja, kā saspringst Vilka ķermenis.

Tas bija saspicējis ausis. Melnais deguns raustījās. Toraks sekoja viņa skatienam. Lazdu un ugunspuķu biežņā nekas nebija manāms, taču zēns bija pārliecināts, ka stirnu buks ir tur iekšā, jo to zināja Vilks, un puisis bija ielāgojis, ka uz viņu var paļauties.

Vilks palūkojās uz Toraku, un viņa dzintardzeltenās acis sastapās ar zēna skatienu. Pēc tam Vilks atkal pie­vērsās Mežam.

Toraks klusītēm nolauza smilgas vārpu, saberza to pirkstos un ļāva sēklām aizlidot vējā. Jauki. Viņi joprojām atradās no buka pa vējam: tas viņus nevarēja saost. Turklāt, pirms doties medībās, Toraks kā allaž bija ieberzies ar pelniem, lai nomāktu savu smaržu.

Viņš bez trokšņa no bultu maka izvilka bultu un pie­lāgoja to loka stiegrai. Tur ganījās nieka pusaugu buciņš, taču, ja puisis to dabūtu gar zemi, tas būtu viņa pirmais īstais medījums. Torakam tas bija nepieciešams. Taču medījums bija daudz bailīgāks, nekā šajā gadalaikā parasts.

Vilcēns zemu nolieca galvu.

Toraks pieplaka zemei.

Abi kopā viņi lavījās uz priekšu.

Viņi bija sekojuši bukam visu dienu. Augu dienu Toraks bija dzinis tam pēdas, vērodams apgrauztos krūmu dzi­numus un nagu iespiedumus mitrajā zemē: viņš centās uzminēt, kā dzīvnieks jūtas, un centās uzzināt, kurp tas dosies tālāk.

«Lai izsekotu medījumu, tev vispirms tas jāiepazīst tā, it kā tu būtu tam brālis. Ko, kad un kā tas ēd; kur tas guļ un kā pārvietojas.» Tētis Toraku bija mācījis cītīgi. Zēns zināja, kā jādzen pēdas. Viņš zināja, ka bieži jāapstājas, lai ieklausītos; ka jāatver maņas tam, ko var pastāstīt Mežs…

Tieši tobrīd Toraks zināja, ka stirnu buks sāk pagurt. No rīta mazie nagu iespiedumi bija dziļi un ieslīpi, un tas nozīmēja, ka dzīvnieks auļo. Tagad pēdas bija seklākas un atradās tuvāk kopā: nupat buks jau tikai lēnām rikšoja.

Tam vajadzēja būt izsalkušam un izslāpušam, jo nebija laika paganīties, un, gribēdams būt drošībā, tas turējās dziļi biežņās, kur nebija pieejams ūdens.

Toraks paskatījās apkārt, vai kaut kur tuvumā ir kāds strauts. Uz rietumiem, kādus trīsdesmit soļus no zvēru takas aiz lazdām, viņš pamanīja alkšņu puduri. Alkšņi aug vienīgi ūdens tuvumā. Droši vien buks devies uz tu­rieni.

Abi ar vilcēnu viņi piesardzīgi virzījās caur paaugu. Pielicis pie auss plaukstu, Toraks sadzirdēja klusu ūdens urdzēšanu.

Pēkšņi Vilks sastinga ar saspicētām ausīm un vienu paceltu priekšķepu.

Jā. Tur. Alkšņos. Buks bija noliecis galvu, lai padzer­tos.

Toraks rūpīgi nomērķēja.

Buks pacēla galvu, un no purna tam pilēja ūdens.

Toraks vēroja, kā tas osta gaisu un kā tam no bailēm uz baltās ļipas uzbužinās spalva. Vēl mirklis, un tas būtu aizbēdzis. Toraks izšāva.

Bulta ar troksni ieurbās stirnu bukam ribās tieši zem pleca. Dzīvnieks notrīsēja, graciozi noslīga ceļos un no­vēlās uz sāniem.

Toraks priekā iekliedzās un caur paaugu lauzās pie medījuma. Vilks bez pūlēm viņu noskrēja, taču tad pa­lēnināja gaitu, lai palaistu zēnu pa priekšu. Vilcēns bija iemācījies bara vadoni cienīt.

Toraks elsodams stāvēja blakus bukam. Tā sāni jo­projām cilājās, taču nāve bija tuvu. Dzīvnieka trīs dvēse­les gatavojās pamest ķermeni.

Puisis norija siekalas. Tagad viņam bija jārīkojas tā, kā neskaitāmas reizes viņa acu priekšā bija darījis tēvs. Taču Torakam tā bija pirmā reize, un viņš visu gribēja paveikt pareizi.

Nometies ceļos blakus bukam, viņš izstiepa roku un noglāstīja tā raupjo, sviedraino vaigu. Dzīvnieks zem viņa plaukstas gulēja nekustēdamies.

Tu rīkojies pareizi, zēns tam sacīja. Viņa balss ska­nēja nedroši. Tu biji drosmīgs un gudrs, un tu bēgi visu cauru dienu. Es apsolos ievērot līgumu ar Pasaules Garu un izturēties pret tevi ar cieņu. Tagad ej ar mieru!

Viņš redzēja, kā, tuvojoties nāvei, kļūst blāvas stirnu buka lielās, melnās acis.

Toraks jutās pateicīgs bučiņām un vienlaikus arī lepns. Tas bija viņa pirmais lielais medījums. Lai kur tētis tagad klejoja savā nāves ceļojumā, viņš būtu iepriecināts.

Toraks pagriezās pret Vilku, pašķieba galvu uz sāniem un, saraucis degunu, atkailināja zobus vilka smaidā. «Labi pastrādāts, paldies!»

Vilks lēca puisim virsū un gandrīz nogāza viņu augš­pēdus. Toraks iesmējās un no pārtikas kules sadabūja draugam riekšavu kazeņu. Vilks tās uzlaizīja.

Pagājušas septiņas dienas, kopš abi bija devušies ceļā no Ātrupes krastiem, bet no lāča joprojām nebija ne mi­ņas. Nekādu pēdu. Kazenājos nebija ieķēries neviens spalvu kumšķis. Mežu vairs nesatricināja rēcieni.

Tomēr kaut kas šķita aizdomīgi. Šajā gadalaikā Mežā vajadzētu atbalsoties staltbriežu auriem un klaudzēt ra­giem, dzīvniekiem izcīnot riesta cīņas. Taču valdīja klu­sums. It kā Mežs pamazām zaudētu savus iemītniekus; it kā medījums bēgtu no neredzamām briesmām.

Vienīgie radījumi, kurus Toraks sastapa pa šīm sep­tiņām dienām, bija putni un grauzēji, bet vienreiz, tik negaidīti, ka aizrāvās elpa, viņš gandrīz uzskrēja virsū medniekiem: trim vīriem, divām sievietēm un sunim. Par laimi, zēns iemanījās noslēpties, pirms tie viņu bija pama­nījuši. «Turies tālāk no cilvēkiem,» tika brīdinājis tētis. «Ja tie uzzinās, ko tu spēj…»

Toraks nezināja, ko tas nozīmē, taču viņš bija pārlie­cināts, ka tētim ir taisnība. Zēns bija uzaudzis tālu no cilvēkiem; viņš nealka pēc sastapšanās ar ļaudīm. Turklāt tagad viņam bija Vilks. Un ar katru nākamo dienu viņi sapratās aizvien labāk.

Toraks sāka apjaust, ka vilku valoda ir sarežģīts kustību, skatienu, smaržu un skaņu mistrojums. Žestus vilki parāda ar purnu, ausīm, ķepām, asti, pleciem, kažoku un visu ķermeni. Daudzi no tiem ir gandrīz nemanāmi: piemēram, viegla galvas noliekšana vai noskurināšanās. Lielākoties tos nepavada skaņas. Patlaban vairākumu žestu Toraks jau bija apguvis, taču tas nenozīmēja, ka viņš tos būtu mācījies. Drīzāk bija sajūta, ka tie ataust atmiņā.

Tomēr puisis saprata, ka ir kāda prasme, kuru nekad nespēs apgūt tāpēc, ka viņš nebija vilks. Toraks to dēvēja par «vilkamaņu»: ceļabiedrs nemaldīgi spēja nojaust viņa domas un noskaņojumu.

Arī Vilkam mēdza mainīties garastāvoklis. Dažreiz tas uzvedās kā kucēns, kuram garšo ogas un kurš ne mirkli nespēj nosēdēt mierā, kā toreiz, kad viņš nemitīgi izlo­cījās, Torakam veicot drauga vārda došanas rituālu, un nolaizīja no ķepām visu sarkanīgo alkšņa sulu. Pretēji Torakam, kas bija satraucies par tik nozīmīga pasākuma izdošanos, Vilks izskatījās bezrūpīgs: šķita, ka viņš nevar vien sagaidīt, kad beidzot viss būs galā.

Turpretim citreiz viņš kļuva par vadoni, kurš ne­izprotamā veidā bija pārliecināts par ceļu, kas viņiem ejams. Bet, kad Toraks Vilkam par to centās pajautāt, tas nekādos paskaidrojumos neielaidās. «Es vienkārši zinu.» Un viss.

Patlaban Vilks nebija ceļvedis. Viņš bija tikai kucēns. Purns tam bija purpursarkans no kazeņu sulas, un viņš nepacietīgi smilkstēja, jo gribēja vēl.

Toraks iesmējās un pabīdīja Vilku nost.

Nekas nesanāks! Man šis tas vēl jāpadara.

Vilks noskurinājās, pasmaidīja un aizgāja nosnausties.

Lai tiktu galā ar stirnu buka liemeni, Torakam bija vajadzīgas veselas divas dienas. Viņš bija bukam apso­lījis, ka neko no tā neizniekos. Mūžvecais līgums starp medniekiem un Pasaules Garu. Mednieki pret medījumu izturējās ar cieņu, un Gars savukārt sūtīja jaunu medī­jumu.

Uzdevums bija nogurdinošs. Daudz vasaru vajadzēja vingrināties, lai iemācītos medījumu izmantot nevaino­jami. Toraks to vēl lāgā nebija apguvis, taču šoreiz viņš centās no visas sirds.

Vispirms puisis uzšķērda dzīvniekam vēderu un no­šņāpa gabalu aknu, kas bija domāts ģints aizbildnim. Atlikušās aknas viņš sagrieza šķēlēs un nolika kaltēties. Pēc brīža Toraks kļuva pieļāvīgāks un piešķīra aknas ga­balu arī Vilkam, kas to norija vienā paņēmienā.

Pēc tam puisis nodīrāja bukam ādu un ar briežraga skrāpi nokasīja tai pielipušo gaļu. Lai būtu vieglāk atbrī­voties no apspalvojuma, viņš nomazgāja ādu ūdenī, kurā bija iejauktas sasmalcinātas ozola mizas, un pēc tam iz­stiepa ādu starp diviem kokiem labi augstu -, lai Vilks netiktu klāt. Tad Toraks, nemākulīgi izplēsdams dažus caurumus, noskrāpēja tai spalvu un ierīvēja ādu ar sa­spaidītām buka smadzenēm, lai tā kļūtu mīkstāka. Pēc vairākkārtējas mērcēšanas un žāvēšanas viņa rīcībā bija gluži ciešams jēlādas gabals, kas varēja noderēt virvju vīšanai un makšķerauklām.

Kamēr āda žāvējās, zēns plānās sloksnēs sagrieza gaļu un izkāra to virs dūmojoša bērza malkas ugunskura. Kad gaļa bija sausa diezgan, viņš sloksnes izdauzīja starp di­viem akmeņiem, lai padarītu vēl plānākas, un saritināja tās nelielos, stingros vīstokļos. Gaļa bija lieliska. Pietika ar mazu gabaliņu, lai viņš justos paēdis uz visu dienu.

Buka iekšas Toraks nomazgāja, izmērcēja ozola mizu ūdenī un iekarināja kadiķu krūmos žāvēties. No kuņģa iznāks dzeramtrauks, no pūšļa vēl viens posa maciņš, bet zarnās varēs glabāt riekstus. Plaušas tiks Vilkam taču mazliet vēlāk. Toraks tās laiku pa laikam varēja pagremot un tad, par prieku draugam, izspļaut. Un, tā kā Torakam nebija katliņa, kur uzvārīt līmi, Vilks tūlīt pat dabūja buka nagus. Viņš nepaguris spēlējās, līdz sagrauza tos drumslās.

Pēc tam Toraks nomazgāja garās, melnās cīpslas, ku­ras bija saudzējis, sadalot gaļu; viņš izdauzīja tās pla­kanas un sadalīja plānās šķiedrās, kuras noderēja par diegiem: zēns tās izžāvēja un iezieda ar taukiem, lai pie­šķirtu tām lokanību. Tās nelīdzinājās smalkajiem pavedie­niem, kādus taisīja Toraka tēvs, taču būs labas diezgan. Šķiedras bija izturīgas un pārdzīvotu jebkuru apģērbu, kuru Toraks ar tām sašūtu.

Nākamās dienas pievakarē viņš darbu bija beidzis. Toraks sēdēja pie ugunskura ar pilnu vēderu gaļas un greba svilpīti no rubeņa kaula gabaliņa. Viņam kaut kādā veidā vajadzēja sasaukt Vilku, kad tas bija devies savās vientulīgajās gaitās, un gaudošana ne vienmēr bija liet­derīga. Mednieki joprojām varēja būt tuvumā. Torakam vajadzēja piesargāties; viņš nedrīkstēja gaudot.

Viņš pabeidza grebt un izmēģinādams iepūta svilpē. Ak vai, no tās nenāca ne skaņa. Tētis savulaik tika uztai­sījis neskaitāmas svilpītes gluži tādas pašas kā šī, un tās visas lirināja kā putni. Kas vainas šim darinājumam?

Toraks vīlies mēģināja vēlreiz, pūzdams svilpē, cik spēka. Joprojām klusums. Taču, puisim par izbrīnu, Vilks salēcās, it kā tam būtu iedzēlis sirsenis.

Toraka skatiens no satrauktā Vilka atgriezās pie svil­pītes. Viņš iepūta tajā vēlreiz.

Ne skaņas. Šoreiz Vilks aprauti ieņurdējās un pēc tam arī iesmilkstējās, lai parādītu, ka ir mazliet sapīcis, bet negrib aizvainot Toraku.

Zēns atvainodamies pakasīja viņam pakakli, un kucēns novēlās uz sāniem. Vilka izskats liecināja par vienu: bez vajadzības viņu nevajadzētu saukt.

Nākamais rīts uzausa skaists un saulains, un, kad viņi devās ceļā, Toraka oma uzlabojās.

Pagājušas divpadsmit dienas, kopš lācis bija nogalinājis tēti. Šajā laikā Toraks cieta badu un pārvarēja drudzi, sastapa Vilku un pieveica savu pirmo lielo medījumu. Viņš bija pieļāvis arī milzums kļūdu. Taču joprojām bija dzīvs.

Zēns iztēlojās tēva ceļojumu uz mirušo valstību zemi, kur nekad nepietrūkst bultu un medības allaž sekmējas. «Vismaz,» Toraks nodomāja, «viņam līdzi ir ieroči, turklāt vēl mans nazis. Un visa tā kaltētā gaļa.» Šādas pārdomas zēna sirdssāpes mazliet mazināja.

Toraks zināja, ka smeldze viņu nekad neatstās, ka zau­dējuma sāpes viņš nēsās visu mūžu kā akmeni krūtīs. Bet šorīt akmens nelikās tik smags. Viņš bija izdzīvojis, un tēvs par to varēja būt lepns.

Lauzdamies caur paaugu pa saules apspīdētu taku, Toraks jutās gandrīz laimīgs. Virs galvas ķildojās strazdu pāris. Tuklais, apmierinātais vilcēns turējās viņam pie sāniem ar augstu paceltu kuplu, sudrabotu asti.

Tukls, apmierināts un bezrūpīgs.

Toraks izdzirdēja, ka aiz muguras salūst zariņš; spē­cīga roka sagrāba viņu aiz kamzoļa un nogāza gar zemi.