Acumirkļi

Saule uzpeld dzidri zilos gaisos.

Ziemeļos vēl bāli vēlais mēness riet.

Dienai šai kā svētceļnieks es taisos —

Tevi sagaidīt, tev tālu pretim iet.

Ceļi aizvijas un izzūd zaļā laukā.

Takas mezglojas. Pa kuru nāksi tu?

Skaļa dzilna kokā manu vārdu saukā.

Sauc jel tu, es ceļa tālāk nezinu.

Žirgti vēji skrien no rītu puses,

Saceļ putekļus un rotaļīgi smej.

Kam lai prasu? Vējiem? — Vēji klusēs,

Vēji nesacīs, pa kuru ceļu ej.

Garas ēnas sapņodamas lokās.

Melni egļu krusti saulei priekšā stāj.

Un es izstiepju pret kalnu savas rokas.

Gaidu. Neredzu, kur tu man pretī māj.

Nozied diena. Aizskrien bezdelīgas.

Gurdas mākoņlaivas rieta ostā brauc.

Vakars spēlēt sāk uz mēnesstīgām.

Klusu manas lūpas tavu vārdu sauc.

Uzplaukst nakts zaļvioletā krāsā.

Dzilna apklust. Vēji nostāj skriet.

Zemei piekļaujos kā uzticīgai māsai:

«Pieņem mani šonakt — man vairs nav kur iet.»