Acumirkļi

Ak, kā es maldījos, kad domāju — tas dzijis,

Ts aizmirsts, noklusēts un beidzis sāpēt,

Klāj vienaldzība visu, kas vien bijis,

Un laiks spēj uguni un vētru slāpēt.

Kad tevi redzu — pēkšņi dvēsle mana

Deg gaišā mīlā, liesmo uguns šaltīs.

Sirds reizē smej un raud, un kliedz, un zvana,

Un ievainota sabrūk asins paltīs.

Nu zinu es, ka velti aizmirst vēlos,

Ka velti mēģinu tikt prom no tava loka.

Sirds izmisusi tic — reiz tomēr žēlos

Un glāstus maigākos sniegs nežēlīgā roka.