Vai ārprāts tas, kas stīvām acīm manī raugās
un kaitinoši skaļi smej?
Nē, tā jau dvēsele ir tumsā, kas neprātīgos smieklos
asras lej.
Tā raud, ka sapņu priekškars norauts tika, kas īstenību sedz,
Un tagad tā tik zaimus un melus, viltu visur redz.
Nevienam nebūs redzēt, kas dvēslē dziļi kvēl,
Un tāpēc neprātīgi tā tumsā smiesies vēl.