Acumirkļi

Ir tādi vakari, kad vientulība asa

Ar skaudriem pirkstiem vāro sirdi skar.

Tā smeldz un sāp, pēc pestīšanas prasa;

Aiz mokām zobus kost, kliegt, skaļi raudāt var.

Ja tādā vakarā pie tevis cilvēks nāktu —

Kā glābējs izredzēts tas tevim izliktos,

Tu viņu svētītu, pat priekā skūpstīt sāktu,

Līdz dvēseles dziļumiem tu viņam atklātos.

Bet, rīts kad nāk, ir salauzts šaurais būris,

Tu esi pateicīgs, ka biji aizmirsts viens:

Tev neskarts dvēselē ir palicis kāds stūris,

Kur nav vēl iespiedies nekad neviens.