Acumirkļi

Draugi, mīlēju es kādreiz jūs pārlieku,

Arī tad, kad skarbi, lepni bijāt jūs.

Nu, kad gurdo galvu zemei klēpī lieku,

Pēdējs vēlējums man rakstīts jums te būs:

Nenesiet uz kapiem ziedus, zaļas lapas —

Trūdiem zeme pati zāles sagšu sedz.

Mīļus vārdus, runas nesakiet pie kapa —

Mirušie jau dzīvos vairs ne dzird, ne redz.

Dzīvē daudzreiz es pēc krāšņiem ziediem alku,

Tomēr tukšs un drūms arvienu bij mans galds.

Jūsu mīļo vārdu garu mūžu salku,

Viss, ko no jums guvu, — spīts un lepnums salts.

Tāpēc tagad, draugi, atmetuši naidu,

Dzīviem nesiet ziedus, kas bij lemti man.

Mīlu dzīviem dodiet, kas tās salkst un gaida, —

Vēlu mīlēt ir, kad smilts pret zārku skan.