Acumirkļi

Var ilgi sevī noslēgties un klusēt,

Un vientulībā skumju laimi rast.

Var ilgi aizmirsties un mierā dusēt,

Un skaļo dienu troksni neizprast.

Bet tad kā viesulis grābj nemiers tevi

Un balsis neprātīgas skaļi sauc

Kā jūrā bangotā tu dzīvē iesvied sevi

Un nezināmai ostai pretī trauc

Kad atmosties — jau garām vētra straujā.

Tev dvēsle tukša šķiet kā izdzerts trauks.

Bet klusā tukšumā sirds samulsusi taujā —

Kad atkal neprātīgais nemiers sauks?