Acumirkļi

Kā vajāts meža zvērs no visiem tagad bēgu.

Ne māju man, ne tuvas draugu sirds.

Ik naktis gainu vientulības rēgu,

Kas, ļauni smiedamies, kā vampīrs ņirdz.

Dun dvēselē man dziesmas apslāpētas

Un gausi rūsē neizpaustais prieks;

Kam dziedāt tās, ja nav nevienam svētas?

Ja visi baudas alkst, ja visiem gars ir lieks? —

Man sveša ir šī kairo baudu alka,

Caur dzīvi staigāju kā bijīgs svētceļnieks

Un slāpstot gaidu viena veldzes malka —

Ko tīras rokas tīrā traukā sniegs.

Ir brīži, pārredzams kad kļūst man mūža gājums

Un redzu likteni, kas mani gaida sērs, —

Kad dzīvi sagrauzis būs lepnais spēka vājums,

Es bojā aiziešu kā aizšauts meža zvērs.