* * *
Un zini, pēc tam es izliecos pa logu un pēkšņi
jutu savās smadzenēs mamutu.
-----------------------------------------------
Jo nekas jau neizzūd, jo kādreiz mans lieliskais sencis
uz šo mamutu ir skatījies
un ir to nogalinājis, un
apēdis labāko gabalu.
Un tagad ir skaidrs, šis mamuts auļo manās asinīs...
Monta Kroma,
krāj. «Lūpas. Tu. Lūpas. Es.»
Nu redzat, kas noticis ar dzejnieci, kuras lieliskais sencis
bija apēdis mamuta
pakaļas šķiņķi (toreiz
vēl sanitārās kontroles nebija).
Tāpēc, latvieši, domājot
par savas tautas nākotni,
neskatieties uz cūkām,
nekaujiet cūkas
un neēdiet cūkas gaļu,
Jo, redzat, arī jūs kādreiz būsiet lieliski senči,
un tad jūsu pēcteču
smadzenēs un asinīs auļos...
Nu kas?
* * *
Un mamutīgi spīd mamutīga saule caur aizmamutotiem logiem, un viss šis mantojums mani pašu pārvērš mamutā.
Andris Bergmanis ,
krāj. «Uzdāvini man tīru sniegu»
Ja vienam mamuts tikai galvā,
Tad otrs pats jau mamuts spalvains
Un raksta mamutiskas dzejas,
Par kurām «laji» smīn un smejas.
Kad izies mamuti no modes
Un mini kleitas grauzīs kodes,
Varbūt pa zaļo dzejas mauru
Tad bradās milzu dinozauri?