Acumirkļi

Mans mīļais ievainots un aizvests ļoti tāli,

Tā stāsta vēstule, ko pastnieks atnesa.

Es lasu zīmogā, kas stūrī iespiests bāli,

Ka tas aiz Urāliem, varbūt pat Altajā.

Viņš rokā ievainots, un vaigā dziļa rētā.

Un kādas bažas viņa vārdos skan:

Tas jautā man, vai tādu mīlēt spētu? —

Ak, draugs, tā nerunā, tu sāpes dari man.

Varbūt es vainīga, ka vārdos skopa biju,

Par mīlu kautrējos es vēstulēs tev paust.

Tev tagad pateikšu, ko agrāk nesacīju,

Ko pārāk neskaidri starp rindām liku jaust:

Kad cīņās gāji tu, kad kāvies asins miglā,

Man vienmēr gribējās, lai sirds tev jūt,

Kā katru minūti, ik acumirkli žiglu

Sirds mana aizskrēja ar tevi kopā būt.

Un savā rūpnīcā, kur strādāju diendienā,

Es, elpu aizturot, tik vienu domāju:

Skrej ātrāk, atspole, rauj straujāk pavedienu,

Aud tiem, kas frontē, siltu apģērbu.

Ja guļot zemnīcā vai tālā pārgājienā

Tu jūti siltumu pat sniega kupenā —

Tā mana mīla bij, kas katrā pavedienā

Ir tavā tērpā cieši ieausta.

Mans draugs, jel nešaubies, vai tevi mīlēt spēšu

Ar rētu vaigā, roku satriektu.

Tev teikšu vienkārši, es vārdus nemeklēšu —

Man tagad daudzkārt mīļāks būsi tu.

Tu mūsu dzimtenei Šo roku upurēji,

Tu savu dzīvību tai biji gatavs dot.

Nu teic, vai tādu nemīlēt lai spēju es,

Padomjmeitene, kas nīst un mīlēt prot?

Un tavā vaigā dziļi cirsto rētu

Arvien es skatīšu ar maigu lepnumu.

Tu viņu nēsāsi kā goda zīmi svētu,

Ko guvis, cīnoties par brīves tēviju.

Tā. Beidzot vēstuli, man gribas, lai tu justu,

Kā manas domas tai pa priekšu skrien,

Lai šaubu ēna tavā pierē zustu.

Es tevi mīlēšu arvien, arvien.