Acumirkļi

Anna, tu augumā mazā, bet lielā un varenā garā,

Atļauj man kratīt tev roku, kā dzimšanas dienās to dara.

Un, tā kā es pati to zinu, ka gadi nav brāļi, ne radi,

Es nesaukšu tavējos vārdā, tos neiešu acīs tev badīt.

Lukss saka, ka gadi «ir cūkas», un to viņš nav pārspīlējis,

Bet jaunību atsaukt vairs nevar, kaut būtu tu kaucis vai rējis.

Āmen! es saku un beidzu šīs pārdomas filozofiskās,

Kas reizēm tā paslepeni klūp galvā kā suņi ciskās.

Laiks būtu uzskaitīt visus tos labākos novēlējumus,

Ko parasti teic tādās reizēs un, jāatzīst, diezgan dūmus.

Es sākšu ar tavējo sirdi un vēlēšu viņai pukstēt

Precīzi ritumā, tā kā «Pobedas» motoram klukstēt.

Galvu tev saglabāt skaidru kā jūrmalā iedegtu bāku

Un to, kas tur iekšā, laist ārā, bet nevis turēt zem vāka.

Ausis lai dzirdīgas tev kā radiolokācija,

Lai sadzird visu, kas būs, un ne tikai to, kas bija.

Acis lai Prisnics tev uztur līdz vecumam redzīgas, spodras,

Draugiem kas mīlīgi smaida, pret naidniekiem dzēlīgi modras.

Rokas lai reimatisms nežņaudz kā dažiem no mūsu saimes,

Saņemot visu īsāk, es vēlu tev daudz daudz laimes.

Darbi no tevis lai raisās kā dāliju zieds pēc zieda

Un smaidīgās ģimenes vidū tev nesajust gadu bieda.

Tas būtu nu viss, ko spēju es, nedzejnieks, dzejā tev vēlēt,

Un, ja man orķestris būtu, es liktu tam tušu spēlēt.

Te piepeši skatos un brīnos —

pie Blaumaņa akmens kājām

Sēd jaunava daiļa kā nimfa

un rīkojas kā pa mājam.