Acumirkļi

Šodien man pūpoli glāzē uz loga,

Pūpoli balti un mīksti kā vilna.

Kāpēc gan asaras acīs man zogas?

Pielīst sirds tīkamu atmiņu pilna.

Liekas, es bērns vēl un mājā, kā senāk,

Pamostos pūpolu svētdienas rītā.

Brīnos, ka māte vēl modināt nenāk,

Perot ar pūpoliem: «Apaļš kā pīte!»

Cikreiz es bērnībā pūpolus zilgos

Ganīju jautri uz galda kā jērus,

Dzinu tos laukos un pļavās ar smilgu,

Cikreiz no pūpoliem krelles sev vēru!

Šķietas, kas mūžā vien būt var man labāks,

Vairs tikai atmiņās pamirdzēs sēri.

Pēkšņi sev liekos tik atstumts un nabags:

Ne man vairs kreļļu, ne zilganu jēru.