Acumirkļi

Sirds tukša kļuvusi, kā visu atdevusi,

Kā tālu gājusi, tā sabrūk sevī gurda.

Ne vairs pēc gaismas sauc, ne slīd uz tumsas pusi,

Ne vēlas laukā kļūt no ikdienības murda.

Nekas nav citiem dots. Viss iztvaikojis svelmē,

Viss sevī sagruzdis un vējos izplēnējis.

Nu vētras netrako vairs sāpju dzelmē

Un risis pavediens, kas reiz pie zvaigznēm sējis.

Vai tas jau nāves sastingums un jausma? —

Nē, tas ir klusums, negaisu kas vēsta.

Nāks reizē prieks kā skaļa laimes pausma,

Un reizē sirds kā skorpijiem tiks plēsta.

Tad palsā nāves līnija būs lauzta,

Tad strāvos ūdeņi un skalos smilti sīko.

Vai sirds tiks glaudīta vai asiņaini šausta —

Tā tagad neprasa, tik degt un liesmot tīko!