Acumirkļi

Viņš ubags bij, bet nesa karaļkroni,

Viņš ļaudīm rādījās vien greznā purpurā.

Un daudzi domāja: ap viņa augsto troni

Mirdz mūžam saule siltā spožumā.

Bet, mājās pārgājis, viņš tērpās ubagdrānās

Un pelnos nosēdās kā cietējs izmisis.

Tam auksti bija savās skrandās plānās,

Bet pavards sen bij mēms un izdzisis.

Kaut viņa rokas ļaudīm zeltu sēja,

Tam pašam nebij garozas, ko grauzt.

Viņš putnus apskauda, kas druskas lasīt spēja,

Kas nezina, kā lepnums savs var šaust.

Reiz lūdzās viņš un tvīkstot stiepa rokas,

Bet viņa zaimoja un sejā spļāva tam.

Vai nojauš kāds, cik dzēlīgas ir mokas

Būt reizē karalim un mīlas ubagam?

Tā aizgāja, kā cīrul's gavilējot,

Bet karal's aizmirsa, ka dzīvē vēl ir prieks.

Nu klejo viņš starp ļaudīm, skaļi smejot,

No visiem apskausts ubags — valdinieks.