Kaislību princese

VIII

Tā, lūk, neskatoties uz kardināla apsveikumu, neskatoties uz atslēgām, kas turēja ķīlniekos dumpīgo pavalstnieku vadoņus, neskatoties uz Piņcrolas franču zaldātiem, laulības saites ar Portugāli nenodibinājās un Pjemonts paturēja savu princi. Un to ari bija gribējuši panākt.

Tā kā marķīzs Depiāndžs un viņa bēdu brāļi vēl arvien smaka cietumā, tad brīvībā palikušie draugi mocīja hercogu no rīta līdz vakaram, lai viņš pavēlētu tos atsvabināt.

— Neviens vairs negribēs jums kalpot, — kliedza pilnā balsī Sistēmas princis, — ja tāda ir atlīdzība par to, ka jums ir pakalpots.

— Vai tiešām jūs, mīļo princi, tā domājat, — jautāja hercogs, smaidīdams savu apburošo smaidu. — Es tomēr pilnīgi paļaujos uz. jums. *

— Ja jūs, monsieur, gribētu parādīt man to žēlastību atsvabināt cietum­niekus.

— Šī lietas, princi, neattiecas uz mani, bet uz manu māti.

— Nu, labi, tad aizrunājiet par tiem Karaliskajai kundzei.

— Ja nu jūs, mīļo princi, to no manis lūdzat, tad, sākot ar šo vakaru, es pamēģināšu tai lietā kaut ko darīt.

Patiesi, pēc šā vakara hercogs ar lielu pavadonību ieradās pie Karaliskās kundze un, pieņēmis apjukuša cilvēka izskatu, aiz kura viņš tik veikli prata noslēpt savu viltību, tas teica:

— Madamc, tikpat kā savā personīgā lietā, es esmu nācis jūs lūgt dot brīvību tiem sinjoriem, kas man pakalpoja pret manu pienākumu. Neno­raidiet mani, es jau tā esmu diezgan sodīts ar to, ka esmu jūs apbēdinājis un nav taisnīgi, ka citiem jācieš manis dēļ.

Tomēr, kad cietumnieki ieradās apsveikt princi, viņas augstība tos atrada ļoti rezervētus, ļoti dzedrus un pat augstprātīgus pret to.

— Nu, kungi, — teica Viktors Amede, izlikdamies it kā nekā neredzē­tu, — man rādās, ka es vairs nebraukšu uz Portugāli un ka pie mums vairs nav pavaldonības.

Sinjori, acīmredzot, to saprata, jo viņu sejas tūdaļ noskaidrojās un kopš tā laika viņi bija tik uzticīgi un padevīgi savam kungam, it kā tie nemaz nebūtu dabūjuši viņa dēļ pavadīt dažus mēnešus cietumā. Viktors Amede ar viņiem par šo lietu nekad vairs nerunāja un neatklāja tiem, ar kādām kārtīm spēlēts šai intrigā. Kaut arī šini lietā bija iejauktas sievietes: pavaldone Sensebastjana kundze un es, tomēr noslēpums bija drošās rokās. Kā hercogs un karalis Viktors Amede bija-atklāts tikai pret savām favorītēm; kas attiecās uz viņa mātes kundzi, tai bija atstātas tiesības nekā nezināt.

Es gribu tagad pakavēties pie Sensebastjana kundzes un atgriezīsimies pie tā delikātā stāvokļa, kādā to bija novedusi iepriekš atstāstītā dēka.

Šo gadījumu man atstāstīja Peteča, kas tanī bija līdzzinātājs. Hercogs pats par to nerunāja. Mūsu starpā tas bija aizmūrēts noslēpums, un kā viņš to vēlāk pierādīja, viņam uz to bija savi dibināti iemesli.

Jaunā Dekumiāna bija pieņēmusi savu lēmumu sekojošu trīs iemeslu dēļ.

Pirmais bija tas, ka viņa gribēja par katru cenu saglābt godu, lai nesatricinātu savu stāvokli un kādu dienu atkal varētu parādīties galmā ar visām priekšrocībām, ko dod atklāti nevainojama reputācija un cienījama, starp visām lielmaņu ģimenēm augstu stāvoša laulātā drauga vārds.

Viņas otrais apsvērums liecināja, ka lai gan viņa vēl bija jauna galma­dāma, tai tomēr bija dziļš prāts. Viņa pārdomāja, ka hercogs toreiz vēl bija par jaunu, lai viņam drīz vien neapniktu šī pirmā mīla, kur visa pre­testība jau bija salauzta, sevišķi ņemot vērā vēl to, ka visskaistākās galma sievietes nekavētos aplaimot ar savu labvēlību šo vareno jauno un skaisto princi. Mīla, kas atzīst, viņa sprieda, nekad vairs nesasienas, turpretī jo spē­cīgāk mūs pievelk mīla, kas salūzt.

Un trešais apsvērums bija tas, ka vispirms viņai jāizturās tā, lai hercogs un Karaliskā kundze noticētu sirds aizrautībai, nevis prāta aprēķinam, un ka viņas mīla ir sirsnīga un nesavtīga.

Jaunās, godkārīgās sievietes lēmums bija noteikts un negrozāms.

Kādu rītu pēc meses viņa lūdza pavaldoni to dažus mirkļus laipni uzklausīt.

Valdniece ieaicināja viņu savā kabinetā.

— Runājiet, jaunkundz, — teica pavaldone. Viņas izskats bija bargs, jo tā paredzēja kādu pārkāpumu. Karaliskā kundze bija stingra savos tikumos un viņai bija maz iecietības pret vājībām, kuras tā savu mūžu nebija pazinusi.

Dekumiānas jaunkundze elsodama nokrita pie viņas kājām.

— Madame, — viņa iesaucās, — esiet žēlīga pret mani!

— Lai es esmu žēlīga, kāda iemesla dēļ? — jautāja pavaldone.

— Madame, madame, man jums jāatzīstas lielā grēkā.

— Grēkā? Man, jaunkundz? Bet es taču neesmu jūsu biktstēvs.

Sākums neko labu nesolīja, bet Dekumiānas jaunkundze neatkāpās no

uzņemtā ceļa.

Viņa raudādama turpināja:

— Madamc, jūs esat visu savu pavalstnieku māte. Dieva dēļ pasargājiet mani! Glābiet mani!

— Jūs glābt? Bet no kā?

— No manis pašas, madamc, un no jūsu dēla, prinča!

— Ak, — iesaucās Karaliskā kundze, — bet vai nav jau par vēlu?

Še nabaga radījuma pazemojums kļuva divkārt smagāks. Viņa vēl dziļāk

nolaida acis, lūdzoši izstiepa rokas un, asarām plūstot, atzinās.

— Bez šaubām, madame, ir jau par vēlu, lai glābtu manu tikumu, bet vēl nav par vēlu, lai glābtu manu labo slavu, mūsu ģimenes godu un varbūt arī prinča Amedes mieru. Es jūs lūdzu, neatstumjiet mani!

Un tūdaļ viņa izstāstīja savai lielkundzei šīs mīlas gaitu un bēdas, savu grūto stāvokli, arī par izmisumu, kas pārņēmis viņas sirdi, un kādas tam varēja būt briesmīgas sekas.

— Madamc, — viņa teica, — sodiet mani, kā gribat, tikai neatstājiet manu bērnu. Ja viņam neatradīsies tēvs, es visas Eiropas priekšā nosaukšu viņa īsto tēvu. Es nebaidīšos no atklātības, lai varētu darīt šā mana pārkāpuma nelaimīgā augļa labā visu to, ko man pienākas darīt. Savojas hercogs ir lojāls princis un īsts bruņinieks bez vainas, viņš man ir solījis atzīt šo bērnu un viņa mātei nodrošināt pie galma neaizskaramu stāvokli. Piemēru tam netrūks, sevišķi Francijā.

— Ja jau mans dēls visu iepriekš ir nokārtojis un jūsu stāvoklis ir noteikts, ko tad jūs, jaunkundz, lūdzat no manis? — vaicāja Karaliskā kundze. — Jūs viņu esat novērsuši no laulībām, kas bija visu manu vēlēšanos piepildījums. Jūs to esat padarījusi pretestigu un nepaklausīgu pret mani un, beidzot, jūs esat izmēģinājusi savu varu pār viņu. Ko vēl vairāk jūs varat gribēt?

— Ko es gribu un ko es prasu, madamc, ir tieši tas, lai viņš atkal iekļautos šinī paklausībā, no kuras tas nekad nedrīkstēja iziet. Un tas, ka viņš atsakās no tās pretestības, kurā jūs mani nepatiesi apvainojāt. Ko es prasu, madamc, ir laulāts draugs, kas mani uz visiem laikiem šķirtu no prinča, kas manu grēku apsegtu ar savu vārdu un dotu manam bērnam tēvu, ko es tam esmu atņēmusi. Piedodiet man, madamc, aiz cienības pret sevi, aiz labvēlības pret manu tēvu un mani un aiz mīlestības uz šo zemi, kuras vienīgā cerība ir jūsu dēls…

Lūgums tiešām bija neparasts un, neraugoties uz līdzīgiem piemēriem Francijas galmā, maz meiču būtu spējušas to izdarīt. Tanī viss bija sajaucies kopā: diženums un godkārība, cēlums un maziskums, nekaunība un nekautrība, kas uzspieda zimogu visam marķīzes raksturam. Visbīstamākais bija jau garām, viņa saņēmās un turpināja:

— Es nemaz neslēpšu, ka jūsu acīs mans plāns varbūt ir vēl viena kļūda vairāk. Patiesi piekrāpt godīgu cilvēku, tas ir vairāk ne kā kļūda — tas ir noziegums, un tomēr viņam jātop piekrāptam. Kas attiecas uz mani, es pat ar kāju negribētu pieskārties cilvēkam, kurš, zinādams visu patiesību, spētu apprecēt kāda prinča mīļāko. Bet šis pārkāpums, šis noziegums būs pēdīgais manā dzīvē. Es jums zvēru, ka sākot ar to brīdi, kad es pie altāra kāpnēm būšu solījusies ziedot sevi šā cilvēka laimei, es pilnīgi nodošos viņam un savam bērnam. Es aizmirsīšu savu mīļāko un, kalpodama tikumam, izlabošu savas kļūdas, kuras es apraudu un līdz kurām mani ir novedusi mana noziedzīgā vājība. Ak, madamc, ticiet man, mans upuris būs pietiekami smags, lai no manis neko vairāk neprasītu. Es nekad vairs neredzēšu princi. Sievietei, kura jau ta ir diezgan nelaimīga, uzveldama kādam citam savu apkaunoto pagātni, jāatstāj aiz laulāto laužu sliekšņa viss bijušais un jāatbild par nākotni ar goda vārdu, ko viņa ir devusi. Ak, ticiet man, madamc, ticiet žēlīgi, es nemaz neesmu nicināma, es arī neesmu palaidne. Bez šaubām, es esmu maldījusies, bet es atgriežos, es uz ceļiem lūdzu jūsu piedošanu, es jums atdodu jūsu dēlu, atdodu par manas laimes un brīvības maksu un viņš to ir vērts, ka jūs man piedodat. Piedodiet, ak, piedodiet man, madamel

Klausīdamās savā galma meitenē, Karaliskā kundze nevarēja nesajust pret to zināmu līdzcietību, ja pat ne apbrīnu. Acīmredzot vaļsirdība bija pilnīga un nožēla dziļa. Viņa piecēla jauno meiteni, lika tai atsēsties, centās to nomierināt un beidzot apsolīja, ka uzņemoties nokārtot šo lietu ar hercogu un monsieur Dekumiānu, bet ka sākot ar šodienu viņai vajag pārtraukt visus sakarus ar hercogu un nesatikties vairs ar to, kā tikai nepieciešamības gadījumos, tāpat arī neteikt tam nekā par pieņemto lēmumu un ļaut to visu nokārtot Savojas pavaldonei pēc viņas patikas.

— Bet, madamc, — iesaucās nabaga meitene, — mani apvainos!

— Jo labāk… Ja domās, ka jūs esat vainīga, jūs drīzāk aizmirsīs.

— Ak, madamc, es redzu, man jāsāk izpirkt mana vājība!.. Es jums padodos.

— Rīt ap šo laiku es būšu izmeklējusi un noteikusi vīru, kādu es jums nolemju, — turpināja Karaliskā kundze. — Padomājiet, jaunkundz, es topu līdzvainīga jūsu viltībā un līdzzinātāja jūsu krāpšanā, tā nu ir jūsu darīšana — mūs abas attaisnot.

— Nebaidieties, madame, man ir tik viens godavārds un jūsu augstība var uz mani paļauties.

Tai pašā vakarā Karaliskā kundze lika ataicināt pie sevis viņas pirmo staļmeistaru, grāfu Scnsebasljanu, mazliet parupju un uzpūtīgu, bet godīgu cilvēku, kas bija pazīstams ar savu labsirdību un lojalitāti. Viņa bija izvēlējusies to tāpēc, ka viņš nebija no tiem, kas ģjbst dēļ goda principiem, bet uzņem visu tā, kā tas nu reiz ir. Viņa tam lielīja Dekumiānas jaunkundzi, runāja par viņas ģimeni, bagātību, skaistumu, pat par viņas tikumu… Valdnieki un galma ļaudis ne par ko nešaubās!

Grāfs Sensebastjans ar viņam parasto nopietnību uzklausīja, ko teica hercogiene.

Viņš necēla nekādu iebildumu. Kad Karaliskā kundze bija beigusi, viņš pagriezās pret to un jautāja, vai viņa tam parādot to godu un piedāvājot Dekumiānas jaunkundzes roku.

— Jā, monsieur, un es ceru, ka ar to es jums sagādāju tikpat lielu prieku, kā godu.

— Vai grāfs Dekumiāns piekrīt šai saistībai?

Karaliskā kundze saslējās visā augumā.

— Es jums saku, monsieur, ka šis laulības vēlos es! Nezinu, vai jums ar to pietiek, bet es gan noteikti esmu pārliecināta, ka grāfam Dekumiānam ar to pietiks.

Šie vārdi skanēja drīzāk kā pavēle un nevis kā paskaidrojums.

Grāfs Sensebastjans paklanījās ar tik lielisku savaldīšanos, kāda ir rakstu­rīga tiem cilvēkiem, kas var paļauties paši uz sevi un kuru dzīvē nav traipu.

— Tai dienā, kad es apprecēšu Dekumiānas jaunkundzi, man par nožēlošanu būs jāiesniedz jūsu augstībai atlūgšanās no mana amata.

— Bet kāpēc, monsieur? - jautāja hercogiene, baidīdamies, ka viņam būtu radušās aizdomas.

— Tāpēc, ka jaunā un skaistā grāfiene Dekumiāna, kas izprecināta pēc jūsu augstības pavēles un nevis pēc savas sirds patikas, varbūt iemīlēs savu viru, ja viņa neredzēs vairs jūsu galma frantus, tāpat arī tai gadījumā, ja viņa mīlētu kādu citu, jūs, madamc, zināt, ka mūsu dzimtā neciestu šā laika vaļību… Tāpēc man un manai sievai būs labāk doties uz kādu no mūsu pilīm līdz tam laikam, kamēr viņa mani tā mīlēs, ka man nebūs vairs ko bīties…

Grāfs Sensebastjans bija it kā paredzējis Karaliskā kundzes vēlēšanos.

— Jums taisnība, monsieur, - viņa teica, - un jūs varat rīkoties brīvi.

Dažās stundās viss bija nokārtots: grāfs Dekumiāns necēla nekādus iebildu­mus un viņa meitas jaunkundze vēl mazāk.

Nākamajā rītā pamodies, Savojas hercogs visu to uzzināja no Karaliskās kundzes, kura bija ieradusies pie viņa un kurai bija diezgan daudz pūles to pierunāt. Vajadzēja viņam aprādīt, cik bezgala svarīgi bija viņa dēļ nestaigāt Ludviķa XIV pēdās un nemeklēt sev kādu Dcmančīni jaunkundzi. Visas šīs aizraušanās beidzās ar pazemojošiem ķīviņiem, skandāliem, ar* izpostītu vai vismaz stipri sakompromitētu reputāciju un, beidzot, vēl ar to nelaimi, ka dažai jaunai, nepiedzīvojušai princesei beigu beigās nākās valdīt pār visām šīm drupām.

Vai nu tā bija viņa mātes veiklība, vai paša īgnums, princis ļāvās sevi pierunāt. Tomēr šā sakara pārtraukšana atstāja viņa sirdī neizdzēšamas pēdas, kādas paliek, ja pārtrauc tik tikko uzliesmojušu pirmo mīlu, ko pretīgums un pārkairinājums nav vēl skāruši ar saviem melnajiem spārniem. Viņa vienmēr ir gatava iedegties; tā ir kā kvēlojošā dzirksts un dažreiz pietiek tikai ar vienu skatienu, lai tā uzliesmotu no jauna.

Pēc astoņām dienām bija laulības. Vakarā jaunlaulātā pēc galma noteikumiem tika stādīta priekšā viņu augstībām. Jau nākamajā dienā jaunlaulātie aizbrauca uz saviem īpašumiem, kur tie palika līdz grāfa Sensebastjana miršanas stundai 1703.gadā. Droši vien šā laulātā pāra mīlestība nekad nav bijusi diezgan stipra, lai viņi būtu varējuši atgriezties galmā.

Grāfienes uzvešanās bija nevainojama, viņas takts un saprāts bija viscildinošākās uzslavas vērts.

Neviens tās vairs neatcerējās, izņemot vienīgi to, kas viņu nevarēja aizmirst.

Šis nolikums ar Sensebastjana kundzi ir maz pazīstams. Man to atstāstīja Pcteča, kurš, lai gan bija ļoti noslēgts pret citiem, man nekā nemēdza slēpt.

Kas attiecas uz Viktoru Amede, viņš, man dzirdot, nekad nav pieminējis Sensebastjana kundzes vārdu.