Kaislību princese

XXV

Es biju apmulsusi, nesaprašanā, pat vēl vairāk: es vai plīšu dusmās. Mani tomēr, beidzot, bija piespieduši, es biju uzvarēta. Vīrs manī smiedamies paskatījās, vienu pēc otras viņš pārcilāja pērļu virknes, kas rotāja manu tērpu, un priecājās par to mirdzumu.

— Tas ir skaists, madame, ļoti skaists! Patiesību sakot, hercogiene jūs ir karaliski apdāvinājusi, var redzēt, ka jūs esat viņas tautiete un draudzene. Ģērbjaties drīzāk, jūs citādi nonāksit galmā pēc viņu augstību ierašanās.

Es neatbildēju. Še vairs nebija atkāpšanās, še vajadzēja paklausīt, vai ķerties pie ārkārtīgiem līdzekļiem, piemēram, likt nolaist sev asinis, cita iemesla atrunāties vairs nebija. Es ātri izšķīros un, pagriezusies pret grāfu Deverī, teicu:

— Monsieur, lieciet tūdaļ pasaukt man ārstu, es jūtos ļoti slikti, man tūdaļ jānolaiž asinis.

Grāfs sāka skaļi smieties.

— Ārstu? Jums jānolaiž asinis? Stāstiet to eitiern, mīļā grāfieni Jūs, bez šaubām, esat saderējusi un nu gribat derības vinnēt. Šādās muļķībās es jums nevaru palīdzēt.

— Nu, monsieur, — es nepacietīgi iesaucos, — tā nebūšu es, kas šīs derības pazaudēs, bet gan jūs.

— Es! Kā cs tās varētu pazaudēt? Man šķiet, es tajās pavisam neesmu ieinteresēts.

Es paraustīju plecus un, nc vārda neteikusi, pagriezu tam muguru.

— Beigsim, madame, ķildoties. Es jums atsūtīšu jūsu meičas.

— Kā jums patīk: viņas man palīdzēs tikt drīzāk gultā.

Mēs debatējām vēl labu laiku, es aizstāvējos.

Beidzot viņš izdabūja no manis, ka man ir cits kāds svarīgs iemesls, un tūdaļ gribēja to zināt. Es gan mēģināju ņemt savus vārdus atpakaļ, bet bija jau par vēlu.

— Tagad, madamc, es vairs neatkāpšos un jūs nelaidīšu, kamēr jūs man nebūsit visu pateikusi.

Tā nu bija īsta vajāšana.

Tā kā pacietība nebija manā dabā, es sakaitināta atbildēju:

— Nu, labi, monsieur, ja nu jūs to tik neatlaidīgi prasāt, tad uzklausiet, kas pašreiz notiek. Savojas hercogam ir labpaticies mest acis uz mani. Viņš vēlas mani par savu favorīti, un šie svētki, uz kuriem jūs mani tik neatlaidīgi gribat vest, ir domāti kā ievads mūsu draudzībai.

Pirmajā brīdi grāfs Deverī ne pa jokam nobijās, bet drīz viņš atkal atjēdzās, un tikai viegls sārtums dega viņa vaigos.

— Vai jūs, madamc, par to esat noteikti pārliecināta?

— Ja tā nebūtu, vai tad gan, monsieur, es jums to teiktu?

— Lūk, uzticīga sieva, ļoti uzticīga sieva, un vēl jusu gados, madamc, tas liecina par jūsu gaišo prātu, es jums pateicos.

— Ak, Dievs, monsieur, tas ir tikai tāpēc, ka es jūs mīlu un ka mana māte ir man iemācījusi mīlēt manu pienākumu, ko es esmu apņēmusies pildīt. Tur nav nekā ko slavēt, ne arī par ko pateikties.

— Jā, tā ir uzticīga sieva, — viņš atkārtoja, it kā nebūtu mani nemaz dzirdējis, — tik uzticīgas sievas dēļ nav ko bažīties un jūs droši var nostādīt bīstamā stāvoklī: jūs nepazaudēsit galvu. Sagatavojaties un iesim uz šo balli!

Mans pārsteigums bija liels, un es to grāfam nemaz neslēpu. Viņš tomēr uzstāja vēl neatlaidīgāk, teikdams, ka viņš man pilnīgi uzticoties un ka esot par mani drošs, un ka tā butu nevērība pret mani, ja viņš pats mani nenostādītu šā kārdinājuma priekšā, kas man par tādu nemaz nevarēja kļūt.

— Kā, monsieur, tagad, kad jūs visu zināt, jūs tomēr gribat?..

— Es gribu jums pierādīt, ka jūs esat katras uzslavas vērta, ka es jums uzticu saglabāt manu godu un ka jūs esat vispilnīgākā būtne visā pasaulē.

— Monsieur, es neesmu par sevi tik labās domās kā jūs un tāpēc lūdzu mani atbrīvot.

— Madame, jūsu ietiepība man sāk apnikt, es ceru, ka tā tūdaļ beigsies.

— Tātad jūs uz to noteikti pastāvat? Tad atzīstat vismaz, ka tas izskatās ļoti dīvaini.

— Es, madame, nevēlos nostāties atklātā cīņā pret manu valdnieku, un nesaskanētu ne ar manu godu, ne ar manu labklājību, ja jūs šai gadījumā pieļautu kādu kļūdu. Tāpēc jūs iesit!

— Es paklausu, monsieur.

Es atstāstīju šo scēnu visos sīkumos, lai parādītu, kā es gandrīz vai ar piespiešanu tiku pamudināta un kā es nonācu tur, kur pret pašas gribu mani dzīšus aizdzina.

Es apģērbos tā, kā bija pavēlēts.

Jāatzīst, ka es patiesi izskatījos skaista un ka man bija dažas minūtes gara saruna ar manu spoguli, kas beidzās ar smaidu un komplimentu.

Savojas hercogs, kas vienmēr prata par sevi valdīt, saņēma mani tāpat kā visus citus. Tik tikko manāms sārtums lika man nojaust viņa jūtu saviļņojumu. Viņš nc vārda neteica par manu tērpu, un viņš bija vienīgais. Tas bija tādēļ, lai es ņemtu vērā, no kurienes tas nācis.

šajos svētkos es biju ļoti sliktā omā un agri aizgāju mājās. Mans šā vakara kavalieris bija Hesenes princis, ar kuru es pat nedomāju dejot apsolīto menuetu. Es atsacījos no visiem kotijoniem un kuranliem, par ko brīnījās viss galms, jo es ļoti labi tos dejoju un citiem to patika noskatīties. Cik vien spēdama, es vēl centos visiem parādīt manu slikto garastāvokli.

Grāfs Deverī atgriezās reizē ar mani un man pārmeta, protams, ļoti saudzīgi, bet tomēr pārmeta. Pēc viņa domām, tas nozīmēja piedot visai šai lietai lielāku svaru nekā tas būtu vajadzīgs. Šādā veidā princis vēl varētu iedomāties, ka es viņa baidos, un to ņemt ļaunā.

— Vislabāk, — viņš piebilda, — es par to parunāšu ar manu māti.

— No Dieva puses — nē! Nedariet to, monsieurl Tas jau ir tas, no kā es baidos un kāpēc es jums to neteicu agrāk. Man ir tas gods pazīt jūsu mātes kundzi, viņa visu nostādīs pret mani.

Viņš man it kā apsolīja klusēt, bet līdz ar to es arī biju pārliecināta, ka viņš to nedarīs, naktī es nevarēju gulēt, paredzēdama to, kam bija jānāk un uz ko patiesi ilgāk nebija jāgaida — tikai līdz nākamajai dienai.

Tiklīdz Deverī kundze bija atgriezusies no pils, viņa tūdaļ ienāca manā istabā, ko tā atkal bija pasākusi darīt, kopš viņas dēls mani vairs neapmeklēja.

Viņa ienāca ar paceltu galvu un zibošām acīm, kurās pavīdēja tā glaimīgi zobgalīgā ironija, aiz kuras slēpās negants niknums.

— Ko es dzirdu, madame, — viņa teica. — Par jūsu vakardienas slikto garastāvokli mums esot jāpateicas jūsu muļķīgajai fantāzijai! Jūs, Jūk, esot pārliecināta, ka Savojas hercogs, īstas princeses laulātais draugs, neesot atradis nekā cildenāka kā jūsmot par jūsu daiļumiem! Jūsu dēļ viņš rīkoja svētkus!? Jūsu iespaidots viņš mainot savas paražas un gaumi!? Bet kā tad mēs neviens neko nemanījām? Kāpēc vienīgi jūs esat atklājusi šo lielo noslēpumu!

Es jūs, madame, pārāk mīlu, lai neieteiktu atmest šīs muļķīgās iedomas un, par visām lietām, nelikt tās nevienam manīt. Jūs ne tik vien sevi padarīsit smieklīgu, kas vēl nebūtu tas ļaunākais, bet jūs nodarīsit kaunu savam vārdam un visam mūsu namam. Jūs sagandēsit viņa un visu mūsu labo nākotni, un tas ir tas, ko es jums nekad nepiedošu.

Tātad es vēlreiz jums ieteicu nākt pie prāta un atgriezties pie tiem pienākumiem, kādus jūsu stāvoklis prasa, bet nenodoties muļķīgas augstprātības sapņiem.

Tas bija par daudz. Es gribēju atbildēt, bet viņa, nenogaidījusi manu atbildi, izgāja.

Jāpiebilst, ka ja šai brīdī būtu gadījies tuvumā hercogs, ja es būtu varējusi viņam tuvoties, es būtu bijusi spējīga uz visu, lai pierādītu, ka tās nebija tikai manas muļķīgās fantāzijas un ka šīs fantāzijas drīz vien varēja kļūt saskatāmas arī citu acīm.

Par laimi man bija vēl laiks apdomāties, un es, gluži otrādi, apņēmos ar savu atturību un taktu pierādīt, ka ja es arī būtu maldījusies, tad vismaz tas nav noticis ļaunprātības vai nedibinātas pārliecības dēļ.

Par šo atgadījumu grāfs Deverī ar mani vairs nerunāja. Es apmeklēju vēl trīs nākamās viņa augstības sarīkotos svētkus, un viss noritēja tāpat kā pirmajos.

Es sāku jau domāt, ka Savojas valdnieks būs savu laipnību sācis veltīt kādai citai, jo vismaz viņš bija mitējies parādīt to man. Tika izziņoti vēl ceturtie svētki ar sacīkstēm un citām izpriecām. Es uz tiem gatavojos bez bažām, un tieši šiem vajadzēja kļūt liktenīgiem manā dzīvē.

xxvi

Ar trompešu skaņām un heroldu saucieniem šie jaunie svētki lika izziņoti Turīnas ielās. Viņa augstība bija nodomājis sarīkot tos pēc seno bruņinieku turnīra spēļu parauga ar divcīņām, Ludviķa XIV jaunības laika sacīkstēm un dažādu tautu dejām.

Hercogs pats nezin kāpēc bija nodomājis pārģērbties par čigānu. Grāfu Deverī pats Viktors Amede bija izraudzījis par vienu no vadītājiem.

Dāmām bija dots rīkojums izvēlēties sev raksturtērpus un aizrādīts veidot pulciņus, lai radītu dažādas no vēstures vai romāniem ņemtas personu grupas. Hercogiene par prototipu bija izvēlējusies vienu no Taso skaistās poēmas varonēm un gribēja, lai es sev izvēlētos kaut ko līdzīgu. Viņa bija nodomājusi tēlot Klorindi un noteikti pastāvēja uz to, lai es sev ņemtu Armīdu.

Šī Armīda ir kāda pagānu burve, kas ievilina kristīgos un grib tos iznīcināt, lai tas maksātu ko maksādams. Šim nolūkam viņai ir dažādas zalcs un burvības vara. Viņa ir mūžīgi jauna, mūžīgi skaista un viņai klausa visi elles spēki.

Šai lomai vajadzēja sagādāt krāšņu austrumnieku tērpu. Mana vīramāte aizdeva man savus dārgakmeņus, tiem vēl pievienojot manējos. Divas vecas radinieces, kurām dārgakmeņu bija vairāk nekā vajag, neliedza man arī savus, tā kā es mirdzēt mirdzēju. Mans tērps bija ar zeltu un sudrabu caurausta sultāna, kas no augšas līdz apakšai nošūta ar rubīna rozēm, ar kurām vijās zaļo smaragdu lapas. Tas viss svēra tik daudz, ka es būtu vēlējusies, lai man kādas trīs personas to palīdzētu turēt.

Bet man bija tikai mans mazais Mišons ar melni notrieptu seju, apcirpts un ģērbts turku kostīmā, ar platām biksēm un krokotu apkakli, — kā venēciešu gleznās. Viss galms ievēroja viņa resnos stilbus. Savādi bija tas, ka viņš nemaz neauga, bet vienmēr vēl izskatījās pēc septiņus gadus veca zēna, kaut gan tam jau bija divpadsmit. Vēlāk noskaidrosies, kāpēc es uz to še aizrādu.

Mans tērps apakšā sānos bija iešķelts kā mednieču svārks. Iegriezums ļāva saskatīt manu labi veidoto gurnu un kāju, kurā bija ieauta ar neskaitāmiem dārgakmeņiem rotātā koturnā. Mans kamzolis bija no viegla, sidrabota auduma, kas rotāts ar maziem talismaniem un tiem zilganajiem akmeņiem, kurus, man šķiet, sauc par tirkīziem. Tādu lai zemē ir daudz.

Ļoti īpata bija mana frizūra. Mani mati kuplās cirtās nokarājās pār pleciem, līdz pusei ietverti ar dimantiem rotātā tīkliņā. Manā diadēmā mirgoja visretākie dārgakmeņi, kas bija cienīgi rotāt karalienes kroni. Vidū atradās burvju putns pūce ar kvēlām rubīna acīm un no dārgakmeņiem izstrādātu brīnišķīgu spalvu imitāciju. Man viņa vēl tagad ir.

No diadēmas uz visām pusēm šūpojās spalvas, kas norādīja uz šīs Ar mīdās mežonīgo raksturu. Ausīs, uz rokām, ap kaklu margot margoja dārgakmeņi, ar kuriem bija nošūta arī mana josta.

Kad es parādījos uz estrādes, atskanēja aplausi. Pēc Savojas hercogienes tērpa šis sava skaistuma ziņā paturēja otro vietu no visiem maskarādes tērpiem. Turklāt manam bija dažas priekšrocības. Sievietes vai plīsa aiz greizsirdības un skaudības.

Hercogs parādījās arēnā savu čigānu priekšgalā, jādams uz skaista balta zirga, kura iemaukti un sega vizuļoja zeltā un dimantos. Uz prinča tērpu saulē nemaz nevarēja skatīties. Es sapratu viņa maskas noslēpumu, tiklīdz ieraudzīju tam uz krūtīm kārbiņu, līdzīgu tai, kādu man bija iedevis Venēcijas burvis. Šī te bija tikai drusciņ lielāka un uz tās bija rakstīta šāda devīze:

„Es pasargāju no visa".

Šis amulets prinča kostīmā bija visskaistākā rota. Ikviens to ievēroja un galminieki tajā saskatīja kadu noslēpumu, jo viņiem parasti ir tik smalks deguns, ka tie visu saož jau pa gabalu. Jādams garām mums, Viktors Amede sveicināja dāmas un princeses, nolaizdams savu šķēpu. Mēs tagad saskatījām viņa karodziņa uzrakstu —

«Nezināmajai!"

Tā nu bija jauna mīkla, ar ko nodarboties galma sfinksām.

Tālāk vēl bija redzams pulksteņa attēls ar sekojošu apkārtrakstu:

„Arēji mierīgs, iekšēji darbīgs."

Savojas hercogiene pagriezās pret mani, jo es stāvēju aiz viņas krēsla, un klusi pačukstēja:

— Contessina, vajag šovakar sameklēt šo nezināmo un izpētīt, kurai par labu hercogs ir nodomājis mani upurēt.

Akcents, ar kādu viņa šo vārdu izrunāja, ļāva man noprast, ka tās greizsirdība nav nekāda lielā. Kas attiecās uz mani, tad es vairs nevarēju vilties: amulets bija mēma atzīšanās, ko viņš man nebūtu ļāvis ignorēt un ko es vairs nevarēju noraidīt.

Tātad šī izstāde, šis greznums, šī sabiedrība, šie lieliskie svētki, kādus rīkot nemaz nebija Savojas hercoga dabā, tas viss bija uzburts manis dēļ.

Es biju varone, es biju šā galma karaliene, viens vārds no manām lūpām un visi šie cilvēki mestos pie manām kājām līdz ar pašu valdnieku.

Mani pārņēma it kā reibums, es aizdarīju acis. Man likās, ka kritīšu lejā no liela augstuma. Pirmo reizi manī pamodās godkāre un patika uz varu, un es izjutu skurbumu, kādu līdz tam vēl nebiju pazinusi. Mans skatiens sekoja aizjājošajam princim ar tādu izteiksmi, kuru viņš būtu bijis priecīgs redzēt.

Sacīkstes bija skaistas un turpinājās ilgi. Kā jau tam vajadzēja būt, Savojas hercogs izrādījās uzvarētājs, jo valdnieki nenovēl uzvaru nevienam citam.

Princis Eižens, kurš bija ieradies Turīnā, komandēja indusu pulku. Arī viņam vajadzēja padoties sava nama vecākajam, tāpat kā visiem citiem, bet otro vietu pēc hercoga ieņēma viņš.

Un šā prinča palīdzību Viktors Amede izmantoja, lai nokļūtu pie mērķa, kā viņš to bija nodomājis. Kad viņi abi pienāca pie estrādes, lai no dāmu rokām saņemtu balvas par savu drošsirdību, Savojas hercogs paņēma prinča Eižena roku un teica Klorindai:

— Skaistā karotāja, lūk, kāds jauns svešnieks, kuram es piekāpdamies novēlu to lielo laimi tikt vaiņagotam no jūsu rokas, kaut gan man ļoti žēl šo laimi zaudēt. Tomēr viņš nāk no tik tālas zemes un ir tik cienīgs, ka es neuzdrīkstos viņam to atņemt. Tāpēc ļaujiet kādai no šīm dāmām, kuru acis ap jums mirdz, pasniegt man šo lentu, kas manai sirdij ir tik dārga atmiņu balva.

Princese viņam atbildēja īsos, ļoti labi sakārtotos vārdos un beidzot teica Rēno, ka viņa pati tam izmeklēšot daiļo dāmu, pie kuras tam jāgriežas, lai tādi aiztaupītu viņam lielas pūles izmeklēt starp tik daudzām daiļavām.

Bet no visām dāmām, kas bija tuvumā, es, bez šaubām, biju visskaistākā, ar viskrāšņāko tērpu, tāpēc viņa nodeva man uzvaras balvu. Princis nometās ceļos, nolieca galvu un es pārmaucu lentu pār viņa bruņucepuri.

Viņš bija noliecies un to nevarēja redzēt. Viņš saņēma manu roku, kas stipri drebēja, un uzspieda tai tik kvēlu skūpstu, ka pat visnaivākā meitene nevarētu palikt neziņā.

Es strauji atkāpos. Mans nopietnais izskats nemaz nepiestāvēja uzde­vumam, kāds man bija jāpilda. Karaliskā kundze, kas jutās mazliet neve­sela, nebija ieradusies, viņa vienīgā būtu visu uzminējusi.

Tad visi sagāja banketa zālē. Uzskatīdams, ka viņš ir mans bruņinieks, hercogs vēlējās mani apakalpot, kas arī saskanēja ar tām tradīcijām, kuras mēs centāmies tēlot.

Neviens tur neatrada nekā sevišķa, bet dažs jau nojauta patiesību un es tai vakarā biju ielenkta vairāk nekā jebkad.

Ja manai vīramātei nebūtu bijuši savi plāni, vai ir iespējams, ka visās galma intrigās tik skolota sieviete nebūtu varējusi saprast to, kas kļuva skaidri redzams, pie kam vēl viņa jau bija tikusi brīdināta?

Kas attiecas uz grāfu Deverī, viņš tam tāpat neticēja kā viņa māte. Un ja arī tam kādreiz uzmācās šaubas, viņš man tik ļoti uzticējās un viņa cienība pret mani bija tik dziļa, ka tam nekad nebūtu nācis prātā mani apvainot.

Kas attiecas uz mani, tad es svārstījos starp īgnumu un godkārību, bet mana mīla, tā piederēja manam vīram.

Šīs viesības man likās pārāk garas. Es vēlējos tikt mājās, brīvībā un pasapņot. Savojas hercogs ne ar vārdu, ne ar žestu, ne ar skatienu neatļāvās sev kaut ko tādu, par ko es varētu žēloties. Bet tie bija vairākkārtīgi mājieni, manis cildināšana, negriežoties tieši pie manis, un īpati paņēmieni, kā man vienai likt viņu saprast.

Tas viss, kopā ņemot, runāja nepārprotamu valodu. Ballē viņš mani uzaici­nāja divas reizes, bet es ielaidos tikai uz vienu menuetu. Otrajā reizē es viņu lūdzu mani no šā goda atbrīvot, tāpēc ka mana tērpa svars mani ļoti nogurdināja.

Viņš neteica ne vārda. Sākot ar šo dienu, man vairs nebija miera no Deverī kundzes zobgalībām un dzēlīgā izsmiekla. Viņa mani netaupīja nevienā vietā un mocīja ar savām kodīgajām piezīmēm. Tā bija bezgalīga muldēšana par slavas tīkotājām, kuru godkārei neesot robežu, kas iedomājoties dievi­nāmas no visaugstāk stāvošām personām un kas sevi iedomājoties par lauvām, kaut gan neviens tām nedomā uzbrukt.

Tas viss tika teikts ar vienīgo nolūku — piespiest mani spert pēdējo soli. Viņa gribēja par katru cenu tikt no manis vaļā.

Nabaga sieviete, par šo iecerēto mērķi viņai dārgi nācās samaksāt ar visu to, kas vēlāk notika viņas namā un kas tai būtu ticis aiztaupīts, ja tā būtu mani paturējusi pie sevis.

Es esmu piemirsusi pateikt, ka šajos laulības kopdzīves gados ar grāfu Deverī man ik gadu piedzima manas meitas un dēls. Še lai tad arī ir vienīgā vieta, kur es sev atļaujos runāt par maniem laulības dzīvē dzimušajiem bērniem, jo tā ir manas sirds sasāpējusi atmiņa, vienīgā, kas pilda manu dvēseli ar žēlām un liek man izjust gandrīz vai sirdsapziņas mokas. Es viņus atstāju ar skumjām un pēc tam vairs neesmu redzējusi. Mans dēls nomira driz vien pēc sava teva nāves, bet manas meitas, klosteri uzaugušas, tur arī palika.

Viņu vecmāmiņa, jādomā, naidā pret mani, nevarēja tās ciest un sagandēja viņu dzīvi; viņas pieķērās savām audzinātājām un negribēja vairs tās atstāt. Tā mēs galīgi izšķīrāmies.

Es nepārmetu šiem nabaga bērniem par tām jūtām, kādas tiem var būt pret mani, jo viņiem par mani ir stāstīts tikai tas, kas man varētu kaitēt. Jaunākā ir man dažas reizes rakstījusi, es viņai draudzīgi atbildēju, par ko viņa jutās aizkustināta. Es nešaubos, ka ja mēs varētu tikties, mēs viena otru iemīlētu, vismaz viņa, jo es to mīlu no visas sirds. Bet par to vairs nerunāsim.

Tā pagāja divi vai trīs mēneši. Abats Delaskalija bija atgriezies dzīvot mūsu namā. Viņa klātbūtnē mana vīramāte neteica nekā tāda, par ko es būtu varējusi sūdzēties. Viņa pret mani izturējās dzedri un kokaini, bet vismaz apvaldīja mēli.

Svētki beidzās, bet ar to nebija beigusies izdevība redzēt hercogu. Pēc viņa rīkojuma mēs pat pavadījām vairākas nedēļas kopā ar hercogienēm Rivolī villā. Viņš izturējās ļoti uzmanīgi un laipni.

Hercogs bija bezgala asprātīgs, interesants un daudzpusīgs. Viņš prata daudz svešvalodu un bija izlasījis visas grāmatas. Karaliskā kundze bija lepna uz savu dēlu un viņai bija par ko lepoties.

— Madame, — viņa man bieži teica, — viņa vecmāmiņa bija Indriķa IV meita, tādā kārtā viņš atrodas uz tās pašas radniecības pakāpes kā jūsu kungs un karalis. Tas man liek cerēt, ka arī viņš tam reiz līdzināsies.

Šis princis patiesi bija attālāks karaļa Indriķa IV mazdēls un no vairākām pusēm Francijas valdošajam nama rada. Kaut arī viņš izlikās, ka uz to neliek lielu svaru, patiesībā tas viņam ļoti bija pa prātam, jo bieži viņu dzirdēja sakām:

— Mans vecvectēvs, karalis Indriķis teica…

Vai atkal:

— Kā to darīja mans vecvectēvs, karalis Indriķis IV…

Redzēdama, ka pagājis jau tik ilgs laiks un prinča tuvošanās mēģinājumi

vairs neatkārtojās, es jau sāku domāt, ka visas briesmas ir pāri un viņš būs atsacījies no neiespējamā.

Bet tad kādu vakaru, kad es karietē pabraukājos viena ar savām abām kalponēm itālietēm, viena no tām, juzdamās nevesela, lūdza man atļauju izkāpt un ieiet kādā mājā uz Po upes krasta, kur dzīvoja viņas māsa. Es paliku viena ar otru kalponi, kas tūdaļ izvilka no ķešas kādu vēstuli un pasniedza man, teikdama:

— Madamc, man lika jums nodot.

— Kas?

— Lūdzu, madamc, lasiet un jūs pati redzēsit!

Atvēru to bez kādām bažām, jo nodošanas veids man nebūt nelikās aizdomīgs. Es redzēju dažas maigos un godeienības pilnos vārdos uzmestas rindas, protams, bez paraksta un rokraksts arī nebija prinča. Tomēr vēstule bija uzrakstīta tā, lai man par tās rakstītāju nevarētu būt vairs nekādu šaubu. Viņš žēlojās, ka es nesaprotot ne viņa klusēšanu, ne viņa atturību. Un tas viss bija izteikts tādos vārdos, ka nevarēja pret tiem ne ko iebilst, ne arī apvainoties.

Es tūdaļ uzstāju meičai, kas saucās Džūlija Maskarone, un stingri tai noprasīju, vai viņai zināms šīs vēstules saturs. Meiča atbildēja, ka viņa absolūti nekā nezinot.

— Bet kas jums to nodeva?

— Kāda no viņas augstības Karaliskās kundzes kambarmeitām, kas to, kā viņa saka, esot atradusi valdnieces kabinetā, kad jūs pēdējo reizi pieda­lījāties kundzes rīta tualetē. Domādama, ka jūs to esat pazaudējusi, viņa lika man to jums nodot.

— Bet kāpēc jūs šinī gadījumā nogaidījāt, kamēr es esmu viena? Kāpēc nedevāt man to tūlīt?

Šis jautājums kalponi samulsināja, un viņa beidzot atzinās, ka kambar- meita, kas esot viņas draudzene, esot piekodinājusi tā darīt. Bet viņa pati par to vairāk neko nezinot.

— Nu, redzat, Maskarone, jūsu draudzene jūs ir izmantojusi kā kurjeru, lai izspēlētu ļoti sliktu joku. Ja viņa jums prasīs, kā es to esmu uzņēmusi, ko viņa, bez šaubām, darīs, jums vajadzēs papūlēties viņai atbildēt, ka es šo smērējumu esmu saplēsusi, kā to tagad arī daru, un esmu jums pieteikusi turpmāk šādu vidutājas lomu vairs neuzņemties, lai uz karstām pēdām netiktu atlaista no vietas.

Pats par sevi saprotams, ka šis atgadījums ļoti nodarbināja manu prātu. Princis nebija tas cilvēks, kas šādas neveiksmes priekšā apstātos. Viņš acīmredzot atkal sāka man uzmākties, un ja viņš reiz bija ieņēmis prātā mani vajāt, tas viņam bija viegli 'izdarāms.

Tiklīdz es biju vēstuli saplēsusi, es nožēloju, ka to izdarīju. Tā varēja noderēt kā pierādījums tiem, kas man neticēja. Atradusi vēl diezgan lielu vēstules gabaliņu mana mēteļa kabatā, es to rūpīgi salocīju, lai uzglabātu tam gadījumam, kad man vajadzētu pārliecināt neticīgos un izlietot to kā palīglīdzekli manā cīņā. Līdz tam laikam cs nolēmu klusēt, kas bija vislabākais, ko varēja darīt.

Es nebiju vīlusies: prinča tuvošanās mēģinājumi atkārtojās, iejaucot šinī lietā arī Francijas sūtni, kas, pats to neapzinādams, bija uzņēmies pastnieka lomu. Kādurīt kardināls Dcstrē man piesūtīja no Parīzes saņemtu vēstuli, ko, pēc viņa domām, man bija rakstījis mans tēvs.

Tā atkal bija jauna prinča viltība.

Baiļu nemiers mani neatstāja ne brīdi. Es glabāju visas šīs vēstules līdz tam laikam, kamēr man, neatlaidīgi vajātai, pietrūktu dūšas un es par katru cenu mēģinātu izkļūt no šā stāvokļa.

Vairākas naktis es negulēju. Es zināju, kādas grūtības mani sagaida. Es zināju, ar kādiem ienaidniekeim man būs jācīnās un, ka tai vietā, lai man palīdzētu, man lūko kaitēt un salauzt manu pretošanās sparu.

Man vajadzēja spert noteiktus soļus. Pirms to darīt, es klusībā satikos ar manu labo priesteri. Es viņam parādīju vēstules un teicu, ka esmu nolēmusi bēgt, ka vēl šo pašu vakaru visu izstāstīšu vīram un lūgšu viņu mani aizvest projām.

— Tas ir vienīgais līdzeklis, — viņš atbildēja. — Ja jums neizdosies, tad pamēģināšu es. Bet ja mēs abi cietīsim neveiksmi, nu, tad jums vēl atliek jūsu ģimene un Francija, bet tas ir pēdējais ceļš.

Es atgriezos stiprināta. Deverī kundze bija aizbraukusi kopā ar viņas augstību pavadīt dažas nedēļas Dešamberī klosterī. Tātad man no viņas nebija ko baidīties, brīdis bija izdevīgs un, tiklīdz mēs bijām ieturējuši pusdienas un mūsu pieņemamās stundas vēl nebija sākušās, es palūdzu vīru ienākt pie manis bibliotēkā, kur es ar to gribēju nopietni parunāt.

xxvii

Grāfs Deverī bija pietiekami labi audzināts muižnieks, lai neliegtos pakal­pot savai sievai. Viņš paklausīja un sekoja man. Tomēr bija redzams, ka viņš nav labā omā, kaut gan neko neteica, bet par to liecināja viņa žesti.

Tiklīdz bijām divatā, viņš man piebīdīja krēslu un pats apsēdās līdzās. Redzēdams, ka es eiešu klusu, viņš man pieklājīgi jautāja:

— Sakiet, madamc, ar ko es jums varu pakalpot? Es gaidu, ka jums labpatiks man to pateikt.

Viegli saprotams, ka es biju ļoti uztraukta. Vēl brīdi es cietu klusu. Beidzot es sapratu, ka vajag izskaidroties.

— Monsieur, — es teicu, — es gribēju jums šo te parādīt.

Un, izvilkusi no kabatas visas vēstules, tāpat arī no pirmās pārpalikušo gabaliņu, es tās viņam pasniedzu. Viņš paņēma un sāka lasīt citu pēc citas.

' — Kas tas, madame? — viņš man atkārtoti jautāja.

— Jūs jau pats, monsieur, redzat - tās ir mīlas vēstules.

— Un no kā, ja atļauts vaicāt?

— No viņa augstības monsieur Savojas hercoga, jūsu necienīgai laulātai draudzenei, grāfienei Deverī.

Sekoja pārsteiguma un nepacietības žests.

— Atkal! — viņš iesaucās.

— Tā nav mana vaina un, ja jūs mani jau agrāk būtu uzklausījis, par to vairs nebūtu jārunā. Labs piemērs tam ir Sansebastjana kundzes gadījums.

— Un ko jūs, madame, gribat, lai es daru?

Šis jautājums mani izveda no pacietības. Tātad viņš savā verdzībā bija jau tiktāl notrulinājies, ka pat viņa goda sajūta, nemaz nerunājot par viņa sirdi, uz šo jautājumu neatrada atbildi. Es tomēr savaldījos.

— Monsieur, es prasu, lai jūs man atļautu aizbraukt uz Deverī vai jūsu Savojas īpašumiem, kamēr viņa augstība aizmirstu to uzmanību, ar kādu viņam ir labpaticies mani pagodināt.

— Madame, tas nav iespējams, mana māte…

— Atkal! — es savukārt iesaucos. — Jūsu mātes kundzei, monsieur, ir savi pienākumi, ar kuriem tā var nodarboties un ļaut mums brīvu vaļu mūsu darīšanās. Klausieties un dzirdiet manas domas, jo es pie tā vairs neatgriezīšos, un šī ir pēdējā reize, kad es par to ar jums runāju. Jūsu mātes kundze ir paturējusi pār jums tādu varu un tiesības, kādas pienāktos tikai jūsu bērnu mātei. Viņa ir nozagusi man jūsu sirdi, jūsu mīlu, viņa ir nozagusi man pat jūsu domas, un tomēr, neskatoties uz to, ka viņa man visu ir paņēmusi, viņa mani vēl ienīst un ir uz mani greizsirdīga. Kas atliecas uz mūsu saprašanos, ko viņa tik ilgi ir jaukusi un ko tai beidzot ir izdevies iznīcināt, tad viņai jau ir bail pat no šīs saprašanās

ēnas. Tā ir viņa, kas, padarīdama jūs aklu pret jūsu interesēm un kurlu pret jūsu goda apziņas balsi, liedz jums uzklausīt manas žēlabas un lūgumu. Viņa ir vainīga pie manas nelaimes un viņa būs vainīga arī pie jūsējās, ja jūs turpināsit klausīt viņu vairāk nekā mani.

— Madame

— Vēl ir laiks. Uzklausiet manu lūgumu, aizrakstiet Deverī kundzei, ka jūs atstājat viņai visu šo pili līdz tam laikam, kad jums labpatiks tajā atgriezties ar savu sievu un bērniem; ka jūs atstājat galmu un aizejat, lai dažus gadus dzīvotu sev un savai ģimenei. Kāda jums vajadzība pēc viņa augstības? Ko jums dod viņa laipnība un labvēlība? Kas jums ko bīties no viņa varas? Jūs esat bagāts un dižciltīgs augstmanis. Jūsu novados jūs esat tikpat varens. Tai vietā, lai būtu galminieks, jums pašam var būt savi galminieki. Mana mīla pret jums ir tik stipra, ka neviens to nevarēs izjaukt. Jūsu bērni pieaug. Viņi ir skaisti, veselīgi, spēcīgi, gudri un mīļi bērni. Viņi jūs mīlēs un jūs pats būsit tēvs un kungs un nokratīsit to jūgu, kas jūs tik ilgi jau nospiež un pazemo. Ak, monsieur, laime stāv jums līdzās un jums vajag tikai pastiept roku, lai to satvertu. Kāpēc jūs to atstumjat?

Mans vīrs, klusu ciezdams, manī skatījās. Es redzēju, ka viņa acis iemir­dzējās; redzēju, ka asaras drebēja viņa skropstās, un cerēdama, ka esmu ieguvusi uzvaru, es tam tuvojos. Viņš to atļāva, bet neapskāva mani.

— Mans draugs, mans grāf, — es tam teicu, — glābjiet jūsu godu, glābjiet jūsu un visu mūsu laimi! Es to jums, uz ceļiem mezdamās, lūdzu.

— Piecelieties, madamel — viņš iesaucās, redzēdams, ka es to patiesi gribu darīt, — piecelieties, es to nekad nepieļaušu, ka jūs pazemojaties, kaut arī manā priekšā.

— Es lūdzu jūs pie visa, kas man svēts un dārgs! Es nemaz nepazemojos, mans draugs, bet būšu laimīga, ja man izdosies jūs pārliecināt.

— Man šķiet, ka jums ir taisnība… Bet ko teiks mana māte?

— Ak, cik grūti ir atsvabināties no verdzības! Cik ļoti kalpība sagrauj cilvēka pašcieņu! Ko tad man līdz jums žēloties, ja jūsu sirds nav stiprāka par jūsu bailēm!

Viņš neteica ne vārda. Es biju mēģinājusi bēgt un izvairīties no briesmām, kuras tikpat labi draudēja viņam un ar kurām viņš pat nedomāja cīnīties. Mani pārņēma dusmas.

— Sargieties, monsieur! — es iesaucos. — Montespāna kundze iesāka tāpat.

— Dievs lai pasargā! Jūs taču neesat Montespāna kundze.

— Nē, monsieur, bet es esmu sieviete, un cilvēka pacietībai ir savas robežas, spēki cīņā izsīkst.

— Bet ne uzticīgas sievas spēki, kad tā cīnās par sava vīra godu un savu pienākumu.

Šī skaistā frāze viņam šķita retorikas augstākais sasniegums. Viņš novērsās, it kā gribētu apslēpt man savas asaras. Bet pašreizējos smagos apstākļos man ar šiem vārdiem nepietika. Es gribēju reizi par visām reizēm tikt skaidrībā.

— Labi, monsieur, ko jūs esat nodomājis darīt?

— Es rakstīšu savai mātei un nodošu jums viņas atbildi. Līdz tam laikam mēs mūsu dzīves paražas nekā negrozīsim un nerādīsim nevienam, kas mūs nospiež, lai nevienam nebūtu iemesls par mums smieties.

— Un tas, monsieur, ir jūsu pēdējais vārds?

— Noteikti.

— Labi, es no tā atsakos un zinu, ko man vēl atliek darīt.

Es paklanījos viņam kā karalienei ar dziļu reveransu un izgāju tādā sašutumā, ko grūti būtu aprakstīt un saprast. Steigā es aizsūtīju dažas rindiņas abatam Ptī, kurš nekavējās tūdaļ ierasties.

Es viņam izstāstīju visu. Abats Ptī savukārt devās pārliecināt grāfu Deverī, bet viņam nebija vairāk panākumu kā man.

— Nu, tad Dieva vārdā, — viņš nošļucis teica, — rakstiet jūsu ģimenei!

Man ir pretīgi atsegt visas šīs cīņas, lai parādītu, kā ir tirgojušies ap

manu kaunu un mani ar varu piespieduši krist briesmām par upuri.

Es negribu izsekot dienu pa dienai šiem notikumiem. Deverī kundze pārliecināja savu dēlu, ka tās nav bijušas viņa augstības vēstules. Viņa pat apgalvoja, ka es liekuļojot sev kādu viltus mīļāko, lai apgādātos ar īstu. Tam nu viņš varbūt arī neticēja, bet vismaz likās ticam, lai pie gadījuma rastu sev attaisnojošu iemeslu.

Kad es Pjemontā biju zaudējusi, man atlika vēl tikai Francija. Es lūdzu manu māti izprasīt mani vīram uz dažiem mēnešiem kā viešņu. Velti būtu piebilst, ka uzaicinājums tika strikti noraidīts. Es patiesi jutos slima, jo manis vajāšana nemitējās, gan no prinča, gan arī no ciiu puses, kas man ne mirkli nedeva mieru.

Manai vīramātei bija izdevies saost par Darmštates prinča jūtām pret mani, un viņa no tā tūdaļ izveidoja manis iecerētu mīļāko. Nācās tam atteikt viņa parastās vizītes mūsu namā, kas to ļoti pārsteidza, bet kas ļoti atkal patika Savojas hercogam, kurš uz princi bija greizsirdīgs. Likās, ka mana vīramāte strādā kā viņa augstības slepenais aģents, un ko var zināt? Viņa uz to bija spējīga.

Mans ārsts bija gudrs cilvēks. Kādudien, kad viņš mani apmeklēja, man paspruka, ka es slimoju ar šis zemes sērgu. Šie vārdi nebija zemē mesti. Viņš jau bija kaut ko nojautis, kas ar mani notiek, lai gan nezināja īstos cēloņus. Nākamajā dienā viņš man parakstīja Burbonas avotus.

— Ak, doktor, — es iesaucos, — jūs glabjat manu dzīvību!

— Es to zinu, madame, un tas ir mans amats, ko es, gods Dievam, pēc sirdsapziņas cenšos veikt!

Es aizrakstīju savam tēvam, ka esmu spiesta doties uz kūrortu un, tā kā man nebija atļauts braukt uz Parīzi, lūdzu viņu ierasties Burbonā, kur man būtu viņam šis tas sakāms, kam pēc mana viedokļa ir ļoti liela nozīme.

Lai viss būtu drošāk, vēstule tika aizsūtīta ar Babeti, un es nešaubījos, ka Deluinas hercogs uzklausīs manu lūgumu. Babete bez manas ziņas to papildināja vēl ar dažiem tik pārliecinošiem norādījumiem, ka manā ģimenē varēja rasties nopietnas bažas. Lāga meiča cerēja, ka šādā veidā drīzāk būs sagaidāma atsaukšanās uz manu aicinājumu.

Viņa cieta tāpat kā es. Ne viņai, ne Marionai es nekā nebiju varējusi noslēpt un bieži tās abas kopā noraudājās par mani.

Deverī kundze neuzdrošinājās man liegt doties uz Burbonu, kaut gan viņa to labprāt nebūtu ļāvusi. Bet viņa pastāvēja uz to, ka viņas dēls nevarot mani turp pavadīt un ka nebūšot piedienīgi, ja es braukšot turp tikai savu ļaužu pavadībā.

Bet tad, tieši tai brīdī, kad to vismazāk gaidīja, abats Delaskalija piedāvājās mani pavadīt.

— Es gribu manai mīļajai krustmeitai darīt to prieku, — viņš teica.

Es pasteidzos to pieņemt, jo man bija vienalga, kādiem līdzekļiem tieku

pie mērķa. Deverī kundze apjuka.

Savojas hercogs, izdzirdis par manu aizbraukšanu, nobālēja. Darmštates princis jau vakar no viņa bija atvadījies, lai uz dažiem mēnešiem dotos uz Spāniju. Viktors Amede domāja, ka mums tā norunāts. Kad es ierados galmā, lai atvadītos no viņa un hercogienēm, es ievēroju, ka viņš bija skumju nomākts un drūms.

Viņš man jautāja, vai es drīz atgriezīšos, uz ko es atbildēju, ka nezinu.

— Jūs atkal redzēsit mūsu skaisto Franciju. Tikai neieskatieties viņā par daudz! Jūs, kas bijāt to jau gandrīz vai aizmirsusi, nevarēsit vairs viņu atstāt!

Šis jaunās hercogienes izsauciens mazliet izklaidēja pulciņa nopietnību.

Visi bija vienisprātis, ka es esot bāla, panīkusi, un piekrita, ka man vajag ārstēties; izteica man līdzjūtību un nožēlu. Visi tie bija parastie galminieku novēlējumi, kuri tika izdalīti kā maiņu markas un kuriem ikviens, kas pazina to īsto raksturu, neticēja ne tik, cik melns aiz naga.

Deverī kundze, nerunādama par ieganstu, ka viņa pati gribot pārvest mani mājās, aizturēja mani kā pašu pēdējo, tā kā atvadīšanās ļoti ieilga. Es līdz pašām beigām biju kopā ar hercogu, kurš pret mani izturējās ļoti godcienīgi, bet viņa melanholija uz mani neatstāja nekādu iespaidu.

xxviii

Nākamajā dienā līdz ar abatu Delaskalija, Babeti, Maskaroni un manu staļļmeistaru es sēdos karietē, Mariona un manas kalpones sekoja otrā karietē, kuru man vajadzēja lietot, kad pēc izveseļošanās došos atpakaļ.

Mans tēvocis visu ceļu par mani neatlaidīgi rūpējās. Nonākuši Burbonu zemē, kur es tā biju vēlējusies nokļūt, es piedzīvoju vienu no sava mūža jaukākajiem brīžiem, kad kritu ap kaklu manam krietnajam tēvam.

Visu pirmo dienu abats Delaskalija mūs neatstāja divatā. Vai viņam bija dotas tādas instrukcijas? Vai viņš to darīja pats no sevis? Man liekas, še bija gan viens, gan otrs. Viņš pietiekami labi sapratās ar savu svaineni, lai abi kopīgi, tikai katrs savādā veidā, padarītu man dzīvi par mokām.

Mans tēvs dega nepacietībā mani iztaujāt, un es biju vēl nepacietīgāka izkratīt viņam savu sirdi. Tāpēc tiklīdz biju pārnākusi mājās, es aizsūtīju Babeti pie tēva, lai, neskatoties uz vēlo stundu, viņš atnāktu pie manis, kur mēs tad netraucēti varētu izrunāties.

Mans tēvs bija stingra un noteikta rakstura cilvēks, ikviens to zināja, un visa mūsu ģimene augstu vērtēja stingrās un nevainojamās dzīves tikumiskos principus. Tomēr Deluinas hercogs bija tikpat labs un iecietīgs, cik taisns un dievbijīgs.

Mana māte bija pavisam citādas dabas: viņa bija kokaina un pedantiska. Es biju pārliecināta, ka ar tēvu varēšu labāk saprasties. Saņēmis ziņu, viņš arī tūdaļ ieradās un, apsēdies pie manas gultas, prasīja, kas par lietu.

— Monsieur, — cs icsaucos, - ja jus man negribat palīdzēt, es esmu pazudusi!

— Pazudusi?.. Mana meita, vai jums nav labs vīrs, ko jūs mīlat? Vai jums nav lielisks stāvoklis, kādu mēs nevarējām cerēt jums sagādāt? Vai jums, paldies Dievam, nav veseli, mundri un mīļi bērni?

— Jā, tēv, jā, tas viss tā ir! Tomēr uzklausiet mani un jūs pats redzēsit.

Es viņam izstāstīju punktu pa punktam visu, kas bija noticis kopš manām

kāzām, visu, ko es biju pārcietusi, visu slikto apiešanos un pazemojumus, ko biju piedzīvojusi.

Es viņam aprakstīju Deverī kundzes augstprātību un visus tos apvaino­jumus, ko man vajadzēja dzirdēt.

Beidzot es nonācu pie prinča mīlas un izstāstīju visu, ko es tiku darījusi, lai izvairītos no viņa nemitīgās uzmākšanās, un ka mana vīra un manas vīramātes neticamā akluma dēļ es esmu spiesta meklēt viņa aizsardzību.

Deluinas hercogs mani pārtrauca, apsveikdams manu uzmanību. Viņš mani apkampa un, nožēlodams manu grūto stāvokli, teica, ka viņš neredzot citas izejas, kā vienīgi man jādodas tam līdzi uz Parīzi, kur tad arī grāfs Deverī pie manis ierastos.

Tas būtu bijis ļoti vienkārši un dabīgi: tā kā mans vīrs mūsu kāzu laikā uzturējās Francijā tikai kādas piecpadsmit dienas, viņš šo zemi un viņas galmu tikpat kā nepazina.

Savojā valdīja miers un viņa klātbūte pulkā, kuru tas komandēja, nebija nepieciešama. Viņš varēja, viņam vajadzēja nākt, tomēr es varēju droši teikt savam tēvam, ka viņš neieradīsies.

— Viņa māte to nekad neatlaidīs no savas pavadas, jo viņai bail, ka viņš nesaslietos pret to. Un tad vēl, ja es drīkstu tā teikt, man šķiet, ka viņa nebūt neuztrauktos, ja es kristu kārdināšanā, viņa mani nīst un gribētu, lai es tiešām būtu vainīga.

— Nevar būt! Tas jau nozīmētu nīst sevi pašu, darīt negodu visam savam namam, še jūs, mana meita, gan maldāties.

Es netiepos, tās bija vienīgi manas domas. Ak vai! Nākotne pierādīja, cik daudz man bija taisnības. Bet šādus aprēķinus mana tēva godaprāts nespēja iedomāties.

Mēs tā nopļāpājām apmēram divas stundas. Es viņam neslēpu savas jūtas pret vīru un cik skopi tas atalgo manu mīlu. Viņš man sirsnīgi juta līdz, bet arī pateicās Dievam, kas man piešķīris šo pretestības spēku. Mans tēvs nolēma parunāt ar abatu Delaskaliju, būdams pārliecināts, ka atradīs viņā domu biedru un palīgu.

Tas ir ievērojams un visās lietās apķērīgs sirmgalvis, viņš ir veieis daudzus svarīgus uzdevumus, bijis sūtnis, pirmais ministrs. Viņš redzēs faktus, kādi tie ir, un arī briesmas, kas mums visiem draud.

— Man, tēv, nav liela uzticība pret viņa relikvijām.

Mans labais tēvs, viņš aizgāja noskumis un nelaimīgs. Kā jau bija solījis, viņš pie pirmās izdevības runāja ar abatu Delaskaliju. Viņš tam izstāstīja visu no sākuma līdz beigām. Abats likās sašutis un teica, ka viņš par to nemaz nešauboties, kaut gan vēl neesot dzirdējis par to runājam, bet viņa svaines un brāļa dēla rīcība esot nosodāma.

— Pamest jaunu sievieti tāda prinča vilinājumiem, kā šis, kuram vispirms netrūkst nekā, lai patiktu, un kura neatbildību nekas nespēj lauzt! Es tiešām nesaprotu… Par laimi, tagad es esmu brīdināts un zināšu, kā to nokārtot.

— Vislabākā nokārtošana še ir prombūtne. Savojas hercogs, neredzē­dams vairs manu meitu, to aizmirsīs vai atradīs ko citu, tas citādi nevar būt. Es aizvedīšu Deverī kundzi uz Parīzi. Tur ieradīsies arī viņas vīrs. Viņi pavadīs Francijā vienu vai divus gadus un, kad atgriezīsies mājās, viss būs pāri.

xxix

Viņi diskutēja ilgi: mans tēvs ar godīga un krietna cilvēka vaļsirdību un atklātību, bet abats ar savu itālieša viltību un divkosību, kurai vēl pievie­nojās apsvērta ļaunprātība un dziļa perversija.

Viens otram viņi izvirzīja noteikumus, ko Deluinas hercogs bija ar mieru ievērot, kurpretī Delaskalija gribēja tikai iegūt laiku. Vienojās, ka viņš rakstīs Deverī kundzei par mūsu projektu doties uz Parīzi un ka es par to minēšu savam vīram. Ja viņi tam piekritīs, viss būs labi, ja ne, mēs atgriezīsimies Turīnā un tur tad abata iespaids, mana lūguma atbalstīts, noteikti sasniegs, ko vēlamies.

Deluinas hercogs uzķērās uz šīs makšķeres, bet es nebiju pieviļama. Es pārāk labi pazinu abatu un sāku raudzīties ar neuzticību uz šo tēvoci, kas vārdos bija tik izšķērdīgs un gatavs uz visu.

Tomēr es mēģināju nomierināties, atgūt ceribu un pašpaļāvību un nesa- gandēt sev atkalredzēšanās prieku ar manu tēvu un citiem mūsu ģimenes locekļiem, kas bija ieradušies mani redzēt.

Visi mani uzteica kā ļoti skaistu, un mana slava atskanēja pat Francijas galmā, kur karalim bija labpaticis izteikties manam brālēnam, Deševrēzas hercogam, ka viņš labprāt vēlētos mani redzēt. Es to vēlējos vēl vairāk nekā viņš, bet kā to panākt?

Sešas nedēļas pagāja kā sapnis. Vēstules ar Turīnu apmainījās diezgan ātri. Mans tēvs bija aizrakstījis pats, cerēdams, ka viņa lūgumu nenoraidīs, un tomēr tas notika — atkal viņš tika atbruņots.

Tā vietā, lai mani aizvestu, viņu lūdza pārvest mani mājās. Mans vīrs nekādā gadījumā nevarot atstāt Savojas galmu un viņš esot uztraukts, jau iedomājoties vien tagadējo ilgo šķiršanos. Viņš nevarot vairs bez manis ilgāk dzīvot. Bet ja Deluinas hercogs gribētu ierasties, ja viņš būtu tik laipns pieņemt piedāvāto uzaicinājumu, tad varētu pārrunāt un vienoties par turpmāko.

Tā, veikli liekot priekšā krietnajam un godīgajam sirmgalvim to pašu lietu, viņu pierunāja.

Mans tēvs nevarēja mani pavadīt, bet viņš apsolīja mani apciemot, pirms vēl būs pagājis mēnesis.

Es purināju galvu, es tam neticēju. Tēvs mani vēl sabāra un es biju spiesta klusēt. Tuvojās šķiršanās bridis: sāpīgi bija atraisīties no tēva rokām, kuru manas asaras bija aizkustinājušas.

— Ak, manu tēv, — es šņukstēju, — mēs nekad vairs neredzēsimies!

Viņš aizbrauca kopā ar Deševrēzas hercogu un manām māsām, kas arī bija ieradušās. Viņi cerēja, ka mēs pavadīsim kopā visu ziemu. Bet es, es biju pārliecināta, ka mēs šķiramies uz ilgiem laikiem, un liktenis bija lēmis šo manu pārliecību apstiprināt.

Viņu aizbraukšanas dienas vakarā es prasīju abatam, vai mēs arī nepo- sīsimies ceļā. Viņš man atbildēja, ka nekas mūs nespiežot un ka mums atli­kušas vēl dažas peldēm izdevīgas dienas, un ka tās vajag izmantot.

Kad es uzstāju, viņš mainīja tematu un sāka mani iztaujāt, vai man interesējot ceļojumi pa skaistām vietām. Viņš man lika priekšā pasirot pa šo apvidu lēnā gaitā, lai visu redzētu un apskatītu.

Tā kā es nepavisam nevēlējos atgriezties Savojā, bet gan cik iespējams ilgi palikt Francijā, tālu no maniem vajātājiem, tad es ar prieku pieņēmu abata priekšlikumu.

Bez tam es cerēju, ka mans vīrs sailgosies pēc manis un aicinās atpakaļ, jo es nebūtu baidījusies no hercoga, ja vien būtu varējusi paļauties uz grāfu Deverī.

Divas vai trīs dienas mūsu ceļojums tiešām bija jauks. Tāpat kā viņš to bija darījis mums aizbraucot no Turīnas, mans tēvocis man veltīja vislielāko uzmanību un bērtin apbēra ar visdažādākām laipnībām. Drīzāk varēja domāt, ka tas ir kāds kavalieris ar savu dāmu, nekā vecs abats ar sava brāļadēla sievu.

Lionā, kur mēs uzturējāmies veselu nedēļu, viņš man sadāvināja daudz rotu, daudz lielisku audumu un mēbeles, kuras pa taisnāko ceļu lika aizsūtīt uz Turīnu. Starp citu viņš man iedāvināja visskaistāko pulksteni, kāds jebkad ir ticis pagatavots: tas bija no smalka tērauda, apdarināts ar emalju un izrotāts tirkīziem un dimantiem. Tas bija lielisks mākslas darbs, ko visi apbrīnoja. Šis pulkstenis man ir vēl tagad, mana meita to ļoti vēlējās sev, bet viņa to dabūs tikai pēc manas nāves, un es ceru viņai likt vēl ilgi gaidīt.

Man jau vairākkārt likās, ka abata acis, mani uzskatot, iedegas jaune­klīgā dedzībā, kas nesaderējās ne ar viņa gadiem, ne ar stāvokli. Tomēr es tam negribēju ticēt un atvairīju šīs aizdomas, līdz kamēr Marionas sašutuma pilnais atklājums tās pārvērta īstenībā.

Dienu pirms mūsu aizbraukšanas no Lionas, abats tai bija piedāvājis lielu summu naudas, lai tā viņu naktī ielaistu manā guļamistabā, pašai tai vajadzēja palikt sardzē, lai neviens to netraucētu, kamēr viņš mani būtu pierunājis vai uzveicis.

Viņa ar nicināšanu bija to noraidījusi, solīdamās mani vēl brīdināt, uz ko viņš bija atbildējis, ka ja viņa to uzdrošināšoties darīt, tā manā dienestā vairs nepalikšot ne stundu: viņš to padzīšot.

Es biju kā no mākoņiem nokritusi. Kas gan to būtu varējis domāt, ka šinī vārgajā, dzedrajā, neglītajā, vecajā priesterī vēl liesmo mīla? Kā viņš cerēja atrast tai pret mīlu? Kā viņš varēja iedomāties, ka es, kas nebiju padevusies Savojas valdniekam, uzklausīšu cilvēku, kurš man nekādā veidā nevarēja patikt?

Tomēr es biju izmisusi par šīm jaunajām važām, jo sapratu, kāpēc viņš tik veikli bija pierunājis manu tēvu un nebija ļāvis man aizbraukt. Šis vecais lapsa, šis vilks gribēja mani nosargāt, cerēdams, ka es metīšos viņa rokās, lai glābtos no tā otrā.

Bet viņš nezināja, pie kādām durvīm bija pieklauvējis.

Neilgi pārdomājusi, es nolēmu izlikties, ka no visa tā nekā nezinu, un savu izturēšanos negrozīt, lai tad Turīnā, ja vajāšana nemitēsies un man būs jācīnās vēl ar jaunu pretinieku, paglābtos kādā klosterī. Pats galvenais tagad bija - nokļūt mājās. Es izlikos slima un atteicos no ceļojuma turpi­nāšanas.

Abatam Delaskalija tas bija ļoti nepatīkami. Viņš ataicināja trīs ārstus, kas, tāpat kā Moljēra mediķi, parakstīja katrs savas zāles.

Tikai vienā lietā tie bija vienis prātis: ja nu es nekādā ziņā negribēju palikt Lionā, lai uzticētos viņu ārstēšanai, kas būtu bijis vislabāk, tad man ar steigu vajadzēja atgriezties mājās, kur tad varētu dzīvot mierīgi un atpūsties.

— Grāfienes kundzei vajag, - teica ārsts, - labu barku, ar kuru doties uz leju pa Ronu, un tad kuģi, kas viņu aizvestu līdz Dženovai, jo cits ceļš viņu nogurdinās. Tās ir manas domas.

Es to būtu gribējusi vai piekaut. Varat iedomāties, ka samīlējies Titons pasteidzās piekrist šādam ceļošanas veidam, kurā mēs pastāvīgi bijām kopā un kurš mūs gribot negribot tuvināja naktīs.

Lai ko es teicu un kā es lūdzu manus pavadoņus izvēlēties citu ceļu, abats par to negribēja ne dzirdēt. Viņš lika novietot mūsu karieti vienā, bet manu kalpoņu karieti otrā barkā, un tā nu, lūk, mēs atradāmies divi vien šinī lielajā sprostā, kurā viņš negribēja ļaut palikt ne Marionai, ne Babetei.

No pirmā brīža, tiklīdz mēs bijām iekāpuši un iekārtojušies, un barka bija ceļā, viņš sāka man jau izmest pa vārdam, cerēdams, ka es to sapratīšu. Es izlikos kurla, kas viņu spieda izteikties jau skaidrāk.

Viņš man nemaz nemēģināja iestāstīt, ka man viņš jāmīl mana prieka dēļ, bet gan viņam par prieku, jo tas esot manās interesēs. Viņš iztēloja briesmīgās krāsās, kāds liktenis mani sagaida, ja es to neuzklausīšu, un apsolīja man visu, ko vien es vēlos, ja tam piekāpšos.

— Jūs ienīstat Savojas hercogu, — viņš teica, — jūs vēlaties atgriezties Francijā, viss tiks darīts pēc jūsu prāta. Es pats apsolos jūs turp novest un, ja jums patīk, tūlīt. Mēs griezīsimies atpakaļ un brauksim līdz Parīzei, no kurienes tad es savai svainei un brāļadēlam došu tādu mācību, ka viņi vairs nedomās jūs mocīt.

— Vai jūs to varat?

— Vai es to varu? Jūs, acīmredzot, esat aizmirsusi, ka Deverī pilī mani cienī, godā un no manis bīstas, jo man ir daudz tādas mantas, ko jūsu vīrs un vīramāte ar prieku gribētu saukt par savām. Apelējot pie viņu goda, es tos piespiedīšu mani uzklausīt. Pretošanās man tiem atnestu tikai zaudējumus.

— Labi, monsieur, ja nu jūs visu to varat, kāpēc jūs atsacījāt manam tēvam?

Abats uz mirkli apjuka: jautājums bija pārāk tiešs, bet viņš drīz vien atkal attapās.

— Vai tad es drīkstēju jūs zaudēt? Vai es jūs varēju laist bez manis un tik tālu? Jūs nezināt, kas ir mīla, jūs, kas apgalvojat, ka mīlat savu vīru, vienliesīti, kuram nav jēgas ne jūsu mīlu saprast, ne novērtēt!

Es ļāvu viņam runāt, ļāvu tam izteikt gan solījumus, gan draudus, kas ne viens, ne otrs uz mani neatstāja iespaidu.

Kad viņš bija beidzis, es iekāpu karietē, aizvēru acis un mazliet pagriezusies uz viņa pusi, teicu:

— Ar labu nakti, monsicurl Es gribu gulēt.

— Kā, gulēt! Un tā ir jūsu atbilde uz maniem vārdiem?

— Monsieur, guļot aizmirst, un viss, ko es pašreiz jūsu labā varu darīt, ir aizmirst visu to, ko es nupat dzirdēju. Citādi man jums vajadzētu atbildēt mazliet savādāk, un, tas ir tas, ko man jūsu vecums, jūsu kārta un jūsu stāvokli liedz darīt. Tomēr es lūgtu vairs neatkārtot, jo divām šādām sarunām man varētu pietrūki pacietības.

Nekad vēl neesmu redzējusi tādu niknumu. Viņš kļuva sarkans un bija jābaidās, ka viņu ķers trieka. Ja viņš būtu varējis ar acīm mani nogalināt, tas būtu noticis.

Ar visu savu itāliešu kaislību viņš no jauna sāka man draudēt. Tad, pēkšņi atmaigdams, tas metās man pie kājām, raudāja elsodams un apgalvoja, ka viņš nomiršot aiz bēdām, ja cs to atstumšot; lūdza piedošanu, ka viņš uzdrošinājies lietot šādus vārdus; apgalvoja, ka viņš esot mans vergs un ka mazākā mana vēlēšanās viņam esot augstākais likums.

Viņš taisīja vēl daudz citu muļķību, kuras gan var attaisnot un izskaidrot liela kaislība, bet kurām sešdesmit gadu vecumā ir tikai viena uzkrītoša pazīme — smieklīgums. Man uznāca tik liela vēlēšanās smieties, ka es vairs nespēju noturēties, un vecā kārumnieka acu priekšā smējos tik nevaldāmi līksmi, ka drīzāk būtu bijusi gatava mirt, ja man vajadzētu noturēties.

Viņš mani paskatījās vēl niknāk nekā iepriekš, bet tas mani nenomieri- nāja ne tik. Gluži otrādi — es smējos vēl skaļāk un vēl stiprāk, ļaudama sev pilnu vaļu. Beidzot, kad man tas jau bija iespējams, cs gribēju viņam atbildēt, bet pienācīgā kārtā, lai viņam vairs nebutu nekādas patikas pie tā vēlreiz atgriezties.

— Kā! — es teicu, noslaucīdama asaras, kas man aiz pārmērīgas jautrības bija saskrējusas acīs, — kā, monsieur, jūs, kas varētu būt mans vectēvs, varat kaut vienu mirkli iedomāties, ka cs esmu izvairījusies no Savojas hercoga un bēgu no viņa tāpat kā no citiem tikai tādēļ, lai pataupītos jūsu žēlastības laipnībai? Vai jūs to patiesi domājat? Ak, ja jūs būtu francūzis, es jums norādītu uz. Moljēru un viņa Dāmu skolu, bet jūs jau gan piesargātos ieskatīties šinī patiesajā gleznā. Kas apzinās savu neglītumu, tas bēg no spoguļa. Esiet prātīgs, monsieur, padomājiet, kas esmu es un kas esat jūs. Izmetiet no galvas šīs mīlas muļķības! Nožēlojiet grēkus, domājiet labāk kā svētīgi nomirt, bet negrēkojiet un nedzeniet grēkā citus!

Viņš bija nometies pie manām kājām. Kad es sāku smieties, viņš atrāvās atpakaļ, tad viņš, nenolaizdams no manis acis, lēnām piecēlās, un viņa skatienā un sejas izteiksme mainījās acīm redzot.

Kamēr es runāju, viņš manī klusēdams klausījās. Kad es biju beigusi, viņš sāka smaidīt, bet šis smaids bija tik briesmīgs un draudīgs, ka cs nodrebēju. Tad viņš saslējās un atsēdās savā vietā, kur bija sēdējis līdzās man.

— Madame, vai tas ir jūsu pēdējais vārds? - viņš jautāja ar tādu mieru, ka es, redzēdama viņa bālo, sašķobīto seju, nobijos.

— Noteikti, monsieur.

— Negrozāms?

— Negrozāms.

Varu teikt, ka man vairs nebija nekādas patikas smieties. Viņš iespiedās karietes stūrī, sakrustoja rokas, nokāra galvu un vismaz kādu ceturtdaļstundu kaut ko pārdomāja.

Un ar šo brīdi pietika, lai viņa galvā rastos kāds velnišķīgs plāns.

Viņš atcerējās, ka mūks Luidži līdz ar briesmīgo indi bija iedevis viņam arī kādu stipru narkotisku līdzekli.

Šīs miega zāles viņš nolēma tagad izmantot, lai salauztu katru pretestību.

Ar šādi sagatavota dzēriena palīdzību viņš varēja apmierināt savu kaislību, tad pakļaut mani savai gribai un aizturēt uz manām lūpām katru sūdzēšanos.

Viņš gaidīja nākamo nakti, lai šo nodomu īstenotu.

Es nupat pieminēju mūku Luidži un atceros, ka ilgi par viņu neesmu neko teikusi, un tāpat arī neesmu devusi viņa stāsta noslēgumu.

Tāpēc atstāsim uz brīdi abatu Delaskaliju pie viņa noziedzīgajiem plāniem un atgriezīsimies pie kapucīņa.