Kaislību princese

IX

Izņemot dažus sīkumus, kurus pieminēšu to turpmākajā sakarībā, tādi bija apstākļi Savojas galmā, kad es tur ierados.

Tagad pievērsīsimies atkal man un manam stāvoklim pie vīramātes, tāpat arī tiem pārsteigumiem, kas mani še gaidīja. Tā bija pavisam cita dzīve nekā Deluinas pilī.

Es apstājos pie manas priekšā stādīšanas; tā norisinājās parastā kārtībā. Ārzemniece arvien tiek vērīgāk apskatīta, kritizēta un it īpaši iztaujāta. Kā nu mācēdama, es lūkoju tikt ar visu galā. Par laimi še visi runāja franciski. Manas skaistās venēciešu mežģīnes tika ļoti apbrīnotas, tāpat arī mani dārgakmeņi. Karaliskā kundze mani uzņēma ļoti labi. Viņa man daudz apjautājās par Francijas galmu, bet uz šiem jautājumiem es gandrīz vai nemaz neatbildēju, jo par Francijas galmu zināju tikai tik daudz, cik man un māsām nejauši gadījās noklausīties, kad nokāpām lejā zālē, kas mums tika atļauts tikai retos gadījumos.

Galms bija svinīgs, ceremoniāls un noteikts. Es tajā velti meklēju tās atjautas un rotaļīgo vieglumu, kāds valda mūsu franču galmā. Karaliskā kundze ar savām stingrajām manierēm uzturēja šo toni; viņa bija ļoti dievbijīga un, kā parasts, tās galminieki centās būt vēl dievbijīgāki par viņu pašu. Pats par sevi saprotams, ka mana vīramāte pārspēja visus.

Karaliskā kundze bija cēlusies no savojiešu dzimtas un tagad kļuvusi īsta itāliete. Viņa nepavisam vairs neilgojās pēc Parīzes un ja arī varbūt klusībā ilgojās, viņa tomēr neļāva to manīt. No viņas man nepavisam nebija bail, bet jo vairāk no Savojas hercoga, kurš man pat ļoti nepatika. Kamēr pavaldone ar mani sarunājās, viņš vērās manī ar savām caururbjošajām acīm, tad savukārt teica man dažus vārdus, un aiziedama es dzirdēju, ka viņš diezgan skaļi teica monsieur Desantinam un saviem galma virsniekiem:

— Ak, šis nabaga grāfs Deverī! Kam gan bija ienākusi prātā Šī muļķība apprecināt viņu ar šo mazo meiteni?

Vārds — mazā meitene — mani tā pazemoja, ka es aiz dusmām raudāju, paslēpusi seju aiz mana vēdekļa.

— Lai nu, lai, — ierunājās abats Delaskalija, kurš arī bija dzirdējis šo vārdu, — mazā meitene var vēl izaugt, nevajag aizmirst, ka viņas dzīslās tek Dalbēru, Deševrēzu un Longeviju asinis.

Jau toreiz abats Delaskalija juta sevī mostamies to liktenīgo mīlu, ar kuru viņš man vēlāk tik neatlaidīgi uzmācās. Bet es viņu nemīlēju un tai vietā, lai mani nomierinātu, abata piezīme vēl pavairoja manu īgnumu.

Ak, šīs sirds mistērijas! No pretīga cilvēka mutes nekas mums nepatīk, turpretī mūs iepriecina viss, ko čukst mīļa cilvēka lūpas.

Netālu no Turinas ir maza pilsētiņa Šiva. Šis nosaukums vēl būs sastopams šajos memuāros sakarā ar tiem briesmīgajiem notikumiem, par kuriem jau ieminējāmies šīs grāmatas sākumā un kuros Mariani dzimtas locekļiem bija vai nu varoņu, vai upuru loma.

Pagaidām runa vēl nebija par šo asiņaino drāmu, bet gan par vienu no tiem sīkajiem starpgadījumiem, kādus ap mums radīja manas vīramātes piekritējs abats Delaskalija, lai sasniegtu savu sevišķo mērķi.

Pilsētas vidū atrodas kapucīņu klosteris. Dievbijīgie klostera iemītnieki ir devuši nabadzības solījumus, kas tomēr nav kavējis Savojas hercogus un daudzus citus augstmaņus ar neskaitāmām dāvanām padarīt šo mūku mītni bagātu.

Un tā, lūk, šie mūki dzīvo greznībā un pārticībā. Tomēr ļaudis joprojām tic viņu nabadzībai, tāpēc ka ik rītu dāvanu vācējs brālis Luidži, inteliģents un viltīgs cilvēks, netīrās drēbēs un ar maisu uz muguras iznāk pa vārtiem, lai lūgtu ticīgos atvērt tam savu dārgo roku. Šī ubagošanas sistēma bieži vien noder visdažādāko intrigu dzīšanai un tai pašā laikā stiprina ticīgo svētbijibu.

Šis Luidži bija kādas krietnas pjemontiešu ģimenes pastarītis. Vīlies savos nodomos, viņš kļuva par mūku, kurš buduāru intrigās pierādīja lielu inteliģenci un spējas.

Es nezinu, kādos apstākļos viņš bija iepazinies ar abatu Delaskalija. Viņu starpā nodibinājās tuvāki sakari, jo abi šie cilvēki bija kā radīti, lai saprastos.

Pirms neilga laika es biju ieradusies Turīnā. Vajadzēja sameklēt manas dvēseles vadītāju, un abats Delaskalija gribēja uzņemties tas rūpes un izvēlēties manu biktstēvu.

Tā ir delikāta lieta un tai laikā Pjemontā biktstēvs viegli varēja ietekmēt jaunas dāmas sirdi.

Kā zināms, es toreiz biju tikai četrpadsmit gadus veca. Abats baidījās, ka man vēl trūks piedzīvojumu un negribēja, ka es tiktu pakļauta kādai spēcīgai ietekmei, kas pilnīgi izslēgtu viņa iespaidu uz mani. Viņš bija noteicējs par manu vīramāti un gribēja būt ari noteicējs pār manu dvēseles ganu.

Šim cilvēkam bija savi nolūki. Viņš lika sevi aizvest uz Šivas klosteri un pieprasīja sarunu ar brāli dāvanu vācēju. Tiklīdz viņš bija nosaucis savu vārdu, tā vispadevīgi tūdaļ tika ievests klosterī.

Brāļa Luidži cellei bija ļoti ērmots izskats. Piekrauta ar fiolēm un retortēm, tā atgādināja laboratoriju. Likās, ka Luidži strādā pie kāda lielāka darba. Es šaubos, vai viņš bija mēģinājis taisīt zeltu, bet neapšaubāmi bija tas, ka viņš lielā vairumā pagatavoja gan derīgus, gan kaitīgus eliksīrus. Šīs dziras varēja atdot cilvēkam veselību, skaistumu (tā vismaz apgalvoja), pagarināt jaunību, mūžu, pēc patikas iemidzināt un nogalināt uz vietas vai arī palēnām.

Nezinu, kādus augus pašreiz apstrādāja Luidži, izvilkdams no tiem vērtīgo esenci, kad durvis atvērās un ienāca abats Delaskalija.

Parasti augstprātīgais mūks apvaldīja savu uzpūtību un pat kļuva lišķīgi pakalpīgs pret mana vīra tēvoci.

— Monsieur abat, jūs še!

— Vai tu par to brīnies?

— Ja gan, ka jūs ierodaties šinī nabaga cellē; vai nu man ir vajadzība pēc jums, vai…

— Vai man ir vajadzība pēc tevis.

— To sakāt jūs.

— Nu, labi, man tiešām ir vajadzība pēc tevis.

— Ak, — nomurmināja Luidži ar tik tikko manāmu smaidu.

— Tu zini, ka esmu izglābis tev dzīvību.

— Jā, es biju jauns, kaislīgs un nepratu pār savām kaislībām valdīt, es mīlēju sievieti, viņa mani pievīla un es to nonāvēju.

— Un pateicoties man, šo slepkavību reģistrēja kā pašnāvību.

— Jā, jūs izglābāt manu dzīvību un godu! Vēlāk es vēlreiz mīlēju. Viņa bija dižciltīga dāma. Es vienkāršs zemas kārtas cilvēks. Viņa apprecējās ar kādu augstmani. Es gribēju nogalināties, bet tad pārdomāju un izvēlējos šķietamu nāvi noteiktā dzīves veidā.

Un pie šiem pēdējiem vārdiem mūka acīs uzliesmoja dīvains spožums.

3 3axa3 78

pilnbriedā. Tiklīdz šis mūks bija pazaudējis no redzesloka klostera mūrus, tā viņš simts soļu attālumā pamanīja liela auguma cilvēku, kurš steidzīgi nāca no pretējās puses. Labajā rokā viņš nesa smagu nūju, bet kreisajā mutautu, ar kuru nemitīgi slaucīja savu sviedriem pārklāto seju.

— Ak, — nomurmināja mūks, — es jau tā domāju — lūk, Bernardo Gavaca. Lieta gluži vienkārša: grāfs Mariani beidzot ir piekāpies dzīvot viens Turīnā un gluži dabīgi Bernardo ir kļuvis kungs un valdnieks Santorī villā. Sev par nelaimi, viņš savus aprēķinus ir veicis bez manis un ir iedomājis sevi pietiekami spēcīgu, lai neņemtu vērā arī manas domas. Tomēr mums jāpanāk kāds atrisinājums šīnī ilgstošajā krāpšanas lietā un to mēs panāksim.

Kad ceļagājējs bija jau gluži tuvu klāt, brālis dāvanu vācējs to skaļā balsī uzrunāja:

— Tu jau agri esi ceļā, draugs Bernardo!

— Kas tur sevišķs? Tāpat arī jūs, godājamais tēv, bet nevienam nenāk prātā par to brīnīties.

— Man tas ir dabīgi: klosteris ir bez maizes un nu jau sen Dievs vairs nesūta saviem bērniem mannu rasas vietā. Tā, lūk, es nāku no klostera, ko Dievs man norādījis par mitekli, bet tu, pēc visām zīmēm spriežot, nāc no Santorī villas, no kurienes grāfs Mariani pirms vairāk nekā desmit mēnešiem tevi padzina un kur es tev esmu aizliedzis rādīties. Atzīsties, tu nāc no turienes!

— Godājamais tēv, jūs šorīt esat ļoti ziņkārīgs, — atbildēja Bernardo, pieri saraucis, bet viņa pirksti sažņaudza īso spieķi, ar kuru tas bija apbruņojies.

— Kā tu gan domā, mīļais dēls, manos gados vairs nemaina savus paradumus un mans paradums ir uzminēt to, ko man negrib teikt.

— Piesargāties, tēv, ir gadījumi, kur tas jums var atnest nelaimi!

— Bērns, — teica kleriķis, lepni sasliedamies, — Dievs lai tevi pasargā, ja tu gribētu cīnīties pret mani. Pieņem labāk un seko tam gudrajam padomam, ko es tev dodu, un nerādies vairs Santorī villā, no kurienes tu nāc un kur tu esi pavadījis nakti, par ko es esmu pārliecināts.

Pie šiem vārdiem Bernardo piere apmācās; zem tumšajām uzacīm viņa acis izšķīla zibeņus un nūja, ar kuru tas bija bruņojies, nosvilpa gaisā. Bet mūks jau bija sagatavojies aizsargāties: ar vienu roku, kuru sedza maiss, ko viņš nesa, mūks atvairīja sitienu, bet ar otru tai pašā laikā sagrāba savu pretinieku pie rīkles un notrieca pie savām kājām.

— Es tevi, nelieti, varētu nokaut, — viņš teica, izvilkdams no savām drēbēm garu nazi, — un man to pat vajadzētu darīt.

Bernardo galīgi zaudēja galvu. Briesmīga nāve viņam rēgojās acu priekšā, bet viņam bija tikai divdesmit pieci gadi.

— Žēlastību! Žēlastību! — viņš aizsmakušā balsī šļupstēja.

— Nu, labi, es tevi apžēlošu, bet tikai ar to noteikumu, ka tu vaļsirdīgi atbildēsi uz visiem jautājumiem, ko es tev uzdošu

— Godājamais tēv, es jums izsūdzēšu visus manus grēkus.

— Tas turpinātos pārāk ilgi un šādām darīšanām lielceļš nav īsti piemērota vieta. Celies, apsēdīsimies grāvmalā! Un atbildi man skaidri uz visiem maniem jautājumiem, vairāk es no tevis neprasu!

Pie šiem vārdiem mūks pasniedza roku jaunajam cilvēkam, kurš veikli piecēlās, un abi apsēdās, kur bija norādījis briesmīgais brālis.

— Vispirms, — viņš teica, aizvien vēl turēdams rokā savu garo nazi, — man liekas, ka Santorī villā ir noticis kaut kas sevišķs.

— Godājamais tēv, tur ir notikusi tikai viena sevišķa, bet arī gluži dabīga lieta: Mariani grāfienes kundzei ir piedzimis puisēns.

— Kura tēvs esi tu?

— Ak, godājamais tēv, kāds neprāts!

— Tu redzēsi, ka tas ir pavisam vienkārši. Pirms diviem gadiem grāfs Karlo Mariani apprecēja marķīza Spenco meitu Anželu. Pēc dažiem mēnešiem marķīzs nomira. No šīs laulības piedzima dēls, kas tagad būs apmēram gadu vecs… Tu toreiz biji tikai vienkāršs lopu sargs Spenco ģimenes dienestā…

— Mio padre, tas viss ir taisnība, es biju lopu sargs, bet es biju spējīgs uz ko labāku, un es to esmu pierādījis.

— Maz gan uz ko labāku, bet jo vairāk uz kaut ko sliktāku, Bernardo. Nesteigsimies: saule pašreiz tikai uzlec, tātad uzklausi mani un esi pacietīgs, es to gribu! Sešpadsmit gadu vecumā Anžela bija moža, temperamentīga un kaislīga uz mīlas baudām. Viņas tēvs gandrīz jau gulēja uz miršanas gultas un nepaguva meitu ievest sabiedrībā. Tāpēc arī meitenes tieksmēs iestājās lūzums. Tai vietā, lai paceltu skatienu uz augšu, viņa to nolaida uz leju un tas krita uz tevi…

— Ak, padre, padrel

— No tā laika tu vairs nebiji lopu sargs: tev iemācīja lasīt un rakstīt un tu kļuvi Santorī uzticības vīrs.

— Taisnība, godājamais tēv, bet vai tur kas slikts?

— (ian jau mēs, mans dēls, pie tā nonāksim.

— Pa to laiku grāfs Mariani lūdza Anželas roku, to viņam neliedza un, kā es jau teicu, pēc gada no šīm laulībām piedzima bērns. Bet jau ilgāku laiku starp laulāto p^ri vairs nebija labas saprašanās. Grāfs devās tālā ceļojumā. Šodien paiet septiņi mēneši, kopš viņš atkal ieradās Santorī villā, kuru tas atstāja jau pēc trim dienām, lai apmestos uz dzīvi Turīnā, kur viņš atrodas vēl tagad… Vai tas viss tā nav, Bernardo?

— Ak jā, godājamais tēv…

— Jā, tas viss ir taisnība, bet tam nu reiz ir jābeidzas! Laulības pārkāpšanas auglim ir jāpazūd!

— Ak - ak!..

— Tam jānotiek, Bernardo! Tā viss tiks izbeigts un varbūt tad atkal miers un patiesa laime varēs atdzimt šinī ģimenē.

— Ak, tēv, bet šis bērns ir tik možs, spēcīgs un veselīgs…

— Tas ir nozieguma bērns, Bernardo, un Dievs to jau ir atstūmis, pirms viņš bija dzimis. Tas ir mans pēdīgais vārds. Un kas tad ir tāda tikko piedzimušā bērna dzīvība?.. Es tev šovakar iedošu, ko tev vajag, lai par viņu vairs nebūtu jārunā. Tev jāatnāk pie klostera vārtiem un tu atnāksi, vai ne tā?

— Man atliek tikai paklausīt manam kungam.

— Un tu pazudīsi no Santorī villas, lai tur nekad vairs neatgrieztos.

Pie šiem pēdējiem vārdiem Bernardo uzlēca kā tīģeris, bet ubagotājs

brālis tikpat ātri bija kājās.

— Es to gribu un tam tā jābūt, — viņš teica, vicinādams savu nazi.

— Lai notiek tā, — atbildēja Bernardo, mazdūšīgi nokārdams galvu uz krūtīm, — bet tad man tagad vismaz jāparādās Šivā, tai novērstu aizdomas.

— Ej, es tevi neturu.

— Ak, godājamais tēv, es zinu, ka esmu pilnīgi jūsu varā, ceturt­daļstundu es jūtu, ka esmu vairs tikai pats sava ēna.

— Tai tev arī jābūt, Bernardo. Un ja tu gribi dzīvot, tad paliec vien šinī stāvoklī.

Pēc šiem vārdiem brālis dāvanu vācējs piecēlās. Ar rokas mājienu viņš norādīja Bernardo ceļu uz Šivu, bet pats devās uz Santorī villu.

No kādām jūtām un interesēm Luidži vadījās šinī dēkā? Kāpēc viņš ar tādu dedzību un enerģiju iejaucās Bernardo un Santorī ģimenes lietās? To mums noskaidros notikumu turpmākā norise.

Dziļš klusums valdīja Santorī villā, kad brālis dāvanu vācējs tur ieradās. Viņam vispirms tika teikts, ka grāfiene Mariani kundze esot pārāk smagi slima, lai to pieņemtu, kā tas viņai bija parasts.

— Labi, jau labi, — teica mūks, ar roku atbīdīdams sānis kalpotāju, kas viņam to paziņoja, — man jārunā ar Spenco kundzi un jūs itin labi zināt, ka nevajag mani viņai pieteikt, ne arī man rādīt ceļu.

Pēc šiem vārdiem viņš devās augšup pa kāpnēm un pēc dažām minūtēm iegāja pie marķīzes Spenco, slimās grāfienes Mariani mātes.

— Kā jūs mani nobiedējāt! — iesaucās atraitne, redzēdama viņu ienā­kam, — tas ir briesmīgi — tā pārsteigt cilvēkus!

— Mīļā Paola, vai tad jūs neesat paradusi, ka sevišķi svarīgos gadīju­mos es arvien mēdzu tā ierasties?

— Es nezinu… Bet šodien…

— Šodien, madame, ir svinīga diena, jo šodien paiet gads kopš tā brīža, kad jūs debesu priekšā un, Dievu piesaukdama, atdevāties man tāpat kā es jums… Jums, varbūt, tas ir pagaisis no atmiņas, bet es to vēl spilgti atceros.

— Ak, Luidži, cik jūs esat nežēlīgs šādā brīdī' teikt man šos vārdus!

— Bet, Paola, šajos vārdos ir viss manas atsacīšanās un uzupurēšanās pilnās dzīves saturs. Vai man jums vēlreiz vajadzēs atgādināt faktus?.. Nu jau būs divdesmit gadi, kopš man bija tā laime vai nelaime sastapt jūs Venēcijas dodža pilī. Jūs bijāt augstmaņa meita, bet es vienkāršs sūtniecības sekretārs. Mūsu mīla izlīdzināja šo starpību: jūs piederējāt man, bet, ak lāsts! divi mēnešus vēlāk, paklausīdama savam tēvam, jūs izgājāt pie marķīza Spenco… Ak, kādas tās man bija briesmīgas mokas!.. Bet starp mums viss vēl nebija beidzies: jūs nesāt savā klēpī mūsu mīlas bērnu, un kad jūsu vīrs bija aizceļojis kādā svarīgā diplomātiskā uzdevumā, es vienīgais biju klāt, kad jums piedzima jūsu Anžela.

— Žēlastību, Luidži, žēlastību! Cik tas ir briesmīgi!

— Varbūt, madame, ka jums tas tā ir, to es ticu, bet man tās ir vienīgās atmiņas, kas mani vēl saista pie dzīves… Jūs gulējāt vārga, bet smaidīga, atskanēja bērna pirmais kliedziens un tad man, kurš biju jūsu vienīgais slepenais palīgs dzemdībās, pēkšņi ienāca prātā savāda doma: nekavē­damies es izvilku no savām drēbēm šo zīmogu ar mūsu dzimtas ģērboni, paturēju to kādas sveces liesmā un, kad tas bija sakarsis, piespiedu to zem mūsu bērna labās krūts.

— Un jūs to izdarījāt!..

— Kā savas dzimtas pēdējā atvase, es, madame, to izdarīju, paredzē­dams, ka apstākļi reiz var sakrist tā, kā tas šodien ir noticis. Ko gan būtu līdzējuši visi mani padomi un lūgšanas, ja tam nebūtu šā faktiskā pierā­dījuma?

— Luidži, Dieva dēļ, es jūs lūdzu, neesiet nežēlīgs!

— Ak, madamc, vai jūs nejūtat, ka mana karstākā vēlēšanās ir mūsu bērna laime? Vai gan citādi es būtu še?

— Mans mīļais Luidži, es redzu, ka jūs zināt visu patiesību, tāpēc esiet tagad mūsu palīgs!

— Tātad es atkal esmu jūsu mīļais Luidži?

— Ak, Luidži, vai jūs tiešām domājat, ka es jūs kādreiz būtu varējusi aizmirst? Vai nepastāv starp mums tādas saites, ko neviens nevar pārraut, pat nāve ne? Jā, Anžela ir noziegusies, ļoti noziegusies… bet vai man, vai mums lai būtu pietiekami daudz drosmes viņu tāpēc nosodīt?

Uz brāli Luidži, kurš šo sievieti tik karsti reiz bija mīlējis, viņas lūdzošā balss atstāja dziļu iespaidu.

— Nomierinieties, Paola, — viņš teica marķīzei, satvērdams viņas rokas un tās maigi spiezdams, — es viņu glābšu… Bērns ir nelaikā dzimis, tātad…

— Tas nav taisnība, Luidži…

— Tam jābūt taisnībai.

— Mīļais draugs, jūs man iedvešat bailes.

— Tādas, lūk, ir sievietes! Jūs esat redzējusi, kā es bez bailēm jūsu dēļ upurēju savu brīvību, savu nākotni, visu savu dzīvi, bet jūs, lūk, drebat kāda augļa dēļ, kurš vēl nav ieraudzījis dienas gaismu un to arī nedrīkst redzēt, es ceru, ka jūs to saprotat.

Šos pēdējos vārdus Luidži izrunāja tik noteikti, ka marķīze vairs neiedrošinājās tam ko iebilst. Drebēdama viņa gaidīja, ka mūks teiks savu pēdējo vārdu par nelaimīgo jaunpiedzimušo, kura nāves spriedums jau bija pasludināts. Bet Luidži klusēja un tikai pēc laba brīža viņš jautāja, vai grāfam Mariani jau aizrakstīts par Anželas dzemdībām, uz ko marķīze atbildēja, ka to darīt viņai vēl neesot bijis laika.

— Nu, labi, — piebilda mūks, — nerakstiet vēl šodien. Rīt jūsu vēstule būs par dažām rindiņām garāka un jums turpmāk vairs nebūs par to jādomā.

— Vai jūs še paliksit līdz rītam, lai man šajos bēdīgajos apstākļos būtu drošs palīgs?

— Nē, Paola, tas nav nepieciešami. Bet viens cilvēks, uz kura uzticību jūs esat paraduši paļauties, pēdējo reizi pavadīs nakti šinī dzīvoklī. Tad viņš dosies uz jūsu Šivas muižu, kur tas, kā liekas, ir pārvaldnieks, jeb varbūt jums labāk patiktu nodot viņa pārvaldīšanā jūsu namu Turīnā, kamēr apstākļi mums atļaus nobīdīt viņu atpakaļ viņa tumšajā vidē, no kurienes jūs to nelaimīgā kārtā esat izvilkuši.

— Ak, es saprotu, jūs runājat par Bernardo Gavaeu… Apžēlojieties, Luidži, esiet iecietīgāks pret šo cilvēku, kurš mums ir tik uzticīgs! Es esmu pārliecināta, ka viņš bez kavēšanās atdotu dzīvību, lai tik mums pakalpotu. Vai tad nepietiek vēl ar to, ka mans znots grāfs Mariani ir viņu no šejienes padzinis un aizliedzis še vēlreiz rādīties.

— Un Bernardo ar šo aizliegumu ir ļoti rēķinājies, vai ne tā?

— Nē, to nevar teikt: viņš zināja, ka Anžela cieš; viņš saprata, ka zināmos gadījumos mēs varam paļauties vienīgi uz viņa spēku, noteiktību un uzticību, tāpēc viņš ir atgriezies… Ak, nesteidzieties mūs nosodīt! Jūs nezināt, kas par cilvēku ir šis grāfs Karlo Mariani, kurš mums reiz stādījās priekšā kā dižciltīga persona un kurš nekad nav bijis nekas cits kā beidzamās šķiras zemnieks. Vai viņš no sākuma arī mums negribēja uzspiest to apakšstāvu pilsoņu dzīves veidu, pie kura tas pieradis? Ar savu zirgu staļļu mēslos sabristiem apaviem viņš ieradās pie savas jaunās sievas un sēdās pie galda. Viņš nekad nerunāja par kaut ko citu, ka vienīgi par lauku darbiem, zemes mēslošanu, vēršiem un aitām, un viņa muižu zemnieki bija tā labākie draugi, protams, kamēr tie kārtīgi maksāja, jo viņa riebīgā mantkārība nekad neatstāja tā sirdī vietu līdzjūtībai. Tāpat ar kādu prieku mēs uzzinājām, ka viņš nemaz nav muižnieks un ka vārds, ar kuru tas lepojas, pieder kādam novadam, ko pircis viņa tēvs, kas veselus divdesmit gadus bijis viens no rosīgākajiem Dženovas ostas tirgoņiem. Šim atklāju­mam sekoja prāva: mēs pieprasījām, lai tiesa anulē šo riebīgo saistību. Mēs griezāmies ar lūgumu pie pāvesta, kurš vienīgais spēj atraisīt mezglus, kas sasieti pie altāra pakāpieniem. Neuzskatīdams par vajadzīgu aizstā­vēties, Mariani devās ilgā ceļojumā, no kura atgriezās tikai pirms dažiem mēnešiem. Viņam pietika nekaunības atkal apmesties šinī villā, kas ir viens no manas meitas pūra objektiem, un viņš no jauna centās iegūt Anželas labvēlību. Kad tas viņam izdevās, viņš visneģēlīgākā veidā sāka draudēt nabaga bērnam. Gavaca, kas toreiz visu dzirdēja, savā sašutumā uzdro­šinājās viņam pateikt: viņa vārdi esot vislabākais pierādījums tam, ka viņa dzīslās neesot ne pilītes dižciltīgu asiņu. Mariani to padzina, bet es, kas esmu pilnīgi neatkarīga, to uzņēmu pie sevis un iecēlu par manu Šivas īpašumu pārvaldnieku. Tagad Mariani mums draud ierasties še un pārņemt savā rīcībā Santorī, kas, pēc viņa domām, esot viņa un viņa sievas īpašumu centrs, kuru viņš esot nolēmis personīgi pārvaldīt… Luidži, spriediet tagad pats, vai mēs pie tik grūtiem apstākļiem varam noraidīt šā vīrišķīgā cilvēka atbalstu, ja šis cilvēks mūs spēj aizstāvēt pret materiālām pārestībām, ar kurām mums draud?

— Marķīze, es to visu saprotu! Bet tieši tāpēc, ka Mariani izturas tik draudīgi, viņam visādā ziņā būs savi dibināti iemesli uzstāties pret to. Tāpēc Gavacam, kad viņš vēl nākamo nakti būs pavadījis Santorī villā, no šejienes jāaiziet, lai vairs nekad neatgrieztos… Tas, Paola, viņam jādara un viņš to darīs, bez kā jums vēl vajadzētu to sevišķi lūgt, par to es jums galvoju… Bet tagad, marķīzes kundze, Luidži pazūd. Viņa vietā še stāv tikai nabaga brālis, dāvanu vācējs, un lūdz, lai jūs pēc iespējas bagātīgāk piepildītu maisu, kas viņam par saviem grēkiem jānes.

— Mīļo brāli, tas jau ir izdarīts un es ceru, ka tur netrūks it nekā, bet vai jūs tik drīz jau gribat aiziet?

— Bez kavēšanās, Paola: ir nepieciešams, ka pirms atgriešanās klosterī es parādos arī kādā apkārtnes ciemā. Nāks laiks un jūs sapratīsit, ka šādus sīkumus nedrīkst piemirst.

Šai brīdī kāds kalpotājs atnesa smagi piekrauto maisu; mūks to viegli uzsvieda uz pleciem; tad, roku izstiepis, viņš klusu nomurmināja svētīšanas vārdus un izgāja.