Kaislību princese

VI

Viktors Amede II, kuru mēs Francijā saucām par Savojas lielkungu, vēl atradās savas karaliskās mātes kundzes aizbildniecībā, par kuru mēs jau iepriekš tikām runājuši, jo Karaliskā kundze bija šā galma centrālā figūra. Nezinu, kāpēc viņa bij^ pieņēmusi šo titulu — Karaliskā kundze, jo viņa nebūt nebija karaļa, bet gan skaista Denemūras hercoga meita, kurš pirmās pavaldonības laikā bija visu sieviešu mīlulis. Tie bija tie labie laiki, kad no rita līdz vakaram nodarbojas tikai ar duelēšanos un mīlestību. Kad līdz ar mīļāko vai mīļākās maiņu mainījās arī amata pienākumi, kad vakaru pavadīja intīmā draudzībā, bet no rīta jau izaicināja uz šaušanu, ar lūgumu nešaut sejā, jo acis torēiz vērtēja augstāk par dzīvību, un sakropļotam cilvēkam vairs nebija ko cerēt uz laimi, kā to pierāda gadījums ar Delaroš- fuko. Viņš kļuva mizantrops un sarakstīja savas skaistās maksimas, ko nekad nebūtu uzraktījis princis Demarsijaks.

Monsieur Denemūrs duelējās ar savu svaini monsieur Debeforu, kas to nošāva uz vietas ar trim vienā pistolē ielādētām lodēm, nelikdamies ne zinis par abu tuvo radniecību. Monsieur Denemūrs atstāja divas meitas, no kurām vienu apprecēja Savojas hercogs, Francijas Kristīnes dēls, bet otru Portugāles karalis dons Alfons VI. Šī pēdējā bija uzņēmīga sieviete. Gadījās, ka tās laulātais draugs nespēja būt, pēc viņas prāta, ne vīrs, ne karalis. Viņa panāca laulības šķiršanu, ieslodzīja Alfonsu kādā klosterī un apprecēja ieslodzītā brāli, tuvāko troņa mantinieku. Tādā veidā viņai izdevās paturēt to pašu kroni un dabūt citu vīru.

Abas māsas viena otru ļoti mīlēja. Viņas jau pirms ilgāka laika bija izstrādājušas plānu, kā savienot ciešākām saitēm savus bērnus un arī valstis.

Pavaldone Karaliskā kundze un Portugāles karaliene, kas bija visvarena savā galmā, nolēma apprecināt Viktoru Amede ar Portugāles infanti, nākamo troņa mantinieci. Jaunajam hercogam bija vēl tik tikko piecpadsmit gadu. Pavaldonības padome no sākuma tam pretojās. Saskaņā ar nelaiķa hercoga atstāto testamentu, šī padome, atskaitot dažas viduvējības, sastāvēja no godīgiem, spējīgiem un gudriem cilvēkiem. Bet visspārīgāk šai mahinācijai pretojās galvenais aktieris, pats jaunais hercogs. Izredzes doties uz Portugāli par valdnieku viņam nepavisam nepatika, jo tad tam būtu jāatstāj viņa pavalstnieki, viņa zeme un it īpaši viņa pirmā mīlestība, kas vēlāk vēlreiz parādījās tik savādā veidā: tā bija marķīze Sensebastjana, toreiz vēl jauna un skaista, bet godkāra un ārkārtīgi uzņēmīga intrigante. Tāpēc arī viņa varēja spēlēt tik lielu lomu. Veiklībā un viltībā neviens to nevarēja pārspēt. Viņa bija grāfa Dekumiāna meita, kurš bija hercoga nama virsmaršals un Marijas Pasludināšanas ordeņa kavalieris. Arī viņa skaitījās pie pavaldones galma dāmām. Melnīgsnēja un gracioza, tā izskatījās daudz jaunāka nekā patiesībā bija, un nekad neviens nav uzminējis, cik lieli plāni slēpās šinī skaistajā galviņā.

Dekumiānas jaunkundzes tēvam bija izdevies panākt, ka viņa kļuva par Karaliskās kundzes galma dāmu. Princis bija vēl jauns un viņa tāpat.

Hercogs to ievēroja un drīz vien tā pieķērās jaunkundzei, ka viņa ģimene un pavaldone sāka jau uztraukties.

Neprecētām galma dāmām pilī bija katrai sava atsevišķa istaba. Stāsta, ka viņas esot pratušas izmantot šo apstākli, un Dekumiānas jaunkundze savos tikumos nebija stingrāka kā viņas biedrenes, turklāt viņai varbūt bija viens attaisnojums vairāk nekā pārējām, proti: tas, kuru viņa mīlēja un mīlēja visu mūžu — šī mana liecība ir vaļsirdīga — bija ne tik vien visu mūsu kungs, ne tik vien viens no lielākajiem Eiropas valdniekiem, bet visādā ziņā ļoti ievērojams cilvēks.

Nabaga Dekumiāna, redzēdama, ka visi loka ceļus prinča priekšā, darīja tāpat kā citi, tikai viņai bija tā vājība parādīt jaunajam hercogam ceļu uz savu istabu. Viņš to, protams, papūlējās atcerēties un pēc viņa otrās vizītes neapdomīgajai meitenei vairs nebija, ko viņam liegt.

Viktors Amede toreiz pārdzīvoja pirmo kaislību atmodu un tik tikko sāka tās apjaust. Viņā mīļākā tam piederēja ar sirdi un dvēseli un, kaut arī līdz neprātam samīlējušies, viņi abi bija vēl pietiekami gudri, lai noslēptu savu sakaru līdz tai dienai, kad sekas kļuva redzamas. Tās nu bija lielas izbailes. Dekumiāna pazina savu tēvu; viņa godkārība nespēja aizēnot godprātību un, kas attiecas uz viņa meitas pavedēju, tad vai nu viņš bija princis, vai mūļu dzinējs, tam nebija ko cerēt uz piedošanu vai saudzību.

Tā kā nabaga meitene bija stipra raksturā, tad šīnī kritiskajā brīdī viņa nolēma ķerties arī pie spēcīga līdzekļa. Vispirms viņa lika atvest mediķi Peteču, lai būtu pilnīgi pārliecināta par savu nelaimi, un kad tai vairs nebija nekādu šaubu, viņa pieņēma izšķirīgo lēmumu, nesakot par to ne vārda savam mīļākajam, kas tam varbūt nebūtu piekritis.

Viktors Amede bija pilnīgi nodevies savai mīlestībai pret jauno Deku- miānu un viņš pat iedomāties nevarēja, ko ir nolēmusi darīt jaunā galma­dāma. Šī bija tā pati mīlestība, kuras dēļ viņš pretojās savas mātes projektam.

Tomēr savas pretestības motīvu viņš neatklāja, un, izņemot šo vienīgo, sameklēja tūkstošiem citu. Princis centās pieveikt Karalisko kundzi ar maigumu, ko tas viņai parādīja. Viņa patiesi-jutās ļoti aizkustināta, bet viņas apņemšanās nebija satricināma; kronis mirdzēja viņas acu priekšā un tā staru mirdzums apžilbināja viņas sirdi.

Pirms mēs pastāstām, kādā veidā Dekumiānas jaunkundze bija nodo­mājusi izkļūt no grūtā stāvokļa, kurā to bija novedusi viņas mīlestība, mums jāsaka kāds vārds par to smalko politisko komēdiju, kādu spēlēja Viktors Amede un ļāva spēlēt arī savai mātei attiecībā uz paredzētajām laulībām ar Portugāles infanti.

Jau toreiz Viktors Amede parādīja to neatlaidīgo raksturu, kas īsti nāca redzams vēlāk un pakļāva sev viņu pašu, kā arī citus. Viņš iesāka ar to, ka lūkoja novilcināt laiku, tad sāka meklēt visādus iebildumus un lavierēt. Karaliskā kundze no sākuma cietās, tad sāka runāt paceltā balsi, atgādinā­dama, ka viņa ir māte un pavaldone. Sākot ar šo dienu jaunais princis spēlēja ar atklātām kārtīm un atmaskoja visas savas baterijas.

— Madamc, es esmu laimīgs, ka jūs esat mana māte, — viņš teica tādā toni, kas liecināja, ka pirmo reizi godeienība ir piekāpusies pret gribu, — bet pavaldone jūs esat tikai tāpēc, ka man vēl nepatīk valdīt. Jau no četrpadsmitā dzīvības gada es skaitos pilngadīgs, tāpēc man jums jāaizrāda, ka jūsu pēdējam argumentam šodien nav vairs nekāda spēka.

Hercogiene to izbijusies uzlūkoja.

— Kā, kas tad tas?! — viņa jautāja.

— Tas, cienītā madamc, ka es negribu precēt Portugāles infanti, kā jūs to no manis prasāt. Tas, ka es nepavisam nevēlos atstāt šo tautu, ko es mīlu un kas mani mīl; tas, ka Savojas valdnieku nama mantojamās zemēs jāvalda vecākajam ģimenē un ka es nenogrēkošos pret savu dzimtu.

— Tomēr, mans dēls, šī savienība ir tik izdevīga, tā ir necerēta un pārspēj manas viskarstākās vēlēšanās. Es nesaprotu jūsu pretošanos, tā ir pirmā reize, kad jūs ar mani tā runājat. Bet tas nenāk no jums paša, jo pretestība nav jūsu dabā.

— Madamc, tas, ko jūs saucāt par manu pretestību un ko es saucu par savām tiesībām, man nav ne no viena iestāstīts. Tas nāk no manis paša, nevis no kāda cita. Es esmu tas pats bērns, kas divu gadu vecumā pats paņēma Marijas Pasludināšanas ordeņa ķēdi, negaidīdams, kamēr man to dod. Tagad es esmu pieaudzis jauns cilvēks, un ar to ir diezgan sacīts.

— Bet, monsieur, Francija!.. Ludviķis XIV!

— Madamc, jūs esat francūziete un jums ir vairāk cieņas pret Ludviķi XIV nekā tas Savojas hercogienei pieklājas. Bet es esmu itālietis, esmu suverēns princis, patstāvīgs un līdz šim esmu bijis atkarīgs tikai no Dieva un jums, bet nākotnē es ceru būt atkarīgs vienīgi no Dieva un sava zobena.

Savojas pavaldone bija pietiekami prātīga, lai paliktu pie sava. Viņa pārdomāja un gluži labi saprata, ka tā nevarēs vadīt savu dēlu, kā viņa to bija domājusi, ka viņš tai pretosies, no sākuma vēl paklusām un tikai pašu starpā, bet vēlāk atklāti pacels dumpja karogu, lai rīkotos pēc savas patikas.

Neraugoties uz savu karsto vēlēšanos īstenot savus lolotos plānus, viņa sev uzdeva jautājumu, vai viņas dēla uzticība un pieķeršanās nav šā lielā upura vērtas un vai nebūtu labāk vēl dažus gadus mierīgi valdīt Savojā, nekā riskēt ar šo troni un palikt bez nekā.

Šis lēmums bija pieņemts, bet nu vēl atlika doto solījumu radītais neveiklais stāvoklis un it īpaši Francija, kuras griba bija zināma. Nu vajadzēja veikli nolīdzināt dažādos sarežģījumus, lai nebūtu jāmaksā par suķēm. Karaliskā kundze bija viena no tām personām, kas ātri izšķiras un prot atrast vajadzīgos līdzekļus. Kas viņai starp citām politiskām personām sevišķi darīja godu, bija tas, ka viņa iedomājās, ka viņa ir maz pazīstama un ka vēsture viņu droši vien pat nepieminēs.

Visi šie fakti man ir zināmi no paša Viktora Amede.

Nākamajā dienā viņa palūdza savu dēla kungu ieiet pie viņas. Pārnākusi no meses, viņa gribēja tam atklāt svarīgas lietas. Viņš ieradās ģērbies tanīs pašās bruņās, kādas bija aplicies vakar viņu sarunas laikā. Redzot dēlu tik apņēmīgu, Karaliskajai kundzei atkal vajadzēja pabrīnīties.

Šis vārgais bērns kļuva vīrs, šis bērns, kuru viņa bezmaz būtu redzējusi nomirstam savās rokās kā viņas neprātīgās mīlestības upuri un arī tāpēc, ka viņš bija iedzēris kādas sevišķas zāles. No viņa dzimšanas līdz pat devītajam dzīvības gadam hercogiene konsultēja visus gudrākos Eiropas ārstus un pagatavoja vienu pēc otras visas tās zāles, ko tie parakstīja: jaunais princis izdila acīm redzot.

Kādu dienu pie Karaliskās kundze ieradās prinča krusttēvs dons Gabriēls, kas to ļoti mīlēja un kas ieteica viņai kādu nepazīstamu cilvēku, kurš to esot izārstējis no grūtas kuņģa kaites ar pavisam savādiem paņēmieniem.

— Tas ir lielisks un nepārspējams ārsts, kurš gan nav pazīstams mācīto mediķu aprindās, bet kufš 'totļpsjo populārāks starp Turīnas iedzīvotājiem, to es jums varu apgalvot. Jūs, madamc, zināt gluži labi, kā es savu mazdēlu mīlu un cik ļoti es esmu nobažījies par viņa dārgo veselību, tāpēc ticiet man, kad es jums to saku, un pamēģiniet ar manu Peteču.

Pavaldone priekā, ka tā atradusi vēl kādu ārstu, ar kuru līdz šim nebija konsultējusies un, tāpat kā monsieur Arogans uzticēdamās Visgaišākās Fakultātes priesteriem, lika tūdaļ ataicināt šo Peteču. Dons Gabriels viņu jau bija sagatavojis un tai pašā vakarā stādīja priekšā. Viņš izmeklēja mazo slimnieku, apskatīja to no visām pusēm, tad visu līdzšinējo drogu, mikstūru un eleksīru vietā lika tam pasniegt ne vairs bērnu putriņas, bet tās garšīgās, garenās mazmaizītes, ko Turīnā sauc par grissini. Divu mēnešu laikā pēc tam, kad, atmezdami visus medikamentus, bija sākuši pieturēties vienīgi pie grissini diētas, karaliskais bērns bija kļuvis pietiekami stiprs un spēcīgs, lai nodzīvotu kaut vai simts gadus. Par atzinību hercogs

Amede saglabāja sevišķu patiku uz šīm maizītēm un citas gandrīz vai neēda.

Pēc šīs sarunas, kuru es jau atstāstīju, pavaldones kundze redzēja, ka viņa pirmo reizi ir spiesta rēķināties ar savu dēlu.

Viņa pieņēma dēlu ar sevišķu ceremoniālu, kuru tas centās neievērot, lai no tā nebūtu jāatsakās, vai arī jāpateicas par to.

— Mans dēls, no vakardienas es esmu daudz ko pārdomājusi.

— Es priecājos par to, madame, jo jūs esat pietiekami gudra, lai jūsu pārdomas būtu visiem par svētību.

— Jūs, monsieur, kā rādās, esat ļoti noteikts un patstāvīgs.

— Madame — es tikai mēģinu darīt to, kas man reiz būs jādara — pavēlēt citiem, tāpēc es tagad pavēlu pats sev. Vai tā nav vislabākā skola?

— Jūs pavēlat pats sev? Bet šīnī gadījumā jūs taču man pretojaties, jūs atsakāties no karalkroņa tāpēc, ka godkārai un koķetai meitenei ir iepaticies pamodināt jūsos jaunas kaislības, lai tad viņa varētu jūs vadīt un valdīt pār jums. Nedomājiet mani mānīt, es esmu jūsu māte, esmu Turīnas pavaldone un zinu visu, man nekas nav apslēpts.

Redzēdams, ka viņa noslēpums atklāts, princis nosarka, bet neapjuka.

— Nu, labi, — viņš teica, — bet kas jums, madame, attiecībā uz visu to man vēl būtu sakāms?

Tagad vajadzēja viņam aizrādīt, ka viņa līdz šim par to nebija runājusi, vai vismaz ka viņas vārdiem nav bijis sevišķas nozīmes. Viņa to saprata, bet šinī sarunā katras no tiem spēlēja vissmalkāko spēli.

— Es tiešām gribēju jums ko teikt, monsieur, mans nodoms bija jūs nomierināt: tā kā šī laulība ar jūsu māsīcu jums tik ļoti nepatīk, tā arī nenotiks.

Hercogs paklanījās.

— Man nemaz nebija vajadzīga jūsu augstības piekrišana, lai es par to būtu pārliecināts.

Tā bija atkal jauna savas mātes noraidīšana, ar ko tai tāpat kā ar visu pārējo vajadzēja samierināties. Viņš pat neatļāva vairs tai parādīt viņam kādu žēlastību, bet paņēma to pats.

— Es nezinu, vai jūs varat būt tik pārliecināti, kā jums tas šķiet, katrā gadījumā izpildvara vēl atrodas manās rokās un es ceru, ka jūs parādīsit man to godu šiem vārdiem piekrist.

Princis vēlreiz paklanījās, bet šoreiz viņš cieta klusu.

— Tātad jums ir labpaticies to atzīt? — piebilda Karaliskā kundze, redzēdama, ka viņš tai neatbild.

— Madame, es esmu jūsu rīcībā.

— Mums jābūt saprātīgiem, jo mūsu saruna ir saistoša, vai ne tā?

— Uz jūsu godavārdu, jā.

— Nu, labi, bet mans godavārds ir arī jūsējais un tas ir Savojas hercoga godavārds, to neaizmirstiet! Tātad mums jābūt prātīgiem un, ja mēs gribam būt godīgi, tad vienīgi tikai mani pavalstnieki var izšķirt šo lietu.

— Es domāju tāpat kā jūs.

— Tātad būsim prātīgi. Francijas karalis mums to nepiedos, bet viņš mums ir pārāk tuvs kaimiņš, ir spēcīgs un bīstams.

— Māt, es nemīlu Francijas karali, viņa panākumi ir padarījuši to vīzdegu­nīgu, tāpēc ka neviens nav pratis to uzveikt, atļaujiet man, es pamēģināšu.

— Ak, labāk piesargieties!

— Madamc, es vēl neesmu pats nodarbojies ar valdīšanas lietām, bet pagaidiet baiļoties, kamēr redzēsit mani darbā.

Visos priekšlikumos noraidīta, pavaldone pieķērās savam iecerētajam projektam. Viņa to apgaismoja savam dēlam no visādiem viedokļiem un ar tādu skaidrību un taktu, ka viņš bija spiests tai vēlāk izteikt savu atzinību. Viņš to atrada pieņemamu un ar māti ilgi to pārrunāja. Lomas bija sadalītas, izņemot šos abus, pārējie aktieri atklāti un godīgi tēloja savas lomas, pārliecībā, ka viņi rīkojās pilnīgi brīvi, sekodami vienīgi savām jūtām.

Tā savas veiklās mīļākās un gudrās mātes vadībā Savojas princis šinī gadījumā pabeidza savus mācekļa gadus politikā, un tā bija laba skola. Šie notikumi norisinājās gadu pirms manas ierašanās un visus sīkumus es dabūju zināt gan no tiem, kas bija apvesti ap stūri, gan arī no pašiem apvedējiem.