Kaislību princese

XXII

Dažas dienas pēc atgriešanās Turīnā Viktoram Amedcm radās izdevība pārliecināties par Davo spiegu veiklību. Hercogs jau gan zināja, ka viņa gaitas tikušas izspiegotas, ka zina viņa sakarus ar Anglijas karali Vilhelmu un Bavārijas elektoru.

Bet viņa Venēcijas sūtnis tam ziņoja par kādu sarunu ar Davo, kurā šis pēdējais bija uzskaitījis pa dienai viņa gaitas, ko viņš šķita tik rūpīgi noslēpts. Tas bija pierādījums, ka sinjors Kontarīni par visu bijis labi informēts.

Līdz ar to sūtnis nemaz nemēģināja slēpt, ka šai sakarībā Versaļas galms kļuvis ļoti aizdomīgs un ka vajadzēs pielikt daudz pūlu, lai šīs aizdo­mas izkliedētu. Varēja sagaidīt noteiktus pieprasījumus, uz kuriem vajadzētu dot apmierinošas atbildes, ja negribēja galīgi pārtraukt visus sakarus.

vStāvoklis bija nopietns.

Lai dotu Ludviķim XIV kādu draudzības apliecinājumu, hercogs bija iesācis ar Voduā un Barbetiem nenozīmīgo un nepopulāros karu, kura postīgās sekas jau bija paredzējis viņa tēvs. Šis iegansts, un tāds tas arī tikai bija, deva hercogam izdevību noorganizēt pietiekami stipru armiju un apbruņot savus pavaltniekus, bez kā viņa varenajam kaimiņam būtu bijis pret ko iebilst.

Jau kopš ilgāka laika viņā bija nobriedis nodoms atņemt tam Piņerolu un Kazālu. Viņš tikai meklēja piemērotu gadījumu un centās panākt iespaidu, it kā tas būtu radies pats no sevis, bez viņa līdzdalības.

No otras puses Ludviķis XIV, kas vēl nepazina savu jauno sabiedroto, cerēja to viegli pakļaut savam iespaidam un apmierinājās ar to, ka turēja izstieptus savus lauvas nagus pār protežētām valstīm, lai tad vēlāk tās varbūt sagrābtu.

Viņš domāja, ka tam ir darīšana ar divdesmit gadus vecu jaunekli, kuram nav ne pieredzes, ne talanta. Venēcijas notikums lika viņam pārdomāt. Viņš sāka to uzmanīgāk novērtēt un viņa sūtņi saņēma visstingrākos priekšrakstus modri izsekot Savojas hercogu un izspiegot viņa plānus.

Bet šis negulēja, labi zinādams, ka stiprākais Itālijas nocietinājums Kazāla atrodas Francijas karaļa rokās un tur par komandantu ir drošsirdīgais un veiklais Tresāns.

Kazālu Francijas karalim bija pārdevis Mantujas hercogs, valdīt nespējīgs un uzdzīvotājs princis. Viņš būtu bijis gatavs pārdot arī atlikušo valsts daļu, lai tikai apmierinātu savu kaislību uz izpriecām un favorītēm, kas bija vissliktākās markas un nepiederējās prinča stāvoklim.

Viktors Amede labprāt būtu gribējis nokampt šo pīrāgu, bet tam viņam vēl trūka spēka. Viņš vēl nebija pilnīgi drošs par ķeizaru un saviem sabiedrotajiem un bija nodomājis savas kārtis atklāt tikai tad, kad droši varētu cerēt uz noteiktu atbalstu un stipriem palīgspēkiem. Tāpēc viņš paskatījās uz visām pusēm, pirms bez kāda profīta sanaidotos ar hercogienes tēvoci, kurš to varēja tik viegii iznīcināt.

Še jau parādījās viņa uzmanība.

Maršals Dckatina bija karaliskā karaspēka pavēlnieks Dofinā un Sezenos. Viņš atrakstīja Savojas hercogam un apliecināja savu vēlēšanos ar viņu likties un pārrunāt par dažādām lietām. „Ne karaļa vārdā," viņš rakstīja, „bet lai sagādātu sev to prieku tikties ar tik ievērojamu princi."

Hercogs saņēmis vēstuli, parādīja to savai mātei un jautāja, vai viņai nebūtu nekas pretī pieņemt Dekatinu Turīnā.

— Vai jūs viņu uzaicināsit?

— Varbūt, madamc, bet vai jūs to pazīstat?

— Es viņa nepazīstu. Kad es biju Francijas galmā, viņš vēl nebija marķīzs. Tas bija kāds neievērojams muižnieks, kurš ticis uz augšu ar saviem nopelniem.

— Es vēlētos, kaut manā dienestā būtu daudz šādu neievērojamu muižnieku… Ja viņš ierodas, tā patiesi būs interesanta satikšanās, jo tai pašā laikā es gaidu vēl kādu citu: manu brālēnu Eiženu, kurš Ungārijā ir iemantojis nevīstošu slavu un kurš, ja Dievs dos, būs pirmais varonis Eiropā.

— Piesargieties, mans dēls! Manā dzimtenē ir pazīstams kāds sakām­vārds: „Kas daudz grib, tam maz tiek." Man arvien ir licies, ka tas ir ļoti gudri teikts.

Princis pasmaidīja, tas bija viss.

Viņš parasti neatbildēja, kad tam nepienācās to darīt. Karaliskā kundze manā klātbūtnē izstāstīja savas bažas manai vīramātei. Tā, lūk, es to visu dabūju zināt no pirmavotiem un ļoti priecājos, ka redzēšu maršalu un princi Eiženu, ar kuru jau biju iepazinusies viņa pirmajā ceļojumā un kurš man likās ļoti ievērojams princis.

Kas attiecas uz maršalu, tad viņš man varēs pastāstīt par Franciju, par maniem vecākiem, par galmu, par visu to, ko es reiz tiku mīlējusi un kā man vēl tagad žēl.

Pa to laiku kādudien, kad es rotaļājos ar Mišonu, viņš man negaidot jautāja, vai es ar grāfu drīz apciemošot monsieur Ptī, kā mēs to viņam esam solījuši.

— Kāpēc, manu mazo Mišon? Jāatzīstas, ka mēs par to nemaz vairs neesam domājuši.

— Tāpēc, ka monsieur Ptī grib jūs pacienāt ar garšīgām vakariņām, kurās arī es piedalīšos.

— Tātad tieši tev šis jautājums ir tik svarīgs?

— Jā, man un bez tam vēl šim abatam Alberoni, kurš prot sagatavot tik garšīgas lietas. Viņš gandrīz vai ik dienas ierodas pie priestera tēva un lūdz izšķirt viņa lietu, jo tā, kā viņš saka, būšot viņa ceļš uz laimi.

— Vai tad ceļš uz laimi ved caur biskvītu un saldumu vārtiem? — es smiedamās jautāju.

— Es, madame, no šā cilvēka nekā nesaprotu. Viņš runā tik puķainā valodā, no kuras nevar tikt gudrs. Stāsta, ka viņš esot kāda dārznieka dēls, bet pats apgalvo, ka reiz būšot pirmais ministrs. Kāds burvis viņam to esot pareģojis un viņš tam tic.

— Vai tad viņš domā kļūt par Savojas hercoga pirmo ministru?

— O, tas vēl par maz! Viņš apgalvo, ka būšot lielas karaļvalsts ministrs.

— Bet es neredzu, kādā ziņā mēs ar savu piedalīšanos vakariņās varētu viņam pakalpot.

— Un tomēr, madame, viņš tik par to vien sapņo. Viņš dzīvo viens savā kapličā un ik dienas izgudro ēdienus, lai veidotu galda karti, ar kuru jūsu ekselences būtu apmierinātas.

Vēl tai pašā vakarā es pie viņu augstībām pastāstīju par manu mazo Mišonu, kurš tām jau bija labi pazīstams, tāpat kā abats Alberoni ar saviem gardumiem. Karaliskā kundze bija liela gardēde: kamēr viņa vairs nenodarbojās ar valsts lietām, tai bija garu garās apspriedes ar viņas pavāriem un oficiantiem. Tā sāka smieties par abatu un viņa pavarda politiku.

Karaliskā kundze mīlēja vienkāršību un bieži izvairījās no valsts ceremoniāliejn pienākumiem, lai dzīvotu savu dzīvi. Viņa mīlēja pavadīt laiku mazā intīmu draugu pulciņā. Kamēr viņa bija pavaldone, tai no šā prieka vajadzēja atsacīties, bet pēc atteikšanās no varas viņa varēja šo tieksmi pilnīgi apmierināt.

— Vai abatam Ptī nav sava lauku māja? — viņa jautāja Deverī kundzei.

— Jā, madame, un turklāt vēl ļoti glīta, ar daudz gleznām un citām interesantām lietām. Tā atrodas pavisam tuvu mana dēla villai.

— Nu, labi, contessina, pasakiet jūsu Mišonam, ka nākamotrdien mēs sarīkosim tai pusē vienu izbraukumu, ka mēs iegriezīsimies viņa villā un, ja viņiem būs kas sevišķs sagatavots, es neatteikšos parādīt viņiem godu.

Es par to nemaz nebiju pārsteigta: Karaliskā kundze bieži sarīkoja šādus izbraukumus, kuros arī es un mana vīramāte pēc galma uzaicinājuma lab­prāt piedalījāmies.

Kaut arī Karaliskajai kundzei vairs nebija oficiālas varas, tomēr viņai vēl bija liels iespaids uz savu dēlu.

Viņš uzskatīja par savu pienākumu sagādāt viņai prieku un reti kad viņai kaut ko liedza, kas attiecas uz galma laipnībām. Turpretī valdīšanas lietās viņš gan uzklausīja mātes padomus, bet pats sev paturēja galīgu izlemšanu un darija tikai tā, kā tas yiņam pašam šķita par labu, nesnieg­dams nekādus tuvākus paskaidrojumus nevienam.

Nākamajā rītā tas tika paziņots priesteriem, un noteiktā dienā viņš mūs sagaidīja ar viņam parasto labsirdību un pazemīgo kautrību. Alberoni izpel­nījās visu atzinību. Mēs viņu redzējām tikai pēc vakariņām, kad pasniedza augļus. Tas ieradās, lai saņemtu viņa augstības uzslavu un uzsildītu savas nākotnes cerības.

Karaliskā kundze, kuru es jau biju informējusi, iesāka ar Alberoni sarunas, uzdodot viņam jautājumus un to laipni uzklausīdama. Viņš izrādījās ļoti gudrs, apķērīgs un smalks humorists. Ieskatoties ciešāk viņa acīs, tur varēja nojaust dziļu saprātu, ko ļaužu acīm slēpa viņa drastiskā āriene.

Manā toreizējā vecumā es arī vairāk nekā neredzēju un uzskatīju viņu par vienkāršu jokupēteri. Vēlāk, kad viņš kļuva pazīstams un nonāca citā stāvoklī, es atcerējos šīs pirmās satikšanās atsevišķos sīkumus.

Karaliskā kundze lika tam pastāstīt par savu dzīvi un nodomiem. Viņš tūdaļ atklāti pateica, ka esot kāda Parmas dārznieka dēls un ka jau savos jaunības gados esot vēlējies tikt uz augšu.

— Es, madamc, izvēlējos citus līdzekļus, lai nokļūtu tur, kur mans mūka tērps mani nekad nebūtu novedis. Mans tēvs un māte uzskatīja mani par prātā jukušu, bet ja es nebūtu kļuvis abats Alberoni un ja tai vietā, lai potētu bumbieres, es nebūtu pratis izgudrot mērces, es šodien negulētu pie jūsu augstības kājām, lai pateiktos par parādīto labvēlību un izlūgtos to arī nākotnē. To, lūk, sauc par veiklību.

— Jums taisnība, abat, tas viss tā ir, bet lai jums pareizi pakalpotu, es vēlētos zināt, kas jūs kādreiz gribētu būt.

— Ak, madamc, pirmais ministrs, nekas cits kā pirmais ministrs, — viņš godbijīgi un pazemīgi atbildēja.

— Vai pie mana dēla, vai?

— C), nē, madame, pie vēl lielāka valdnieka. Vai tas nu būtu ķeizars, vai Francijas vai Spānijas karalis.

— Es saprotu, jūs vēl pats neesat izšķīries. Bet sakiet, vai šis lēciens no jūsu kanonikāta uz šādu posteni jums neliekas pārāk augsts? Vai tur nav vidū vēl dažas pakāpes, lai turp nokļūtu, un kuru no tām jūs pašreiz gribētu ieņemt?

— Ak, madame, tas nav iespējams, jo tā ir pirmā.

— Vai jums šinī ziņā var ko palīdzēt? Redzēsim, es parunāšu ar hcreogu.

— Ar Parmas hercogu? — viņš steidzīgi ievaicājās.

— Ak, ja runa iet par Parmas hercogu, tad varbūt man būs mazāk iespaida. Bet es pamēģināšu.

Valdniece, ar viņu runādama, sirsnīgi smējās, un slīpētais jokdaris saprata, ka viņš var sev kaut ko atļauties.

— Viņu ekselenču kanonikāts jau ir maza, silta vietiņa. Sava iztikšana ir un vienīgais darbs— noskaitīt dažas vieglas lūgšanas, kopā ar kora zēnu nodziedāt vakara dievvārdus. Noturi mesi divām vai trim vecām apkārtnes sieviņām un viegli un saldi aizej Paradīzē savu kaimiņu žēlabu pavadīts. Tā ir benefice, kuras dēļ ikviens ir gatavs tevi apskaust, izņemot…

— Izņemot nākamos pirmos ministrus, es saprotu. Tālāk?

— Tālāk, madamc, ja jūsu augstībai labpatīk tik ātri saprast, tad viņa arī sapratīs, ka cs no šejienes gribētu aiziet.

— Protams.

— Man, madamc, ir divas godkārīgas vēlēšanās: viena, tā par pirmo ministru un otra — pabraukāties Parmas ielās monsieur bīskapa karietē. Ar to man būtu jāiesāk.

— Vai jūs gribētu, lai es palūgtu Parmas bīskapu izvest jūs viņa karietē un pie viņa sāniem cauri Parmai? Es jums to nevaru īsti apsolīt, jo šādai akcijai būtu vajadzīgs savs dibināts iemesls.

— To es arī atradīšu, ja madamc parādīs man to neizmērojamo labvēlību uzklausīt mani līdz galam. Viņa pārziņā ir kāda, pašreiz vakanta, kapelāna vieta. Ja es varētu to dabūt, pirmais kāpiens jau būtu uzkāpts un līdz ar to pirmā ministra vieta būtu tikpat kā rokā.

— Ja es būtu Parmas hercogiene, es jums to dotu. Savojas hercogiene var tikai apsolīt par jums pēc tās aizrunāt. To viņa arī darīs. Es ceru, ka Parmas bīskaps man neatteiks. Viņš pats ir gudrs cilvēks un es esmu pārliecināta, ka pratīs cienīt tik gudrus cilvēkus kā jūs. Abat, jūs būsit kapelāns.

— Lai Dievs jūs dzird un svētī, madamc hercogieni Jūs kādam būsit pašķīrusi ceļu uz. laimi un to jums nenāksies nožēlot.

Šos vārdus viņš pavadīja ar tik komisku vaibstīšanos un viebšanos, ka visa sabiedrība un it īpaši viņas augstība smējās locīdamies.

Hercogienei viņš tūdaļ ārkārtīgi iepatikās. Viņa lika tam vēlreiz atkārtot visus jokus un smējās līdz asarām, kad tas attēloja savu mājas dzīvi un valdīšanas veidu, kad viņš būšot pirmais ministrs.

Vai viņš vēl atcerējās šo izbraukumu, kad par tādu tiešām kļuva? Man arvien bija liela vēlēšanās viņam to pajautāt.

Karaliskā kundze aizrakstīja Parmas bīskapam. Viņš arī deva Alberoni kapelāna vietu un ar to sākās viņa karjera.

Pirmā aizbraukšanas viņš atnāca atsveicināties no hercogienes kundzes, manas vīramātes un manis. Līdz pat savai aizbraukšanai no Itālijas viņš mums no Parmas sūtīja lieliskus konservus.

Man arvien bija brīnums, kā viņš, būdams tik atzinīgs, varēja sasniegt tik augstu stāvokli. Karjeristu pirmais bauslis parasti ir būt nepateicīgiem pret tiem, kas viņiem izdara kādu pakalpojumu.

xxiii

Man šķiet, es esmu jau pārāk ilgi pakavējusies pie citu lietām. Ir laiks atgriezties pie savējām un ļaut jums tās izsekot. Es esmu redzējusi vēl daudz ko citu. Bet kas attiecas uz to, ko esmu izjutusi, uz manas pašas sirds noslēpumiem, tad man ir patīkami tos atcerēties, patīkami rindot tos uz šā bezpartejiskā, uzticamā un draudzīgā papīra, kas nebar, ne­pārmet, bet uzņem visu vienādi, un kas mani nepievils, vismaz man vēl dzīvai esot.

Un ja tas mani pievils pēc manas nāves, tad es vairs nebūšu še, lai to zinātu un vispār nākamās paaudzes mani maz interesē. Es tām vienkārši neticu.

Varbūt šīs rindas nonāks kādas labas sirds, kāda inteliģenta gara rokās, kas pratīs uzminēt, kāpēc es tās esmu rakstījusi, un kas novērtēs tās idejas un jūtas, ko pārdzīvojis reiz šis nabaga radījums, kura kļūdas ir kaitējušas vienīgi tikai viņai pašai.

Šī doma man ir tīkama. Es vēlētos pazīt šo nākamo draugu, ko debesis man piešķirs. Es viņu jau iepriekš svētu un saku tam: „Paldies jums, kas mācāt citiem mani labāk pazīt, jums, kas teiksit nākamajiem gadu simteņiem, ka Kaislību princese nav bijusi ne godkārīga, ne mantkārīga. Viņa bija maiga, viņa bija nelaimīga, tik nelaimīga, cik vien to var iedomāties, un ja Dievs būtu devis grāfam Deverī tādu pašu sirdi kā viņai, tie būtu noderējuši par paraugu visiem laulātiem pāriem passaulē. Es jau to reiz esmu teikusi un varētu atkārtot vēl un vēl."

Man nemaz nevajag stāstīt, ka pēe izbraukuma zaļumos mūsu laime bija ļoti liela un pilnīga. Deverī kundze pievēra acis, izlikās to visu neredzot un bez pieteikuma nenāca vairs ne pie sava dēla, ne pie manis.

Abats Delaskalija bija aizceļojis kādā diplomātiskā uzdevumā, kurus viņam Karaliskā kundze bieži uzticēja. Viņa bija ļoti labās domās par viņa spējām un dažkārt uzticēja tam svarīgus noslēpumus.

Mans vīrs un es, mēs dzīvojām mierīgi un klusi. Citu priekšā mēs centāmies neizrādīt mūsu maigumu un izturēties tāpat kā agrāk. Bet tas bija grūti izdarāms.

Mana vīramāte tagad retāk redzēja savu dēlu, tāpēc viņa izlikās bargi dzedra, cerēdama šādā veidā to atgūt un piespiest izpirkt savu vainu. Un patiesi, man klāt neesot, viņš jau atkal trīcēja, bet tiklīdz parādījos es, tiklīdz mūsu skatieni sastapās, viņš atkal atguva drosmi un pašpaļāvību.

Visur mēs gājām kopā un bieži atgriezāmies mūsu mīļajā villā un ar Ungārijas ādu tapsētajā istabā. Atkal un atkal mums nāca prātā pirmie laimes brīži un mēs ticējām, ka tie nekad nebeigsies. Bet tad kāds gluži dabīgs pārsteigums, kas parasti ģimenēs atnes prieku un kas mūsu stāvoklī bija mūsu atjaunotā vai, labāk sakot, nodibinātā sakara publisks apliecinājums, sacēla mūsu apmulsumu.

To nu vajadzēja teikt Deverī kundzei. Bet mēs taču šo maziņo nebijām zaguši. Tas bija mūsu mīlas bērns, un mēs bijām priecīgi par to. Vēl tikai vajadzēja, lai arī viņa vecmāmiņa uzskatītu to kā mīļā Dieva svētību, bet es nezināju, vai viņa to gribēs darīt.

Mēs slēpām, cik ilgi vien bija iespējams. Grēkā kritusi meiča nekad nebūtu varējusi izturēties ar lielāku uzmanību. Mans savārgums mani nodeva.

Deverī kundze visu uzminēja no mana bāluma un pastāvīgās sliktās sajūtas. Ik reizes, kad viņa mani uzskatīja, es nosarku. Mans vīrs sarka vēl vairāk, pagrieza galvu sānis un piecēlās no krēsla. Viņš baidījās izskaidroties. Es viņam tūdaļ sekoju, jo man bija tikpat ļoti bail kā viņam.

Kādudien, kad es jau atkal biju pusceļā, Deverī kundze mani pasauca. Es neuzdrošinājos vairs iet tālāk. Es jutu, ka man jāgriežas atpakaļ un ka tagad ir pienācis izskaidrošanās brīdis. Mana vīramāte mani vēlreiz pasauca un es pagriezos pret viņu. Noskatījusi mani no galvas līdz kājām ar savu naidpilno skatienu, viņa bez kādiem aplinkiem izgrūda:

- Madame, jūs esat stāvoklī.

Tas nāca tik pēkšņi un negaidot, ka es neatbildēju ne vārda.

— Kad tad jūs domājat atzīties? Kad jūs domājat to pateikt viņu augstī­bām? Varbūt jūs cerat to visu noslēpt?

— Madame…

— Tas viss ir gaužām smieklīgi, to es jums varu teikt. Pēc tam, kad jūs savam vecumam nepiedodamā kārtā esat sagājusies ar manu dēlu; pēc tam, kad jūs esat dzīvojusi tā, ka pat nelietei par to būtu jākaunās, vai jūs vēl gribat liekuļot nevainību un slēpt to, kas noticis? Tā ir gan skaista kautrība! It kā jūs nevarētu lepoties ar to, ka uzdāvāsit mantinieku Deverī namam! Ja tas nebūtu, kam tad jūs gan derētu?

Man kājas saļodzījās, dzirdot šos apvainojumus.

— Madame, atļaujiet prasīt, vai es neesmu precējusies? Kādā ziņā man ir trūcis kautrības? Kādā ziņā es esmu dzīvojusi kā neliete? Un ja es dodu mantinieku Deverī namam, man liekas, es pati esmu no Dalbēra nama un ka…

— Dalbēra nama! — viņa iesaucās, priecīga, kā atradusi "īsto iemeslu, kā mani pazemot. — Patiesi, no Dalbēra nama? Ak, vai jūs domājat, ka tas ir viens un tas pats? Kas tad ir šis Dalbēra nams? Vispirms — vai tas ir kāds nams un kādas kārtas ļaudis tad uzņem šo vārdu savās ģimenēs? Jūsu vectēvs, mana mīļā Delvinas jaunkundze, bija žagatu dresētājs un jūsu vectēva tēvs nebija vēl ne tas! To es jums pasaku, ja jūs to vēl nezināt, bet katrs zina to, kas šo vanagu dresētāju ir padarījis par hercogu, ne­varēdams viņu pataisīt par muižnieku.

— Bet, madame, — es iesaucos bāla aiz dusmām, — kāpēc tad šā vanagu dresētāja mazo meiteni aizrāva no viņas zemes, no šīs Deluinas pils, kur dzīvo tik laimīgi, no šīs ģimenes, kura bauda vispārēju cieņu, lai še jūsu tuvumā viņai liktu ciest? Kāpēc Deverī nama mantinieks kļuva mans vīrs? Tas taču nav mans pūrs, kas jūs būtu varējis vilināt, jo man tāda nemaz nebija. Tas nebija mans skaistums, ne mans prāts, jo trīspadsmit gadus vecai meitenei nav vēl ne šā, ne tā. Kas gan varēja jūs pamudināt uz kādām saistībām ar šo Deluinas hercogu, kurš nav muižnieks un kuru jūs tā nicināt?

Deverī kundzes pārsteigums paralizēja viņas dusmas. Pirmajā brīdī viņa ļāva man visu teikt, jo viņa neizprata manu pārdrošību. Padevīga līdz šim, es pirmo reizi saslējos. Šinī brīdi es jutos šā nama pirmdzimtā bērna māte; es jutos kā grāfa Deverī sieva un nevis kāda svešzemniece, ko var nesodīti apvainot.

Viņa saskatīja manī pretinieci, ar kuru būs grūti tikt galā un, es par to nešaubos, no Šā brīža mana pazudināšana bija nolemta. Tomēr viņa vel bija gatava cīnīties un negribēja aiziet, pirms nebija izgāzusi pār mani visu savu žulti.

— Ja es jūs, madame. būtu pazinusi un būtu varējusi paredzēt, kas no šis trīspadsmit gadus vecās meitenes vēlāk iznāks, es jums zvēru, jūs še nebūtu. Bet es noticēju šim abatam Deleonam. Uzticēdamās viņa draudzī­bai un par visām lietām vēlēdamies sava vienīgā, par visu vairāk mīlētā dēla laimi, es piekritu tam, ka jūs še ierodaties kaila kā nabadze, lai tad jums visu dotu, neprasot nekā vairāk kā jūsu jaunību, jūsu tikumu, jūsu skaistumu vienas no visvecākās itāliešu dzimtas mantiniekam. Domādama, ka grāfs Deverī ir pietiekami dižciltīgs augstmanis, lai varētu sev atjauties šo mezaliansi un padarīt kādu meiteni par dižciltīgu dāmu, neprasot pēc viņas senču radu rakstiem, un ka cienīgāk ir dot nekā ņemt. Tā kā jūs man to jautājāt, tad lūk, kāpēc, madame, es jūs esmu pieņēmusi un kāpēc jūs mani šodien par manu labo sirdi vēl apvainojat.

Es biju nokritusi kādā krēslā un vai smaku nost aiz nespēka un niknuma, aiz visa aizturētā sašutuma, kas lauzās, bet nespēja izlauzties uz āru.

Tā viņa būtu varējusi turpināt divas stundas, bet kā es tai spētu ko atbildēt. Es cīnījos pēc elpas un man likās, ka es mirstu. Viņai nebija nekādas līdzcietības mani apklusināt, tā piecēlusies man ironiski paklanījās un teica:

— Es tūlīt atsūtīšu jums jūsu meičas, lai atsvabina jūsu viduci un ieteiktu jums to vairs neaplikt. Tas vairs nav vajadzīgs, es zinu visu.

Atskrēja Mariona un Babete, kuras viņa aiziedama bija man atsūtījusi. Viņu kliedzieniem un izsaucieniem nebija gala.

Tiklīdz es biju aizvesta manās istabās, Mariona devās uzmeklēt grāfu Deverī, lai tam pateiktu, ka ļaunā atraitne nogalinās mani un bērnu, ja viņš nenodibinās kārtību.

Grāfs Deverī bija izmisis, bet viņš nebija tas vīrs, kas savas mātes pri­ekšā varētu nodibināt kārtību. Vidū starp abām mums viņam tiešām bija grūts stāvoklis.

Es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka pēc tās apiešanās ar mani, kādu man nācās piedzīvot, es vairs ne stundu nepalieku viņa pilī, bet rakstīšu savai ģimenei un lūgšu tēvu, lai viņš mani nāk uzmeklēt.

— Viņa ierašanos es sagaidīšu kādā klosterī, — es vēl piebildu, — būtu ļoti neērti, ja es vēl ilgāk paliktu šinī namā, kur jūsu māte mani aiz žēlastības ir pieņēmusi. Francijas pēru un hercogu meitas necieš šādu apiešanos.

— Un cs! Un es! Kas notiks ar mani? — viņš raudādams atkārtoja. — Un mans dēls?

— Jums, monsieur, būs jūsu mātes kundze, kas jūs apmierinās. Kas attiecas uz dēlu, tad esiet bez rūpēm, es to jums atsūtīšu, tiklīdz būšu no viņa atsvabinājusies.

Mans niknums līdzinājās Svēto rakstu lāstiem un sniedzās līdz trešajam augumam. Grāfs Deverī krita man pie kājām, gaudās, lūdza man piedošanu, raudāja, skūpstīja man rokas, līdz beidzot atmaidzināja manu sirdi, kas to mīlēja. Es viņu savukārt noskūpstīju, mūsu asaras sajaucās, es piedevu tēvam, es piedevu viņa dēlam, bet ar grāfieni atraitni mani nekas nespēja samierināt.

Viņam nekavējoties bija jādod rīkojums, lai viņa meklē sev citu dzīvokli un atstāj mūs brīvi rīkoties mūsu namā un netraucē mūs vairs ar savu klātbūtni un noteikšanu.

Mans vīrs drīzāk būtu gājis nāvē, nekā pieteicis šādu karu. Viņš sāka raudāt vēl vairāk un lūdza mani vēl sirsnīgāk. Bet es neļāvos pielūgties un, viņu apskaudama, atkārtoju:

— Mani tas apbēdina tikpat ļoti kā jūs, bet tā nav mana vaina. Jums jāizvēlas starp mums abām: ja viņa paliek, es eju.

Pēc šīs scēnas es piekususi iemigu. Grāfs Deverī neredzēja cita glābiņa, kā mūsu labo abatu Ptī. Uz to viņš lika visas savas cerības, un, tiklīdz es biju aizvērusi, viņš pats skriešus devās turp, atrazdams šādu izeju drošāku, nekā kad viņš sūtītu pēc tā.

Priesteris uzklausīja grāfu līdz galam, šādu situāciju viņš jau bija paredzēji^. Grāfieni Deverī viņš pazina daudzus gadus, arī mani viņš bija izpratis, tātad šis skandāls tam nenāca negaidīts un viņš jau bija sagatavojies to apkarot.

— Vienīgā persona, kas še kaut ko var līdzēt, ir Karaliskā kundze, — viņš teica. — Vienīgi viņai ir tā vara un būs arī tā griba apvaldīt jūsu mātes kundzi. Un vienīgi viņa spēs izprast jūsu kundzes jūtas, jo tā ir viņas tautiete un nāk no tādas ģimenes, kuru viņa vienmēr ir turējusi godeienīgu. Tāpēc, monsieur, ejiet pie valdnieces vai, ja jums pietrūkst dūšas, es iešu jūsu vietā, to es uzņemos labprāt.

Mans vīrs tam piekrita ar pateicību un prieku. Viņš deva visas pilnvaras šīm krietnajam priesterim, kurš savā parastajā vienkāršībā devās tieši uz pili, tērpies savā ikdienišķā tērpā ar labsirdīgu smaidu sejā, kuru vairāk pazina nabagie nekā bagātie. Tiklīdz viņš tur bija ieradies, Karaliskā kundze, kas bieži nepieņēma greznās dāmas un augstmaņus, tūdaļ pavēlēja to ielaist.

Monsieur Ptī, kā parasti, visu iztoiea skaidros un vienkāršos vārdos. Viņš pastāstīja par iekšējo apvērsumu, kas nolicis pie mums, paskaidroja viņai, kādā stāvoklī mani nostādījusi Deverī kundze, un lūdza, lai viņa nomierinātu vētru, kas draudēja visu apgāzt.

Hercogiene pazina manu vīramāti. Viņa nemaz nebrīnījās un apsolīja abatam Ptī painteresēties par viņa lūgumu.

Tā kā hercogiene cerēja, ka es būšu vieglāk lokāma, viņa nolēma iesākt ar mani.

Nemaz nedomādama par ceremoniālu un etiķeti, kas viņai, kopš paval- donības beigām, bija kļuvusi lēta manta, viņa paaicināja savu staļmeistaru, vēl kādu pavadonības dāmu un tūdaļ atbrauca pie manis vaļējā kalešā.

Pats par sevi saprotams, ka es viņu negaidīju, es vēl gulēju.

Viņa nepieļāva, ka mani modina, gluži otrādi — viņa pali gribēja mani uzmodināt.

Nekad vēl neviens nav piedzīvojis lielāku pārsteigumu kā es. Kad ieraudzīju viņu pie manas gultas, es paliku mēma.

— Nemaz nebrīnāties, — hercogiene smiedamās teica, — tā esmu es. Mēs kādu brītiņu parunāsimies, ja jūs mani gribat uzklausīt, vai, pareizāk sakot, ja jūs varat. Man teica, ka jūs nejūtaties vesela. Cerēsim, ka nebūs nekas bīstams.

Viņa pat neļāva man piecelties un novietojās pie manas gultas. Ar visu savu apbrīnojamo atjautu un labsirdību viņa lika man izstāstīt par manu stāvokli, manām ciešanām, manu dvēseles īgnumu un manu nodomu atstāt vīra namu, ja mana vīramāte ietiepsies še palikt. Es nebiju lūdzama, lai iekaistu liesmās.

— Madamc, — es iesaucos, — jūs pazīstat manu māti, jūs pazīstat Deluinas hercogu un jūs gan zināsit teikt, vai viņu meita ir atnākusi šinī zemē kā nabadze!

Valdniece pacietīgi uzklausīja, mani nekur nepārtraucot. Tas bija vienīgais līdzeklis mani kaut cik apvaldīt.

Kad es biju beigusi, viņa vēlreiz izņēma manu runu cauri no viena gala līdz otram un iznīcināja visus manus argumentus citu pēc cita. Viņa norādīja uz manām kļūdām, nemaz nemēģinādama attaisnot grāfienes vainas. Viņa runāja par manu vīru, par manu bērnu, par manu labo slavu, ar vārdu sakot, par visu to, kas mani varēja iežēlināt.

Sākumā es pret visu to biju kurla, bet kad viņa ar nenogurstošu laipnību neatlaidās, es padevos un atmaigu. Viņa to izmantoja, lai izplēstu no manis solījumu, ka es nekur neiešu un pret Deverī kundzi izturēšos tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Es nezinu, ko Karaliskā kundze teica manai vīramātei, bet viņa to tiešām apvaldīja. No tā laika mums vairs nebija nekādu sarunu. Viņa mani par to vien jo vairāk ienīda un centās atriebties slepeni.

Izturēdamās laipni pret mani un savu dēlu, viņa rīkojās gudri un tik veikli, ka maz pamazām atguva atkal savu virskundzību.

Kā dzejnieks saka, viņa to paturēja zem sava likuma, vispirms paglaimodama viņa jūtām pret mani, un vēlāk iedvesdama tam šaubas par manām jūtām pret viņu.

Tā sekodams savas mātes gribai, viņš pret mani bija vispirms maigs, gādīgs, uzticīgs, beidzot greizsirdīgs.

Viņš bija no sākuma mans mīļākais, vēlāk mans vīrs, bet mans draugs nekad.

Viņa nogalināja dēla sirdī tās pieķeršanās jūtas, kas pārdzīvo visas citas, un iedvesa tam pamazām bažas par manu raksturu, iztēlodama mani, — un to viņa prata izdarīt bezgala veikli un uzmanīgi — es saku, iztēlodama mani kā neprātīgu, patmīlīgu būtni, kas savā virskundzības kārē cenšās vienīgi viņu pazemot, iznīcināt un visu pakļaut savai gribai.

Un tā, lūk, kad pirmais laiks pagāja, viņam pret mani sāka pietrūkt mīlas, un beidzot tam vairs nebija nekā. Es viņam kļuvu ne nu gluži pretīga, tas būtu pārspīlēts, un nesasniegtu atraitnes grāfienes kundzes sprausto mērķi, bet pilnīgi vienaldzīga.

Viņš manī vairs redzēja tikai sievieti, kas nes viņa vārdu, ieņem savu vietu pie galda un galmā un ir pietiekami skaista un gudra, lai neievainotu viņa precētā vīra patmīlību, bet nav spējīga ne uz ko citu un viņa nama slavai un labklājībai ir tīrā nulle.

Manas jaukās cerības aizlidoja cita pēc citas, jo es viņu arvien vēl mīlēju un būtu mīlējusi vēl vairāk, ja vien viņš to būtu gribējis, jo viņš bija un palika manas dzīves vienīgā mīla par spīti visiem ārējiem apstākļiem, par spīti visām manām kļūdām un maldiem. Man tikai vajadzēja palikt stiprai. Ak, vai — es tāda nebiju!

Lūk, ko Deverī kundze iztaisīja no mums abiem un kā viņa nolīdzināja ceļu kārdinājumam, kas mani jau meklēja. Ak, vīramātes, Dievs lai jūs no tā pasargā!