Kaislību princese

XX

Man šķiet — es jau teicu, ka Savojas valdnieka jūtas pret Ludviķi XIV bija dalītas. No vienas puses viņš, pats negribēdams, to apbrīnoja, no otras puses viņš centās tam kaitēt, kur vien tas bija iespējams. Viņš vairāk tiecās uz Austrijas valdošā nama pusi un labprāt vēlējās tā uzplaukšanu un Francijas karaļa pazemošanu, jo jāatzīst, ka viņš to apbrīnoja pat līdz skaudībai, kas man bieži lika pārdomāt.

Kā zināms, tad es biju viena no tām dāmām, ar kurām visvairāk sagājās abas hercogienes. Tāpēc man arī pie viņām bieži nācās sastapties ar Savojas valdnieku, kurš parasti uzturējās viņu sabiedrībā, jo toreiz tam vēl nebija nevienas mīļākās.

Kaut gān viņš nevienam sevišķi nepieķērās, pret mani tomēr tam bija vairāk simpātijas. Šīs simpātijas gan vēl nekādā veidā neizpaudās, bet neviens par tām nešaubījās. Es pati tās vēl nepavisam neapjautu un tikai kaut kāds instinkts mani darīja uzmanīgu.

Runāja par Venēcijas izpriecām, par karnevālu, par tērpu greznumu un par to, cik patīkami būtu to visu reclzēt.

— Kas attiecas uz mani, es domāju tās apmeklēt, - pēkšņi ieteicās hercogs.

— Jūs, mans dēls? — izbrīnījusies jautāja hercogiene.

— Jā, madamc, es: vai tad man nebūtu atjauts manos gados drusciņ papriecāties?

— Es nesaku, ka tas nebūtu atļauts. Tomēr tas būs visai neparasti. Vai tik šajā akcijā nesaskatīs kādu politisku nolūku?

— Politisku akciju, madamc, var saskatīt katrā valdnieka solī. Un muļķis būtu tas, kas nodarbotos ar šādiem niekiem.

— Bet, mans dēls, ja Francijas karalis…

— Madame, Francijas karalis man nevar liegt iet uz balli, tāpat kā es viņam neliedzu iet pie bikts vai mīlināties ar Mentenonas kundzi. Jūs vienmēr aizmirstat, ka jūs vairs neesat Nemūras jaunkundze, bet Savojas hercoga māte, un ka jūsu dēls cer reiz Eiropā kaut kas būt. Nu, redzēsim, manas dāmas, kura no jums ļausies pavedināties no Venēcijas valdības jaukajiem solījumiem? Kas nāks man līdzi?

— Es, — atbildēja valdošā hercogiene, — ja jūs to atļaujat.

— Tas, madame, jau pats par sevi saprotams, reiz es pats tur būšu, bet no šīm dāmām?

Hercogiene pagriezās pret mani.

— Deverī kundze, vai jums nepatiktos mani pavadīt? — viņa jautāja.

Es savukārt pagriezos pret vīramāti, par ko visi sāka skaļi smieties, un

atbildēju:

— Ar lielāko prieku, madamc, bet…

— Bet kas jums to var liegt, ja jūs tā vēlaties, — dzedri atteica grāfiene atraitne. — Mans dēls un es, vai tad mēs būtu tik neatjautīgi un nesaprastu, kādu godu mums parāda viņas augstība?

— Tātad es varu iet, madamel Ak, kāda laime!

Grāfiene Deverī man uzmeta iznīcinošu skatienu. Šis brīvē pasprukušā bērna izsaucines pārāk skaidri norādīja uz manu verdzību. Bet es par to nedomāju un priecājos no visas sirds.

Mājās man nācās uzklausīt veselu sprediķi.

— Jūs, madame, brauksit viena: mans dēls paliek še. Viņa augstība to nav uzaicinājis viņam sekot. Jums vajadzēs pašai būt nomodā par jūsu izturēšanos, lai uzvestos, kā tas jūsu kārtas dāmai pienākas.

Es atbildēju viņai ar dziju reveransu. Tas bija mans panēmiens ik reizi, kad es negribeju tuvāk izskaidroties. Grāfs Deverī nekad neteica ne vārda.

Trīs dienas pēc šīs sarunas mēs jau bijām ceļā uz Venēciju. Savojas hercoga sagatavošanās ceļam vienmēr bija īsa un ātra.

Hercoga kundzes svītā bija pavisam tikai piecas vai sešas jaunas dāmas, un neviens nebūtu varējis iedomāties, ka šai nabadzīgajā karietē suverēns valdnieks brauc apmeklēt republiku. Visnabadzīgākajam Venēcijas patri­cietim bija greznāka svīta.

Ceļā gāja jautri, tikai es viena biju skumja. Tas, ka līdzās nebija mana vīramāte, nevarēja atsvērt to, ka līdzās nebija mana vīra. Bet pēc lielāka ceļa gabala izgaisa arī mana nomāktība.

Venēcijā ieradāmies jaukā februāra rītā un apmetāmies pie viņa augstības sūtņa, kurš bija sagatavojis mums lielisku sagaidīšanu.

Tika norunāts tai pašā vakarā maskās doties uz Marka laukumu.

— Manas dāmas, — teica hercogs, — mēs esam atbraukuši šurp paprie­cāties un to mēs arī darīsim. Kas attiecas uz mani, tad es esmu nodomājis uzbrukt visai pasaulei un ieteicu jums darīt to pašu. Monsieur, — viņš piebilda, pagriezies pret Francijas sūtni, kurš bija paguvis atsteigties, lai apsveiktu princesi, — sniedziet jūsu roku Savojas hercogienei. Es vēlos, lai visi zinātu, cik ļoti mani pagodina saistība ar Viņa Majestāti Ludviķi XIV un cik ļoti man rūp tās uzturēt spēkā.

Monsieur Davo šie komplimenti neapmulsināja: pats būdams smalks diplomāts, viņš viegli uzminēja karaļa slepenos nodomus vai vismaz tos nojauta, un no šā laika starp abiem iedegās cīņa.

Gondolās mēs aizbraucām uz Marka laukumu, kur nepārredzamais daudzkrāsainais pūlis mūs, kas pie tā nebija pieraduši, pavisam apreibināja.

Bija ieradušies arī dodža un visgaišākās Republikas pārstāvji, lai apsveiktu hercogu. Tā kā viņa atbraukšana bija zināma, mūs jau no visām pusēm ielenca inkvizīcijas policija.

Viktors Amede palika ilgu laiku kopā ar hercogieni un Francijas sūtni. Tad viņš sāka plosīties ar dažām maskām. Viņas pret to izturējās piesardzīgi, it kā pazīdamas viņu. Tāpēc viņš kļuva nepacietīgs, turklāt viņam apnika arī pastāvīgi atrasties Francijas vēstnieka acīs. Draiskodamies viņš saņēma mani aiz rokas un aizveda gabaliņu tālāk.

— Madame, — viņš teica, — vai jūs, kas esat francūziete, nevarētu piespiest monsieur Davo acis palūkoties arī kaut kur citur nekā tikai uz mani? Es nebūt neesmu ieradies Venēcijā, lai neparunātos ar dāmām, un, nemaz neapbēdinadams hercogieni, es gribētu pārliecināties, vai patricietes tiešām ir tik gudras, kā to par viņām mēdz teikt.

— Kas jums, monsieur, to liedz? Man šķiet, monsieur Davo nav notei­cējs par jūsu sirdsapziņu.

— Nē, bet Francijā šinī ziņā pašreiz ir ļoti juteklīgi, un ja joku uzņemtu kā neuzticību, manas laulātās draudzenes visgaišākais tēvocis man varētu sākt pārmest. Lai tas viss paliek starp mums, madamc Deverī, un es uzskatīšu to par draudzīgu pakalpojumu.

Grāfs Davo manī jautājoši palūkojās. Likās, ka viņš gribēja lasīt manas domas, bet es biju neizdibināma, jo jutos pagodināta un lepna baudīt prinča uzticību.

Tā mēs pavadījām visu nakti. Viktors Amede aizrāvās arvien vairāk un, sastapis ceļā arlekīnus un kolombīnes, ņēmās ar tiem plosīties.

Uz rīta pusi ieradās kāds no dodža ļaudīm ar ziņu, ka viņa augstībai pilī esot klāts gavēņa uzsākšanas mielasts, jo Republikā esot parasts pacienāt savus kronētos viesus.

— Bet es taču dodžu vēl nemaz neesmu redzējis, — hercogs griezās pie monsieur Davo.

— Jūsu augstība to tagad arī neredzēs. Jums galdu klās kādā zālē, kur jūs varbūt atradīsit kādu viņa vietnieku vai mesire grande līdz ar dažiem patriciešiem. Jūs uzņems ar karalisku spožumu un raudzīsies, lai jums būtu papilnam no visu zemju labākajiem augļiem un ražojumiem, ko var atrast tikai Venēcijā, bet jūs nekādā ziņā neapgrūtinās. Še viss norisinās noslēpumainā klusumā. Jūs šķietami būsit viens un tomēr uz jums raudzīsies divdesmit acu un divdesmit ausu lūkos uztvert vismazāko jūsu vārdu. Kas attiecas uz dodžu, tad viņu redzēsit ceremoniālā pieņemšanā, kuras etiķete ir grūtāka nekā mana kunga un karaļa galmā. Jūs še esat ieradies inkognito, kā ceļotājs, tāpēc arī jūs pieņems, kā teic, vienkārši. Bet kas par svinīgu skatu būtu, ja jūs ierastos ar kroni galvā un ar visu savu svītu!

— Šie aristokrātiskie tirgotāji laikam ir ļoti bagāti?

— Viņi ir dižciltīgāki nekā prinči, veiklāki tirgotāji nekā žīdi, un bagātāki nekā Indijas radžas! Tikai tad pazīst Venēciju, kad tajā dzīvo.

— Tam man diemžēl nav laika, — atbildēja princis, it kā nožēlodams.

Monsieur Davo palūkojās princī ar tādu skatienu, no kura vajadzēja

nojaust, ka viņš tam pat nedomā ticēt.

Un tā nu, lūk, mēs iegājām šinī lieliskajā, interesantajā dodžu pilī. Mēs uzkāpām par Milžu trepēm un pagājām garām lauvu rīklēm, kurās iemet

Dcsmitvīru padomei adresētās denunciācijas, šīs briesmīgās denunciācijas, kuras iedomājoties vien jau sirds nodreb.

Es vēl tagad nevaru bez šausmām iedomāties šo briesmīgo pilsētu, kur viss ir zināms, kur pat savā istabā ieslēdzies nedrīkst domāt. Es tikai ar drausmām atceros šīs melnās, hermētiski noslēgtās gondolas, kas nāk nezin no kurienes un iet nezin kurp.

Vēl tagad šķiet dzirdu laivinieku žēlas klaigas, tiem sastopoties kanālu krustojumos, un atceros šos sbirus, kas pēkšņi ierodas balles zālē vai viesībās, lai jūs arestētu pēc viņa augstības dodža un Visgaišākās Republikas pa­vēles. Atceros šos slepenos cietuma kambarus, kuros ieiet tikai tādēļ, lai nekad vairs neiznāktu. Viss tas ir nāvējoši. Neskatoties uz šīs zemes skaistumu, es tomēr negribētu tajā dzīvot.

Es nedomāju še sniegt mūsu Venēcijas ceļojuma aprakstu, tāpat arī nekavēšos pie svinīgās pieņemšanas, kādu dodžs un dodža kundze sarīkoja mūsu hercogu pārim. Tas pārsniegtu mana darba apmērus. Tikai divi fakti būtu ievērības vērti un pie tiem es pakavēšos.

Pirmais bija tīri politiska rakstura un par to var šodien brīvi runāt, jo no konsekvencēm vairs nav ko bīties. Savojas valdniekam bija satikšanās ar dažiem Augsburgas līgas locekļiem, kurus tam izdevās tuvināt par spīti dodža un sūtņa spiegu koppūliņiem. Karnevāls un masku tērps šajā gadījumā hercogam lieliski pakalpoja.

Tikai labu laiku vēlāk es uzzināju, kādu neapzinātu lomu hercogiene un es esam līdzspēlējušas šajā komēdijā.

Kāduvakar mēs aizturējām monsieur Davo mūsu sabiedrībā, pa to laiku, kamēr hercogs, tērpies savu sulaiņu livrejā, mums sekoja, divu delegātu pavadīts, kas bija ģērbušies tai pašā tērpā. Ar šo svītu mēs klaiņojām vairāk nekā divas stundas ap visiem Marka laukuma teātriem. Pa to laiku Sistēmas princis, kurš bija vienā augumā ar hercogu, apmetis hercoga pledu, mūsu acu priekšā jokoja ar maskām. Ar mums viņš neielaidās sarunās un izlikās, it kā nebūtu no mūsu pulka — lai varētu labāk izpriecāties — tā mums hercogs bija teicis aizejot.

Tā mēs tikām apvestas ap stūri un sūtnis līdz ar mums. Vēlāk viņš uzzināja visu patiesību, bet kādas tam bija sekas, to mēs redzēsim.

Otrs fakts ir savādāks un mazāk pazīstams. Es pie tā pakavēšos arī tāpēc, ka tas mums parāda Savojas valdnieka raksturu no tāda aspekta, kurš tikai nedaudziem ir zināms.

Šis lielais gars, šis gudrais politiķis un drošsirdīgais karotājs bija ticīgs kā bērns un māņticīgs līdz smieklīgumam. Piektdienā viņš neko nedarīja, lai nepiedzīvotu neizdošanos. Nekad viņš, iziedams no mājas, necēla pār slieksni kreiso kāju. Viņš nobāla, redzot sāls graudiņu uz galda, ticēja burvībām un burvjiem, un savā dzīvē bieži ļāvās no tiem vadīties.

Par vienu šādu gadījumu es jums gribu pastāstīt. Tas spītīgi ir patvēries manā atmiņā un man par to gribot negribot vēl šodien ir jādomā. Tā patiesi ir savāda sagadīšanās.

Es jau teicu, ka princis man parādīja mazliet vairāk uzmanības. Ceļojuma laikā viņš bija pārāk nodarbināts ar citām lietām un pirmās divās nedēļās nekas sevišķs nenolika.

Kāduvakar mēs kopā ar dodža kundzi bijām izbraukuši vaļējā gondolā. Tobrīd jau grasījāmies sēsties pie galda, kad ienāca hercogs, kuru jau kopš rīta nebijām redzējušas.

Viņš izskatījās norūpējies. Viņa uzacis bieži savilkās un viņš nerunāja. Kad vakariņas bija beigušās, viņš aizgāja savās istabās, neteicis ne vārda, ko viņš nekad nedarīja.

— Kas viņa augstībai noticis? — naivi iejautājās kāda vientiesīga galmadāma.

— Viņš būs aizrāvies ar kādu cietsirdīgu skaistuli, kas to būs paķirci­nājusi un izšķirošā brīdī pamelusi, — smiedamās atbildēja princese.

Viņa nemaz nebija greizsirdīga.

— Viņš būs bijis Geto vai Vergu krastā, — teica kāds jauns Kontarīni, visdumjākais no Venēcijas dumiķiem.

— Kādā nolūkā, monsieur? - jautāja Davo, ieurbdamies ar skatienu šai pakulu galvā.

— Godavārds, sūtņa kungs, to gan jums un Desmitvīru padomei vajadzētu labāk zināt, jo jūs katru dienu lieciet viņu izsekot.

Tas nu bija kaut kas negaidīts.

Tas bija notikums, par kuru jau iepriekš aizrādīju.

Izņemot monsieur Davo, visi palika vaļējām mutēm. Sūtnis bija pārāk piedzīvojis un pārāk apķērīgs, lai apjuktu.

— Nudien, monsieur, — viņš, sirsnīgi smiedamies, teica, — es nezinu, vai Desmitvīru padome jums ir uzticējusi šādu uzdevumu, bet kas attiecas uz mani, es to nekad neuzdrošinātos darīt. Ja jau nu reiz vārds spiegs še tik ļoti ir modē, tad man liekas, ka jūs pašu gan vajadzētu izspiegot.

— Kā? Savojas hercogs Vergu krastā un Geto netiek izspiegots? Nu, sūtņa kungs, tas ir mazliet pārsteidzīgi teikts. Mans tēvs to vakar vēl teica monsieur Grandē, kurš, pamanījis manu klātbūtni, deva tam mājienu ap­klust.

— Nu, labi, monsieur, ja man vajadzētu derēt, es derētu, ka tas tā nav, un tieši tāpēc nav, ka jūsu tēvs, kurš Venēcijā redz visu, tā būtu teicis monsieur Grandē, un nebūtu redzējis jūs.

Ar to šis jautājums bija izbeigts, kas gan nevienu netraucēja domās pie tā atgriezties. Pamazām visi izklīda. Kad es atgriezos savās istabās, es atradu Marionu mani gaidām. Meičas sejas izteiksmē bija kas noslēpumains. Uzlikusi pirkstu uz lūpām, viņa mani lūdza sekot tai līdz viņas mazajai istabiņai antresolā. Kad mēs jau stāvējām pie sliekšņa, viņa man klusi pačukstēja:

— Madamc, viņa augstība hercogs jūs še jau ilgi gaida.

— Mani?

— Jā, madame, un viņš pavēlēja man palikt pie durvīm sardzē, tiklīdz jūs būšu ielaidusi. Lūdzu, nāciet drīzāk, ir jau vēls!

Pārsteigta un apmulsusi es iegāju.

Hercogs sēdēja pie galda, galvu rokā atbalstījis. Man ienākot, viņš piecēlās.

— Madame, — viņš teica, — nebrīnāties par to, ko es jums gribu lūgt. Es nešaubos par jūsu pieķeršanos mūsu namam, bet es gribu, lai jūs to pierādītu. Vai jūs maskā un pārģērbusies gribētu man rīt sekot un ļaut sevi aizvest, kurp es vēlos.

— Monsieur, es nezinu, vai esmu pareizi sapratusi, bet man liekas…

— Nebaidaties nekā, madame, manā apsardzībā jūs varēsit justies droša, un es dodu savu karalisko godavārdu, ka jums netiks nekas teikts vai darīts, kas jūs varētu aizvainot.

— Patiesībā, monsieur…

— Piekrītat, madame, piekrītat: runa ir par ļoti svarīgām valsts interesēm, par manu laimi. Neviens visā pasaulē to nezinās, ticiet man…

Es ilgi atrunājos, bet viņš uzstājās un piespieda mani tam apsolīt.

Mēs norunājām, ka nākamajā dienā es izlikšos slima, lai paliktu savā istabā, bet kad būs pienākusi nakts, es maskā to gaidīšu pie pils vārtiem, kur mēs sastapsimies. Tad jau tālāk redzēsim.

Varat iedomāties, ka visu nakti un visu nākamo dienu mani māca nemiers. Es biju ārkārtīgi ziņkārīga. Pret hercogu es nesajutu nekādas simpātijas, bet viņš gan man bija parādījis savējās un man no viņa kļuva bail.

Mēs runājām tikai par ikdienišķām lietām. Es jau gandrīz vai būtu aizmirsusi savu simulējamo savārgumu, ja viņš man ar skatienu to nebūtu atgādinājis. Mēs jau no rīta bijām baznīcā, kur ilgi klausījāmies sprediķī un dievkalpošanā. Atrunādamies ar lielu nogurumu, es atsacījos no promenādes.

Viktors Amede bija precīzs un es tāpat: viņš mani jau gaidīja un paņēma mani aiz rokas. Ne vārda nerunādami, mēs devāmies ceļā un mums sekoja tikai hercoga vecais kambarsulainis, kas no viņa nekad nešķīrās.

Mēs izgājām cauri divām vai trim tumšām pasāžām un nonācām pie šaura, melna kanāla, kur mūs jau gaidīja gondola. Iekāpām tanī, nepār- mijuši ne vārda. Princis man pamāja apsēsties viņam līdzās un mēs bultas ātrumā traucāmies pār ūdeņiem, tā kā man gandrīz vai aizrāvās elpa.

Ceļojums nevilkās ilgi. Gondola apstājās, sulainis atbīdīja aizkaru un klusi teica:

— Monsieur, mēs esam klāt.