Kaislību princese

IV

Pa ceļam mūsu ratos bieži iekāpa abats Delaskalija. Viņš mani apbēra ar konfektēm, našķiem un — morāli, bet man nepatika ne viens, ne otrs. Ir ļaudis, kuru smaržas nesmaržo, kuru dimantiem nav mirdzuma un kuru gādībai par mums trūkst valdzinošas burvības. Visu, pat mīlu viņi pārvērš nepatikā.

Un manam svētcienīgajam radiniekam bija lielas izredzes kļūt par vienu no tādiem.

Mans instinkts mani nebija vīlis. Kas attiecās uz manu vīru, viņam bija tikai viena kļūda — viņa ģimene, bez tās viņš būtu bijis pati pilnība. Tas bija cilvēks, kurš pat vislielākos pretiniekus varēja piespiest viņu iemīlēt. Visa šā ilgā ceļojuma laikā viņa pacietībā un maigums ne uz mirkli nepagura, kaut gan, kad es to tagad pārdomāju, man jāatzīst, ka es biju neciešama ceļabiedre. Viņš jau no acīm nolasīja katru manu vismazāko iegribu, paredzēja manas vissīkākās vēlēšanās, kad es gulēju, viņš bija par mani nomodā. Jautrs, bērnišķīgs, mīļš, viņš rotaļājās ar mani, it kā būtu manā vecumā. Kādudien viņš pat nosēdināja sev līdzās Žakelīnu un, tā kā man likās, ka viņš pret to izturās pārāk maigi, tā biju es, kas lelli aizsūtīja atpakaļ uz otru karieti. Man šķiet, ka es uz to biju kļuvusi greizsirdīga.

Viss gāja uz to labāko un trešajā vai ceturtajā ceļojuma dienā man jau vairs nekā nebija žēl.

Pie Senī kalna mēs pārbraucām Alpus. Es no sirds ilgojos pēc tā brīža, kad nonākšu ielejā, kas divus vai trīs tūkstošus pēdu zem manis atklājās skatienam.

Un es tajā nonācu, kā nonāk, ak vai, līdz vistālākajām lietām, un drīz vien manas acis skatīja skaisto apvidu, kurā valda Turīna. Tā kā es vienmēr esmu mīlējusi skaistus dabas skatus, es biju sajūsmā.

Bet tad es ievēroju, ka mans vīrs,, pavisam pretēji man, bija kļuvis skumjš un sasāpināts. Viņš vairs neatbildēja uz maniem jokiem, līdz ar to mazinādams ari manu jautrību. Vēl vairāk: viņš pat izturējās rupji pret Bavārijas princesi, un kad es viņam prasīju, kāds tam visam cēlonis, viņš atbildēja, ka tas nākot vienīgi no garastāvokļa pārmaiņas. Kāda no manām meičām, vārdā Mariona, kuru es pēc Babetes mīlēju visvairāk un kurai es kādā apstāšanās vietā prasīju padomu, apsolīja man šo lietu izpētīt un nākamajā pieturā pateikt man savas domas par šo pārmaiņu.

Līdz ar to, ka pieauga mana laulātā drauga drūve un nomāktība, abats Delaskalija likās kļuva arvien jautrāks un dzēlīgāks.

Pēdējās naktsmājās Mariona gluži izbijusies ieskrēja manā istabā.

— Ak, mana labā Mariona, — es jautāju, - kas tad ir atgadījies, kāpēc tu esi tik uztraukta?

— Ak, madamc, madamc, — atbildēja nabaga meiča, — ir daudz kas jauns, klausieties, un arī jums būs savas iemesls uztraukties!

— Nu! Bet kas tad ir noticis?

— Grāfa kungs liek Žakelīnu novietot aiznaglotā kastē.

— Bet aiznaglota kaste taču ir zārks!

— Ak, mans Dievs, jā, nemaz nerunājot par visu citu.

— Visu citu! Kas tad ir šis viss cits? Saki man, es to gribu zināt!

— Nu, labi, liekas, ka grāfienes kundze pastāvīgi ir sliktā omā, ka viņa gremžas no rīta līdz vakaram, ka grāfa kungam no viņas ir ārkārtīgi bail un ka abats Delaskalija vienmēr nostājoties savas māsas kundzes pusē.

— Vai tu, Marion, par to esi noteikti pārliecināta?

— Tikapt noteikti, ka man reiz ir jāmirst. Abata Delaskalija kambarsulainis nupat par visu to izpļāpājās, kas ar viņu līdz šim vēl nebija noticis, kamēr vien esam atstājuši Parīzi.

— Apžēlojies! Kas tad ar mums notiks? Tad, lūk, kāpēc grāfs kopš vakardienas ir tā pārvērties! Viņš tuvojas savai mātei un jau jūt viņas iespaidu.

Sākot no šā brīža man bija jāpieliek daudz pūļu, lai noslēptu, ka es par visu esmu jau informēta. Es izlikos sapīkusi un pat neturēju par vajadzīgu žēloties, ka man atņem Žakelīnu, kaut gan tas mani saniknoja un es uzmetu lūpu, lai apvaldītos.

Bet cik tas viss tagad ir sen atpakaļ! Kas gan viss nav noticis no tā laika, cik tur ciešanu, cik asaru, cik tur upuru, cik bēdu un ari kļūdu! Es nevaru neskumt, pakavējoties pie šiem manas bērnības pēdējiem brī­žiem, pie šīs robežas starp diviem laikmetiem.

Vēl tanī pašā vakarā es nonācu Turīnā, kur mani uz pils trepēm sagaidīja mana vīramāte, grāfiene Deverī kundze.

Es nemīlu portretus, jo tie reti kad ir īsti, cilvēkus mēs labāk iepazīstam pēc viņu darbiem. Jūs redzēsit Deverī kundzi un paši varēsit par to spriest.

Kas attiecas uz ārējo izskatu, tad viņa bija skaista un cienīga, gadus piecdesmit veca dāma. Tā kā viņa bija apprecējusies vēlu, tā bija saglabā­jusi vecmeitas dzedrumu un dzēlību. Viņas gaita bija karaliska, brūnās acis prata rīkot, žesti bija lēni, bet valdonīgi, ar vārdu sakot, viņai bija visas īpašības, lai pavēlētu un valdītu pār citiem, it īpaši — bērniem.

Viņa mani apskāva vēsi un atturīgi — kā īsta vīramāte. Mans vīrs satvēra viņas roku un it kā skūpstīdams piespieda pie lūpām, man likās, viņš pat drebēja, tikai es nezināju, vai sevis vai manis dēļ.

Vēlāk es atskārtu, ka tas ir. bijis mūsu abu dēļ.

Abatam tika veltīts īss, draudzīgs mājiens, uz ko tas atbildēja ar augstprā­tīgu sveicienu. Jau no šā brīža es sapratu, ka šie abi viens otru necieš.

Bet ka viņi sapratās, to es uzzināju vēlāk.

Šī sieviete un vīrietis apmainījās skatieniem, kuru nozīmi es izpratu vēlāk. Likās, ka abats teiktu: „Lūk, es atvedu jums sāncensi un jums vairāk nekā līdz šim būs vajadzīgs mans atbalsts." Grāfiene Deverī pieņēma šo atbalstu ar īgnu nepatiku, bet tomēr pieņēma.

— Kaut gan jūs, madamc, likāt uz sevi gaidīt, — teica mana vīramāte, — tomēr esiet sirsnīgi sveicināta.

— Madame, ceļi bija slikti un neatbalstīja mūsu nepacietību, — atvainodamies iebilda mans vīrs.

— Tas ir viss viens, jūs esat pavadījuši ceļā liekas četras dienas, varējāt ierasties agrāk: karalienes kundze man to teica vēl vakar vakarā.

— Kad jāskraida pa taciņām, var arī kādreiz aizmirsties, — teica abats.

— Kas tad skraidīja? — pietvīkdama jautāja grāfiene Deverī.

— Es, madamc, — steidzīgi atbildēja grāfs.

— Viņi abi, — piebilda lāga abats.

— Tā, tā un tā, lūk, jūs esat steigušies pie savas mātes! Nu, to es pieminēšu.

Grāfs Deverī nodūra galvu un palika atbildi parādā. Es biju vēl vairāk pārsteigta un apmulsusi nekā viņš, jo man tas viss vēl bija kaut kas gluži

jauns: lai cik dzedrs bija mans tēvs un māte, kaut ko tādu viņi mums tomēr nebūtu teikuši.

Šī bezgalīgi lielā drūmā pils ar tās marmora klonu un kāpnēm stindzināja manu sirdi. Tā kā jau bija pienākusi nakts, mūsu priekšā nesa kūpošas lāpas, kas gan apgaismoja mūsu ceļu, bet nespēja izkliedēt tumsu bezgalīgajās galerijās, kas tāpēc šķita jo atbaidošākas. Grāfiene Deverī soļoja man līdzās un novērtēja mani kā nezin kādu nopirktu preci vai parādes zirgu, kas rīt vedams uz apskati. Man pa priekšu viņa iegāja kādā milzīgā zālē, kurā atradās divdesmit vai trīsdesmit personas, tie bija gan tuvāki, gan tālāki Deverī ģimenes radinieki, ar kuriem man vajadzēja sasveicināties.

Es ieraudzīju savādus tērpus un nopietnas sejas: varēja teikt, ka tie bija visu Deverī dzimtas senču portreti, kas no pils intendanta dabūjuši atļauju uz brīdi izkāpt no saviem rāmjiem. Patiesībā tie gandrīz vai visi bija augstas personas, kas galmā ieņēma atbildīgus' amatus. Mana vīramāte pati bija Savojas hercogienes, toreiz vēl pavaldones, galma dāma vai vismaz viņai galmā bija liels iespaids, kas grāfienei Deverī deva plašas iespējas, kuras tā arī plaši izmantoja ne tik daudz, lai pakalpotu saviem draugiem, bet vairāk, lai kaitētu tiem, kas viņai nepatika.

Tai vakarā es maz ievēroju tos cilvēkus, kuriem mani stādīja priekšā, mans skatiens bija kā apmiglots, tik ļoti mana vīramāte man iedvesa bailes ar savām lielajām acīm.

Pievezdama mani katrai atsevišķai personai, viņa man nosauca tās vārdu un teica:

. — Sveiciniet, grāfien, šis ir jūsu krusttēvs… kungs. Sveiciniet, grāfiēn, šī te ir jūsu māsīca… kundze.

Ak, kas tur bija šo krusttēvu, māsīcu un reveransu! Tas viss vilkās vairāk nekā pusotru stundu. Aiz izsalkuma vai kritu no kājām un man uznāca nepārvarama vēlēšanās raudāt.

Mans vīrs mums sekoja kā zēns, kas ieķēries mūsu svārku stērbelēs. Viņš man likās pavisam maziņš un es nezinu, vai nu neprātīgas sievas, vai draiskulīga bērna kaprīzes dēļ, bet tieši tāpēc es šai brīdi viņam pieķēros vairāk, nekā ja viņš būtu rīkojis visu šo pulku, kurā tagad tam vajadzēja tikai paklausīt.

Es tomēr pametu kāru skatienu uz kādu bufeti, kura bija apkrauta ar augļiem un cepumiem un kuru apmeklēja ikviens, izņemot mani, kam par godu tas viss bija sarīkots. Tās bija īstas Tantala mokas.

Tad vienā brīdi es saslējos, kaut gan vēl šodien nesaprotu, kā to varēju izdarīt. Es atstāju savu septīto trešās pakāpes brālēnu, kas kā stabs stāvēja zāles vidū, devos taisni uz to bufetes galu, kur aiz visām šīm glāzēm un paplātēm cienīgi stāvēja kāds lādzīgs kalpotājs un palūdzu viņu mani ap­kalpot. Viņš pasteidzās man pasniegt apelsīnu un vēl kaut ko tik lieliskā sudraba traukā, kāds jebkad bija redzēts. Mana vīramāte skatījās manī ar platām acīm un es esmu pārliecināta, ka pēc šā atgadījuma viņa uzskatīja mani par spējīgu uz visu. Šis mans solis pamudināja to būt uzmanīgai ar mani un sagatavoties uz nesaudzīgu apiešanos, kas pēc viņas domām bija vienīgais līdzeklis, kā mani turēt grožos.

Var jau būt, ka šai kaprīzei, kuras cēlonis bija mans izsalkušais vēders, man jāpateicas par visām manas dzīves nelaimēm.

Kad es biju apēdusi savu apelsīnu un arī pārējo, ko man pasniedza, es atgriezos pie manas vīramātes, kas mani gaidīja ar tik cieši sakniebtām lūpām, ka likās viņai to nemaz nebūtu.

— Es nezinu, madamc, — viņa teica, — vai Francijas galmā ir parasts neatbildēt uz savu radinieku apsveikumiem, bet še, Turīnā, mēs gan to vēl ievērojam, to es jums atgādinu.

Abats Delaskalija savilka seju tādā grimase, kas apmēram nozīmēja: „Nu, ko es jums teicu!"

Es nezinu, kas vēl viss būtu noticis, ja šinī brīdī oficianti nebūtu pietei­kuši vakariņas, kas man lika atviegloti nopūsties. Mani nomaca viss šis dižciltības smagums un es ar mīļu skatienu pavēros atpakaļ pagātnē uz manu mazo istabiņu, manām māsām, mūsu jaukajiem sapņiem un mūsu brīvību.

Šķita, ka mielastam nebūs gala; galds bija klāts ar vēl lielāku greznību nekā mūsu lielmaņu namos: Savojas aristokrātija nebija tā noplicināta kā mūsējā Ligas karos, Frondas cīņās un Rišeljē sārtu ugunīs. Daudzu šo ģimeņu rīcībā bija veseli bagātību krājumi, kas bija uzkrāti paaudžu pa­audzēs.

Beidzot mēs piecēlāmies no galda, lai katrs dotos uz savām mājām.

Ceremoniālā gājienā mani aizveda uz goda istabām, kuras vīramāte bija nodevusi manā rīcībā, līdz ar to likdama man saprast, ka par šo goda paradīšanu man vajadzēs viņai atmaksāt ar paklausību.

Lūk, viņas pašas vārdi:

— Sākot ar šo dienu, es šinī mājā vairs neesmu nekas, jūs še būsit pavēlniece.

Un kad es neveikli sakustējos, viņa turpināja:

— Es jums neliegšu savus padomus, un kad es jums tos došu, es jūs lūgšu tiem ari labprāt sekot. Es pazīstu šo zemi un pazīstu labi, bet jums tā vēl ir sveša, jūs esat jauna, es esmu veca: tātad ir pietiekami daudz iemeslu, lai jūs mani uzklausītu.

Es biju samulsusi un nezināju ko atbildēt. Mans vīrs steidzās man palīgā.

— Deverī kundze, māt, būs ļoti laimīga jums paklausīt tāpat, ka to daru es, un mūsos abos jūs atradīsit pilnīgu vienu un to pašu padevību un cieņu.

Es biju pārsteigta. Tas viss, ko es redzēju, mani nomāca. Šī bagatība un greznība, savienota ar vispilnīgāko verdzību, manas acīs, par spīti manai jaunībai, bija pārāk neparasta lieta. Es sapratu, ka grāfam Deverī šāds stāvoklis nepiedien. Es jutu, ka manā priekšā viņš jūtas neērti, bet vēl neērtāk viņam vajadzēja justies citu sabiedrība. Es ilgojos palikt divatā ar viņu, lai izskaidrotos. Viņš aizgāja kopā ar māti, bet es cerēju, ka viņš atgriezīsies. Es vēl negāju gulēt un kādu laiku viņu gaidīju, bet kad pulkstenis nosita pusnakts stundu, kalpones mani izģērba. Es paturēju pie sevis Marionu, kas mani apguldīja, un mēs runājamies līdz pulkstens diviem naktī. Nabaga meiča noguruma dēļ krita vai no kājām. Es viņu atlaidu. Vēl kādu laiciņu es cīnījos ar miegu, beidzot manas acis nemanot bija aizvērušās.

Grāfs Deverī neatgriezās.