Kaislību princese

XLIV

Viktoram Amede bija pienācis pārbaudījuma bridis. Viņam par godu jāliecina, ka viņš izrādījās pārāks par visiem apstākļiem un stiprāks par savu likteni.

Viņš parakstīja līgumu ar Vīni, pēc kura ķeizars apņēmās viņam sniegt atbalstu. Bet neskatoties uz to, maršals Feijāds tomēr iebruka Savojā, tā­pat kā Vendomas hercogs apdraudēja pretējo pusi.

Katra diena nesa ziņas par kādu neveiksmi vai zaudējumu. Visiem kurje­riem, kas ieradās, būtu vajadzējis aplikt sēru krēpu, jo viņi nesa bēdu ziņas. Princis bija visur. Vienā un tanī pašā vietā viņš negulēja ne trīs dienas no vietas un, kas ir trakākais, viņš man lika visur doties līdzi. Viņam bija uznākusi neaptverama greizsirdības lēkme, lai gan es tam nebiju devusi ne mazākā iemesla, atskaitot varbūt mazu vēsumu, kuru es nevarēju pārvarēt.

Ir zināms, ka es nekad nebiju mīlējusi princi ar lielu kaislību: tā bija draudzība un atzinība, kas mani pie viņa saistīja. Jāatzīstas, ka viņš šinī laikā nebija diezcik patīkams. Šī greizsirdība man bija briesmīga. Tāpēc prātoju, kā no tās atbrīvoties.

Šai laikā manī nobrieda plāns, kuru es īstenoju vēlāk. Divi apstākļi to aizkavēja. Pirmais bija mana saslimšana ar bakām, kas satrauca visus, izņemot mani pašu. Mūsu zīlētāja pareģojums deva man pārliecību, ka es no tām nemiršu. Par laimi slimība mani pārsteidza Turīnā, hercoga atvaļinājuma laikā, citādi es nezinu, kas būtu noticis. Riskējot izrādīties nepateicīga, es tomēr gribu būt pret viņu taisnīga. Tiklīdz es saslimu, viņš ieslēdzās līdz ar mani, mani neatstāja un kopa ar tādu centību un maigumu, ka es to mūžam neaizmirsīšu. Velti viņam ārsti norādīja uz briesmām, kādās viņš dodas, velti viņa māte gandrīz vai uz. ceļiem lūdza padomāt par sevi un

savām tautām, velti es pati lūdzos viņu atstāt mani likteņa ziņā. Lūk, ko viņš atbildēja:

— Manis dēļ grāfiene Deveri ir atstājusi savu vīru, savu ģimeni, savu māju. Lai kādu ļaunumu viņa man izdarītu, to es nekad neaizmirsīšu. Ak, Dievs, viņai taču neviena vairs nav! Mans pienākums ir aizvietot viņai visu, ko es tai esmu ņēmis. Es viņu neatstāšu.

Viņš turēja vārdu un, kamēr draudēja briesmas, viņš neizgāja no manas istabas, kurā viņš strādāja ar saviem ministriem. Viņiem tas diez kā nepatika, tā viņi paši man atzinās. Kad es sāku atveseļoties, viņš aizgāja pie sevis tikai pa nakti un arī tikai pēc lielām lūgšanām. Es visu laiku nemitējos lūgt, lai pasniedz man spoguli, kurā es redzētu, vai esmu izķēmota. Bet manu lūgumu bez žēlastības noraidīja.

Beidzot, kad mani spēki bija jau pa daļai atgriezušies un es sāku celties no gultas, nebija vairs iespējams turpināt slēpšanu. Visi spoguļi manā istabā bija aizsegti. Es liku Marionai noņemt aizsegus. '

— Madame, — viņa man atbildēja, — hercogs tūlīt atnāks. Viņš pats grib ar jums runāt un viņš mums ir aizliedzis jums pakļausit gadījumā, ja jūs prasītu pēc spoguļa.

„Tātad skaidrs," es domāju, „es tagad izskatos nejauka un man grib to saudzīgi paziņot."

Ja es būtu bijusi spējīga pati noplēst šos riebīgos aizsegus, es nebūtu kavējusies to darīt, bet es biju pārāk nespēcīga.

Beidzot hercogs atnāca un apkampa mani ar lielu sirsnību.

— Jūs esat man atkal atdota, lai par to ir slavēts augstais Dievs!

— Es pateicos jums, monsieur, par jūsu lielo draudzību. Tieciet man, ka es to dziļi izjūtu, bet sakiet man…

— Vai jūs esat vēl arvien skaista, vai ne? Manās acīs jūs vienmēr būsit tā visskaistākā.

— Bet kāda es esmu citu acīs, monsieur?

— Vai tas jums ir svarīgi?

— Mans Dievs, negribas būt par biedēkli, monsieur. Un tad arī pašai

sev…

— Nomierinieties, - viņš vēsi atbildēja, - jums vēl arvien paliek pietiekami daudz šarma, lai apmierinātu visizsmalcinātākos! Lai notiek pēc jūsu vēlēšanās, tūlīt jūs sevi redzēsit un varēsit spriest.

Viņš tuvojās lielam venēciešu spogulim, kuru viņš man bija uzdāvinājis un kurš šinī brīdī, kad es rakstu, atrodas tieši man pretim. Tad, noņēmis plīvuru, ar kuru spogulis bija aizsegts, viņš man sacīja:

— Nu, skatieties!

Es pasteidzos aizvērt acis, lai attālinātu brīdi, pēc kura es tik ļoti biju tīkojusi.

— Saņemiet dūšu, — sacīja hercogs, — saņemieties! Tas nemaz tik briesmīgi nav.

Beidzot es paskatījos un redzēju kaut ko līdzīgu skeletam, vienās brūcēs, ar sarkanām acīm, bez uzacīm un sarkanu kā vārīts vēzis.

Es šausmās iekliedzos un paģību.

Ne Viktors Amede, ne manas kalpones mani nesaprata: viņi bija redzējuši mani tik ļaunā stāvoklī, ka, salīdzinājumā ar to, tie manu izskatu atrada lielisku. Viņi aizmirsa, ka es savu seju nebiju redzējusi kopš notikušajām pārmaiņām. Vajadzēja paiet labam laikam, kamēr es ar to apradu.

Princis tomēr nemitējās man ik brīdi atkārtot:

— Mana dārgā, tādu es jūs mīlu vēl vairāk. Es būšu drošāks, ka jūs piederēsit man vienīgajam un ka pat domās neviens, izņemot mani, jūs neaizskars.

Šāds kompliments mani pavisam maz iepriecināja. Lai varētu atteikties no visu apbrīnošanas, tad jāmīl cilvēks vairāk, nekā es mīlēju Savojas hercogu.

Francijā sāka runāt, ka ir daļa tādu filozofu, kas ņemas izprast un izskaidrot visus pārdzīvojumus, visas izjūtas. Lai tad nu viņi man pasaka, kāpēc, sākot ar to brīdi, es, kurai būtu pienācies mīlēt princi par visu, ko es viņam biju parādā, gluži otrādi, sāku just pret viņu pretīgumu, pie tam tā, ka man bija grūti paciest viņa klātbūtni. Jāatzīstas, ka ar gādību par mani, viņš man ir licis dārgi samaksāt.

Pateicoties vienai no tām daudzajām īpatām savādībām, kas viņam piemita, viņš bija priecājies par to, ka es visu mūžu palikšu tādā pat stāvoklī un nekad vairs neatgūšu savu agrāko izskatu. Tomēr, jo tālāk es atveseļojos, jo vairāk es kļuvu, ja ne pilnīgi par to, kas es agrāk biju bijusi, tad vismaz par tai diezgan līdzīgu, kaut gan krāsas drusciņ zaudējušu. Viktors Amede ar to bija ļoti nemierā, viņa greizsirdība arvien vairāk pieauga un nogāja tik tālu, ka viņš sāka ļauni izturēties pret mani. Tas lika man manas važas sevišķi smagi sajust.

Es jau iepriekš sacīju, ka man bija divi iemesli, kuru dēļ man tajā laikā vajadzēja pie viņa palikt. Es esmu pastāstījusi tikai par pirmo. Otrais un tas svarīgākais bija nelaime, kas viņam uzbruka. Es negribēju to atstāt viņa ļaunajā likteņa stundā, to es sev vienmēr būtu pārmetuši. Un tad es arī īsti nezināju, ko darīt, lai atbrīvotos no viņa tirānijas. Es neredzēju nekādus līdzekļus, jo viņš mani pārāk stingri uzraudzīja.

Es vārda tiešā nozīmē biju ieslēgta, nevienu es nepieņēmu, pati galmā neierados un izgāju vienīgi pastaigāties vai lai pabrauktos karietē.

Viņš ņēma mani līdzi visos ceļojumos un lika man dažreiz pavadīt divas vai trīs dienas gluži vienai kādā riebīgā ciemā, kur es vai miru no garlaicības, tā kā valdošā hercogiene kādam mūsu uzticības vīram izteicās:

— Ja es nekad neesmu gribējusi nabaga grāfienei piedot, tad tagad gan tas jādara. Dzīvesveidu, kāds viņai ir lemts, neviens nevar apskaust. Viņa man izdara lielu pakalpojumu ar to, ka mani no tāda pasargā.

Citādi man nebija par ko sūdzēties. Hercogs, kas pret visiem bija skops, bija ļoti devīgs pret mani. Viņš mani apbēra ar dāvanām. Es pat lūdzu viņu to nedarīt. Stāvoklī, kādā hercogs atradās, tas varēja viņam radīt grūtības! Patiesībā, kad es tagad par to padomāju, es esmu bijusi nepateicīga. Viņa mīlestības veids bija tāds, kas nemaz tik daudz neatšķīrās no manējā, tāpēc ka es viņu tik ļoti nemīlēju.

Šinī laikā cs saņēmu vēstuli, kas mani pavedināja darīt tam galu, jo parādīja man ceļu, kuru es visu laiku biju velti meklējusi.

Es neredzēju nevienas dzīvas dvēseles, izņemot ministrus, kas strādāja pie manis kopā ar savu pavēlnieku, un labo abatu Ptī, kuru dažreiz pavadīja mazais Mišons, tagad vēl vairāk mazais Mišons, lai gan jau bija tuvu viņa ordinēšana.

Kādudien es redzēju labo mācītāju atnākam, pie tam viņa atklātā seja bija tik noslēpumaini savilkta, ka man gribējās smieties.

— Ko tad jūs labu nesat, mīļais abat? — es viņam, jautāju. — Liekas, ka jums rezervē ir Pandoras šķirsts.

— Madame, es nezinu, ko es atnesu, nedz arī, cik tālu cerībām lemts piepildīties. Šeit ir vēstule, kuru man lūdza jums nodot kāds Maltas ārzem­nieku komandieris. Kad es nelabprāt gribēju to uzņemties, nezinot, kas tā ir par ziņu, viņš man pateica, ka tā esot no jūsu brāļa. Es ceru, ka viņš nav mani maldinājis.

— Dodiet, — es atbildēju, — un lai tā būtu kāda būdama, es apsolu jums, ka jūs to lasīsit.

Es uzplēsu vēstuli: tiešām tā bija no Deluinas bruņinieka, kas ieguva slavas laurus karaļa flotē un kreisēja Vidusjūrā pret angļu floti.

Viņš tobrīd bija brīvs un man jautāja, vai man būtu patīkami, ja viņš ierastos pavadīt atvaļinājumu pie manis.

Viņš neuzticējās, un tas bija pareizi, protams, un bija lūdzis vienu no saviem draugiem, kas devās uz Turīnu, paņemt šo vēstuli līdzi. Klīstot baumas, ka es esot ļoti nelaimīga. Viņš vēlētos zināt, cik tur taisnības, un piedāvāja savu palīdzību atbrīvot mani no tādas dzīves. Viņš nešaubo­ties, ka viņa draugs, kas esot ļoti inteliģents, man viņa sūtījumu nodošot, lai cik cieši es būtu apsargāta, un viņš lūdzot atbildēt tādā pašā ceļā.

Abats Ptī jau sen mēģināja pierunāt mani reiz izbeigt stāvokli, kuru viņš no reliģiskā viedokļa nevarēja attaisnot un kurš tagad manu dzīvi padarīja nelaimīgu.

Izlasījis šo vēstuli, viņš pateicās Dievam un iesaucās, ka pats Dievs esot devis bruņiniekam šo domu un ka vajagot viņa priekšlikumu pieņemt un atraisīties no grēka, kurā es jau tik daudz gadu esot grimusi.

Es atbildēju, ka es nekā labāka nevēlos, bet ka, vispirms, es nevaru atstāt hercogu vienu viņa tagadējās bēdās, un tad es nezinu, kā lai to izdaru, jo droši vien, viņš neļaus man aizbraukt.

— Lieciet atbraukt savam brālim, madamc, ar viņu viss ies viegli. Kas attiecas uz viņa augstības nelaimēm, tad valda vispārējs uzskats, ka jūs viena pati esat pie tā vainīga. Divkāršais laulības pārkāpums, kurā viņš dzīvo, novērš Dieva gādību no viņa valsts un liek viņam ciest visus Dieva sodus. Tātad jums nav sev ko pārmest, to reiz izbeidzot.

— Bet, monsieur, ja tas tiešām tā ir, tad kāpēc Ludviķis XIV bija tik ilgi laimīgs, dzīvojot savas, kā jūs sakāt, laulības pārkāpumos, un kāpēc visas nelaimes to piemeklē, kopš viņš ir palicis' kārtīgs un apprecējis Mentenonas kundzi? Tās man neko nepierāda.

Baznīcas vīrus nekas nevar izsist no sliedēm, uz visu viņiem ir gatava atbilde.

— Viņš cieš par saviem grēkiem, madamc, un, par nelaimi, viņa valsts cieš līdz ar viņu. Kas attiecas uz jums, tad, ticiet man, jums atliek tikai pieņemt jūsu brāļa priekšlikumu, un mēs jau atradīsim ceļu, kā nokārtot visu pārējo. Bez tam… vai es jums varu teikt visu?

— Es vēlos, lai jūs ar mani runātu pilnīgi atklāti.

— Nu, labi, man būs tik daudz dūšas, jo ir pienācis izšķirošais brīdis. Jūs dzirdēsit visu patiesību un es nešaubos, ka pēc tam jūs izvēlēsities īsto ceļu… Jūs šeit nemīl.

— Ak tā! — es apvainota iesaucos. — Un kāpēc?

— Vispirms tāpēc, ka jūs esat francūziete, un frančus neieredz. Katrā starpgadījumā jūs apvaino nodevībā. Tad apgalvo, ka jūs pamudinot princi uz dažiem soļiem, kas nav pa prātam augstmaņiem. Vienkāršā tauta jūs uzskata par burvi un domā, ka hercogs atrodas zem jūsu burvības sloga.

Viņi jums picraksla šis zemes lielās neveiksmes un zaudējumus. Dažās lauku baznīcās tiek nolasītas lūgšanas, lai jūs no šejienes aizietu un, ja jau man jāsaka visa patiesība, tad visi, un pat Karaliskā kundze vēl tikai pirms dažām dienām ar asarām acīs ir mani lūgusi pierunāt jūs aizceļot.

— Arī Karaliskā kundze?

— Ne jau sevis dēļ, bet lai izpildītu sabiedriskās domas prasību. Viņa jūs mīl. Tomēr viņa ir ietekmēta no grāfienes atraitnes Deverī, bez tam…

— Bez tam viņa domā, ka es atņēmu viņai daļu no iespaida uz viņas dēlu, kuru tā pavisam nepazīst un par kuru neviens nevalda. Tas ir īstais iemesls. Es padomāšu, mīļais abat, atnāciet rīt, jūs saņemsit manu atbildi. Es tiešām labi pārdomāšu.

Es pavadīju briesmīgu nakti. Visas manas vēlēšanās vilka mani uz Franciju. Tur atradās grāfs Deverī, var būt, ka manai ģimenei izdotos mūs atkal savest kopā.

Ševrēzas hercogs, mans brālis, atradās ļoti labā vietā un pie labas gribas viņa rokās bija visas iespējas šo darbu veikt. Mana sirds priekā sita straujāk, iedomājoties, ka es atkal redzētu savu vīru, vienīgo cilvēku, kuru savā dzīvē tiešām esmu mīlējusi. Neviens man neticēs un tomēr tā ir patiesība. Bet atstāt hercogu, manu labdari; atstāt bērnus pārliecībā, ka tos nekad vairs neredzēšu, bija šausmīgi! Es biju nonākusi drausmīgā neziņā, ko darīt. Beidzot es nolēmu vispirms katrā gadījumā likt atbraukt manam brālim, lai ar viņu visu to pārrunātu.

Es jau iepriekš paziņoju hercogam, ka Ptī ir no kāda ceļotāja dzirdējis, ka brālis atrodas Dženovā un ka es to ielūdzu. Viktoram Amedem gan pret to bija daži iebildumi, bet es tos izklīdināju, un viņš atļāva brālim ierasties, gan ne Turīnā, bet manā lauku mājā. Tas galu galā no mana viedokļa bija labāk.

— Jūs ļoti mīlat savu brāli, madame, — viņš man sacīja.

— Es nezinu, vai es viņu mīlu, jo es to tikpat kā nemaz nepazīstu, ir jau tik ilgs laiks, kopš mēs neesam reedzējušies.

Es zināju, ka šāda atbilde viņu apmierinās un ka tad viņš to labāk uzņems. Pretējā gadījumā viņš varbūt pat nebūtu gribējis to redzēt, jo viņš bija greizsirdīgs uz visu, pat uz manām jūtām pret tuviniekiem.

Jau pirms šā apciemojuma, kas nelika uz sevi ilgi gaidīt, es drusciņ atguvu brīvību, lai izbrauktu ar saviem bērniem uz Delīsu. Princis mīlēja viņus vairāk par tiem, kas bija dzimuši no hercogienes un gandrīz vai nekad no viņiem nešķīrās. Es jau esmu teikusi, ka viņš bija licis bērnus leģitimēt pēc Ludviķa XIV parauga, nenosaucot viņu māti. Visi domāja, ka es esmu bijusi tā, kas to pieprasījusi, un svētuļu augstās prasības ar to nevarēja lāgā samierināties. Bet hercogs to bija izdarījis pats no sevis, bez jebkādas manas līdzdalības. Viņš leģitimēja abus bērnus. Manam dēlam vienmēr piederēja Sīzas marķīza tituls un mana meita kļuva par princesi Mariju Viktoriju un viņas vārds netika mainīts arī tad, kad viņu apprecēja tās brālēns Viktors Amede, prinča Kariņana mēmā dēls. Es par šo pēdējo vairs nerunāju, tāpat arī par Gabrielu ne, jo, kā jau teicu, es biju pilnīgi izolēta un no visas pasaules noslēgta.

Mans brālis atbrauca. Ar lielu nemieru viņš redzēja manu stāvokli un pret maniem bērniem viņš viņš neizturējās kā pret māsas bērniem, bet redzēja viņos tikai Savojas hercoga bērnus. Tas mani pamudināja bērnus aizsūtīt atpakaļ uz Turīnu.

Kad vakarā ieradās viņa augstība, mans brālis runāja ar viņu, ievēro­dams to respektu, kāds pienākas kronētai galvai, bet ļoti vēsi un kā cil­vēks, kas nevēlas, lai to uzlūko citādi kā vien svešinieku.

— Jums ir bijusi liela drosme ierasties, monsieur, — sacīja viņam Viktors Amede. — Francūžus šinī brīdī šeit ne visai mīl.

— Jūsu augstības aizsardzībā es ne ar ko neriskēju, monsieur, — viņam atbildēja mans brālis.

— Jūs esat augstsirdīgs un drošsirdīgs ienaidnieks, monsieur, tādus ir patīkami redzēt aci pret aci.

— Viņa Majestātes armijā visi ir tādi, monsieur! Tur citādu nav.

' Es šajās vakariņās starp viņiem abiem jutos diezgan neveikli. Mans brālis pie tam izrādījās vēl stūraināks nekā princis. Pēdējais, pretēji savam paradumam, nepalika pie manis, bet lika piebraukt karieti.

— Madame, es atgriezīšos pēc dažām dienām, — viņš sacīja, uzlūkojot mani ar redzamu neapmierinātību. — Es atstāju jūs jūsu ģimenes priekiem.

Mans brālis bija uz brītiņu izgājis. Mēs bijām vieni. Es mēģināju, cik iespējams, viņu nomierināt. Viņš man atbildēja arvien vēl tanī pašā tonī:

— Es nevēlos tajās piedalīties. Jūs nevarat vienā un tanī pašā laikā nodoties man un savam brālim. Palieciet ar viņu, es tam piekrītu, un es jūs netraucēšu.

Patiesībā es par to neļaunojos. Es ļāvu viņam aizbraukt, savukārt izlikdomās aizvainota.

Dzirdot karieti aizbraucam, mans brālis atkal ienāca.

— Mīļā māsa, — viņš sacīja, — ir jādabūn jūs no šejienes projām.

— Es nekā labāka nevēlos. Tikai es nezinu, kā to panākt.

— Ja jus esat tā nolēmusi, tad es uzņemos to izdarīt.

— Es darīšu visu, ko jūs vēlaties, tikai pasteidzieties!

xlv

Mēs tiešām tikām atstāti gluži vieni. Nākamās dienas es izmantoju, lai izrādītu savam brālim skaisto apkārtni, kas viņam ļoti patika. Mēs ļoti jautri un pavisam brīvi skraidījām apkārt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pēc jaukajām dienām, kuras pavadīju kopā ar vīru, šie brīži ir palikuši manā atmiņā kā tie jaukākie, kādus esmu piedzīvojusi kopš manas pirmās jaunības.

Mēs pilnīgi izstrādājām mūsu plānu. Tas bija pārdrošs, bet tieši tāpēc bija lielākas izredzes, ka tas izdosies. Tika nolemts, ka es lūgšu princim atļaut man pavadīt brāli līdz robežai un no turienes es vairs neatgriezīšos, bet kopā ar viņu pāriešu robežu, tā teikt, visu ierēdņu un kareivju acu priekšā, kas neuzdrošinātos tam pretoties.

Grūtākais bija dabūt atļauju. Es uzdrošinājos cerēt, ka Viktors Amede, kuram arī drīzumā vajadzēja tur ierasties, domās, ka es gribu viņam aiz­steigties priekšā. Kad es ierados Turīnā, lai satiktu hercogu un cēlu viņam priekšā manu lūgumu, es uzdūros uz negaidītu pretestību.

— Es nevaru tam piekrist, — viņš man sacīja. — Tas nozīmētu riskēt, lai jūs zaudētu. Ienaidnieku armijas atrodas pārāk tuvu un jūs riskējat, ka tās jūs sagūsta. Iedomājaties, kāds prieks būtu karaļa karaspēkam, ja tam izdotos dabūt rokā Savojas hercoga draudzeni! Cik dārgi man liktu samaksāt par jūsu izpirkšanu!.

— Bet, monsieur, es esmu apdomīga, es nedošos pārāk tālu uz priekšu un mani nesaņems. Par to es jums galvoju.

— Nerunājiet vairs par to, tas nav iespējams! Es nekad tam nepie­kritīšu.

Ko es arī nedarīju, man neizdevās viņa lēmumu grozīt: es atgriezos ļoti satraukta, pavisam nezinādama, kā mums šīs grūtības pārvarēt. Mans brālis turpretī par to nemaz neuztraucās.

— Nomierinieties, mīļā mās! — viņ^ man sacīja. — Hercogs pats mums parāda ceļu. Viņš drīzumā dosies vienā no saviem ceļojumiem.

Izliecieties slima, lai nevajadzētu viņu pavadīt. Sakiet, ka jūs vēlāk iera­dīsities pie viņa. Dodaties ceļā un jūs sagūstīs, par to es parūpēšos.

Tiešām, tas bija labākais ceļš un mēs tanī pašā brīdī uzsākām spēlēt savu komēdiju. Mans brālis atvadījās un demonstratīvi aizbrauca.

Princis tanī pašā vakarā ieradās pie manis. Viņš vēl arvien bija mazliet vēss, drusciņ noslēgts sevī, bet mākoņi izklīda un es redzēju to atkal tādu kā parasti. Viņš man paziņoja savu nodomu drīz doties ceļā un savu prieku ņemt mani ļīdzi. Es sargājos viņam runāt pretī un tad, pašai negri­bot, mani bija pārņēmušas skumjas, jo neskatoties uz visu, es tomēr viņu mīlēju. Doma atstāt viņu uz visiem laikiem, pametot viņu skumju un nelai­mīgu, mani sāpināja. Es kļuvu pret viņu tikpat maiga kā arvien, un tas hercogu ļoti iepriecināja.

Pēc viņa aiziešanas es domāju par savu bēgšanu, par to, kas man būtu jāņem līdzi, kāds liktenis mani sagaida Francijā. Mans brālis nebija no manis slēpis, ka mani radi neturēja uz mani labu prātu, ka es uz viņiem nevarēšu daudz paļauties, ka Ševrēzas hercogs un hercogiene bija ļoti stingri un maz pretimnākoši. Kad es runāju par samierināšanos ar savu vīru, viņš purināja galvu un sacīja, ka par to varēšot domāt tikai tālā nākotnē.

— Viņa māte to ir aizbaidījusi trīs simti jūdzes tālu, — viņš sacīja, — un tas, kas jūs sagaida Parīzē, nav piemērota tam, lai viņu atgrieztu, tomēr nāciet, ņemiet līdzi visu, kas jums pieder! Es ceru, ka mazliet vēlāk es jums varēšu sagādāt labvēlīgus apstākļus.

Turīnā es biju karaliene. Parīzē man būs jāpaliek par vienkāršu mirstīgo, droši vien kādā klosterī, bet tāpēc gan manā dzīvē lielas pārmaiņas nerastos. Man drīz jāšķiras no maniem bērniem, no visiem maniem bērniem, jo grāfiene Deverī paturēs savus mazbērnus un hercogs nekad nebūs ar mieru atdot man Sīzas marķīzu un Mariju Viktoriju. Viss tas bija ļoti bēdīgi! Es mīlēju Itāliju, mīlēju zemi, kurā biju pavadījusi tik jaukus brīžus, kurā pagāja visa mana jaunība. Nekad to vairs neredzēt, man šķita briesmīgi. Es biju jau gatava palikt un man jāatzīstas, ka ja es nebūtu cerējusi atkal atrast grāfu Deverī, es nebūtu aizgājusi.

Pēc garas bezmiega nakts mans lēmums bija pieņemts, es biju izšķīrusies. Es liku Babetei un Marionai, kurām vajadzēja mani pavadīt, slepeni sasaiņot manas rotaslietas un dārgakmeņus. Es savācu visas savas drēbes un tualetes, naudu, cik tas man bija iespējams, un turējos gatavībā.

Viens apstāklis piedeva man drosmi. Hercogiene lika mūsu uzticības personai man paziņot, ka Sensebastjana marķīzs esot miris un. ka viņa atraitne ir ieradusies Turīnā. Viņa esot rakstījusi princim, kas to licis izsaukt un pieņēmis to ļoti garā audiencē. Vakarā viņš jautājis Karaliskajai kundzei, vai viņa nevēloties redzēt vienu personu, kuru tā esot pagodinājusi ar savu labvēlību un kura arī to tiešām pelnījusi. Viņš piebilda, ka tā ilgus gadus esot bijusi ļoti nelaimīga un ka turpmāk tā apmetīšoties pie galma, lai tur mierā dzīvotu no savas bagātības, kuru viņa iemantojusi ar asarām.

— Es viņu gribētu tāpat kā agrāk pietuvināt jūsu augstībai, madamc. Vai jūs tam piekristu? — jautājis viņš.

Princese cerēja, ka tā varētu man kļūt bīstama sāncense, bet viņai padevīgs radījums. Viņa to pieņēma.

Sensebastjana marķīze vēl arvien bija ļoti skaista, bija jauna un viņai bija vajadzīgās rakstura īpašības un izlikšanās spējas, kas to noveda tur, kur viņa tagad atradās.

Karaliskā kundze pieņēma viņu ļoti laipni, pati to iepazīstināja ar hercogieni, pret kuru tā izturējās ar vislielāko godbijību un kurai tā labi patika. Lielā gudriniece izvairījās no prinča, kurš vēl pārlieku labi atcerējās pagātni. Viņa nevarēja ne to noraidīt, ne akceptēt. Visērtāk bija to turēt no sevis pienācīgā attālumā uz cienības pamata. Viktors Amede vēl arvien mīlēja mani ar tādu sirsnību, ka nemēģināja šo šķērsli pārvarēt, ja arī viņš varbūt par to domāja.

Hercogiene, kas negribēja mainīt viņai jau pazīstamo pret nezināmo, deva man brīdinājumu, lai es varētu aizstāvēt savas intereses un savu vietu. Tas man noņēma kā akmeni no sirds. Tātad princim tomēr būtu draudzene, viņam būtu pat mīļākā, ja uz tik jauki iesāktā ceļa viņi neapstāsies pusceļā: jūtām, kas bija aprautas pie pašas saknes, vēl vajadzēja dzīvot viņu sirds dziļumos. Sensebastjana bija godkārīga un ieņemt manu vietu bija diezgan vilinoši, viņa to darīs.

Es sākumā izlikos, it kā es ne par ko nezinātu. Tad man ienāca prātā, ka maza greizsirdība nebūtu par ļaunu un ka cs tādā ceļā varētu pa­vedināt manu mīļāko mani pievilt, ja viņš vēl to nebūtu darījis! Greizsirdība parasti uz to pavedina.

Tāpēc pirmo reizi, kad es to atkal redzēju, es izlikos aizvainota, kas viņu ieintriģēja. Es atteicos atbildēt uz viņa jautājumiem. Beidzot es ļāvos tik tālu, lai pateiktu viņam, ka esot pašam tik neticīgam, nav jāliek otram ciest lādas pašas bailes.

— Kā? No kā jūs baidāties? Kas par muļķībām?

— Jūs to labi zināt, monsieur, kāpēc man jārunā par to, kas jums pašam nav nekāds noslēpums?

— Lai mani pakar, ja es…

— Jūs esat pieņēmis marķizi Sensebastjanu.

— Tā ir taisnība. Un kas par to?

— Kā, kas par to? Bet marķīze Sensebastjana ir taču tā skaistā meitene, kuru jūs tik ļoti mīlējāt un kuru jūs vēl tā apraudājāt, kad es ar jums iepazinos un man vēl bija tik grūti jūs nomierināt. Viņa vēl arvien ir skaista, viņa ir brīva. Kā lai tur nebaiļojas?

Viktors Amede man zvērēja, ka viņš par to nemaz nav domājis, un es sapratu, ka tas par to tikai paretam ir iedomājies, ne pārāk bieži, bet tam ar laiku vajadzēja nākt.

Tad, es iedomājos, viņš mani aizmirsīs!

Un mēs cilvēki esam tā radīti, ka šī doma mani sāpināja, lai gan mana karstākā vēlēšanās tad bija, lai tā piepildītos. Es gribēju būt aizmirsta un baidījos, ka tas tiešām tā varētu reiz būt. Es gribēju šos mezglus pārraut un tomēr man bija žēl.

Pēdējo reizi, kad es redzēju princi, man bija grūti savaldīt asaras. Es gandrīz vai smaku nost un tomēr es nedrīkstēju parādīt savu uztraukumu. Viņš bija ļoti norūpējies par manu veselību, kuras dēļ es vēl dažas dienas nevarēšu būt viņa tuvumā. Viņš man lika zvērēt, ka es nekavēšoties doties pie viņa un ka es ik dienu ar kurjeru došot viņam ziņu. Varētu teikt: viņš it kā nojauta, ka atvadās uz visiem laikiem, jo trīs reizes viņš mani no jauna apkampa un nevarēja no manām rokām atrauties. Beidzot es nevarēju vairs valdīt pār sevi un sāku stipri raudāt.

— Tikai Dieva dēļ, — viņš atkārtoja, — neejiet tālāk par pieļauto vietu, ņemiet labu apsardzi un neriskējiet! Vajadzētu jums likt gaidīt mani šeit, bet man nav spēka to pateikt. Es atstāju jums princi, Sistēmas princi, jūs atbrauksit kopā ar viņu. Jūs taču atbrauksit drīz, vai ne?

Es viņam to apsolīju. Es redzēju to aizejam un, kad viņš bija mani atstājis, es paģību. Manas kalpones jau bija paredzējušas, ka tas notiks, un piesteidzās klāt. Viņas mani aiznesa uz gultu. Tur es paliku visu vakaru, paturot manus bērnus savā tuvumā. Es negribēju tos ne uz brītiņu izlaist no acīm. Es brīžiem viena pati skaļi iekliedzos, iedomājoties, ka es viņus grasos atstāt un ka vēlāk viņi man to pārmetīs. Ja es nebūtu viņus tik ļoti mīlējusi, es būtu varējusi tos ņemt līdzi. Bet tad viņi zaudētu savu bagāto stāvokli un spožo nākotni, lai Parīzē ieņemtu tikai nekam nepazīs- lamu bastardu vietu: upuris bija jānes, un es to darīju. Un nekas mūžā man nav tik dārgi maksājis.

Beidzot pienāca norunātā diena: jau iepriekšējā vakarā Babeta, man nekā nesakot, bija nosūtījusi manus bērnus uz Turinu, lai es tos vairs neredzētu un lai man nebūtu tik grūti aizbraukt. Sistēmas princis un viņa dragūni apsargāja manu karieti, kurā atradās lielas vērtības un kura varēja būt labs ķēriens. Mēs braucām divās karietēs un abas bija vienlīdz vērtī­gas. Mēs nebijām paredzējuši, ka dragūni jās līdzi, un tas mani padarīja nemierīgu. Tomēr ar ziņnesi brālim tika paziņota mana izbraukšana un ceļš, pa kuru es braukšu.

Es uzmetu pēdējo skatienu šai mājai, kura man piederēja un kurā es biju pavadījusi tik daudz miera un laimes pilnas stundas, kur vēl iepriekšējā dienā es pēdējo reizi skūpstīju savus bērnus. Tad es atslīgu karietes dibenā, neatbildot Sistēmas princim, kas tuvojās karietes durvīm ar atsegtu galvu. Viņš domāja, ka es nevēlos runāt, un atkāpās.

Trešās dienas vakarā atpūtas vietā cs pašlaik beidzu ēst vakariņas, kad Mariona noslēpumaini ienāca un man paziņoja, ka no mana brāļa ieradies labi pārģērbies sūtnis.

Mūsu aizvešanai vajadzēja notik šinī naktī un pie tam bez trokšņa. Viesnīcnieks bija uzpirkts: dragūniem, tāpat arī princim un viņa ļaudīm tiks iedots vīns ar miega zālēm. Karietes tiks izvestas. Tās turēs pilnīgā gatavībā un mēs tās atradīsim kādā nomales ielā, pa kuru mēs liksim laukā no miesta, neviena neredzēti. Lai sevi labāk nosegtu, viesnīcas īpaš­nieks pēc padarītā darba arī pats savam vīnam piejauks miega zāles. Tādā veidā nākamajā rītā, atrodot viņu iemidzinātu līdzīgi citiem, uz to nekritīs nekādas aizdomas.

Šo lielisko plānu bija izstrādājuši pie galda pieci vai seši franču kungi, visi man tuvāki vai tālāki radi, kas priecājās nolaupīt savojietim viņa metresi. Es varēju šādam plānam tikai piekrist, jo apdzirdītājiem netika nodarīts nekas ļauns.

Viss izdevās lieliski. Mēs varējām doties projām tā, ka neviens nekā nemanīja. Tas nolika kā burvju pasakā, tiešām brīnišķīgi! Franču karaspēka priekšposteņi atradās tālu no tās vietas, neviens negaidīja tik pārdrošu pārsteigumu: vajadzēja būt francūzim, lai to izgudrotu un īstenotu. Mani nolaupītāji būtu varējuši iemigušos dragūnus nonāvēt. Es biju izvirzījusi noteikumu, lai tiem nekas ļauns netiktu nodarīts. Bez tam pulciņš, kas mūs aizveda, nebija diezcik liels, tur bija kāds ducis pārdrošnieku, kuri kā viesulis bija devušies cauri zemei, uzdodamies par savojiešu armijas marodieriem. Viņi bija ģērbušies pjemontiešu uniformās, un valodu līdzība palīdzēja tiem palikt neatklātiem.

Mēs tā joņojām visu nakti. Visur priekšā jau bija sagatavots ēdiens un zirgi. Nekur netika kavēta neviena minūte. No rīta mēs sastapām lielāku grupu, kas mūs gaidīja. Nu mums nebija vairs ko baidīties un es beidzot atrados savu tautiešu vidū, kas mani ļoti silti apsveica.

Grāfs Estrē man paprasīja, uz kurieni es vēlētos, lai mani aizved. Es atbildēju, ka braukšu uz Parīzi pie karmelītietēm Buluā ielā, kur man bija vairākas labas draudzenes.

— Tātad trauc uz Parīzi! — viņš pavēlēja manam kučierim, it kā tas vestu princeses uz kāzām.

Es negribēju pāriet robežu, nekā neuzrakstījusi Savojas hercogam. Te ir mana vēstule:

„Monsicur,

es varētu mēģināt maldināt Jūsu Augstību un teikt, ka esmu nolaupīta, un ka esmu atstājusi Itāliju pret savu gribu: es uzskatu par necienīgu slēpt no Jums patiesību. Es esmu aizceļojusi brīv­prātīgi un man palīdzēja Deluinas bruņinieks un mūsu draugi. To­mēr es izjūtu mūžīgu pateicību par visu to labvēlību, kuru Jūsu Karaliskā Augstība man dāvājusi un es Jūs lūdzu ticēt, ka nepatei­cība ir tāla manai sirdij. Es nododu Jūsu Augstībai manus bērnus, r kurus man tik drausmīgi grūti bija atstāt. Viņiem tikai Jūs esat palicis, viņi ir šķirti uz visiem laikiem no savas mātes, kas viņu labā nekā nespēj darīt. Ja Jūsos paliktu pret mani kāds naids, es lūdzu Jūs, lai tas nekrīt uz šiem nabaga nevainīgajiem. Lai viņi atgā­dina Jums tikai laimīgo laiku, kas, diemžēl, nevar vairs atgriezties! Ne­aizmirstiet mani pavisam un, vēlreiz, ticiet man, cs Jūs pieminēšu mūžīgi…"

Es nepaskaidroju viņam manas aiziešanas iemeslus. Tad vajadzētu mūs abus apvainot un kāpēc gan to darīt?

[1] karaļa rīkojums Francijā. 8*