Bija pats vasaras vidus, karstajā tveicē briesmīgā sērga, kas Bernardo bija pārņēmusi, ātri gāja uz priekšu un, neskatoties uz rūpīgo kopšanu, nelaimīgais drīz vien bija tuvu nāvei. Kā mēs jau redzējām, tas bija ciets, apņēmīgs cilvēks, spējīgs uz visu, lai tik apmierinātu savu atriebības kāri un alkatību. Bet, neskatoties uz visu to, viņš bija saglabājis sevī dzīvas reliģiskās jūtas, kas viņa pašreizējā kritiskajā stāvoklī kļuva vēl jo spilgtākas. To redzot, Luidži, kas viņu ik dienu apmeklēja, kļuva nemierīgs. Starp šiem abiem cilvēkiem pastāvēja noslēpums, kura atklāšanai varēja būt visbriesmīgākās sekas, bet slimais jau vairākkārt bija izteicis vēlēšanos izsūdzēt grēkus.
— Nomierinieties, Bernardo, — teica mūks, — jums vēl laika diezgan, lai par to domātu.
Šie vārdi nespēja pārliecināt Gavaci un tikai palielināja viņa dvēseles bailes.
— Šis cilvēks, — viņš domāja, — negrib, ka es izsūdzu savus grēkus: viņš baidās, ka priesteris varētu painteresēties, kur esmu ņēmis indi, kuru viņš mani piespieda tik briesmīgā veidā izlietot. Ja tas ir tā, jo sliktāk viņam. Tur augšā katram būs jāatbild par saviem darbiem, vai vismaz tie viņam ir jau piedoti. Es par to ar viņu vairs nerunāšu, jo tik un tā viņam netrūks līdzekļu likt man nomirt bez grēksūdzes.
Luidži savukārt domāja, ka ir to pārliecinājis, lai viņš vairs nedomā par nāvi, tāpēc viņš bija bezgala pārsteigts un nobijies, kad nākamās dienas rītā, tai brīdī, kad viņš gribēja ieiet pie slimnieka, kopēja to lūdza mazliet uzgaidīt.
— Nabaga Bernardo, - viņa piebilda, - beidz sūdzēt grēkus. Tas ir gan īsts moceklis un viņš nomirs kā svētais…
— Viņš sūdz grēkus? — iekliedzās mūks, nespēdams vairs apslēpt savas izbailes.
— Ak, Dieviņ, uz viņa lūgumu es pasaucu vienu no mūsu draudzes vikāriem, esiet droši, tas ir svēts cilvēks, kurš labāk par katru citu spēs sagatavot viņu ceļam uz debesu tēviju…
Viņa vēl runāja, bet mūks uz to vairs neklausījās: viņš jau bija atrāvis durvis un metās pie Gavaci gultas.
— Tēv, — viņš uzsauca cienījamam priesterim, kas uzmanīgi klausījās sava biktējamā vārdos, - vai tad jūs neredzat, ka šis nelaimīgais drudža murgos nemaz neapjauš, ko viņš runā.
— Viņš ir pilnīgi pie samaņas, - atbildēja priesteris, kurš liekas bija dziļi aizkustināts, - viņa atmiņa to neviļ nevienā vietā un tas ir ļoti slikti, godājamais tēv, ka jūs pārtraucāt mūs tieši tai brīdī, kad viņš beidz atvieglot savu sirdsapziņu no briesmīgās grēku nastas.
Luidži saprata, ka Bernardo ir visu izteicis.
— Bet es saku, ka viņš murgo, — mūks atkārtoja, — un jūsu uzcītība ir jūs iegrūdusi postā, jo jūs jau ceturtdaļstundas esat ieelpojuši viņa miesas izgarojumus un tas priekš jums ir nāves spriedums.
Sirmgalvis nobālēja, jo Luidži to teica ar tādu pārliecību, ka nebija iespējams neticēt viņa vārdiem.
— Redzat, — turpināja mūks, neļaudams sirmgalvim ne apdomāties, — lūk, jau pirmā pazīme — lipīgie sviedri, kas raso jums uz pieres… Tomēr es gribu mēģināt jūs glābt…
Un, izvilcis no ķešas mutautu, viņš pasteidzās noslaucīt garīdznieka deniņus, ko patiesi klāja auksti baiļu sviedri, kam par cēloni bija nule dzirdētie vārdi. Bet, savādi! - pēkšņi no mutauta, kas nogulās uz garīdznieka mitrās pieres, izbira kaut kas putekļiem līdzīgs un kā viegls mākonis pacēlās gaisā.
— Es smoku nost, — gārdza garīdznieks dziestošā balsi, — man trūkst elpas!
Mūks pieskrēja pie kāda loga un to atvēra. Tai pašā brīdī atskanēja smaga kritiena troksnis — vecais priesteris nedzīvs bija saļimis uz parketa.
— „Tā arī vajadzēja!" nodomāja Luidži, palīdzēdams vecajai slimnieku kopējai. „Turpmāk es vairs nešaubīšos par šā pulvera iedarbību, katrā ziņā tas ir viens no maniem visvērtīgākajiem atradumiem."
Tā domājot, viņam bija izdevies ar kopējas palīdzību novietot sirmgalvi krēslā, bet visi mēģinājumi to atdzīvināt izrādījās pilnīgi veltīgi: viņš bija beidzis dzīvot, un pārbiedētā kopēja aizskrēja paziņot mājas kundzei par šo bēdīgo gadījumu.
Palicis vienatnē ar slimnieku, Luidži piegāja pie tā un norādīdams uz priestera līķi, teica:
— Bernardo, tu viņu nogalināji. Ja tu man būtu ļāvis izvēlēties tev biktstēvu, šis te nebūtu miris…
— Ak, — nomurmināja pārbiedēts Bernardo, — es nepaguvu vēl saņemt grēku atlaišanu un es jūtu, ka man jāmirst.
— Nē, tu nemirsi, ja vien man visur un visās lietās būsi padevīgs.
— Ak, godājamais tēv, vai jūs esat pats nelabais?
— Es esmu tas, kas es gribu būt, Gavaca, un tev par to vismazāk vajadzētu šaubīties. Tomēr es tev vēlreiz pierādīšu, ko es spēju. Vai tu vēlies mirt? Labi, es atstāšu tevi un stundas laikā tu būsi mironis… Vai tu gribi dzīvot? Ņem šo maisiņu ar smaržīgām zālēm, ko es esmu tev sagatavojis, noliec sev uz krūtīm un paliec kādu brīdi mierīgi guļot, tad karsonis, kas tevi dedzina, mitēsies; izsitumi, kas apklāj tavu ķermeni, sāks lobīties; tavas rokas un kājas atgūs vingrumu un pēc astoņām dienām tu varēsi ķerties pie sava parastā darba. Tas tevi pārsteidz, vai ne?
— Nē, godājamais tēvs, tas mani baida, jo esmu spiests atzīt, ka jums ir dota vara pār jūsu paziņu dzīvību un nāvi.
Tai brīdī, kad slimnieks teica šos vārdus, uz kāpnēm atskanēja troksnis.
— Tur pašreiz aiznes šo nelaimīgo, — piebilda mūks. — Lai viņš aiziet Dieva mierā… Bet kas attiecas uz tevi, Bernardo, tad pasteidzies izveseļoties un turpmāk ej pa to ceļu, ko es tev norādīšu un nedomā no tā novirzīties, tad mana aizgādība pār tevi būs vienmēr nomodā.
Gavaca varēja tikai kaut ko nomurmināt, kas izklausījās pēc patiesības; jo viņa nespēkam pievienojās vēl bailes par visu to, ko viņš bija redzējis un dzirdējis. Luidži aizgāja. Priestera līķis bija aiznests, un Bernardo varēja drošāk un svabadāk uzelpot. Viņam likās, ka mūka zāles sāk jau iedarboties.
— Ak, Dievs, — viņš čukstēja, — man liekas, ka dzīvība atkal atgriežas manī.
— Vai jūs, monsieur Delaskalija, arī tagad vēl apšaubāt šo inžu visspēcību, — jautāja mūks un līdz ar to gribēdams še nobeigt savu stāstu, pasniedza savam sarunu biedram kristāla flakonu ar briesmīgo indi un mazu kārbiņu, kur atradās adata, kas līdzīga tai, ar kādu bija nācies iepazīties Gavacam.
Abats Delaskalija sajuta slepenas bailes un viņš kavējās saņemt šos bīstamos posta un nelaimes nesējus.
— Nebīstieties, monsieur abat, — smaidīdams teica Luidži, — jūs taču nejūtāt nekādus sirdsapziņas pārmetumus un šīs indes jums ir vajadzīgas tikai jūsu ienaidnieku dēļ. Ja vien es pareizi esmu uzminējis, šīs trīs lietas, kas jums vajadzīgas, ir: pirmā — inde, kas iznīcina skaistumu; otrā — inde, kas uz vietas nogalina miesu, bet kas ir trešā lieta?
— Trešā?
— Jā?
— Inde, kas nogalina dvēseli.
— Vai jūs ticat apdzirzālēm? — jautāja mūks ar tikko jaušamu ironiju.
— Nē.
— Velna iespaidam?
— Ne tik ne.
— Kādu indi tad jūs domājat, lai samaitātu dvēseli?
— Vārda indi.
— Rakstīta vārda, grāmatas?
— Nē, dzīva vārda! Man vajadzīgs veikls, apbrīnas cienīgs cilvēks, kas varētu savaldzināt kādas jaunas meitenes sirdi.
— Biktstēvs.
— Jā, biktstēvs… jezuīts.
— Es jūs saprotu. Rīt pat es aizsūtīšu jums cilvēku, kas ar saviem viltīgajiem vārdiem vislabāk prot apmāt savu ganāmo sirdis un dvēseles un vadīt tos pēc savas patikas.
— Kas ir šis cilvēks?
— Tēvs Obetons.
— Labi, jūs varat paļauties uz manu atzinību un atbalstu.
Un pēc šiem vārdiem abats Delaskalija atstāja klosteri, nodrošinājies ar trejkārtēju indi.
Tēvs Luidži turēja vārdu.
Otrā dienā pēc manas vizītes pie viņu augstībām es pieņēmu abatu Obetonu, man izraudzīto biktstēvu.
Šis Obetona tēvs bija godeienīga izskata jezuīts, kurš vēlāk kļuva plaši pazīstams Francijā un Spānijā. Man viņš nepatika: tas bija blēdīgs mūks, mantrausējs un nelietis, kas gāja acis nolaidis, liekulīgi šķielēdams zem acu plakstiem.
Pēc sava ordeņa noteikumiem viņš mani sveicināja, sakrustojis rokas uz krūtīm, kas vēl vairāk uzsver šīs brālības nesimpātisko raksturu, kaut
gan starp tiem netrūkst ievērojamu personu un kanonizētu svēto. Viņš bija labi pazīstams hercoga biktstēvam, augstākās pakāpes jezuītu priekšniekam, kas bija krietas un izcils cilvēks un nomira dīvainos apstākļos.
Viktors Amede, kas tai laikā jau bija karalis, viņu sirsnīgi mīlēja un parādīja tam vislielāko labvēlību.
Kad tēvs saslima, karalis to apciemoja. Juzdams, ka tuvojās viņa pēdējā stundiņa, pēc pirmās apsveicināšanās, kas, protams, bija ļoti īsa, mirējs lūdza savu karalisko biktsbērnu izraidīt no istabas visus pārējos.
Uz karaļa mājienu visi izgāja.
Tad, ar pūlēm atspiedies uz elkoņa, jezuīts teica:
— Sire, jūs pret manis vienmēr bijāt laipns un labs, es labāk nevaru jums parādīt savu atzinību, kā dodot jums vēl pēdējo padomu, bet šis padoms ir tik vērtīgs, ka ar to varbūt pietiks, lai nolīdzinātu manu parādu pret jums: nekad neņemiet par biktstēvu jezuītu!
Kad karalis pārsteigts sakustējās, viņš vēl piebilda:
— Neprasiet man, kādi ir šā padoma dziļākie motīvi, to man vairs nebūtu atļauts jums teikt.
Viņš atslīga savos spilvenos un vakarā nomira.
Tas bija gandrīz vai tas pats, ko Mazarini bija teicis Ludviķim XIV attiecībā uz viņa pirmajiem ministriem.
Šo faktu man atstāstīja pats Viktors Amede un turklāt vēl vairākas reizes.
Kopš tā laika karalis nekad vairs neņēma sev biktstēvu no šā ordeņa un negribēja atstāt jezuītu rokās skolu vadību.
Obetona tēvs bija vēl jauns, pārāk jauns biktstēva amatam: viņam bija tikai trīsdesmit gadu. Es nezinu vai, pareizāk sakot, es zinu tīri labi, kāpēc viņu man bija izmeklējuši. Viņam vajadzēja stāties visciešākā sadarbībā ar manu vīramāti, lai tā būtu pārliecināta, ka ar viņa starpniecību varēs pār mani valdīt.
Viņš pie manis vērsās ar diviem vai trim jautājumiem un sāka jau klausīties, pirms es tam kaut ko biju atbildējusi. Šķita, ka viņš manās atbildēs meklēja kādu apslēptu domu un pēc maniem vārdiem centās mani izpētīt. Beidzot viņš man jautāja, vai es esmu bieži gājusi uz grēku sūdzēšanu. Mana māte bija ļoti dievbijīga un katru mēnesi mūs turp aizveda. Es viņam to pateicu un viņš apmierināts pamāja ar galvu, paskatīdamies uz Deverī kundzi, kas šinī sarunā bija klāt. Bet viņa pēc šā skatiena pat nepakustējās, tāpat arī visu atlikušo sarunas laiku.
Starp visiem šiem cilvēkiem mans virs man likās vismazākais puisītis pasaulē: viņam nebija neviena vārda, ko teikt vai, pareizāk sakot, viņam neļāva to teikt: viņš cieta, bet neuzdrošinājās to likt manīt. Šāda jūtu un prāta atkarība man arvien ir likusies visnožēlojamākais stāvoklis uz pasaules. Šī gļēvulības un mazdūšības cīņa ar gribu, saprātu un godkāri, manuprāt, ir neizturama un atgādina īstu elli.
Obetona tēvs palika uz pusdienām, uz kurām viņš bija uzaicināts līdz ar kādu citu mūku, kas tam bija nācis ceļabiedros. Tas ēda, ka bija bail skatīties, kas mani ļoti uzjautrināja: mūsu ēdiens tam gāja labāk pie dūšas nekā klostera virumi.
Pie pusdienu galda tika apspriests, ko darīt ar kādu zināmu abatu Ptī, Senležēras priesteri, kurš ģimenē bija ļoti iecienīts un kurš bija cerējis kļūt par manu biktstēvu.
-r Nelaiķa grāfs Deverī viņu uzskatīja par pareģi,— teica mana vīramāte, — un uzdeva viņam rūpēties par mūsu namu.
— Es vairākkārt esmu griezusies pie viņa. Manu dēlu jau no pašas mazotnes tēvs nodeva abata Ptī rokās un viņš ar nepacietību gaidīja manu vedeklu, lai uzņemtos gādību par viņas dvēseli. Ko lai es viņam saku? Esmu gatava derēt, ka viņš šovakar ieradīsies.
— Madamc, — atbildēja Obetona tēvs, pieņemdams to īpato sejas izteiksmi, kas nav aprakstāma, — es pasteigšos atstāt šo namu, jo baidos, ka mana klātbūtne varētu sagādāt jums neērtības. Par svētību baznīcai un jums pašai godājamie tēvi bija vēlējušies saistīt pie sevis jūs un grāfienes kundzi. Bet monsieur Ptī ir svēts, ļoti cienījams un ļoti dievbijīgs cilvēks, kas spēs jūs abas vadīt šinī un arī viņā pasaulē! Tāpēc es labāk atkāpšos. Tikai, man šķiet, jums būtu vajadzējis par to iepriekš informēt mūsu brālības tēvus, kas bez šaubām nebūtu uzsākuši sarunas, kur tos beidzot noraida.
Man nav iespējams attēlot tā sejas izteiksmi, kamēr viņš runāja, ne arī to, kādi draudi un solījumi izpaudās viņa lūpu lustībās, bet viņa nāsis izpletās un sarāvās kā plēšas. Kas attiecas uz viņa acīm, no tām nebija redzams nekas: ne baltums, ne redzoklis — garas skropstas līdzīgi priekškaram aizēnoja viņa skatienu.
Mana vīramāte nodrebēja.
Savojā toreiz šī brālība bija visvarena. Pateicoties abatam Delaskalija, tai bija radusies reta izdevība iespiesties mūsu namā kā priekšpostenī, lai no turienes sekotu galmam un ari mūs ierindotu to ļaužu skaitā, kurus bija ieteicams paturēt savā iespaidā. Vispirms jau grāfieni atraitni, hercoga galma dāmu un mani, kurai, pēc visa spriežot, vajadzēja sekot viņas pēdās.
Tāpēc mani kā sevišķu labvēlību bija lūguši, lai mana garīgā vadība tiktu uzticēta Obetona tēvam, kurš skaitījās viens no viņu slavenībām. To viņš arī drīz vien pierādīja, kad kopā ar kardinālu Saprāni aplaimoja zemi ar bullu U nigenitus.
Nebija noliedzams, ka manai vīramātei bija bail. Šī parasti tik augstprātīgā sieviete locījās kā niedra.
Abats Delaskalija bija viņu darījis uzmanīgu par dažām noraidījuma sekām. Priesteris Ptī un viņas draudzība ar to nespēja cīnīties ar šo visvareno ordeni, kuru vienīgi Viktors Amede spēja turēt grožos, kaut gan arī viņš nevēlējās ar to sanīsties.
Es, protams, šinī gadījumā izturējos pilnīgi pasīvi, jo man atlika tikai piekrist, un ja arī man būtu ļāvuši atbildēt, es tik un tā nezinātu, ko atbildēt. Kas attiecas uz mani, tad jāteic, ka mani priekšstati par biktstēvu saistījās ar pašu biktsceremoniju, kurā bija maz kā patīkama. Man tikai rēgojās priekšā biktskrēsla aizrežģojums, biktslodziņš, grēki, kas jāizsūdz, un gandarījums, kas jāizpilda.
Turpretī mans radinieks abats biktēšanā redzēja pavisaam ko citu: slepenu un neatvairāmu iespaidošanu bez sāncenša.
Tāpēc, lūk, mani vairākkārt arī pārsteidza un apmulsināja tie savādie priekšstati, ko uzspieda manai iztēlei, un pavedinošās jūtas, ko centās iedēstīt manā dvēselē.
Abats Delaskalija pie manis izmēģināja visas indes, kuras tas saņēma no briesmīgā kapucīņa Luidži.
Saruna turpinājās diezgan ilgi, un Obetona tēvu nācās ilgi lūgties, lai viņš paliktu. Pat mans vīrs pēc savas mātes mājiena atvēra muti un lūdza parādīt šo labvēlību manas jaunības dēļ.
Beidzot tēvs paklanīdamies deva savu piekrišanu un teica:
— Monsieur, atceraties, ka jūs mūs uz to piespiedāt.
Pēc pusdienām ieradās vēl dažas personas. Deverī kundze ap šo laiku parasti bija pilī; bet viņa augstība manas atbraukšanas pirmajās dienās bija atļāvis tai nebūt klāt.
Sāka spēlēt kārtis un uz ļoti lielām summām. Mani interesēja abata Delaskalija spēle, jo, neskatoties uz viņa tērpu, viņš bija viens no sava laika labākajiem spēlmaņiem. Tā kā viņš ieņēma augstus amatus jau nelaiķa hercoga un ari tagadējā laikā un pārvaldīja vairākas abatejas, viņa ienākumi bija ļoti lieli. Kā uz Valsts sekretāru visi uz to raudzījās ar cieņu; viņu uzskatīja par ļoti izveicīgu diplomātu, bet sabiedrībā un savā dzimtā viņš netika īpaši ieredzēts. Kas attiecas uz mani, tad man no viņa vienkārši bija bail.
Stundu pirms vakariņām kāds veca mažordoms, kas bija dzimis un uzaudzis mūsu namā un mīlēja to kā savējo, peteica manai vīramātei, ka esot ieradies Sentležērās priesteris un lūdzis apjautāties, vai grāfienei labpatiktu to pieņemt.
Grāfiene pasteidzās atbildēt piekrītoši.
— Viņš, bez šaubām, paliks arī uz vakariņām? — jautāja mažordoms.
— Protams, — īgni atteica mana vīramāte.
Un patiesi — pēc dažiem acumirkļiem uz sliekšņa parādījās monsieur Ptī.
Viņa laipnais, cienības pilnais izskats tūdaļ noskaņoja mani draudzīgi pret to. Kaut gan viņam bija ne vairāk par četrdesmit pieciem vai piecdesmit gadiem, tā mati bija gluži balti un ietvēra īstu patriarha seju. Viņa patīkamais smaids, mierīgais un laipnais skatiens skaidri noteica viņa dabu un raksturu.
Viņš sveicināja Deverī kundzi ar godeienības pilnu familiaritāti, kas man ļoti patika. Tad viņš paņēma aiz rokas manu vīru, lai tas viņu atvestu pie manis. Es skatījos platām acīm un, pats par sevi saprotams, neteicu ne vārda.
— Esiet sveicināta, madame, — viņš man teica, — un lai Dievs atmaksā jums ar to pašu svētību, ko jūs ar savu klātbūtni esat ienesuši šinī namā.
Šie vārdi, acīm redzot, nāca no vistēvišķīgākās sirds, kādu vien es kopš manas aizbraukšanas no Francijas biju sastapusi, un tie man dziļi iespiedās atmiņā. Es piecēlos kājās un sveicināju cienījamo priesteri ar tādu pašu reveransu kā viņa augstību.
Viņš pateica vēl dažus laipnus vārdus par mani pašu, par mūsu ģimeni un manas mātes tālu pazīstamo labo slavu, tad viņš apsēdās līdzās grāfam, kurš tagad pirmo reizi, kā man likās, bija labā omā un sarunājās brīvi un nepiespiesti.
Līdzās priesterim stāvēja kāds mazs radījums, kas tūdaļ saistīja manu uzmanību, kaut gan neviens tam neteica ne vārda un likās, ka tas tikai tāpēc būtu istabā, lai turētu monsieur Ptī platmali un lielu niedri ar bumbu galā, kas pēc sava lieluma pārsniedza turētāja galvas apmērus.
Tas bija desmit vai astoņus gadus, vecs puisēns, resns, uzdundzis, ar platu, strupu un gluži sarkanu degunu, smejošu muti ar lieliskiem zobiem, tik tikko saredzamām acīm, kas mirdzēja kā karbunkuli un bez mitas šaudījās uz visām pusēm vienlaikus. Viņa apģērbs bija melns, šaurs kamzolis, tādas pašas krāsas bikses un violetas zeķes, kas cieši piegūla resnajām kājām un spēcīgajiem ikriem. Tas bija īsts labi nobarojušās, veselīga un drastiska abata, vai, pareizāk sakot, kanoniķa atveids miniatūrā. Viņu nevarēja saukt par lelli: viņš bija pārāk neglīts, bet, raugoties uz to, ikvienam gribot negribot bija jāaizmirst sava sliktā oma.
Tomēr no klātesošiem neviens viņam nepiegrieza nekādu vērību. Viņš atradās še kā nezin kāda vajadzīga, parasta lieta, kas nevienu neinteresēja. Monsieur Ptī laiku pa laikam tam iedeva dunku sānos, bez šaubām, lai viņš stāvētu taisni; tad tas sāka lēkāt no vienas kājas un otru kā putns, kurš grasās iemigt un kuru nelaikā atmodina.
Kopš es viņu tiku ieraudzījusi, es nevarēju vairs beigt to apbrīnot. Es redzēju, kā viņa dzirkstošie redzokļi tāpat pētīja mani. Kamēr mana vīramāte dalīja kārtis, es pieliecos tuvāk abatam Delaskalija un klusi jautāju, kas tas par cilvēciņu.
— Tas? Tas ir Mišons, — atbildēja man abats, viegli paraustīdams plecus.
— Jā, bet kas ir šis Mišons?
— Mišons, piķis lai parauj! Mišons… Monsieur komandier, uzmanieties, jūs palaižat garām savu gājienu!
Un tas bija viss, ko es no viņa uzzināju.
Tomēr mani joprojām interesēja šī mīkla, kuras atminējums man netiķa dots. Es vēl kādu brīdi nogaidīju, tad, kā to ieteic darīt maziem bērniem, kad tiem ir bail, es droši piecēlos un gāju taisni uz manas ziņkārības objektu, kurš, redzēdams mani nākam, tomēr nelikās ne zinis.
Priesteris, domādams, ka es gribu runāt ar viņu, godeienīgi piecēlās, kas man šinī brīdī, kur man bija prātā nopietnākas lietas, nemaz nepatika.
Tādā vecumā, kā toreiz biju es, cilvēks parasti ir pārsteidzīgs un daudz nedomā. Es paklanījos priesterim, ar reveransu atbildēdama uz viņa piecelšanos, un tad vērsos tieši pie mazā, apjautādamies, kas viņš tāds un kā viņu sauc.
Viņš man atbildēja ar galvas palocīšanu, kas, kā man šķita, nemaz tik slikti nepiestāvēja būtnei, kas atradās tik tālu no manas kārtas stāvokļa. Redzēdams manu izbrīnu, labais priesteris uzmeta mazajam tēvišķīgu un labvēlības pilnu skatienu.
— Kas viņš tāds ir, madamcl Viņš ir mans mīļais dēls, mans dārgais Mišons! Piedodiet, ka viņam trūkst galma manieru. Viņš savu mūžu neko citu nav redzējis, kā manu kalponi, vecus priesterus un sinjorus, kurus tam gadas sastapt grāfienes Deverī kundzes namā, kur tas visžēlīgi tiek ielaists, bet kur neviens viņam nepiegriež nekādu vērību.
— Es, monsieur, to esmu ievērojusi un gribu ar viņu runāt. Viņš mani interesē, un man liekas, ka viņš ir saprātīgs.
Lāga priestera sejā pamirdzēja prieks, dzirdot šo uzslavu bērnam, ko tas mīlēja kā savu miesīgo dēlu.
— Saprātīgs? Jā, madamc, tāds viņš ir, un ja viņš tāds nebūtu, es to viņam dzirdot neteiktu. Bet viņš arī labi zina, ka nebūs lepoties ar tām . dāvanām, ko mums mīļais Dievs ir piešķīris. Mums būs viņam par tām pateikties, izlietot tās Dievam par godu un censties ar tām sagādāt citiem labumu šinī pasaulē un savai dvēselei pestīšanu nākamajā dzīvē.
Mišons satvēra sava labvēļa roku un to godeienīgi noskūpstīja, kas pierādīja viņa mīlestību. Bet viņš tomēr nerunāja, kas mani pārsteidza un es kļuvu jau neatlaidīga.
Vai viņš bija mēms, vai tā bija viņa iespītība.
— Monsieur, — es jautāju, — kā tas nākas, ka viņš ne tik vien nekā nerunā, bet arī neatbild, ja tam kaut ko prasa?
— Madame, viņš neuzdrošinās; es viņam esmu noteicis nekādā gadījumā neiejaukties sarunās.
— Es tomēr vēlos, ka viņš atbildētu, atbildētu tieši man. Monsieur, es jūs lūdzu, man par patikšanu atraisiet viņa mēli.
— Jums par patikšanu, madamc\ Viņš būs aizgrābts, ka jūs to gribat uzklausīt.
Es apsēdos pie labā priestera. Mazais puisēns kā sastindzis neuzdrošinājās pat pakustēties, toties jo daiļrunīgākas bija viņa acis. Es sāku to iztaujāt. Viņš drusku pietvīka un tūdaļ smalkā asā balsī atbildēja man tik skaidri un noteikti, ka es to nebiju gaidījusi.
Priesteris smaidīja un likās ļoti laimīgs.
— Madame, — viņš iejaucās, kad es Mišonam prasīju, vai viņš ir monsieur Ptī rada, — atļaujiet man runāt viņa vietā, es zinu labāk par viņu, kas ir noticis senāk. Nabaga bērns atcerās tikai manu mīlestību uz to, bet ir aizmirsis tās cēloņus. Mišons nav no mūsu ģimenes; viņš ir mans adoptants, kādas krietnas un godīgas atraitnes dēls, kura ik rītu, iedama uz darbu, iegriezās noklausīties manu mesi: tā viņa darīja dienu no dienas un vienmēr nostājās vienā un tai pašā vietā — pa kreisi no altāra, tā kā es nevarēju to neredzēt. Kad viņai piedzima dēls, tā to atnesa pie manis nokristīt un lūdza, lai es izvēlētos tam patronu. Es izvēlējos tam mana tēva svēto, cerēdams, ka tas atnesīs bērnam laimi. Sākot ar šo dienu māte nekad vairs nenāca viena, bet es brīnījos, ka brangais un dūšīgais bērns izturējās tik klusi, ka nekad viņu nedzirdēja raudam. Tā tas gāja apmēram gadu. Pēkšņi es vairs neredzēju nabaga sieviņu, pagāja trīs dienas, bet tā arvien vēl nerādījās. Es zināju viņas jumta istabiņu, jo viņa bija viena no manas draudzes nabadzīgākajiem locekļiem. No baznīcas es devos tieši uz viņas dzīvokli un atradu to pusdzīvu uz lāviņas guļam, bet pie krūtīm tā bija piespiedusi savu mazo dēlu, kuram toreiz vēl nebija viņa sārtie vaigi. Ieraudzījusi mani, viņa priekā iekliedzās:
„Ak, tēv, jūs esat še! Debesis ir dzirdējušas manu lūgšanu."
„Manu labo sieviņ," es teicu, „ jums vajadzēja man dot kādu ziņu. Kas jums kait?"
„Ak, tēv!.." viņa nopūtās.
„Jums vajag palīdzēt. Kāpēc jūs to man neprasījāt?"
„Ak, tēv, ir jau par vēlu! Es to zinu jau sen, mana kaite nav ārstējama. Mana vira nāve man bija pārāk smags sitiens. To es vairs nepārcietīšu. Viss, ko es vēl esmu spējusi darīt, bija tas, ka devu dzīvību šīm bāriņam, un vadīju viņa pirmos soļus.
Tagad es to atstāšu Dieva un jūsu ziņā, tēv, tāpēc, ka jūs esat atnācis."
— Ir jābūt krūtīs akmens sirdij, lai varētu pretoties šim lūgumam, un no tā laika…
— No tā laika, madame, — žigli iekrita valodā mazais cilvēciņš, — es neesmu atstājis godājamo tēvu ne dienu, ne nakti un atstāšu viņu tikai savā miršanas stundā. Viņš ir kļuvis par manu tēvu, viņš par mani gādā un mīl mani tāpat, kā es mīlu viņu. Lūk, tāpēc es esmu še un tāpēc jūs dzirdējāt visu to, ko mans labais tēvs jums teica. Jūs saprotat, ka bez viņa nabaga māzais Mišons nekad nebūtu ieradies atraitnes grāfa kundzes namā.
Sākot ar šo dienu es ļoti interesējos par abatu Ptī un viņa audžudēlu Mišonu. Ja es būtu bijusi brīva un zinātu, kur palikusi mana nabaga Bavārijas Žakelīna, es tai droši vien būtu stādījusi priekšā manu mīļo Mišonu. Kopš manas ierašanās Savojas galmā, šī, bez šaubām, bija mana visinteresantākā iepazīšanās.
Bet drīz nāca kāda cita, un tai bija nolemta svarīga loma manā jūtu dzīvē.