Kaislību princese

XXXV

Ir laiks, ka atgriežos pie manas personīgās dzīves un atstāstu, kā norisinājās mans piedzīvojums ar kaisles pārņemto abatu Delaskaliju… Kā jau teicu, mēs braucām uz leju pa Ronu. Laiks bija lielisks. Gaiss bija tveices pilns, bet viegla vēja pūsma šad un tad iegula Ronas ielejā, atnes­dama patīkamu vēsumu. Saule jau stāvēja koku galos. Visur valdīja klusums. Tikai laiku pa laikam atskanēja laivinieku saucieni un stūres sviras čīkstoņa, kad vadītājs to pārvietoja no vienas puses uz otru.

Drīz vien saule bija jau nogājusi, ēnas sāka sabiezēt, vējš aprima, gaiss kļuva mierīgs un smags.

Abats klusēja, pārdomādams savus tumšos plānus, spiedīgā gaisa nomākta, arī es neteicu ne vārda. Mani bija pārņēmis smags nogurums un ļoti slāpa. Es palūdzu Marionu, lai tā atnestu man kādu apelsīnu. Abats žigli piecēlās un devās uz laivu, kurā atradās manas kalpones un pārējie mūsu ļaudis. Drīz viņš atgriezās ar dažiem atspirdzinošiem augļiem un vēsu limonādi.

Es to izdzēru ar lielu baudu. Mans nogurums nepārgāja, bet kļuva arviem smagāks, un drīz vien es vairs nevarēju pretoties miegam, kas man mācās virsū.

Tas bija abata darbs un viņš ar noziedznieka nepacietību gaidīja šo brīdi.

Saņēmis manu roku, viņš to pakratīja, lai pārliecinātos, cik cieši esmu aizmigusi. Es nekustējos. Savāds smaids bija iegūlis viņa lūpās un viņš manī lūkojās ar kaislu, alkatīgu skatienu. Viņš bija noliecies pār savu upuri, gatavs to sažņaugt savos skāvienos, lai apmierinātu savu riebīgo kaislību.

Pēkšņi pavērās priekškari un kāds vīrietis ar masku uz sejas sagrāba aiz rokas abatu, kurš ar dusmu kliedzienu trūkās kājās.

— Ne vārda!— valdonīgā balsī teica svešais. — Un ja negribat sevi pazudināt, ejiet!

Trakās dusmās, zobus griezdams, abats piecēlās stāvus.

Nupat jau viņš redzēja visas savas cerības piepildītas un pēkšņi viņu no tām šķīra nepārkāpjams bezdibenis.

Bet tā kā viņa gribasspēks bija liels un viņa izlikšanās māka nebija mazāka, tas drīz vien savaldījās.

— Kas jūs tāds esat un ko jūs gribat? — viņš vaicāja nepazīstamajam.

Pie šiem vārdiem tas izstiepa roku pēc līdzās noliktajām pistolēm.

— Kas es esmu, to jūs nekad neuzzināsit, — atbildēja maska. — Lai jums pietiek ar to, ka es atdošu savas asinis, lai glābtu šīs sievietes godu un dzīvību, kad jūs to pašreiz gribat apkaunot. Jūsu nodomātais uzbrukums un mana iejaukšanās lai uz viesiem laikiem nogrimst aizmirstībā. Tātad jums nav ko bīties. Bet es esmu nomodā par šo upuri, ko vajā viņas piederīgo kaislības, un ja pirms atgriešanās Turīnā jūs vēlreiz mēģināsit viņai kaut ko darīt, esmu pārliecināts, ka es jūs nositīšu kā suni.

Šie nepazīstamā stingrie un noteiktie vārdi atstāja uz abatu tādu iespaidu, ka viņš nokāra galvu un izgāja, neteicis ne vārda.

Mariona apsēdās pie manis, lai sargātu manu miegu.

Maska kādu brīdi palika pie manas guļvietas un noraudzījās manī sapņaini un skumji. Asara klusu noritēja pār vaigu.

Maska raudāja par manu nelaimi, par manu pamestību, par mana vīra piederīgo netaisnību pret mani un par grāfa Deverī aklību.

— Nabaga sieviete! Viņš nav viņas mazā pirkstiņa vērts!

Beidzot viņš apvaldīja savas skumjas, noslaucīja acis, ar atturīgu sirsnību noskūpstīja man roku, tad saņēmās un aizgāja it kā viņam būtu jāaiziet no sava mūža laimes.

Kad es pamodos, Mariona man visu izstāstīja. Viņa arī pateica man mana glābēja vārdu. Tas bija Darmštates prineis.

Līdz ar dienas sākumu pie manis ieradās abats Delaskalija. Viņš bija gluži mierīgs, smaidīgs, un no pagājušas nakts pārdzīvojumiem viņa sejā nekas vairs nebija redzams.

Darmštates prineis bija mani izglābis, bet līdz ar to viņš mani bija nodevis Delaskalijas varā. Un patiesi, — viņam bija viegli iespējams pārlie­cināt sabiedrību par noziedzīgiem sakariem starp mani un princi, kurpretī neviens neticētu viņa ļaunajam nolūkam, kas, ievērojot viņa raksturu, vecumu un stāvokli, tiešām bija neticams.

— Madamc, — viņš man noteikti un ar uzsvaru teica, — es no jums nemaz nebīstos, bet jums gan vajag bīties no manis. Līdz ar to es jūs brīdinu, ka ja jums ienāktu prātā mani apvainot vai ar savu vīru par mani pasmieties, jūs zināt tīri labi, ar ko jums tad būs jārunā. Jūs jau varat stāstīt par scēnām, kas izliksies uzjautrinošas. Es tam piekrītu. Par faktiem, kurus jūs varbūt sauksit par nekrietniem. Stāstiet vien, bet viss smieklīgums un kauns kritīs uz jums pašu, jo es jūsu norādījumus atspēkošu tā, ka nevienam nenāks prātā tiem ticēt. Tagad uzklausiet manu pēdējo vārdu un neaizmirstiet to!

Es lepni palocījos, jo negribēju izrādīt tam savas bailes.

— Klausos, monsieur.

— Jūs manī tagad esat ieguvusi sev nāvīgu ienaidnieku, ienaidnieku, 'kurš jums nekad vairs nepiedos un kaitēs jums, cik vien ienīstam cilvēkam var kaitēt. Tas būs turpmāk mans vienīgais mērķis, kam es ziedošu visu. Jūsu slimība mani maz interesē un jūs redzēt ir manas mokas. Es jūs vedīšu uz Turīnu pa vistaisnāko ceļu. Ja jūs mani labāk pazītu, jūs dre­bētu bailēs, jau iedomājoties vien to naidu, ko jūs esat iedēstījusi manā sirdi. No šīs dienas starp mums sākas cīņa uz dzīvību un nāvi. Es negribu jums uzbrukt paslepen, jūs tagad esat brīdināta, nu, tad sargieties!

— Jūsu vārdi, monsieur, saskan ar jūsu darbiem, bet es no jums nebīstos un man tas ir visviens, vai jūs draudat, vai glaimojat. Uzbrūciet, es aizstāvēšos! Man ir savi ieroči.

Jau pirmajā vakarā mēs atstājām barkas un devāmies pa zemes ceļu tālāk. Es liku vienai no manām kalponēm sēsties karietē pie manis, bet abats brauca otrā tūlīt aiz mums. Mēs pārbraucām Montsenī un pēc dažām dienām bijām jau Turīnā. Mana veselība nelika nekā labāka vēlēties.

Kad princis redzēja mūs atstājam Ronu, viņš nolēma turpināt ceļu uz Spāniju. Es tomēr atradu izdevību pateikties tam ar skatienu un smaidu, kas tam, bez šaubām, likās daudzsološs, jo viņa sejā atmirdzēja prieks…

Viņš mani mīlēja, viņš… Un tā, kā vajag mīlēt!

Kopš mūsu atbraukšanas pirmā vakara man nācās pārliecināties, ka abata Delaskalija intrigu briesmīgās sekas nekavējās parādīties.

Mana vīramāte atgriezās tik pamatīgi samācīta, ka mani saņēma kā ienaidnieci, pret kuru nevar būt nekādas žēlastības. Abats bija to izsaucis no Karaliskās kundzes istabām, kuru tas bija redzējis un paguvis noskaņot pret mani. Tātad ari no šīs puses man vairs nekas labs nebija gaidāms.

Deverī kundze, kad es viņu gribēju apkampt, mani atgrūda.

— Nē, madame, nē, es nevaru šādā veidā saņemt personu, kas vēlas mana nama postu un gribētu iespēlēt svešās rokās manu tēvutēvu manto­jumu. Pirms es vēl lieku priekšā jums visus citus jūsu noziedzīgos plānus, es jums saku, ka jūs esat Deverī nama goda un labklājības cietumniece, un es jūs pratīšu nosargāt! Tagad jūs varat mani apkampt, ja jūs to vēlaties.

— Tāpat, kā tad, kad es no jums, madame, to vēl nebiju dzirdējusi. Tā kā jums nav vairāk nekā ko man teikt, atļaujiet man iet pie grāfa Deverī, kurš mani gaida.

Un es izgāju' vēl lepnāka nekā viņa. Šie ļaudis nekad nevarēja atcerēties, ka manās dzīslās rit hercogienes Deševrēzas asinis. Roāna nama meitas nebija paradušas pat viņu vīramātēm ļaut ar sevi tā apieties, un es negribēju, ka Deverī kundze būtu no tām pēdīgā.

— Mans tēvs drīz ieradīsies, — es pie sevis domāju, — un nekas mani neatturēs viņam sekot. Vai arī es griezīšos pie Francijas karaļa, viņš taču ir varens.

Kad es ierados apsveikt Karalisko kundzi, viņa ar nopietnu seju man teica, ka tai par mani stāstīts daudz slikta.

— Es tam ticēšu, ja jūs mani piespiedīsit to darīt, tas ir atkarīgs no jums, — viņa piebilda, — bet ja jūs esat kļuvusi grāfiene Deverī, jums jāaizmirst, ka jūs reiz bijāt Dalbēra jaunkundze.

Tad, neļaudama man pat atbildēt, viņa mani sāka iztaujāt par viņas draugiem Francijā, par karali, par Versaļas galmu — to visu viņa jautāja kā Savojas hercogiene, kurā vēl dzīvoja agrākā Nemūra jaunkundze.

Kas attiecas uz princi, tad, ieraugot mani, viņš, neskatoties uz visu savu pašsavaldīšanos, tomēr pietvīka. Viņš izskatījās nopietns, gandrīz vai bargs. Acīmredzot arī viņš bija dzirdējis par mani ļaunas valodas un izlikās, ka tām tic. Bet es nebiju tik viegli piemānāma un jutu, ka viņš priecājās, mani redzot. Viņš gribēja, lai es to manītu un lai es arī būtu vienīgā.

Kad šis pienākums bija izpildīts, es atrunājos ar neveselību un pēc iespējas mazāk rādījos ļaudīs. Manis vajāšana sākās no jauna — ar vēl lielāku niknumu un nežēlību. No otras puses Viktors Amede turpināja mani ielenkt ar visām savām uzticības personām. Es biju viena starp šīm divām klintīm, viena, bez draugiem, bez atbalsta un varēju vēl cerēt tikai uz savu tēvu.

Labais priesteris Ptī bija aizbraucis no Turīnas uz Šamberī kopā ar manu mazo Mišonu. Tur viņiem vajadzēja palikt vairākus mēnešus, jo svarīgas amata darīšanas prasīja gādīga priestera klātbūtni. Darmštates princis bija Madridē un, kā dzirdēja, tiekot ļoti labi uzņemts pie Spānijas karalienes. Viņam vispār bija piekrišana pie karalienes.

Es gaidīju savu tēvu ar tādu nepacietību, ka paliku gandrīz vai slima. Viņš vienīgais spēja izraut mani no šīs elles.

Bet drīz man zuda arī šī vienīgā un pēdējā cerība: karaliskajās medībās tēvam gadījās krist un viņš tik smagi savainoja kāju, ka tam vairākus mēnešus bija jāpaliek gultā.

Saņēmusi šo jauno ziņu, es izmisu un man uznāca māņticīgas bailes no abata Delaskalija, kurš pirms astoņām dienām, sastapis mani kādā gaitenī vienu, garāmejot man teica:

— Jūs gaidāt jūsu tēvu? Jūsu tēvs neieradīsies.

Vai viņš to zināja? Vai viņš to uzminēja? Vai notikumi viņam bija zināmi jau iepriekš? Vai viņš tos sagatavoja?

Tas, lūk, ir tas, ko man nekad neizdevās uzzināt. Bet tā man arvien likās.

Ko darīt? Ko tagad iesākt?

Es aprunājos ar saviem uzticamajiem kalpotājiem, ko nelaime bija paaugsti­nājusi par maniem draugiem. Babete tikai raudāja līdz ar mani, Mariona, kas bija enerģiskāka, ieteica man aizstāvēties un lūkot pašai glābties no bezdibeņa, kurā mani gribēja iegrūzt.

— Madame, ir tikai viens līdzeklis. Hercogs nevar ierasties, bet hercogs Deševrēzs vai Deluinas bruņinieks nāks. Rakstiet, es aiznesīšu vēstuli uz pastu, un pēc dažām nedējām viens vai otrs no viņiem būs klāt. Tad ar viņu palīdzību lūkosim no šejienes glābties. Citādi šie jaunie ļaudis jūs vēl iedzīs kapā.

Es aizrakstīju, kā krietnā meitene teica, hercogam Deševrēzam un Deluinas bruņiniekam. Ar asarām es tos lūdzu man palīdzēt un, lai lieta būtu drošāka, uzdevu Marionai nogādāt vēstuli franču sūtniecībā: es cerēju, ka šādā kārtā to neaizturēs.

Bet es nebiju rēķinājusies ar abatu Delaskaliju. Dienu un nakti viņš lika izspiegot manas kalpones, sevišķi tās, kuras man bija visuzticamākās. Viņš pamanīja izejam Marionu ar paketi rokās. Tūdaļ vēstule tika konfiscēta un nabaga meiča padzīta no pils, pie kam, tā kā viņa bija palīdzējusi man manā nepaklausībā un pretestībā, lai tika noliegts spert pilī kāju. Viņa raudāja, kliedza, draudēja, zvērēja, ka neatstāšot Turīnu, un par spīti visiem pratīšot mani atsvabināt, bet par šiem draudiem tikai pasmējās un lika itāliešu kalpotājiem to bez kādas žēlastības izsviest ārā.

Šis tracis, protams, nepagāja bez trokšņa. Atskrēja Babete. Viņa red­zēja šo nežēlīgo apiešanos un, baiļu pārņemta, atskrēja man to pastāstīt. Marionu draudēja padzīt no pilsētas un līdz ar noziedzniekiem aizsūtīt uz Ameriku, lai tā nevarētu žēloties maniem tuviniekiem par viņai nodarīto pārestību un par tām, kas vēl bija paredzētas man.

— Ak, madame, Mariona ir pazudusi un mēs tāpat! Ak, Dievs, kas ar mums notiks un ko lai tagad darām?!

To es arī nezināju, bet es cerēju uz Marionu: tā bija saprātīga, droša, enerģiska un uzticīga meiča. Es nojautu, ka viņa kaut ko izgudros, bet ne tuvu nespēju iedomāties, kas viņai bija prātā.

Es tiku turēta gandrīz vai kā cietumniece, bet ļaužu priekšā mani teica slimu. Es biju atteikusies atgriezties pilī, un grāfiene Deverī gribēja manu pacietību novest līdz galam. Mans nelaimes mērs bija pārpilns. Visvairāk mani sāpināja tas, ka es tikai retumis redzēju savus bērnus. Kas attiecās uz manu vīru, man bija kauns to mīlēt, un es izmantoju visus līdzekļus, lai atveseļotos no šīm jūtām. Atzīstos, ka tas man tomēr nav izdevies un ka, nemīlēdama viņu pašu, es vēl joprojām mīlu viņa piemiņu.

Man tika pavēlēts doties uz to villu, kur reiz pavadīju savus pirmos un gandrīz vai vienīgos laimes mirkļus. Dažas personas bija sākušas bažīties par mani. Karaliskā kundze bija pēc manis apjautājusies. Acīmredzot baidījās no svešu ļaužu ziņkārības.

Grāfs Deverī apjautājās, vai es negribētu dažas nedēļas pavadīt uz lau­kiem. Tajā nomāktībā, kādā es atrados, man viss bija vienaldzīgi. Bez tam es cerēju, ka tur retāk redzēšu savu vīramāti, un tā es piekritu, neska­toties uz Babetes vaimanām, jo meiča nemitīgi atkārtoja:

— Mūs ved turp, lai mēs tur pazustu bez pēdām.

Es zināju, ka grāfs Deverī nav spējīgs uz kādu nelietību vai noziegumu. Viņš, bez šaubām, to nosodīja, bet sava vājā rakstura dēļ nespēja neko novērst. Un tomēr kā krietns cīnītājs viņš krita kaujas laukā. Viņš bija drošprātis, kuram nebija bail no lielgabaliem, bet tikai no savas mātes.

Mēs dpvāmies ceļā, viņš pats mani aizveda un vakarā atkal brauca atpakaļ. Es biju nodota manas mazās Bastīlijas sargiem. Mani pavadīja tikai Babete, Maskaroni man nelaida līdz, baidīdamies, ka viņa kā vietējā drīz varētu nodibināt draudzīgus sakarus. Babete pretojās, kā vien mācēja, bet neviens viņā neklausījās. Tikai vienīgi viņai es vēl varētu uzticēties. Visi mani ļaudis bija pārdevušies savam kungam — cits aiz bailēm, cita savas labestības dēļ. Mēs nezinājām, kas noticis ar Marionu, jo mēs par to vairs nebijām dzirdējušas runājam, un es baidījos, ka Deverī kundze un abats Delaskalija tiešām būtu izpildījuši savus draudus.

Vēlāk es uzzināju, ka lai izskaidrotu savu rīcību, bija izlaiduši baumas, ka es esot prātā jukusi. Mani kalpotāji tam noticēja un sabiedrība vēl jo vairāk, jo viss, kas slikts, liekas ticams.

Kamēr mani nīda tikai mana vīramāte, mans stāvoklis, kaut arī grūts, tomēr vēl bija panesams, bet kad tam pievienojās abata naids, sākās cīņa uz dzīvību un nāvi, kas gāja pāri maniem spēkiem, jo nu es šai cīņā vairs nebiju gudrākā. Es nogrimu grūtsirdībā un esmu pārliecināta, ka drīz vien patiesi būtu zaudējusi prātu, ja debesis nebūtu nākušas man palīgā. Citi gan apgalvo, ka tie esot bijuši elles spēki. Var jau būt, es to neņemos apstrīdēt.

Kā jau es teicu, grāfs Deverī vēl tai pašā vakarā atgriezās pilsētā. Viņam vajadzēja piedalīties kādā kara padomē, kurā tas nevarēja nebūt. Un tā, lūk, es paliku viena ar Babeti, kas no manis nešķīrās ne dienu, ne nakti. Vakari bija dzestri. Šajos kalnu apvidos'bieži vien ir ļoti auksts. No mana loga es apbrīnoju lielisko ielejas ainavu, kas līdz ar pilsētu pletās manu acu priekšā.

Ietinusies savā mantijā, es izskatījos pietiekami sveša, lai mani no tālienes nepazītu. Es klausījos kalpotāju soļu troksnī, kad tie steigā skraidīja šurp un turp. Tad es redzēju, kā pamazām cita pēc citas nodzisa ugunis un nakts pievirzījās līdz apstādījumiem un alejām. Visā šinī skaistajā ainā bija kaut kas skumjš, tā ka man gribējās raudāt un lūgt Dievu.

Babete sēdēja istabas dziļumā. Mans erkerveidīgi izbūvētais balkons mani nošķīra no visām citām telpām. Visur valdīja miers. Ļaudis aizgāja savās istabās un iestājās klusums. Šis brīdis bija tik patīkams un tomēr skumju pilns.

Pēkšņi šo klusumu pārtrauca kāda pazīstama balss: tā bija Mariona, kas man no apakšas uzsauca, ka tūdaļ uzkāpšot pie manis pa mazajām sētas kāpnītēm un lai es no viņas velti nenobīstoties.

Es aiz prieka tikko neiekliedzos un steidzos savā istabā viņai pretī. Durvis tik atvērās, bet Marionas vietā es redzēju ienākam kādu spānieša mētelī ietinušos vīrieti.

Varat iedomāties!