Kaislību princese

XXXVI

Pārbiedēta es atkāpos. Man likās, ka istabā iebrūk bandītu bars. Par laimi bailes man bija laupījušas valodu, citādi es būtu sacēlusi kājās visu māju.

Nepazīstamais godcienīgi noņēma savu cepuri ar platajām malām un dziestošajā krēslā es pazinu Savojas hercogu.

Es sāku drebēt pie visas miesas. Kāpēc, to es vēl šodien nezinu pateikt. Bez šaubām, tur bija daudz iemeslu, es nevaru apgalvot, ka tas būtu bijis sašutuma dēļ, kaut gan līdz tam laikam es biju izrādījusi apvainotas tiku­mības dzedro īgnumu.

Vispirms princis lūdza atvainot un nebīties ne no viņa, ne no kāda cita.

— Es esmu pirmais jūsu kalps, jūsu vēlēšanās ir man likums, bet kas attiecas uz citiem, tad es esmu še ieradies, lai jūs pret tiem aizstāvētu.

Es biju ļoti apmulsusi. Es neuzdrošinājos un arī nevēlējos dusmoties, kaut gan man to būtu vajadzējis darīt, jo prinča rīcība bija pārdroša un pat apvainojoša. Es paliku stāvot, lai uzklausītu viņa paskaidrojumu, un viņš man nelika ilgi gaidīt.

— Es esmu nācis jūs glābt, — teica hercogs, — ja jūs negribat zaudēt jūsu skaistumu, jūsu veselību, jūsu jaunību, varbūt pat jūsu dzīvību, uzticieties princim, kurš būs jūsu labākais draugs.

— Monsieur…

— Apsēdīsimies un tad uzklausiet mani! Es zinu visu. Jūsu Mariona, kuru bija nodomājuši vienkārši aizsūtīt uz Ameriku, lai tur viņa nobeigtos, bija atradusi izdevību sastapt mani un nodot grāfienes' Deverī vārdā rakstītu lūgumu, ko es arī izlasīju no sākuma līdz beigām.

Tai pašā vakarā viņa jau atradās drošībā manā pilī, kur es to paslēpu kāda kambarsulaiņa istabā. No tā laika es ar viņu esmu ticies katru dienu un katru dienu es viņai liku izstāstīt man par jūsu ciešanām līdz vissmalkā­kajiem sīkumiem, kas man sagādāja tūkstoš moku. Un es meklēju līdzekļus, kā jūs glābt. Es meklēju, bet bez cerības, jo vispirms bija vajadzīgs, lai jūs tos pieņemtu. Tad, par laimi, jūs atbraucāt šurp un es biju pārlieci­nāts, ka ar jūsu uzticamās kalpones palīdzību man izdosies iekļūt pie jums.

Es klausījos un domāju, un manas domas darbojās ļoti ātri.

Skaidri un gaiši hercogs man pierādīja, ka vienīgi viņš spēj izraut mani no mana posta un nelaimes, un ka man vajag sniegt šo gandarījumu atļaut viņam man uzticīgi kalpot. ,

Izmantodams šo izdevību, kuru tas tik ilgi bija gaidījis, viņš man atzinās mīlā, ko nekas nebija varējis izdzēst. Viņš man piedāvāja savu varu, savu sirdi, savu slavu, savas bagātības. Viņš mani lūdza pieņemt tās, kļūt par viņa līdzvaldnieci, ieņemt augstāko stāvokli visā valstī un atriebties maniem ienaidniekiem, tos pazemojot.

Pārsteidzoši spilgtās krāsas viņš man iztēloja dzīvi, uz kādu es turpmāk biju nosodīta, kā arī to, kādu viņš man piedāvāja. Viņš izmantoja visu to pārliecinošo vārdu spēku, kas tam vēlāk sagādāja tādu slavu, un, nometies ceļos pie manām kājām, viņš svinīgi apliecināja, ka nepiecelšoties, kamēr es nebūšu piekritusi tam, ko viņš tik kaislīgi vēlas.

Es nemīlēju Savojas hercogu. Mana sirds vēl bija pilna mīlas uz manu vīru, es atrados pazīstamajā, ar ungāru ādu tapsētajā istabā, uz kuru attiecās briesmīgais pareģojums… Cik daudz iemeslu pretoties!

Bet es biju izmocīta, nelaimīga, tuvu sabrukumam. No vienas puses es skaidri redzēju tikai postu, ciešanas un bezgala nožēlojamu dzīvi, no otras puses karaļkroņa mirdzums un izredzes atriebties. Tomēr es vilcinājos.

■ Ar to jau bija pietiekami daudz pateikts. Viktors Amede to tūdaļ manīja un uzstāja ar dubultotu sparu.

— Ak, nāciet, nāciet, — viņš teica, satverdams manas rokas, ko es nedroši centos atsvabināt, — neviens mūs neredz, viņi ir aizmirsuši šo izeju un mierīgi guļ, paļaudamies uz sargu modrību. Mani ļaudis ir tuvumā un mana kariete tikai trīs soļus no šejienes. Karaļpils jūs gaida un rīt jūsu ienaidnieki dabūs zināt, ka jūs esat Savojas valdnieka izredzētā. Jūs triumfēsit pār tiem, jūs piespiedīsit tos klanīties jūsu priekšā un būt jūsu laimes lieciniekiem. Es par sevi jums nesaku ne vārda. Jūs mani vēl pietiekami nemīlat, lai tas še kaut cik kristu svarā, bet cik es būtu laimīgs, ak, Dievs! Nekas man nebūtu par dārgu, lai jums ik uz soļa mūsu dzīvē apliecinātu savu mīlu!

Es cietu klusu, es baidījos viņu noraidīt, bet pieņemt — tas nozīmēja negodu man, manam vīram un visiem maniem piederīgajiem.

Princis nojauta, ka vienīgi šis apsvērums mani vēl atturēja un pasteidzās to iznīcināt. Viņš man saslavēja Ludviķa XIV mīlas dēkas. Uzbūra manu acu priekšā visu to godināšanas un slavas mirdzumu, kādā dzīvoja viņa favorītes, man attēloja viņu baudas, panākumus un izpriecas. Viņš man parādīja, ka Montespāna kundzi viņas piederīgie vai uz rokām nēsā, ka visi viņu ciena un ievēro, pat viņas māsa — abatese Fontevro. Beidzot viņfc vēl ļāva vizuļot visās krāsās godkārības mirdzošajai prizmai, kas mani tiktāl apžilbināja, ka es jau vairs pavisam nedroši mēģināju ko iebilst.

— Bet, monsieur, — es stostījos (un tas bija mirstošās uzticības pēdējais kliedziens), — es vēl mīlu savu vīru!

— Jūsu vīru! Jūsu bendi! Vai viņš maz ir jūsu vērts? Vai viņš jūs mīl?.. Ak, kaut man būtu iespējams piespiest jūs to aizmirst!

Un ar apbrīnojamu veiklību viņš man atsedza grāfa Deverī raksturu visā tā kailumā, neko nepārspīlēdams un izlikdamies, ka viņu attaisno, princis grāfu nopēla caur un caur. Grāfiene Deverī bija jau pavedināta, sievas sirds bija jau gatava padoties, vienīgi vēl mātes sirds izturēja šo cīņu visilgāk.

— Bet mani bērni, mani bērni! — es. iesaucos. — Viņus es vairs nere­dzēšu!

— Tos jūs redzēsit vienmēr! Kas gan uzdrošināsies jums viņus atņemt?.. Vispirms, vai jūs tos tagad redzat?.. Kur viņi ir? Vai viņi ir pie jums? Es likšu tos jums atdot. Esiet bez rūpēm, man neviens neatteiksies paklausīt! Es esmu jau pierādījis, ka še noteicējs esmu es. Nepretojieties vairs, ļaujie­ties mīlai, kas jūs aicina!.. Nāciet, nāciet!

— Ko lai es jums saku?

Viņš mani aizveda… Pati nezinādama, kā tas viss bija noticis, es atrados viņam līdzās karietē. Babete un Mariona mums sekoja ekipāžā, ar kuru es biju atvesta. Mēs bijām vieni skaistajā Itālijas naktī: princis mani dievināja, viņš bija visvarens, un tomēr viņa godeienība līdzinājās viņa maigumam. Viņš pat nesatvēra vairs manu roku, kā viņš to bija darījis tai nelaimīgajā istabā, kas atkal bija likusi piepildīties senajam lāstam.

Viņš man stāstīja, ko tas darīšot ar mani, kāda cildināšana mani sagaidot un kādu aizsardzību viņš man sagādāšot. Viņš mani aizveda uz kādu brīnišķī­gu villu, kas jau sen paslepen bija iekārtota netālu no viņa Revolī pils. Sākot ar šo dienu viņš pats gribēja paziņot manai vīramātei, ka es atrodos viņa aizsardzībā, ka viņai par mani vairs nav ko bēdāt un ka ikvienu mēģinājumu traucēt manu mieru un atpūtu viņš uzskatīšot kā pret viņa personu vērstu izaicinājumu.

Es nolaidu acis. Kā pēc burvja mājiena man parādījās tēva cēlā, cienības pilnā seja. Manos vaigos iedegās sārtums, līdzās mirdzošajai nākotnei, kas man bija apsolīta, es ieraudzīju savu kaunu un negodu un, paslēpusi seju rokās, cs, asarām plūstot, izsaucos:

— Ak, es esmu pazudusi!

Viktoram Amedem nācās parādīt visu savu mīlu un daiļrunību, lai nožāvē­tu manas asaras, kas plūda, neskatoties uz visām viņa lūgšanām un solīju­miem.

Viņš man parādīja tādu jūtu kvēli, pret kuru es nevarēju palikt vienaldzīga, un es tam apsolījos turpmāk nomierināties un būt prātīgāka.

Viņš mani novietoja tai skaistajā namā, kurā es pavadīju ilgus gadus un pielika man savu personīgo sardzi. Tur es atradu priekšā veselu štatu sulaiņu un kalpoņu, visskaistākās rotas, brīnišķīgu veļu un visgreznākos tērpus, kas bija pagatavoti pēc mana mēra, bez tam vēl lepnu dzīvokļa iekārtu. Es tur atradu visu, ko es mīlēju un kas atbilda manai gaumei, ar vārdu sakot, visu to, ko patiesa mīla var iedvest cilvēkam, kura varai nav robežu.

Babete un Mariona palika pie manis līdz. rītam.

Es arvien vēl raudāju: lai cik grūti tas viņam nācās, princis uz manu lūgumu mani atstāja, lai man pierādītu savu padevību un vēlēšanos man izpatikt.

Jau no paša rīta es no viņa ar kurjeru saņēmu vismaigāko un visdziļākās cieņas pilnu vēstuli, kurai bija pievienota reti skaista dārgakmeņu rota un brīnišķīgs ziedu pušķis. Pazemīgi viņš lūdza man atļauju ierasties pie manis uz vakariņām.

Pats par sevi saprotams, ka es viņu pieņēmu. Viņš ieradās un bija tik maigs, padevīgs un iztapīgs, kā jau savā vēstulē bija solījies būt.

Viņš bija pateicis grāfienei Deverī, lai mani vairs nemeklē. Manas agrākās aizdomas jo vairāk nostiprināja tas, ko hercogs teica. Viņš atzinās, ka bija redzējis viņas sejā it kā smaidu, kaut gan būtu vajadzējis izskatīties bargai un. nopietnai. Viņa tam vienkārši bija atbildējusi:

— Tas, monsieur, mani nemaz nepārsteidz, mums jau to vajadzēja gaidīt.

Man uz lūpām dega mana vīra vārds, bet es neuzdrošinājos to izrunāt. No dona Gabriela es uzzināju, ka viņš bijis tuvu izmisumam. Viņa māte, lai kā tā bija nopūlējusies dēlu nomierināt, bija panākusi vienīgi to, ka viss dēla niknums bija gāzies pār viņu. Viņai dēls bija uzvēlis visu vainu. Viņš atcerējās manas pūles, manu cīņu, manas ciešanas un tagad nevarēja noliegt, ka pats pret manu gribu bija iedzinis mani prinča rokās.

— Ne viņa ir vainīga, — teica grāfs, — bet es un it īpaši jūs, kas padarījāt manas acis aklas, bet manu sirdi un ausis kurlas pret viņas lūgšanām un žēlošanos. Tagad nu es esmu atraitnis, mani bērni bāreņi, mans gods ir aptraipīts un tas viss tikai tāpēc, ka jūs godīgu sievieti iedzināt izmisumā. Ja Dievs grib, lai viņš jums to piedod, es jums to mūžam nepiedo­šu un jūs mani vairs neredzēsit!

Tad viņš paņēma spalvu un uzrakstīja Savojas hercogam vēstuli, kurā ar noblesi un atturīgu pieklājību paziņoja, ka noliekot visus savus amatus, un lūdza atļaut atstāt tēviju. Viņš neminēja nekādus motīvus, bet tie bija saskatāmi katrā šīs vēstules teikumā! Diemžēl es par šo vēstuli un visu citu, kas tai sekoja, uzzināju tikai pēc ilga laika. Ja tas viss man būtu ticis zināms agrāk, varbūt mēs visi būtu bijuši glābti. Toreiz vēl bija laiks: neraugoties uz notikušo, es vēl arvien biju viņa cienīga: princis no manis nebija saņēmis vēl nekādus solījumus. Es viņu biju pieņēmusi kā atbalstu, kā glābēju, bet nevis kā mīļāko.

Savojas hercogs to nojauta. Tāpēc arī viņš noteikti bija aizliedzis man par to kaut ko minēt, un tikai pēc gada dons Gabriels man to visu pastāstīja.

Es zināju par grāfa aizceļošanu un uzņēmu to kā atvieglojumu. Es nevarēju panest domas, ka, ar viņu satiekoties, man būtu viņa priekšā jānosarkst. Kas attiecas uz grāfieni Deverī, tad cik liela bija mana vaina, tik liels bija mans naids pret viņu. Atzīstos, ka es esmu atriebīga un tikmēr liedzu Savojas hercogam to, pēc kā viņš tik ļoti ilgojās, kamēr tas nebija padzinis manu vīramāti no Karaliskās kundzes dienesta un izsūtījis uz viņas vistālākajiem īpašumiem.

Balstoties uz mana vīra rīkojumu, viņa, par spīti manām lūgšanām, aizveda sev līdzi manus bērnus un atsacījās tos atdot, kad es sūtīju pēc viņiem.

Viktors Amede, kurš bija neprātīgi greizsirdīgs, tagad, būdams pārlieci­nāts par savu galīgo uzvaru, apgalvoja, ka nedrīkstot iet tālāk. Patiesībā viņš bija priecīgs par bērnu aizvešanu, viņš gribēja ierobežot mani no visa un sevišķi no visa tā, kas atgādināja man viņa sāncensi, ko es tik ļoti biju mīlējusi un vēl arvien mīlēju.

— Ak, kāpēc es nevaru atdot grāfam Deverī pusi manas valsts par to pusi jūsu sirds un jūsu mūža, ko viņš man ir paņēmis! Es to darītu ar prieku.

Tā hercogs bieži mēdza teikt.

Hercogienes kundze bija pirmā, kas uzzināja par notikušo.

— Jā, hercogam ir vajadzīga mīļākā, — viņa vientiesīgi teica, — es priecājos, ka viņš ir izvēlējies Deverī kundzi. Es viņam nepārmetu.