Kaislību princese

Priekšvārds

Mūsu lasītāji varbūt vēl atceras romānā „Trīs musketieri" publicētos „Monako princeses memuārus", kā ari to, cik dīvainā veidā un pilnīgi negaidot tie bija nonākuši manās rokās.

Tā kā es ar šāda veida publicējumiem nemēdzu nodarboties, tad nodevu tos pārskatīt kādai man pazīstamai dāmai, ļoti gudrai sievietei. Šai manai draudzenei bija tikai viena kļūda, kas tagadējos apstākļos tomēr bija drīzāk saucama par priekšrocību, proti: viņa iedomājās sevi par vecu, jo, lasīdama v hronikas un aizvadīto gadsimtu memuārus, viņa iedomājās, ka ir personīgi pazīstama ar cilvēkiem, kuri pieminēti Šajos memuāros.

Viņas rediģētie „Monako piinceses memuāri", kurus es publicēju romānā „Trīs musketieri", guva vislielāko piekrišanu.

Sekas bija tās, ka viņa nekavējoties lūdza mani sameklēt vēl kādus jaunus memuārus.

Es atcerējos, ka reiz, braucot cauri N pilsētai, biju spiests gaidīt tur apmēram piecas stundas un, nezinādams, kā šo laiku pavadīt, biju aizgājis apciemot kādu draugu, kurš strādāja šis pilsētas bibliotēkā.

Zinādams manu kaislību uz veciem rokrakstiem, viņš nolika man priekšā savus visvērtīgākos eksemplārus un ar pie šādiem pētījumiem pieraduša cilvēka nojautu es gandrīz pēc pirmā ķēriena apstājos pie kāda manuskripta ar virsrakstu: „Žannas Dalbēras no Deluinas, grāfienes Deverī, tā sauktās Kaislību princeses memuāri".

Par nelaimi es varēju izlasīt tikai pirmo sējumu, bet jau ar šo sējumu pietika, lai atstātu uz mani dziļu iespaidu.

Tādēļ, lūk, kad mana draudzene atkal apvaicājās pēc kādiem memuāriem, kas būtu pārskatāmi, kā viņa to bija darījusi ar Monako princeses piezīmēm, es atcerējos grāfienes Deverī memuārus.

Es zināju, ka pēc pilsētas valdes lēmuma neviens manuskripts nevarēja tikt izdots no bibliotēkas un tāpēc aizrakstīju manam paziņam bibliotekāram un lūdzu viņu memuārus nokopēt.

Šis manuskripts patiesi bija atradums! Grāfiene Deverī reiz bija spēlējusi lielu lomu tiklab Savojas, kā arī Francijas galmā.

Viņa bija pieredzējusi astoņus pāvestus: Klementu X, Inocentu XI, Aleksandru VIII, Klementu XI, Inocentu XIII, Benediktu XIII un Klementu XII; trīs ķeizarus: Leopoldu I, Jāzepu I un Kārli VI; divus Francijas karaļus: Ludviķi XIV un Ludviķi XV; divus Spānijas karaļus: Kārli II un Filipu V; četrus Anglijas karaļus: Kārli II, Jēkabu II, Vilhelmu III un Džordžu I.

Viņa bija pazinusi Vandomas hercogu, Vileroā, Katinā, princi Eiženu, Voltēru, Marivo, reģentu Mainas hercogu, visu to, kas bija dižciltīgs, ģeniāls un ievērības cienīgs Francijā.

Desmit vai divpadsmit gadus viņa bija Viktora Amedes galvenā mīļākā.

Pēc bēgšanas no Pjemonta viņa joprojām saglabāja savus vecos sakarus ar Turīnu un nodibināja vēl jaunus — ar Spāniju.

Viņas dzīvē bija kaut kas īsti romantisks, kas brīnišķīgi labi iekļāvās tai sacerējumu žanrā, par kādu jūsmoja mana vecā draudzene.

Pēc trim nedēļām manuskripts bija man rokā.

Pa to laiku, lai pārbaudītu savu pacietību, es ieskatījos savā Sensimonā.

Es atcerējos, ka grāfienei Deverī viņš bija veltījis veselu sleju, gandrīz vai veselu nodaļu. Pārlasīju, ko viņš par to bija rakstījis, un, tā kā tas, cik atcerējos, gandrīz vai pilnīgi saskanēja ar manuskriptu, es izplēsu no Sensimonā trīs vai četras lappuses, kur ir runa par šo dāmu un aizsūtīju tās kā priekšvārdu manai draudzenei, kas to saturu jau zināja tikpat labi kā es, vai pat vēl labāk.

Lūk, šis saturs:

„No tik daudziem svarīgiem apstākļiem, kas turpmāk bija par cēloni lieliem notikumiem, radās arī kāds tik īpats, ka viņa savdabības dēļ ir vērts pie tā īsumā pakavēties.

Jau vairākus gadus grāfiene Deverī dzīvoja T urīnā kā Savojas Majestātes mīļākā. Viņa bija Deluinas hercoga meita no tā otrās laulības ar slaveno hercogieni Deševrē, kura bija arī viņas krustmāte.

Tā kā Deluinas hercogs nebija bagāts, šo otrajā laulībā dzimušo bērnu pulciņš spieda viņu pēc iespējas drīzāk atsvabināties no meitām. Vairums no tām bija skartas, bet šī jo sevišķi. 1683.gadā viņa vēl gluži jauna tika aizprecēta uz Pjemontu un toreiz viņai nebija vēl ne četrpadsmit gadu.

Viņas vīramāte bija Savojas hercogienes galma dāma, ļoti cienījama atraitne. Grāfs Deverī bija vēl pavisam jauniņš, glīts, stalti noaudzis, bagāts, ar gaišu prātu un ļoti krietns cilvēks.

Arī viņa bija visai apdāvināta, konsekventa raksturā, vispusīgi spējīga, ar iedzimtām valdīšanas tieksmēm. Viņi viens otru ļoti mīlēja un pavadīja dažus laimīgus kopdzīves gadus. Savojas valdnieks, kurš arī bija jauns, grāfienes vīramātes pienākumu dēļ galmā bieži redzēja jauno Deverī un atrada to pa savai gaumei. Arī viņa hercogu ievēroja un pastāstīja par viņu savam vīram un vīramātei, kuri apmierinājās ar to, ka viņu vēl paslavēja un nepiegrieza viņam vairs nekādu vērību.

Savojas valdnieks divkāršoja savas pūles un, gluži pretēji savai dabai un paražām, lika sarīkot dažādas izpriecas. Jaunā Deverī nojauta, ka viss tas notiek viņas dēļ, un darīja visu, ko spēja, lai uz tām neierastos. Bet vecā par to pukojās, viņu bāra, ka viņa gribot piešķiri tam sevišķu nozīmi un ka tas viss esot tikai viņas patmīlības radītās' iedomas.

Viņas vīrs, kaut gan izturējās saudzīgāk, ari vēlējās, lai viņa apmeklētu šīs izpriecas, apgalvodams, ka pilnīgi uzticoties tai, kaut arī pats Savojas valdnieks būtu viņā iemīlējies, un ka ne pēc sava stāvokļa, ne ari pēc savas bagātības tas nevarot pieļaut, ka viņai kaut kas trūktu.

Savojas hercogs viņai atklāja savas jūtas. Viņa par to pastāstīja savam vīram un viņa mātei un darīja visu, kas bija iespējams, lai varētu pārcelties uz laukiem, bet šie par to negribēja ne dzirdēt, un sāka izturēties pret viņu dzedri, tā kā viņa, vairs nezinādama, ko darīt, izlikās par slimu un lūdza sūtīt viņu uz Burbonas avotiem. Līdz ar to grāfiene ziņoja Deluinas hercogam, kuram viņa līdz šim vēl nebija uzdrošinājusies atklāt savu gcļito stāvokli un ļoti lūdza to ierasties Burbonā, kur viņa atklāšot tam dažas lietas, kuras zināt tam esot ļoti svarīgi, jo viņai pašai nekad netiktu atļauts doties uz Parīzi.

Deluinas hercogs ieradās Burbonā vienlaikus ar savu meitu, kuru turp noveda viņas vira tēvabrālis abats Deverī, kas pēc sava dzimtas uzvārda tika arī saukts par abatu Delaskaliju. Viņš bija jau labi gados, bija ieņēmis augstus amatus, savulaik bija bijis sūtnis un beidzot — kļuvis par ministru.

Deluinas hercogs — bagāts un ļoti godājams cilvēks, — dzirdot meitas stāstu, nodrebēja, jo apzinājās tās divkāršās briesmas, kādās viņu dzina Savojas valdnieka mīla un viņas vīra, kā arī vīramātes neprātīgā izturēšanās. Viņš domāja, ka viņa meitai vislabāk būtu doties uz Parīzi un tur kādu laiku palikt, kamēr Savojas valdnieks to aizmirstu un atrastu sev kādu citu. Turklāt ari tas būtu ļoti pieklājīgi un saprātīgi darīts, ja grāfs Deverī savā tagadējā vecumā un tādā laikā, kad Savojā valda miers, viņu apciemotu, lai iepazītos ar Franciju un tās galmu. Viņš bija pārliecināts, ka tik cienījams sirmgalvis un veikls diplomāts kā abats Deverī piekritīs viņa viedoklim un sekmēs tā izdošanos. Ar visu viņam īpato sirsnību un dedzību viņš lūkoja pārliecināt abatu, kura saprātam un dievbijībai vajadzēja šo plānu vēl vairāk sekmēt. Bet vecais abats bija neprātīgi iemīlējies savas svaines vedeklā un viņam nebija nekādas patikas no tās šķirties.

Burbonā Deluinas hercoga klātbūtne lika tam vēl apvaldīties. Viņš baidījās, ka nenojaustu viņa nolūkus un samierinājās ar to, ka visādi izpatik­dams, centās iegūt grāfienes labvēlību. Bet tiklīdz Deluinas hercogs bija aizbraucis un atgriezies Parīzē, nekrietnais vecis atklāja savu kaislību un, tā kā tai nebija nekādu panākumu, tā drīz vien izvērtās naidā. Viņš sāpināja savu radinieci kā vien spēdams un, atgriezies Turīnā, viņš neaizmirsa kūdīt vīramāti un vīru, lai padarītu jauno sievu nelaimīgu. Kādu laiku viņa vēl pacieta, tomēr beidzot neprāts un kalpotāju nievājošā izturēšanās uzveica tikumu: viņa uzklausīja Savojas valdnieku un atdevās tam, lai izbēgtu no vajāšanām. Lūk, tas ir īsts romāns, turklāt vēl tas ir norisinājies mūsdienās un, tā sakot, visu acu priekšā.

Šis notikums dziļi satrieca visus Deverī, kaut gan par notikušo tie varēja pārmest vienīgi paši sev.

Drīz vien jaunā favorīte bija galvenā noteicēja Savojas galmā, kura valdnieks gulēja pie viņas kājām un godināja to kā dievieti. Viņa bija līdzdalībniece apžēlojot, ar viņas atbalstu varēja iemantot valdnieka labvēlību. Ministri no tās baidījās un bija spiesti ar to rēķināties. Viņas augstais stāvoklis sagādāja tai daudz naidnieku.

Viņu mēģināja noindēt, bet Savojas hercogs piespieda to iedzert pretindi, ko tam bija pagādājuši.

Viņa izveseļojās, un tās skaistums ne nieka nebija cietis. Kaut gan šis atgadījums kopumā nebija iespaidojis viņas veselību, tomēr kā sekas bija palikuši daži nepatīkami traucējumi.

Un tā, lūk, viņas valdīšana turpinājās.

Beidzot viņa iegula ar bakām. Hercogs tomēr viņu apciemoja un visu viņas slimības laiku kopa kā uzticams sargs. Kaut arī viņas seja bija cietusi, viņš pēc tam to mīlēja ne mazāk. Bet hercogs to mīlēja savādā veidā: viņš to parasti turēja ieslēgtu, tāpēc ka mīlēja būt ar viņu kopā, un ar saviem ministriem bieži strādāja viņas istabā, kaut gan valsts darīšanās neļāva iejaukties. Viņš pret to bija izrādījies ļoti devīgs: tā, piemēram, bez noteiktām naudas summām, viņa bija saņēmusi daudz skaistu dārgakmeņu, rotaslietas, dzīvokļu iekārtas. Viņa bija kļuvusi bagāta.

Šajos apstākļos viņai sāka apnikt neveiklais stāvoklis, kādā tā atradās, un viņa gudroja par bēgšanu. Lai to atvieglotu, viņa lūdza savu brāli, Deluinas bruņinieku, kas bija augstāks flotes virsnieks, lai tas ierastos viņu apciemot.

Kamēr brālis uzturējās Turīnā, viņi abi izstrādāja bēgšanas plānu, un pēc tam, kad visu, ko vien spēja, bija nogādājuši drošībā, tie ķērās pie šā plāna īstenošanas.

Šim nolūkam viņi izvēlējās laiku, kad Savojas hercogs ap 15.oktobri bija devies ceļojumā pa Šamberī, un ne bez bailēm tie atstāja viņa novadus, pirms vēl hercogam varēja rasties kaut mazākās aizdomas. Turklāt tā netika atstājusi viņam pat ne vēstuli.

Ļoti aizskārtais hercogs par šo gadījumu ziņoja savam vēstniekam Parīzē.

Pie mūsu robežas viņa nonāca kopā ar savu brāli un devās uz Parīzi, kur vispirms apmetās kādā klosterī.

Pēc tam, kad gadus divpadsmit vai piecpadsmit viņa bija bijusi Pjemonta karaliene, tā še atradās diezgan neievērojamā stāvoklī. Monsieur un madame Deševrē sākumā nemaz negribēja viņu pazīt, bet, beidzot, ņemot vērā to neatlaidību, ar kādu tā mēģināja viņiem tuvoties, kā arī citu ļaužu pārmetumus, ka tie negribot sniegt roku personai, kas bēg no sava kauna un negoda, viņi bija ar mieru to pieņemt.

Pamazām viņa nodibināja sakarus arī ar pārējiem un, kad jutās jau pietiekami noenkurojusies, viņa iekārtoja pati savu dzīvokli, turēja labu pavāru. Tā kā viņai bija tikpat laba gan sabiedriskās, gan ģimenes dzīves izpratne, ap viņu radās plaša sabiedrība. Pamazām viņa atguva savu dominējošo stāvokli, pie kura tā tik ļoti bija pieradusi, un ar savu atjautību un laipnību pieradināja pie tā arī visu sabiedrību.

Tā, lūk, pateicoties viņas bagātībām, tai radās vesels tuvinieku un draugu galms, un caur to viņa tik labi pārzināja visus apstākļus, ka tos gandrīz vai pilnīgi pārvaldīja, un viņas iespaids kļuva stiprs pat valdošās aprindās, bet tas laiks jau pārsniedz šajos memuāros ietverto laika posmu.

Viņa bija atstājusi Turīnā labi attīstītu dēlu un meitu, kurus hercogs atzina tāpat, kā to darīja karalis.

Dēlu Savojas hercogs ļoti mīlēja un domāja sagādāt tam augstu stāvokli, bet dēls nomira vēl neprecējies. Meita tika izprecināta Kariņjanas princim, kas viņā bija iemīlējies. Šis princis bija slavenā mēmā Soasonas grāfa

vecākā brāļa dēls, bet grāfs bija pēdējā Soasonas grāfa un prinča Eižena tēvs.

Tādā veidā Kariņjanas princis, ja Savojas hercogam nebūtu bijuši citi bērni, būtu kļuvis par Savojas troņa mantinieku.

Savojas hercogs pārāk sirsnīgi mīlēja šo bastarda bērnu, lai apietos ar viņu tā, kā to bija darījis karalis ar Orleānas hercogieni.

Viņi ieradās še, lai palielinātu grāfienes Deverī galmu pēc karaļa nāves un lai bez kautrības iedzīvotos uz Francijas rēķina.

Mīļie lasītāji, tie, lūk, ir šīs sievietes memuāri, ko mana mācītā draudzene noliek jūsu priekšā, ne kā manu vai viņas rakstītu darbu, bet kā pašas grāfienes Deverī piezīmes.