Kaislību princese

XVIII

Kā jau teicu, mūsu villa atradās uz upes krasta, kalnu piekājē, brīnišķīgā vietā, kur bija atrodams viss: jauki dabasskati, veselīgs gaiss un pasakaini skaists apvidus. Laiks pieturējās tik jauks un saulains, ka spētu sasildīt pat marmoru. Nekad es vēl nebiju bijusi šāda iespaida varā.

Kas attiecas uz grāfu Deverī, man liekas, ka ar viņu bija tāpat. Situācija bija gandrīz vai tā pati. Izņemot dažas mazas nerātnības ar kalpotājiem vai pavadonēm, šī bija pirmā reize, kad viņš atradās tādā tuvībā ar jaunu, skaistu, dižciltīgu sievieti, ar sievieti, kurai vajadzēja patikt, lai to iegūtu, un šī sieviete jau trīs gadus bija viņa sieva. Jāatzīst, ka no visām līdzšinējām mīlas intrigām šī bija laime.

Pusdienas drīz vien bija gatavas. Visās mūsu Itālijas augstmaņu pilīs pastāv kaut kas tamlīdzīgs, kā to Mazarīni ir ieviesis Francijā. Es pat zinu kādu aizkustinošu gadījumu. Sazvērestības vai, labāk sakot, Francijas karaļa apvainošanas dēļ hercogs Viktors Amede bija licis izraidīt no valsts kādu augstmani. Viņa vārdu es neminēšu, jo esmu hercogam svinīgi solījusi to neizpaust, un es neuzdrošinos lauzt šo zvērestu. Šis augstmanis vēl ir dzīvs, bez tam šī lieta ir viens no tiem noslēpumiem, kas spēj pazudināt kādas dzimtas vārdu uz visiem laikiem. Šinī ziņā man arī ir savi pienākumi pret maniem# bērniem.

Un tā, lūk, kaut ari augstmanis bija izraidīts no zemes, tomēr ik dienu ēdiens tika gatavots un zināmā stundā sulaiņi klāja galdu. Uz tā novietoja traukus un kādu laiciņu atstāja, pie kam sulaiņi svinīgā klusumā izturējās tā, it kā pats marķīzs sēdētu pie galda. Tad ēdienu atkal aiznesa un izdalīja nabagiem, lai tie aizlūgtu par izraidīto ekselenci. Nākamajā dienā ceremonija sākās no jauna. Šo gadījumu atstāstīja hercogam un tas atstāja uz viņu tādu iespaidu, ka pēc neilga laika viņš apžēloja izraidīto, teik­dams, ka tik labs kungs nevar būt viņam slikts kalps.

Bet nu atgriezīšos pie mūsu pusdienām. Gaidīdami uz tām, mēs izgājām pastaigāties, un grāfs ar prieku parādīja man visus savas mājas jaukumus, ko es vēl maz pazinu. Mēs še bijām jau dažas reizes bijuši, bet tikai kopā ar Deverī kundzi, kas nozīmēja tik daudz, ka mums bija jāpaliek mierīgi sēdot mūsu krēslos, jātaisa reveransi un jāuzklausa komplimenti. To viņa sauca par prezentēšanos. Es redzēju gleznas, kas nedrīkst trūkt nevienā itāliešu pilī, un lieliskas mēbeles, redzēju sudrabu un dārglietas, un kādu istabu, kas, apsista ar ungāru ādu un izlikta ar rožainu brokātu, izskatījās tik tīra, it kā nule būtu iekārtota.

— A, — smaidīdams teica grāfs, — šī istaba vēl ir gluži jauna, tāpēc ka manam tēvam bija bail no tās.

— Bail? Bet no kā, monsieur?

— To šādā veidā bija licis iekārtot mans vectēvs, gatavodamies uz kāzām ar kādu jaunu, skaistu grāfieni no Speciju dzimtas, kurā viņš bija kaislīgi iemīlējies.

— Nu un tad?

— Tad kāzu priekšvakarā pilī ieradās kāda veca sieviete un lūdza ļaut viņai apskatīt dzīvokli, bet it īpaši līgavas istabu, lai viņa tur varētu noskaitīt lūgšanas un izdarītu kādu burvību, kas aizdzītu visus ļaunos garus. Mans vectēvs to atļāva: viņš bija pārāk iemīlējies, lai būtu neticīgs. Vecā izstaigāja visu pili no augšas līdz apakšai, lādēdama un murminādama kaut ko nesaprotamu, līdz kamēr sastapa jauno līgavaini, kas savā mīlas līksmē uzskatīja sevi par laimīgāko cilvēku visā pasaulē.

— Tā kā viņš tik ļoti mīlēja šo skaisto dāmu, tas tā ari bija.

— Jā, bet vecā, noraudzīdamās viņā, sāka tik ļoti to apgaust un nopūsties, ka viņš beidzot apvaicājās, kāpēc viņa tā darot.

„Tāpēc, ka es redzu " tā atteica.

„Un ko tad tik briesmīgu jūs redzat?"

„Jūsu nelaimi, ekselence, un jūs to nemaz neesat pelnījis."

„Manu nelaimi! Manu nelaimi! Šodien? Tas nevar būt!"

„Bet tā tas ir. Jūs neapprecēsit savu karsti mīļoto un…"

„Es neapprecēšu savu līgavu, kuru jau rīt pat vedīšu pie altāra?"

„Nē. Kad jūs to meklēsit, jūs viņu vairs neatradīsit, un šī skaistā istaba…"

„Vecā ragana, kas būs ar šo skaisto istabu?"

„Tā kalpos tikai neuzticīgai mīlai, un visas sievietes, kas še dzīvos, pievils savus vīrus."

Traks aiz dusmām mans vectēvs lika veco pareģi izsviest pa durvīm.

Nākamajā dienā līdz ar rītausmu viņš steidzās pie grāfienes, kas, pārģērbusies par pāžu, bija no viņa aizbēgusi kopā ar savu brālēnu. Un tāpēc, lūk, šī skaistā gulta, šī lieliskā tualete un greznās mēbeles ir palikušas nelietotas, līdz šai dienai, tik lielas bailes bija iedvesis manam tēvam un vectēvam šis ļaunais pareģojums. Gulta vēl ir segta ar tiem pašiem smalka batista palagiem, kas bija klāti neuzticīgajai grāfienei. Viss še ir palicis tādā pašā stāvoklī, kā bija kāzu priekšvakarā. Palūkojiet!

— Tas viss ir ļoti interesanti un es gribu paturēt sev šo istabu.

— Jūs, madamel — grāfs satraukts iesaucās.

— Jā, es neticu šādām paredzēšanām, un bez tam, es esmu pietiekami droša par sevi un par jums, lai pierādītu, ka pareģojums ir tukši māņi.

Šai brīdī mums pateica, ka galds ir klāts, un mēs devāmies lejā- Pusdienas ieturējām kā jau laulāti ļaudis - bez kādām sarunām. Visu šo ļaužu priekšā, kas mūs apkalpoja, mums nebija nekā tāda, ko viens otram varētu teikt, bez tam mūsu mielasts nevilkās ilgi: es steidzos piecelties, lai turpinātu šo pastaigāšanos, kas man tik ļoti patika. Šoreiz mēs sēdāmies laivā. Mēs bijām kā savvaļā tikuši skolēni, kas, izmantodami skolotāja prombūtni, steidz izdzīvoties pēc sirds patikas.

Grāfam Deverī bija skaista balss un, kā jau visi itālieši, viņš mīlēja mūziku. Viņš iesāka kādu Venēcijas laivinieku barkarolu. Vēlāk, kad ceļoju kopā ar Viktoru Amede, es to bieži tiku dzirdējusi, bet reti kad tik labā izpildījumā. Šī dziedāšana un laivas šūpošanās mani ieaijāja.

Es noliku galvu uz spilveniem, kas pēc turku paražas bija novietoti visapkārt. Manas acis aizvērās un salds gurdenums pārņēma visus locekļus. Es negulēju, bet tas arī vairs nebija nomods. Šī balss, kura tik maigi dūdoja mīlas vārdus skaistajā itāliešu valodā, kas jau pati par sevi ir mīlas mūzika; šīs ūdenī līkstošo puķu smaržas un smaržojošie dzīvžogi krastā; koki, kuru ziedu čemuriem pārpilnie zari nokarājās līdz pat ūdens līmenim; šie vagulīši, kas sīkdami griezās ap mums, un koku lapotnē paslēpušies put­niņi, kuru melodiskais vidžinājums šad tad iespiedās manā snaudienā; dienas tveice, kas mani nogurdināja, un airu klusā guldzēšana ūdenī, tas viss mani apbūra un pildīja manu sirdi ar tādu neizsakāmu aizgrābtību, kādu varbūt nekad vairs neesmu pieredzējusi, kopš dzīvoju šinī pasaulē, kur viss ir tik reāls un kur vairs nav šo spārnoto sapņu, kurus es gribētu nosaukt par iedvesmu no augšas.

Mans vīrs nosēdās pie manis un man pie auss klusi čukstēja… Ko — es nezinu… Bet viņš runāja ilgi, viņa vārdi atbalsojās manā sirdī, iespiedās tur dziļi, dziļi un atdzīvināja to, kā ziedos ielijuši rasa.

Es neatbildēju ne vārda, bet tikai klausījos, klausījos. Viņa roka glāstī­dama uzmeklēja manējo, es atbalstījos uz to. Mūsu ļaudis bija tālu, laivas otrā galā, telts brokāta priekškars slēpa mūs viņu aeim.

Un tad es saņēmu no sava vīra pirmo skūpstu, kura iespaids nav aizmirstams, ne arī vēlreiz izjūtams. No visiem jaunavības pametumiem šis ir visjaukāk dodams un ņemams un arī pirmais, kas zūd.

Bet par to es netiku stāstījusi Voltēram: viņš būtu pazobojies par mani. Šis gadu simtenis vairs nesaprastu, kā mēs tā varējām izniekot mūsu jaunību. Tagad dzīvo straujāk un plašāk.

Pavaldonības laiks ir mūs izārstējis no mīlas garlaicībām, un pret šādām slimībām pavaldonis ir izrādījies teicams ārsts.

Pēc manām domām tas ir ļaunums, bet es arī nezinu, ko še darīt un nevaru pierakstīt šim laikam to, kā tam nav: proti, sirds smalkjūtību. Tagad meklē tikai faktus un pierādījumus un nedod pat ne graša par mūsu sapņiem. Bet — vienam patīk šis, otram tas. Pēc manām domām senākajām mīlas tradīcijām bija tomēr vairāk priekšrocību un no maniem ilgajiem meitenes gadiem, kur tik maz bija vaļības, tieši šīs nerātnības ir tas, kā man visvairāk žēl.

Bija pienācis vakars un līdz ar to laiks atgriezties Turīnā, lai atkal uzņemtos piepsiesto attiecību smagās važas. Grāfs Deverī lūkojās manī un es jau vairs nenolaidu acis. Man bija ienākusi prātā vēl kāda niķīga iedoma, kā sariebt Deverī kundzei un sagādāt mums vēl dažus laimes mirkļus.

— Mans draugs, — es teicu, (es jau uzdrošinājos viņu šādi uzrunāt), — kā būtu, ja mēs paliktu še uz vakariņām?

— Vai jūs to gribētu? — viņš atjautāja, būdams priecīgi pārsteigts, bet mazliet apjucis.

— Es būtu ļoti priecīga! Dodiet rīkojumu!

Tas tūdaļ tika izdarīts un arī nekavējoties izpildīts. Šoreiz mums vairs neklāja lielajā viesību ēdamzālē, bet ziediem klātā lapenē lāpu gaismā, tālam mūzikas skaņām skanot. Pie mūsu kājām plūda Po un ugunis atmirdzēja tās ūdeņos. Tas bija tik skaisti!

Mēs dzērām Lakrima Kristi vīnu no mūsu kalnos iegūta kristāla glāzēm un, kad mēs pēc deserta piecēlāmies, pulkstenis jau bija vienpadsmit. Bija jau par vēlu atgriezties Turīnā. Deverī kundze jau būs devusies pie miera vai palikusi pilī. Kāda nozīme bija to darīt? Tik un tā bāriens bija neizbē­gams. Paildzināsim tāpēc savas brīvības skaistos mirkļus, cik vien tas iespē­jams!

Šādas domas klusībā nodarbināja mūs abus. Slēdziens bija viens un tas pats, un tīri spontāni tika izteikts no abām pusēm.

— Ja nu mēs paliktu! — mēs abi reizē iesaucāmies.

— Bet vai tas ir iespējams? — es piebildu.

— Un jūs riskētu gulēt manas vecmāmiņas istabā?

— Labprāt.

Un tā, lūk, istaba ar skaistu ungāru ādas tapsējumu, zeltīto tualeti un brīnišķīgo gultu dabūja savu pirmo iemītnieci, Deverī namā ieprecētu jaunu sievieti. Bet, ak vai! man jāatzīst, ka vecās pareģojums piepildījās. Ja viņa būtu melsusi niekus, šie memuāri nekad netiklu uzrakstīti.

Un kas man būtu bijis ko stāstīt?

Stingri tikumiskajām sievietēm ir maz ko par sevi teikt, un par citiem viņas var runāt tikai zināmos apstākļos vai izpildot zināmus pienākumus, kas dod tām iespēju iedziļināties interesantos noslēpumos.

Seviņjī kundzes vēstules nekad nebūtu bijušas tik interesantas, ja viņa tajās runātu tikai par sevi un šo Degrinjana kundzi, kuras es nekad neesmu varējusi ciest. Par laimi Ludviķim XIV bija daudz mīļāko un favorītu, kuru dzīves aizkulises tā labi pazina.

Otrā dienā mūs atmodināja ziņnesis no manas satrakotās vīramātes. Viņa bija atsūtījusi savu pirmo kambardāmu, kurai pilnīgi uzticējās, lai ar viņas palīdzību pārliecinātos par manu rīcību un izturēšanos. Viņa nolādēja savu stāvokli, kas to spieda palikt viņas augstības tuvumā un neļāva tai ar savām acīm pārliecināties par to, no kā viņa visvairāk baidījās. Šī meiča, kuru viņa sauca par mamzeli Lūciju un kura pēc dzimuma bija šveiciete, ar savu raksturu un īgno izskatu bija īsts savas kundzes prototips un pilnīga kopija.

Mariona to nevarēja ciest. Tanī rītā, tiklīdz viņa ieradās, Mariona, kuru bijām paņēmuši līdz, tai atbildēja, ka iešot palūkot, vai grāfa kungs ar kundzi jau atmodušies, lai tiem varētu nodot atnesto ziņu.

— Atmodušies! — iesaucās Lūcija. — Vai tad viņiem jāatmostas reizē? Tas līdz šim ar tiem vēl nekad nav gadījes.

— Bet šorīt gan laikam tā būs, — atcirta Mariona uzvaras priekā, — kad jau guļ vienā istabā…

— Vai tad grāfa kungs ir tai pašā istabā, kur kundze?

— Vai tad tas nav gluži dabīgi, ka viņš tur ir?

— Labi, mana mīļā, — atteica Lūcija, kas prata labāk savaldīties, — tas neattiecas ne uz mani, ne uz jums. Tā ir mūsu kunga darīšana. Paskatieties, lūdzu, vai viņi var mani pieņemt!

Marionai nebija ko iebilst. Tā kā Babetei, kas bieži sirga, nācās arvien palikt istabā, tad Mariona bija kļuvusi par manu pirmo pavadoni. Es varēju arī pieņemt itālietes, bet es to darīju tikai tad, kad etiķete prasīja. Viņas man nepatika, bez tam man vēl bija aizdomas, ka viņas ir manas vīramātes spiedzes, kā tas bieži arī bija.

Mariona torīt uzmanīgi pavēra mūsu gultas zeltītos priekškarus un, graciozi paklanījusies, teica:

— Atraitne grāfienes kundze atsūtījusi apvaicāties par jūsu ekselencēm. Tai nolūkā ir ieradusies mamzele Lūcija.

Ak, mīlas vara! Manam vīram nemaz vairs nebija bail, un viņš sāka smieties.

— Lieciet ienākt mamzelei Lūcijai, lai viņa varētu paziņot manai mātei, ka es savu mūžu neesmu juties labāk.

Ienāca mamzele Lūcija, dzeltenāka nekā viņas cepures lentas, un palika pārsteigta bez valodas stāvam.

— Grāfa kungs!.. — viņa šļupstēja, — grāfienes kundze…

— Atraitne grāfienes kundze, — atbildēja mans vīrs, uzsvērdams vārdu „atraitne".

— Atraitne grāfienes kundze, — atkārtoja uzticības dāma, pie kam viņas seja savilkās kā skābs krējums, — vēlas zināt, vai jūsu ekselences ir labi pavadījušas šo nakti un kāpēc viņas vakar nav atgriezušās Turīnā. Vai neveselības dēļ?

— Vienīgi tikai mūsu pašu patikas un nekā cita dēļ, — es atteicu. — Mēs še izklaidējāmies un tāpēc arī palikām, tas ir viss. Aplieciniet Deverī kundzei mūsu visdziļāko padevību un sakiet, ka no šīs dienas… pēc brīvdienām mēs atgriezīsimies Turīnā.

— Bet, madamci viņas augstībai, Karaliskajai kundzei par to nekas nav teikts…

— Es aizsūtīšu kādu no saviem ļaudīm pie viņas augstības, — Lūciju pārtrauca mans vīrs, kurš savas mātes prombūtnē bija kļuvis grāfs Deverī šā vārda pilnā nozīmē, — un jums, mamzel Lūcija, par to nebūs jārūpējas.

Es paslēpu seju zem segas, tik ļoti man gribējās smieties un tik ļoti mani smīdināja mamzele Lūcija, kuras deguns stiepās arvien garāks. Vīrs manās acis bija izaudzis trīs elkoņu garš, kā Nebukadnecara statuja svētajos rakstos. Mamzele Lūcija apmulsusi, atmuguriski kāpdamās, izgāja, lai aiznestu par mums ziņojumu, kam pie grāfienes Deverī bija jāsaceļ īsta revolūcija. Mariona to izvadīja ar ironisku un izsmejošu ceremoniālu, atvērdama tai gandrīz vai abas durvju puses.

Mūsu līksmie smiekli tai sekoja, to pagalam saniknodami. Vēlāk mums par to nācās samaksāt, bet vai tad jaunība ko aprēķina?

Šī diena pagāja kā sapnis, tāpat arī nākamā un vēl trešā. Ar kādu augstmani mēs aizsūtījām ziņu Karaliskajai kundzei un hercogam, tātad arī šinī ziņā grāfienei Deverī nebija ko teikt. Karaliskā kundze atbildēja, ka viņa priecājoties, zinādama, ka mēs esam izbraukuši uz mūsu villu Smaltu un ka viņa atļaujot mums tur pakavēties pēc sirds patikas.

Beidzot tomēr vajadzēja atgriezties ne manā, bet grāfienes atraitnes namā, jo noteikšana vēl bija viņas rokās.

Un to es neapķēros viņai atņemt, bet samierinājos ar to, ka biju ieka­rojusi savu vīru, un tā bija liela kļūda. Viņa nebūtu saglabājusi savu varu un… kas zina? Grāfs Deverī varbūt vēl šodien būtu bijis laimīgs pie maniem sāniem un es nebūtu kļuvusi par „Kaislību princesi".

Mana vīramāte saņēma mūs kā parasti, tomēr viņas pētošās acis urbās katrā mūsu smaidā — viņa bija pārāk gudra, lai uzsāktu ar pārmetuiniemm un atmaskotu savas baterijas. Viņa runāja tikai par vispārīgām lietām, par viņa augstības hercoga laulībām, par princeses tērpiem, par visu, izņemot to, kas viņas prātu visvairāk nodarbināja. Tomēr viņa man ievaicājās, vai es negribētu būt jaunās hercogienes galma dāma.

— Jā jums patīk, es par to ieminēšos. Tā kā princese ir francūziete, jūs viņai būsit pa prātam, es par to esmu pārliecināta, jums nāksies tikai piedalīties sarunās.

Es noteikti atsacījos. Galma verdzība, lai arī kā tā tiek apzeltīta, nekad man nebija patikusi. Man nepatīk nevienam kalpot, bet es labprāt redzu, ka man kalpo, un šīs divi lietas karaļu galmos nav savienojamas. Savojas valdnieks ilgu laiku man bija tāds pats mīļākais kā parasti ir visi citi, tiklīdz viņš gribēja parādīt savu varu, es sarāvu saites, kas man jau kļuva par važām.

Bet par to būs runa vēlāk. Tagad, ja jums patīk, atgriezīsimies pie galma, kuru bijām atstājuši, pie prinča laulībām, un visiem tiem notiku­miem, kas norisinājās pirms un pēc tam.

Ir laiks apstāties pie Viktora Amedes personas un painteresēties par viņa raksturu, kura savdabības nekad vēl nav diezgan pārrunātas un par ko nākamie vēsturnieki nekad netiks īsti skaidrībā. Es viņu pazinu labāk kā neviens cits, un varu to pareizi notēlot, ko arī darīšu pilnīgi objektīvi. Es biju viņa draudzene un padomdevēja, viņš mani arī vairākkārt uzklausīja. Un tagad teikšu visu. Ja viņš būtu vēl starp dzīvajiem, viņš man to nepiedotu.

Ak vai! Viņš ir aizgājis jau pirms manis!..