Kaislību princese

XXXIX

Šis briesmīgais karš turpinājās jau divus gadus. Hercogs viens pats tanī bija zaudējis vairāk nekā visi pārējie sabiedrotie kopā. Viņš tomēr nemaz nenožēloja, ka bija to uzņēmies, jo runa bija par viņa kroņa godu. Turpretī Ludviķis XIV, neskatoties uz savām uzvarām, izjuta, ko ir vērts tāds pretinieks. Viņš arī nojauta, ka izdevīgāk ir to pie sevis saistīt nekā atgrūst līdz pēdējam. Tāpēc viņš lika uzrakstīt vienu no savām slavenajām ģimenes vēstulēm, kurā katrs izteiciens rūpīgi apsvērts un kurās ir īsti juridiski akti.

Viktoram Amedem tika piesolīts atdot atpakaļ to, kas viņam bija noņemts: tam nodeva Piņerolu un Fenestrellu. Beidzot viņam atdeva Kasālu — pilsētu, kuru Mantujas hercogs bija pārdevis Francijas karalim, lai tur svaidītos ar balvām kurtizānēm. Kasāla, šis dārgums, pēc kura tīkoja tik daudz prinču! Tas bija ļoti vilinoši, jo sevišķi, ja vēl nāca garantijas no Šveices kantonu kungiem un no Venēcijas. Sagrauzta no kara nelaimēm, es biju par priekšlikumu pieņemšanu. Francijas slepenais sūtnis monsieur Šamberī bija saņēmis pavēli mani vispirms sastapt, ar mani saprasties un dabūt mani savā pusē — ar solījumiem vai arī ar draudiem.

Es jau biju izlēmusi: karš man likās riebīgs. Es izlietoju visus līdzekļus, lai pārliecinātu princi, bet viņš palika nelokāms. Šamberī runāja ar viņu manā klātbūtnē. Es pievienoju savas pūles viņējām, viss bija velti. Tad Francijas sūtnis lūdza hercogu piekrist vismaz neitralitātei, aizrādot, ka ja tas turēsies pie savas bruņinieciskās iedomības, viņš drīzumā paliks bez karaspēka.

— Mans kungs, — iesaucās Viktors Amede, — es piesitīšu kāju manas dzimtenes zemei un no tās iznāks zaldāti.

Šamberī vairāk nepūlējās un nākamajā dienā viņam lika nodot ar marķīzu Sentomasu oficiālu atbildi, ka viņa augstība apņēmusies dalīt savu sabie­droto likteni, vienalga, kāds tas arī nebūtu.

Princis Eižens, Ludviķa XIV personīgs un nesamierināms ienaidnieks, bija šādu lēmumu veicinājis. Viņš aizceļoja uz Vīni, par to ziņoja ķeizaram un pēdējais bija tā sajūsmināts, ka viņu atkal iecēla ģeneralisimusa godā — šoreiz ar visām tiesībām — un atbrīvoja mūs no Karafas, kurš tik daudz mums bija kaitējis. Tā jau bija puse uzvaras.

Princis staroja priekā, bet bija pilns ironijas. Viņš neuzticējās sava brālēna nodomiem attiecībā uz Franciju.

— Grāfienes kundze, — viņš man teica, — viņa karaliskās augstības sirds nav ar mums. Viņa rīcību nenosaka jaukais un godīgais naids, kā pie manis, tā ir nepieciešamība un kauns. Pēc pirmā Ludviķa XIV smaida viņš mūs pametīs.

— Bet jūs paši redzējāt, kā viņš tam pretojās, monsieur!

— Tas tāpēc, ka aiz smaida viņš saskatīja zobus. Ja nebūtu tas bijis!.. Bet jums ir labi runāt, jūs esat francūziete, jūsu nams Versaļā ir labi ieredzēts, jūsu simpātijas ir lielā karaļa pusē, jums pašai to varbūt nemaz neapzinoties, bet tā tas ir.

— Es nevēlos neko citu, kā tikai labu viņa augstībai un viņa tautai.

— Par to es esmu pārliecināts. Tikai šo labumu katrs saprot savādāk.

Pie manis manā klātbūtnē noturēja apspriedi, kurā tika nolemts, ka lai

izmantotu iegūtās priekšrocības, savukārt vajag pāriet uzbrukumā un pārvietot kaujas lauku dofina zemē.

— Lielais karalis nav paradis, ka ienāk viņa zemē, — sacīja princis Eižens, — viņš uz robežām novietojis Savu Majestāti un domā, ka par tām nevar pārkāpt, iepriekš netaisot reveransu viņa priekšā. Mēs viņam parādīsim, kā var iztikt arī bez tā.

Viņš Ludviķi XIV vienmēr sauca par lielo karali, un es nevaru attēlot to nicināšanu, ar kādu viņš šos vārdus izrunāja. Tanī bija kaut kas no priestera svētajām dusmām, un kad es par to viņam aizrādīju, viņš man atbildēja:

— Ko lai dara! Es esmu nēsājis mazo pīni, un tas iespiežas dvēselē.

Tas, kas tika norunāts, tika arī izdarīts: Savojas prinči ieņēma Embrīnu

un Gijastru. Kauja bija sīva: tur daudz krietnu vīru tika zaudēts, Komersī princi ķēra viena lode un izsita viņam trīs zobus, par ko tas ļoti noskuma.

— Mani vislabākie trīs, — atkārtoja viņš, — pārējie izkritīs paši no sevis… Un, nu, lūdzu, tur jums būs skaists, elegants bezzobis!

Princis Eižens tika kontuzēts kaujā blakus Viktoram Amede, kas no tās iznāca sveiks un vesels. Pēc šīs pirmās uzvaras, prinči ieņēma Gapu gandrīz vai bez neviena zobena cirtiena. Viss norisinājās ļoti labi. Tika uzsākta gatavošanās gājienam uz Lionu caur Sisleronu un garām Eksai. Provansu bija pārņēmušas tādas bailes, ka, drusciņ pasteidzoties, varēja mērķi sasniegt drīz nekā spētu ierasties palīgspēki. Tādā gadījumā Francija būtu bijusi uzvarēta. Tad būtu iespējams noslēgt mieru ar noteikumiem, kurus varētu diktēt. Bet augstākā vara to negribēja un saulei vēl nebija pienācis laiks nobālēt…

Kādu vakaru, pēc nogurdinoša' gājiena nonākot mazā ciemā, Savojas hercogs sūdzējās par stiprām galvassāpēm, kas viņu esot mocījušas jau visu dienu. Viņš likās gultā cerībā, ka miegā slimība pāries. Bet tad sākās stiprs drudzis un naktī kļuva skaidri redzams, ka tās ir bakas.

Apjukums bija liels. Ko darīt? Kas notiks, atrodoties ienaidnieka zemē un saslimstot ar šo briesmīgo slimību, kas tik reti kādu pataupa un prasa jo sevišķi rūpīgu kopšanu?

Princis nezaudēja galvu, viņš vienīgais to saglabāja skaidru. Viņš deva pavēles, lai viss turpinātos tā, it kā viņš būtu pilnīgi vesels, nosūtīja kurjerus — vienu pie hercogienes un otru pie manis. Viņš bija parūpējies man uzrakstīt, lai es neuztrauktos un lai arī nenāku pie viņa, jo viņš nezināja, vai man tur negadītos sastapt Karalisķo kundzi un valdošo hercogieni. Pēc tam viņš nodevās valsts darbiem, uzrakstīja testamentu, pasludināja visas armijas klātbūtnē, ka ieceļ princi Eiženu par reģentu līdz sava dēla pilngadībai, abu hercogieņu izslēgšanu no pārvaldīšanas, attaisnojot ar grūtajiem apstākļiem, kas prasa stingrāku roku.

To padarījis, viņš deva jaunas pavēles, lai to nogādā drošā vietā. Pēc tam viņš vienojās ar princi Eiženu attiecībā uz armijas atkāpšanos un uzdeva princim to vadīt. Tas nebija viegls uzdevums. Te parādījās ģenerāļu savstarpējā nenovīdība, viņi gandrīz vai atteicās klausīt princim, tāpēc ka Viktors Amede esot pieļāvis lielu kļūdu, neļaujot viņiem doties uz priekšu, neņemot vērā viņa veselības stāvokli.

Bet Eižens bija spējīgs vīrs: viņš zināja, ka armija bez vadoņa tūlīt izirst un ka arī Katinā pulcina spēkus, kas viņam pienāk no visām karalistes pusēm. Viņš zināja, ka, nespējot ienaidnieku pārsteigt, gājiens nav īstenojams un ka bija vajadzējis izmantot pirmā apjukuma brīdi, ko, par nelaimi, aizkavēja hercoga slimība. Bet ja pirmais mirklis bija palaists garām, tad nevarēja būt šaubu par pašu uzbrucēju galīgu sakaušanu. Tāpēc vienīgais, kas bija jādara, bija atkāpšanās.

Zaldāti par to žēlojās tāpat kā ģenerāļi, bet viņi mierināja sevi, sacīdami:

— Nu, mēs vismaz esam atriebuši franču briesmu darbus Palatinātā, un, lai gan mēs nerīkojāmies gluži pa viņu modei, mēs tomēr paņēmām no tiem vienu miljonu lielu kontribūciju.

Un tiešām viņi bija tik daudz pielaupījuši, ka varēja redzēt kirasierus liekam pa divdesmit luidoriem uz vienu kārti. No tā visa vajadzēja atteikties un atmest izredzes vēl palielināt likmi. Viņi padevās kurnēdami. Un hercogs! Viņš bija ļoti nopietni slims. Hercogiene atsteidzās pie viņa un atrada to drusciņ labāku. Es nedrīkstēju tik tālu iet un apmelos dažu jūdžu at­tālumā, lai varētu ik brīdi saņemt jaunākās ziņas. Tas viņu bija dziļi aiz­kustinājis.

Beidzot, lai slavētas debesis, viņš izveseļojās! Es steidzos viņu atkal redzēt, tiklīdz hercogiene to bija atstājusi. Šis brīdis mums abiem bija maiguma pilns. Es biju baidījusies, ka es viņu vairs neredzēšu, un, lai gan es neizjūtu pret viņu lādu kaislīgu mīlestību, kas dzīvē iet pāri visam, tomēr es viņu tanī laikā ļoti mīlēju. Viņš man bija rādījis tikai savas sirds jauko pusi.

Viņš atgriezās Savojā un pēc tam Pjemontā, lai galīgi atveseļotos, un tiklīdz viņš jutās spējīgs turēties zirgā, viņš gribēja doties uz kaujaslauku.

Princis Eižens, kas zināmās lietās bija aukstasinīgāks, lai gan daudzās citās atkal krietni straujāks, deva viņam padomu neielaisties izšķirošajā kaujā. Varoņi vērtē viens otru. Princis bija novērtējis Katinā un atzinis viņa spējas. Viktors Amede, personīgi izcili drošsirdīgs, drīzāk bija liels politiķis, nekā liels karavadonis. Viņš brīnišķīgi prata vest sarunas, bet kaujas laukā viņam trūka tā drošā, asā skatiena, kāds bija viņa slavenajam brālēnam.

Ienaidnieks bija atmaksas veidā nodedzinājis vienu no hercoga namiem, kas saucās Venerija, un otru namu marķīzam Sentomasam. Viktors Amede redzēja ap sevi visu sabrūkam, viņam gribējās visam reiz darīt galu. Kampaņas beigās, kas noslēdzās ar viņa slimību, viņš atklāja sazvērestību savās dienvidu zemēs — visur bija nodevība. Detesē, franču komandants Piņerolā, bija uzpircis nodevējus, tas viss kopā bija par daudz vienai reizei.

Ak, kāda neveiksme! Tās bija pavisam kas cits nekā Stafarda! Katinā rokās bija nūja, kā to jokodamies teica princis Eižens, un mūsu pleci bija tie, kas saņēma tās sitienus. Princis nevarēja to ilgāk izturēt un runāja par Itālijas atstāšanu. Un viņš tiešām aizceļoja uz Vīni, lai tur izprasītu mazu palīdzību. To mums vēl deva, bet vienlaikus lika manīt, ka mēs esam sakauti un ka esot diezgan grūti vienmēr upurēt naudu un cilvēkus, negūstot nekādus panākumus.

Karaspēks apmetās pirms Kasālas. Ļoti svarīgi bija atgūt šo pilsētu. Tā mazliet aizstāvējās un tad tās gubernators Kreso padevās. Katinā. i nepa­kustējās, lai sniegtu viņam palīdzību: lai gan viņš to varēja un tad sa­biedroto armija būtu bijusi pagalam. Bet princis, izšķīries par izlīgšanu ar Franciju, lai paglābtu savu kurnošo tautu un neļautu ilgāk Savoju pārvērst par kaujas lauku, uz kura tiek izcīnītas citu intereses, bija jau uzsācis slepenas sarunas, lai beidzot izkļūtu no strupceļa, kurā citi to bija nove­duši.

Viņš par to ne ar vienu nerunāja, izņemot mani un dažus uzticamus tuvākus draugus. Katinā, kas bija saņēmis karaļa instrukcijas, pieņēma delegātus, pareizāk — delegātu, un ar to vienojās, ka Kasala tiks aizstāvēta tikai daļēji, lai iegūtu laiku sarunām, un ka to nodos, tiklīdz viss būs izlemts.

Noteikumi bija tādi, ka nu Kasālai jābūt noslaucītai no zemes virsas un tās vieta jāatdod Mantujas hercogam, kam tā piederēja pirms viņa nekrietnās rīcības. Tas bija viņa vienīgais ieguvums šai lietā: tā nu ir, ka šinī pasaulē Die.va taisnība ir bieži labvēlīga tiem, kas to nemaz nepelna. Un tas rada cerību citos.

Baumas par Savojas hercoga nodomiem sāka izplātīties un princī Eiženā tas radīja nemieru, jo viņa naids nevarēja norimt. Viņš nelika to manīt, bet sāka slepeni novērot hercoga soļus, lai tiem pēc iespējas darbotos pretī.

Viktors Amede to pamanīja un bija ļoti neapmierināts. Tomēr viņš vēlējās redzēt franču pārstāvjus, kam būtu vajadzīgas pilnvaras, lai varētu galīgi vienoties. Ļaut tiem ierasties Turīnā nevarēja ne domāt. Viņš izgudroja svētceļojumu uz Svētās Dievmātes baznīcu Loretē. Arī tas viņa brālēnam bija nepatīkami.

— Piesargies, — viņš sacīja hercogam, — esmu jūs jau brīdinājis, ka es jums sekoju vairāk nekā Katinā.

Princis Eižens runāja par to brīvi, pēc patikas. Viņa dvēseli nekas ne­spieda, viņam nebija arī bērnu un ģimenes ko uzturēt; viņa intereses un visdziļākās jūtas vilka to pie ķeizara.

Spēli tātad vajadzēja turpināt līdz galam, kamēr būs panākta galīga vienošanās un parakstīts līgums, kuru mēs tik ļoti vēlējāmies un pēc kura ilgojās visa zeme.

Viktors Amede devās uz Loretu, par iemeslu minēdams solījumu, kuru viņš esot devis savas slimības laikā. Viņš gāja viens, gan ar pietiekami lielu skaitu kalpu, bet bez hercogienes, bez manis, bez galminiekiem — kā īsts svētceļnieks. Tur viņš sastapa pāvesta, Venēcijas un Francijas pārstāvjus. Tika iztirzāti miera līguma noteikumi, un tas notika tādā slepenībā, ka pat vislielākie spiegi nekā nespēja uzzināt. Sanāksmes notika naktī, kāda veca priestera istabā, kas atradās pie svētās kapličas. Priesterim nebija ne jausmas par to, kas tiek runāts. Viņš domāja par kāda sevišķi īpatnēja solījuma pildīšanu. Sarunas notika franču valodā, un viņš nekā nesaprata.

Lieta bija sākusies jau Turīnā ar to, ka hercogu mēģināja maldināt, ziņojot viņam par karaļa Viļuma nāvi, kam neizbēgami vajadzēja novest pie apvienības sairšanas un radīt lielas jukas sabiedroto vidū. Viņš zināja, ka šī ziņa ir nepatiesa, bet tad viņš bija tik tālu ielaidies, ka savu tautu labā viņš vairs nevarēja atkāpties. Tāpēc Loretā viņš visu pabeidza. Līgums tika parakstīts…

Noteikumi bija šādi.

Piņerolu, visus tās nocietinājumus un Perūzas pili vajadzēja nojaukt, tāpat kā tas bija noticis ar Kasālu, un zeme bija jāatdod Savojas herco­gam.

Princis atguva atpakaļ savā valdīšanā visas tās vietas, kuras franči viņam bija atņēmuši kara sākumā.

Burgundijas hercogam, Francijas mazdēlam, bija jāprec Savojas Adelaida, Viktora Amedes vecākā meita.

Turpmāk Savojas sūtņi Francijā tika nolikti vienādā stāvoklī ar karaļa ministriem.

Beidzot hercogs pievienoja savus spēkus Ludviķa XIV spēkiem un neka­vējoties viņam bija jādodas uz Milānas zemi, lai piespiestu ķeizaru un Spāniju atzīt Itālijas neitralitāti, ko tādā gadījumā atzītu arī Francija.

Šis līgums, kas bija tik izdevīgs sakautajam un neveiksmi cietušajam Savojas hercogam, rādīja, ko viņš būtu ieguvis no karaļa, ja tam būtu izdevies īstenot savus iekarošanas plānus, un cik augstu tika vērtēta sa­vienība ar viņu. Viņa meitas precības bija jo sevišķi svarīgas un uz tām viņš visvairāk pastāvēja. Doma, ka viņa būs Francijas karaliene, viņu apmieri­nāja vairāk par visu.

— Pirmais Eiropas tronis, dārgā grāfieni — viņš man sacīja. — Un ņemot vērā, kas izveidosies no šā bērna un ko man stāstīja par Burgundijas hercogu, viņiem būs lieliska valdīšana, kurā viņa ņems tikpat lielu dalību kā viņš. Viņa dosies pie Francijas galma tikai pēc tam, kad es viņu būšu pienācīgi instruējis, un es atbildu par to, ka vēl pirms sešiem mēnešiem viņa tur būs noteicēja.

Viktoram Amedem bija ļoti nepatīkami paziņot princim Eiženam par līguma noslēgšanu.

— Viņš domās, ka es esmu viņu piemānījis. Viņš uzskatīs manu piespiesto noslēpumainību par nodevīgu viltību. Tas viss mani ārkārtīgi sāpina. Es ļoti mīlu savu brālēnu. Es labprāt gribētu, lai mums abiem būtu tās pašas vajadzības, tie paši ieskati, tās pašas nepieciešamības. Bet, par nelaimi, Savojas nama vecākajam ir arī vēl citi pienākumi, nevis tikai kalt savu laimi. Man jau tā ir gatava un to vajag saglabāt. Tas ir visgrūtāk, ja Ludviķis XIV ir ienaidnieks.

Tika norunāts, ka man jāuzņemās šis uzdevums. Princis bieži mani apmeklēja. Viņš pret mani izjuta zināmu draudzību, kuru nemazināja pat viņa dusmas uz hercogu. Mēs vēl šodien apmaināmies vēstulēm. Es liku lūgt viņu atnākt pie manis un tad ar vislielāko saudzību paziņoju viņam notikušās pārmaiņas viņa augstības nodomos. Eižens trakoja kā vulkāns, bet es to biju gaidījusi. Viņš kliedza, ārdījās, lādējās — kas ar viņu bieži notika, turklāt visvairāk vācu valodā. Viņš pat aizrāvās līdz dažiem apvainojumiem. Es ļāvu viņam runāt, apņēmusies to nomierināt, tiklīdz, viņš būs spējīgs mani uzklausīt. Bet viņš man neļāva pie tā tikt.

— Madame, es jūs atstāju, es tūlīt sakravāšu savas ceļasomas un atgrie­zīšos Vīnē, lai ziņotu par šo nodevību. Kas attiecas uz manu brālēnu, tad vēl pirms manas aizbraukšanas viņš dabūs zināt, kā es par to domāju.

Viņš aizgāja no manis satracināts, sameklēja savu draugu Komersī princi un iekaisa vēl vairāk, redzēdams šā jaunā cilvēka sašutumu. Starp šiem varoņiem bija modē Ludviķi XIV nonievāt, par to pastāvīgi zoboties un pat nicināt. No viņu puses man tas likās pārspīlēti un pat mazliet smieklīgi. Komersī princis kliedza vēl skaļāk nekā Eižens. Pēdējais vairs negribēja savu brālēnu redzēt. Viņš tam uzrakstīja vēstuli, kuru vēlāk ļoti nožēloja, vienu no tām vēstulēm, kas starp svešiem prasa pēc asinīm, bet kuru šajos apstākļos vecākais jaunākajam tikai augstsirdīgi piedeva.

Komersī princis izdarīja labāk — viņš nosūtīja princim kārti pēc visiem likumiem — sapiparotu ar tādiem izteicieniem, pie kādiem Savojas suverēnais hercogs nebija pieradis. Nu savukārt dusmas pārņēma Viktoru Amedi un, aizmirstot to, kas viņš ir, savus prinča un tēva pienākumus, viņš lika atbildēt Komersī princim, ka viņš to pagodinās ar divkauju.

Hercoga kambarsulainis, par spīti sava kunga aizliegumam, galīgi sa­traukts atskrēja pie manis, lai mani brīdinātu. Es zināju, ka tas būs veltīgi zaudēts laiks, ja es mēģināšu hercogu pierunāt. Es aizsūtīju pēc marķīza Sentoma un pastāstīju viņam visu, kas noticis, piebilstot, ka viņš vienīgais var novērst šo neprātu.

— Atgādiniet Viktoram Amedem, ka viņam ir ģimene un pavalstnieki, par kuriem jārūpējas, un neļaujiet viņam kā draiskulim zēnam vieglprātīgi

Bet viņai bija visskaistākās, visizteiksmīgākās acis pasaulē, brīnišķīgi kastaņbrūni mati un uzacis veidotas kā pati pilnība. Tur slēpās visa viņas būtnes pievilcība. Viņas āda bija balta un svaiga. Galviņu viņa turēja graciozi, galanti, majestātiski, tiešām aizraujoši. Viņas skatiens saistīja un pievilka; viņas smaidam nebija līdzīga; viņa patika tūkstoš reiz labāk nekā vislielākās skaistules. Un es, kuru jaunībā uzskatīja par apskaužamu skaistuma paraugu, labprāt būtu mainījusi savu izskatu ar viņu. Viktorijai pieaugot, viņas figūra kļuva stalta un daiļa kā reti kādai sievietei. Viņas mazliet palielinātais kāksis to neizķēmoja, pat otrādi; viss, kas citu būtu padarījis neglītu, viņas daiļumu vēl pavairoja. Viņas krūtis, drusciņ paceltas, likās bija veidotas kā antīkai marmora statujai.

Pienāca viņas aizceļošanas brīdis. Iepriekšējā vakarā viņa atnāca, lai kādu stundu pavadītu pie manis. Hercogs jau bija klāt un gribēja man parādīt šīs mazās meitiņas apķērību un veiklību. Viņš ar to runāja par Francijas galmu, par to, ko viņš tai bija licis šinī ziņā iegaumēt, un ar neaprakstāmu izbrīnu es redzēju nākamo Burgundijas hercogieni, attīstot plānus un nodomus, kas bija tiešām veca, galma intrigās* norūdīta diplomāta cienīga.

— Jūs neesat neko aizmirsusi, mana dārgā, — sacīja viņai princis, — jūs zināt, ka jums ir jāsāk vispirms ar karali, pēc tam ar Burbonas hercogu un ar Mentenonas kundzi.

— O, patiesi, monsieur, — viņa atbildēja ar vispievilcīgāko smaidu, — es neesmu vairs bērns, jūs to man esat mācījis: es esmu princese, kurai lemts skaistākais Eiropas tronis un no šā brīža man sava vieta ir jāsagatavo, lai vēlāk to saņemtu lādu, kādu es sev to vēlos, un lai tanī ar godu varētu savu uzdevumu veikt.

Viņa to izteica ne tā kā papagailis, kas atkārlo iemācīto stundu, bet gan kā persona, kas zina, ko viņa runā, un apzinās tā svarīgumu un kas vēlās to likt saprast arī citiem.

— Un jūs labi iegaumējiet, ko es vēl vakar jums teicu attiecībā uz Mentenonas kundzi! Par viņas attiecībām ar karali, attiecībām, kuras baznīca ir legalizējusi, bet kas nepatīk viņa ģimenei un jo sevišķi monsiņjoram. Jums nāksies sastapties kā ar vieniem, tā ar otriem. Tomēr…

— Svarīgākais šinī brīdī ir karalis un Mentenonas kundze. Viņi ir tie, kurus jāiekaro, un tas nemaz nav tik grūti.

— Vai tiešām?! Kā jūs to panāksit? — iebilda Savojas hercogs, ap­mierināti smaidīdams.

— Ak, Dievs, monsieur, Francijas karalis ir pieradis pie savas varenības, pie citu padevības, pie zināmas bijības, kura viņu izolē. Es esmu pārliecināta, ka viņš garlaikojas, jo viņš nav vairs jauns, vai ne, manu tēv? Un viņš nožēlo, ka nav vairs tāds. Es tam kavēšu laiku, es ar viņu apiešos tā, it kā mūs nešķirtu daudzi gadi. Es pār viņu iegūšu noteikšanu it kā pa jokam. Tai viņš nepretosies, un vēlāk tā izvērtīsies par nopietnu. Es esmu paturējusi prātā visu, ko jūs man esat ieteicis un stāstījis. Tāpēc man būs viegli nekļūdīties, esiet bez rūpēm!

Princis mani uzlūkoja. Es biju pārsteigta, redzot tādu pat paļāvību un tādu saprātu.

— Un kā ar Mentenonas kundzi?

— A, ar viņu ir citādi. Skarona atraitne neizturas kā Viņa Majestāte Ludviķis XIV, lai gan viņai par tādu jāizliekas. Viņai nekad nebūs ne jausmas par to, ka es to skaronādi zinu, un es jums apsolu, monsieur, pret viņu izturēties ar tādu sirsnību un godbijību, ku droši vien viņa iedo­māsies sevi par manu vecmāmiņu.

— Jums viss jāsasniedz un jānokārto rotaļājoties. Šie ļaudis tur būs jūsu lielās lelles, kam lemts vēlāk pārvērsties par jūsu darbarīkiem. Neizlaidiet nekad no prāta, ka Turīna jums jāaizmirst un jākļūst par francūzieti. Citādi jūs tanī zemē nekad un nekā nepanāksit.

— Manu tēv, jūs ar Franciju taču vairs nekarosit, vai ne? — viņa jautāja ar tādu šķelmīgu izteiksmi, ka es biju pavisam aizrauta.

Cik daudz bija izteikts šajos deviņus gadus vecā bērna vārdos!

— Nē, manu meit, ja Francija man karu nepieteiks vai nepiespiedīs mani to pieteikt. Par neko nevar atbildēt, ja runa ir par valsts interesēm.

— Tādā gadījumā, monsieur, lai nekad jūsos neredzētu ienaidnieku, es vienmēr mēģināšu atcerēties, ka jūs esat mans tēvs.

Un, apskaujot ar abām rokām tēva kaklu, viņa to apkampa ar tādu maigumu, piemīlību un sirsnību, ka nebija iespējams par to nesajūsmināties.

— Un man, — es viņai jautāju, — vai man arī jūs ierādīsit kādu mazu stūrīti jūsu atmiņās?

— Lūdzu, mazu stūrīti manā sirdī, madamel Jūs esat mana tēva draudze­ne, viņa tuvākā biedre. Bieži jūs izgaisināt viņa bēdas, ko tam sagādā neveiksmes valstī. Jūs viņam atgādināsit par mani, kad es šeit vairs nebūšu. Kā es jūs varētu nemīlēt?

Šī apbrīnojamā princese vienmēr atrada īsto vārdu. Viņai vēl arvien bija katram brīdim piemērots skatiens, piemērota kustība. Nekad es nesa­mierināšos ar viņas zaudēšanu, ko Francija un Savoja vienmēr nožēlos.

Es lūdzu man atļaut viņu apkampt.

— Madame, — viņa sacīja, — tas notiek no visas sirds! Es vēl to drīkstu darīt, šeit starp mums, bet drīz man vajadzēs rēķināt un apsvērt, kam es varēšu šo godu atļaut. Francijas galmā tā ir grūta lieta. Hercogienes un dižciltīgās dāmas nekad man nepiedotu, ja es būtu izšķērdīga ar saviem glāstiem. Ak, es to zinu ļoti labi. Un es to darīšu ar jo lielāku uzmanību, jo pati drīz gribu kļūt pārāka par šādām goda dāmām. Tagad nav runa par godu, šeit ir īsta patika, un man nav vajadzīga neviena cilvēka atļauja.

Tā runājot, viņa saņēma manu galvu un vairākkārt mani skūpstīja, pa pusei raudādama, pa pusei smiedamās, tīksminādamās par savām bēdām un lūgdama mani daudz runāt par viņu ar tēvu tad, kad viņas vairs še nebūs.

Pēc tam viņa novilka no savas rokas ļoti skaistu aproci un aplika to man. Šinī aprocē bija viņas pašas ģimetne, kā arī prinča un Karaliskās kundzes ģīmetne, kurām visapkārt bija jauki briljanti.

— Valkājiet to mīlestībā uz mani un uz viņiem, madame… mana dārgā draudzene! Un nešķirojiet mūs nekad jūsu draudzībā!

Man neticētu, jo tas viss liekas pārāk neticami tik jaunam bērnam, ja nebūtu visu laikabiedru liecības, kas manu stāstu apstiprina. Viss Francijas galms, tāpat arī Savojas galms ir pazinis šo jauko princesi. Viņu redzēja piedzimstam, redzēja augam, redzēja mirstam, ak vai — mirstam jau div­desmit sestajā dzīvības gadā, kā to viņai bija pareģojusi kāda zīlētāja Itālijā, kad tā vēl bija pavisam maza.

Princeses aizbraukšana bija ļoti aizkustinoša. Hercogienes lēja karstas asaras, arī hercogs raudāja. Atgriezies Turīnā pēc tam, kad bija pavadījis savu meitu līdz pirmai pasta stacijai, viņš ieslēdzās ar mani. Sistēmas princesei ar vēl vienu dāmu un marķīzu de Promero vajadzēja Viktoriju pavadīt līdz Labā kaimiņa tiltam, lai tur viņu nodotu Līdes hercogienes un Francijas sūtņa rokās. Tur ieradusies, augstā ceļiniece brītiņu atpūtās kādā mājā, kas viņai bija sagatavota Savojas pusē. Tilts jau atradās pilnīgi Francijas pusē. Pie uzejas viņu sagaidīja Brijenas grāfs un dāmas, kuri to aizveda uz citu mājvietu, sagatavotu no Francijas puses, kur viņa palika divas dienas. Itālieši, kas viņu līdz šai vietai bija pavadījuši, tagad to atstāja. Viņa no tiem šķīrās bez nevienas asaras. No savas zemes to neviens vairs nepavadīja, vienīgi istabene un ārsti. Un arī tiem Parīzē nebija lemts palikt viņas tuvumā, viņiem Viktorija bija jāatstāj saskaņā ar nolīgumu, tiklīdz viņa drusciņ būs apradusi ar franču pakalpojumiem. Franču valodu viņa pārzināja pat yarbūt labāk nekā savējo.

Tūlīt pēc atbraukšanas viņai tika ierādīts stāvoklis un tā saņēma pago­dinājumus, kādi pienāktos Burgundijas hercogienei tā, it kā laulības jau būtu bijušas noslēgtas. Viņas tēvs par to bija karalim bezgala pateicīgs: pa­rasti tā nenotika, un citām princesēm ir bijis viņu ceļojuma laikā jāpiedzīvo tūkstoš etiķetes grūtību. Savojas hercoga meita gandrīz vai apjuka: viņa, kura nemīlēja sevi ierobežot un kura tomēr pie tā, kas viņai pienāktos, turējās vairāk kā pie dzīvības.

Savojas Adelaida paveica visu, ko bija solījusi, un pat vēl vairāk, jo jau pēc pirmās satikšanās ar karali viņas iespaids uz to bija nodrošināts… Bet, diemžēl, tas pagaidām neietilpst manā stāstījumā. Varbūt vēlāk man būs izdevība pie tā atgriezties.