Kaislību princese

XII

Grāfa Mariani lēmums bija pārāk nopietns, lai kaut kas varētu viņu aizkavēt to īstenot. Nokārtojis savas darīšanas, viņš atstāja Turīnu, lai galīgi apmestos uz dzīvi Santorī villā, nebēdādams ne nieka par skandāliem un savstarpējiem ķīviņiem, kas to tur varbūt gaidīja. Viņš juta, ka vietējo zemes ļaužu un viņa kalpotāju sabiedriskā doma būs viņam labs atbalsts: viņa zināšanas lauksaimniecībā un administratīvajās lietās starp Santorī apkaimes mazgruntniekiem bija sagādājušas viņam daudz draugu jau toreiz, kad viņš pirmo reizi šinī īpašumā pavadīja savu atvaļinājumu. Viņu mīlēja un cienīja nevis kā savu sinjoru, bet vai nu kā labu kaimiņu, vai arī kā labu kungu, kurš labprāt sarunājās vietējo ļaužu dialektā, lai tie viņu labāk saprastu un vaļas brīžos nebūt nekautrējās kā īsts tēvs apsēsties pie savu kalpotāju galda.

Un tā, lūk, Mariani bija pilnīgā skaidrībā, kā viņu saņems zemes ļaudis un viņa muižu kalpotāji. Tomēr viņš nevarēja tikpat mierīgi domāt par to saņemšanu, kādu tam gatavoja sieva un sievasmāte. Bet šīs abas pat nenogaidīja viņa ierašanos: uzzinājušas par viņa aizbraukšanu no Turīnas, tās atstāja villu Santorī un apmetās Šivā, tādā kārtā uzticēdamās sevi Bernardo Gavacam, kas bija kļuvis par viņu intendatu.

Ar to situācija tagad bija skaidra: pretinieku pozīcijas bija labi nocietinātas, bet par nelaimi viņas bija atkarīgas no naudas un naudas jautājums ir visnepateicīgākais no visiem jautājumiem, kādus gadās iztirzāt ģimenē. Kaut gan marķīze Spenco, izprecinādama savu meitu grāfam Mariani, bija krietni paplicinājusi savus īpašumus, viņa vēl arvien bija ļoti bagāta. Bet viņas izdevumi vienmēr pārsniedza ienākumus, tā kā trūkums jau sāka apciemot Šivu, kurpretī villā Santorī, pateicoties Mariani gudrajai un saprātīgajai saimniekošanai, valdīja pārpilnība.

Bernardo Gavaca bija izmisis. Viņš bija veikls, saprātīgs cilvēks, kurš no viņa pārvaldīšanā nodotajām muižām prata iegūt vislielākos ienākumus un to viņš arī darīja. Bet visa tā vēl nepietika un viņam vajadzēja aizņemties.

Kādudien, kad marķīze un viņas meita sevišķi rūgti žēlojās par savu bēdīgo finansiālo stāvokli, Bernardo iesaucās:

— Vai tas tā ir mana vaina, ka trīs ceturtdaļas jūsu ienākumu satek šā Mariani rokās? Velns lai viņu parautu! Vai tad šī laulības šķiršanas prāva nekad nebeigsies?

— Svētais tēvs, — atbildēja marķīze, — par nelaimi ir nodevis lietas caurskatīšanu Valsts padomei un tā to, kā jau parasts, desmit gados nepaveiks, bet kas attiecas uz Turīnas tiesnešiem, tie ir nolēmuši nogaidīt Romas kūrijas spriedumu.

— Sangue mio\ Tad man vienmēr būs jāredz, kā šis pērtiķis pievāc jūsu labumu?.. Oh; corpo di Dio\ to nevar paciest; tam jādara gals; vienas svētītas lodes šai vajadzībai pietiktu un tā nemaz nav tik reta manta…

— Klusējiet, Bernardo, — to pārtrauca marķīze, — savā centībā jūs aizmirstat, kādu cieņu jums mums nākās parādīt!

— Tas tiesa, marķīzes kundze, — arbildēja Gavaca, kura niknumu šie vārdi nebija varējuši klusināt, — es jums tik daudz esmu parādā!.. Bet

arī viņam esmu parādnieks un, pie manas dvēseles svētības! — ilgi tam vairs nelikšu gaidīt!

Vēl viņš nebija beidzis runāt, kad ienāca brālis Luidži, kurš arī še drīkstēja ienākt bez pieteikšanas.

— Nomierinieties, Bernardo, — viņš bargi teica.

— Ak, cienījamais tēvs, ja jūs zinātu…

— Es zinu visu, ko man vajag zināt, un varu teikt, ka gudrs ienaidnieks ir labāks nekā jūsu sugas draugs… Vai jūs nekad nenāksit pie prāta?

Šos pēdējos vārdus pavadīja tik zīmīgs skatiens, ka Bernardo nodrebēja.

— Vai tas kāds noziegums — mīlēt savus kungus? • — viņš pazemīgi jautāja.

— Tas var gan tā būt, Gavaca, un tieši pašreiz ar jums tas tā ir.

— Ak, cienījamais tēv, vai jūs mani arī no šejienes gribat aizdzīt, kā jūs mani aizdzināt no villas Santorī?

— To man varbūt vajadzētu darīt! — iesaucās mūks, kura acis uzliesmoja.

— Žēlojiet viņu, — pasteidzās piebilst marķīze.

Tad, pieliekusies pie auss Luidži, viņa piebilda:

— Tas ir vienīgais aizstāvis, kāds mums še ir, Dieva dēļ neaizraidiet viņu!

Uguns mūka acīs nodzisa.

— Neaizmirstiet nekad, — viņš nevērīgi piebilda, — ka dusmas ir sliktas padoma devējas un atgādiniet to biežāk šim centīgajam kalpam… Tā, tagad, pārvaldniek Bernardo, es ceru, ka jūs vairs nepieminēsit svētītu lodi.

Gavaca neatbildēja. Viņš bija nokāris galvu uz krūtīm un likās kaut ko dziļi pārdomāja. Luidži tūdaļ uzminēja, kas norisinājās viņa dvēselē.

— Viņš grib nonāvēt Mariani, — mūks domāja, — un ar parastajiem līdzekļiem viņu no tā nevarēs atturēt. Tomēr ir nepieciešams, ka viņš atsakās no šīs idee fixe.

Tiešām, dievbijīgā brāļa nolūks nebija kurināt naidu starp Spenco un Mariani ģimenēm. Gluži otrādi: visas viņa vēlēšanās tiecās uz pilnīgu sa­mierināšanos. Tiklīdz tā būtu notikusi, viņš iesniegtu pāvestam lūgumu, atsvabināt viņu no mūku zvēresta, lai tad, apprecēdams marķīzi Spenco, kļūtu divu varenu un cienījamu ģimeņu galva, kura vara būtu jo lielāka tāpēc, ka tā balstītos uz briesmīgiem noslēpumiem, kas viņam nodrošinātu absolūtu paklausību. Nabaga sūtniecības sekretāram, kurš nelaimīgas mī­lestības dēļ bija kļuvis par kapucīņu mūku, tas būtu skaists noslēgums.

Luidži loloja šīs cerības kā atmaksu, kuru laime tam bija palikusi parādā un kura tam vairs nedrīkstēja zust.

Viņš nojauta, ka arī Bernardo Gavaca projektēja kaut ko tamlīdzīgu. Viņam piederēja Anželas sirds. Tiklīdz Mariani būtu miris, viņš kļūtu neaprobežots valdnieks Šivā un villā Santorī, jo Gavaca arī zināja kādu tumšu noslēpumu.

Viegli saprotams, ka pēc visa tā svētītā lode, par kuru runāja Gavaca, nepavisam nebija pa prātam Luidži. Tāpēc par katru cenu vajadzēja gādāt, lai Bernardo tiktu atņemta iespēja īstenot savu drausmo nodomu. Iegūtās zināšanas tam arī tūdaļ norādīja vajadzīgos līdzekļus.

Gavaca bija nogājis ēdamzālē, lai piepildītu kapucīņa maisu. Pa to laiku mūks paņēma spieķi, ko tas vienmēr nēsāja līdzi un ar asu instrumentu sāka iebakstīt tajā sīkus robiņus, lai paceltu asas skabardziņas un ar šādiem durekļiem apklātu visu spieķa virspusi. To izdalījis, mūks atslēja savu spieķi kādā zāles kaktā un lūdza, lai viņu tur uz brīdi atstātu vienatnē, ka tas varētu pielūgt Dievu.

Pēc tam viņš iegāja marķīzes Spenco istabās. Kad viņš tur bija pavadījis kādu ceturtdaļu stundas, Bernardo, kurš labāk redzēja kapucīni ejam nekā nākam, atnesa viņam tā maisu, kas bija ar kaudzi piekrauts dažādām ēdamvielām.

— Es jums pateicos, mans dēls, bet vai jūs nepasauktu kādu, lai atnes manu spieķi, ko esmu aizmirsis istabā, kur skaitīju lūgšanas.

— Es pats to jums tūdaļ sameklēšu, — aši atteica Bernardo, kurš arī drīz vien atgriezās, lai pasniegtu mūkam spieķi.

Kapucīns to strauji satvēra aiz viena gala un izrāva Gavaco no rokām. Sīkās skabargas paveica savu uzdevumu, jo vairākas no tām iedūrās Ber­nardo pirkstos.

— Corpo di Bacchol — iesaucās Gavaca, sāpīgi saraudamies, — šim spieķim ir ērkšķi. Man visi pirksti ir sabakstīti.

— Piedodiet man, — teica Luidži, — es esmu īsts neveiklis. Bet palūkosirņ jūsu roku, ja kāda skabarga būs palikusi ādā, es to izvilkšu.

— Ak, tas jau nav nekas.

— Rādiet vien! Dažreiz ir bīstami atstāt miesā kādu svešķermeni. Nu, lūk, — turpināja viņš, satverdams Bernardo roku, — jūsu roka asiņo vairākās vietās. Es to jums sadziedēšu dažās sekundēs.

To teikdams, mūks izvilka no savas ķešas stikla etviju, izņēma no tās ārkārtīgi smalku adatu un ar to iedūra Bernardo rokā zem ādas.

— Lūk, — viņš teica, izlikdamies, ka izvilktu skabargu, kuru tūdaļ pasteidzās nomest uz parketa, — tik vien bija vajadzīgs, lai jūs atsvabinātu no šīs neērtās viešņas.

Bernardo pateicās godājamam tēvam, bet pēc kāda brīža viņš sāka justies tik slikti, ka tam bija jāiet un jāliekas gultā. Nākamajā dienā viņu krātīja briesmīgs drudzis, viņa seja bija purpursārta un nu viss ķermenis sāka pārklāties ar izsitumiem… Brālis dāvanu vācējs bija viņam iepotējis melnās bakas visasākajā formā.