Kaislību princese

XIX

Pirms mēs runājam par Savojas hercogu, vai, pareizāk sakot, pirmo Sardīnijas karali, ir kāda persona, par kuru vēl nekā neesam minējuši, bet kas pelna sevišķu ievērību gan sava interesantā rakstura, gan arī viņa valsts dēļ. Viegli noprast, ka tas ir princis Filiberts Amede, Karinjanu nama nozarojuma galva un Viktora Amedes brālēns.

Debesis tam bija liegušas dzirdi un valodu: nabaga princis piedzima kurlmēms. Bet Debesis to apveltīja ar visām citām gara dāvanām un, nebijusi viņam vienīgi šī nelaime, nav šaubu, ka viņš būtu kļuvis par vienu no lielākajiem sava gadsimta cilvēkiem.

Tas bija inteliģences un atjautas brīnums, viņš lielā mērā baudīja sava brālēna uzticību, kas savās slepenās lietās bieži griezās pie viņa pēc padoma, ir īpaši savā jaunībā. Pietika uzrakstīt tam vienu vārdu, pārējo viņš saprata jau no skatiena, tiklīdz bija ticis mazliet informēts. Viņš bija jau pavecs, kad es ierados Pjemontā, tomēr es viņu labi pazinu. Viņa dēls apprecēja manu meitu un tā starp mums nodibinājās radniecības attiecības.

Audzināšana, kādu viņa tēvs, prineis Toms, lika dot šim savam dēlam, bija tik labi pārdomāta un atrada priekšā tik auglīgu zemi, ka Filiberts drīz vien iemācījās saprast visu no lūpu kustībām un dažiem žestiem.

Iesākusi runāt par Viktoru Amede, es ieminējos šos dažus vārdus par Filibertu tikai tāpēc, ka viņš bija iejaukts gandrīz vai visos Viktora Amedes valdīšanas laika notikumos. Un tagad pāriesim pie mūsu memuāru galvenā varoņa.

Tiklīdz Viktors Amede bija kļuvis par valdnieku, viņš uz savu stāvokli šķietami sāka skatīties ar nevērību. No tā laika viņš kļuva īsts aktieris un viņa sistēma bija noslēpt savas īstās domas. Tas bija veikls un gudrs vaid- nieks, vajadzības gadījumā ari simulants. Citi teica: viltnieks un vārda lauzējs. Viņa augstākā godkāre bija netiki atmaskotam savos nodomos, noslēpt savus nolūkus un izlikties kā pie draugiem, tā ari pie ienaidniekiem.

Izlikdamies, ka ienīst Ludviķi XIV, pat līdz nicināšanai, viņš tomēr to imitēja visās lietās, pat tādās, kas noteikti jau bija peļamas.

Tā nebija viņa vaina, ka Turīnas galms nevarēja visās lietās līdzināties Versaļas galmam: šinī virzienā viņš pūlējās neapnicis.

Vispirms viņam bija sava Montespana, tā biju es; tad sava Mentenona, visa pasaule to pazīst. Viņam bija savs Mainas hercogs, mans dēls; sava Orleānas hercogiene — mana meita. Vienīgā lieta, kur viņš bija oriģināls, bija viņa atteikšanās no troņa, ko tas vēlāk ne vienu vien reizi nožēloja. Arī pie Kārļa V tas mēdza pakavēties. Viņš mīlēja lielus paraugus.

Savās materiālās saistībās viņš bija ļoti skops, bet liels un devīgs savās idejās. Attiecībā uz savu personu viņš neiztērēja pat tik daudz, cik viņa stāvoklis to prasīja, izņemot, kad viņš centās man patikt, vai gribēja parādīties visā savā spožumā, viņa pārmērīgā vienkāršība nepiestāvēja tik lielam vald­niekam.

Pēc mūsu šķiršanās viņš kļuva jau skopulīgs: gadiem ilgi viņš nēsāja vienus un tos pašus kafijbrūnos svārkus bez zelta un sudraba un kājās lielas kurpes — kā zemnieks. Ziemā vilnas, vasarā diegu zeķes, nekad zīda, pat svinīgos gadījumos ne. Kas attiecas uz mežģīnēm, tad viņš par tām negribēja ne dzirdēt, atrunādamies, ka viņa valsts fabrikas tās nepaga- tavojot un tās esot jāpērk ārzemēs. Saviem krekliem viņš izvēlējās tikai Žibēra izturīgos audumus. Un tos lika izgarnēt ar batistu — kā semināru audzēkņiem.

Kad es viņam par to kādreiz ieminējos, viņš atbildēja:

— Mana veselība to prasa.

Viņa tik daudzas uzvaras izcīnījušais zobens bija klāts ar rūsas traipiem, bet viņš neļāva tos notīrīt. Vēl viņš lika piestiprināt pie tā roktura ādas aizsargu, lai metāls nenoberztu svārku stūri.

Mūžīgi viņš gāja ar vienu un to pašu niedras spieķi ar kokosrieksta galvu. Viņa tabakas doze, vienīgā, kas tam visnā bija, bija darināta no bruņrupuča vāka ar ziloņkaula apdari.

Vienīgās tērpa sastāvdaļas, kurām viņš piegrieza vērību, bija cepure un parūka. Viņa caunādas cepure ar spalvām un apšuvēm ļoti kontrastēja ar pārējo tērpu, kuram tā nepavisam nepiestāvēja. Toties viņa militārā pa­rauga parūka bija safrizēta ļoti rūpīgi.

Izejot sliktā laikā, viņš ietinās zilā apmetnī. Tas ir viens no apģērba gabaliem, kuram nav nekādas formas un kurš cilvēku gan apsedz, bet neietērpj.

Viņam bija tikai viens rītasvārks, ko viņš nēsāja ziemu un vasaru. Tas bija no zaļa tafta ar baltu lāčādas oderi. Ziemu spalvainā puse bija uz iekšu, vasarā — uz āru, kas prinča figūrai piešķīra drastisku izskatu. Karstā laikā zem Šā paltraka viņš bieži mirka vienos sviedros un tomēr to negribēja atmest, lai cik neērts tas bija.

Viņa galda izdevumi bija sīki aprēķināti — tāpat kā pilsoņu namos. Turīnā tie bija desmit luidoru dienā; bet viņa lauku pilīs — piecpadsmit, tāpēc ka tur viņš uzturēja pie sava galda ministrus, pirmos kambarkungus un ārzemniekus. Tāpat arī tās pašas ekonomijas dēļ viņiem desertu pas niedza tikai no prinča galda un bez kautrēšanās lika priekšā aiztukšotās vai pustukšotās bļodas, dažreiz, kad tiem tika par maz, viņiem vēl steidzīgi piesvieda pa cepeša gabalam.

Karalis (tas viņš toreiz jau bija) vēlāk jokoja ar saviem galdabiedriem.

— Kungi, es ar jums apejos slikti, bet es taču neesmu Ludviķis XIV. Nevajag no manis prasīt vairāk nekā es spēju.

Viņa vecākajam dēlam bija pavisam pretēja gaume; sevišķi tas nāca redzams, kad viņš kļuva par karali.

Viktors Amede mēdza teikt:

— Vai jūs ar saviem dimantiem esiet mirdzošāki? Vai jūs domājat, ka valdnieka lielums vērtējams pēc viņa izdevumiem? Ja vien jūsu tauta ir bagāta un jūtas laimīga, tad ģerbjaties kaut vai bakalaura svārkos, jūs būsit lielāki nekā Indijas radžas ar visiem viņu dārgumiem.

Stāsta, ka tagadējais karalis turoties pie tā paša uzskata. Bet viņa vecākais brālis, kurš aizgāja tik nelaimīgā nāvē, nebūtu bijis apmierināms ar bakalaura svārkiem un nodalītām porcijām. Viņā bija daudz dotību, lai reiz no ta iznāktu varens valdnieks un, pazaudēdams viņu, Pjemonts ir daudz ko zaudējis.

Izcilās Viktora Amedes īpašības atmirdzēja visā savā spožumā tiklab kara, kā arī miera laikā. Viņa personā bija apvienots veikls administrators, smalks politiķis un drošsirdīgs karavadonis. Viņš Eiropā ieņēma tādu vietu, kā to neviens cits nebūtu varējis izdarīt.

Neviens tik labi nepazina valdošos kabinetus un to intrigas. Visu iespaidīgo personu, visu valsts sekretāru, visu valdnieku un viņu mīļāko tikumus, paražas, raksturus viņš pazina uz to labāko.

Kad šī nožēlojamā Burgundijas hercogiene, viņa meita, devās uz Fran­ciju, viņš tai tā iemācīja un ieskoloja šā galma mehāniku, it kā viņš tur pats no laika gala būtu dzīvojis.

Viņas iespaidā nonāca Mentenonas kundze, pats karalis un viņa kļuva šīs zemes valdniece tādā laikā, kad tik grūti bija valdīt un viss tas bija iespējams tikai pateicoties karaļa, viņas tēva, padomiem.

Man bieži nācās pārliecināties par viņa gudrību un lielajām cilvēku pazīšanas spējām. Bet to visu mēs vēlāk redzēsim.

Tāpat arī, kā mēs redzējām, Sistēmas princis, viņa pavaldnieks grāfs Provana, dons Gabriels un pat Karinjanas princis viņu ik dienas mudināja ņemt valdības grožus savās rokās.

Bez šaubām — tā arī bija viņa karstākā vēlēšanās, bet viņš gribēja izlikties, ka to piespiež, lai neaizvainotu Karalisko kundzi un lai izskatītos, ka viņš padodas vienīgi apstākļiem un savu pavalstnieku lūgumam. Tās ik rītu bija nebeidzamas konferences, kurās viņš tiem suflēja, kas tiem jāsaka, lai viņš varētu izšķirties. Viņš cēla iebildumus, lai tie tiktu atspēkoti. Viņš uzmanīgi runāja ar savu māti un padevīgi uzklausīja tās atbildes.

Turas grāfs, viens no viņa galvenajiem uzticības vīriem, straujš, nepa­cietīgs, drošs un uzņēmīgs cilvēks, reiz pēc kādas ieilgušas konferences pie sava kunga, aizgāja, teikdams Sistēmas princim:

— Es redzu, ka viņš ir jāpiespiež. Es to izdarīšu un, ja vien jūs varat man ticēt, tas notiks jau rīt pat.

Viņi devās kopā uz Rivoli un uzrakstīja cirkulāru visiem valsts minis­triem, padomniekiem, ģenerāļiem, cietokšņu komendantiem, lai ar to visiem paziņotu, ka, sākot ar šo dienu, viņš nolēmis pieprasīt savas tiesības, ko tam viņa dzimums un pilngadība dod.

Līksmi un priecīgi viņi atgriezās ar šo dokumentu, lai princis to parakstītu. Kaut gan šis viņu jau nepacietīgi gaidīja, tomēr viņš vēl cēla tūkstoš iebildumu, pirms dotu savu piekrišanu.

— Bet mana māte, — viņš nemitīgi atkārtoja, — mana māte! Tas viņai būs tāds sitiens, ka es to neuzdrošinos izdarīt. Es viņu pazīstu.

— Un tas būtu viss? — to bez kādas kautrēšanās pārtrauca dons Ga­briels. — Nu tad es došos pie Karaliskās kundzes un atnesīšu jums viņas piekrišanu! Es, es arī viņu pazīstu!

Un tiešām — viņš aizskrēja. Pavaldone to uzklausīja, acis nepa­mirkšķinādama, lai kāda vētra trakoja viņas sirdī. Viņa pat nedeva tam laiku pabeigt savu priekšlikumu.

— Mans dēls vēlas valdīt un neuzdrīkstas man to teikt. Mani pavalstnieki to skubina, bet, baidīdamies mani aizvainot, viņš noraida to lūgumu. Jums taisnība, monsieur, jūs mani pazīstat labāk nekā viņi. Es tūdaļ gribu visus apmierināt.

Viņa paņēma spalvu un uzrakstīja savam dēlam vēstuli, īstu veiklības un nesavtības paraugu. Es ilgi tiku to glaLijusi, bet Savojas hercogs man to noņēma.

Par to es šodien sevišķi skaišos, jo tā būtu kļuvusi vēsturisks dokuments. Viņa to uzrakstīja vienā spalvas vilcienā, nemaz nepārlasot.

Karaliskā kundze rakstīja tam, ka tajā vecumā, kādā viņi abi atrodas, viņam pienākas valdīt pašam, bet viņai — uzlabot savu iedragāto veselību. Tāpēc viņa tam lūdza atļaut tai nomest valdīšanas nastu, ko viņa vārdā tik ilgi nesusi, cerēdama uz šo dienu.

Vai var būt vēl kas maigāks un kautrāks par šo izteiksmes veidu? Vai var runāt vēl cēlāk un cienīgāk?

Dons Gabriels atgriezās, starodams priekā. Sazvērestība bija izdevusies. Viktors Amede uzlika galvā savu tēvu kroni.

— Jūs, kungi, to vēlaties, mana māte to lūdz, es piekrītu. Lai Dievs dod, ka es valdītu tikpat slaveni kā viņa un darītu manu tautu tikpat laimīgu, ka tā bija zem viņas varas! Tāda ir mana vēlēšanās. Lai Dievs man palīdz!

Tai laikā es jau biju Turīnā. Es vēl atceros, kādu saviļņojumu sacēla šī jaunā vēsts un cik nošļucis garastāvoklis bija manai vīramātei, kuras varenība saplaka līdz ar viņas kundzes aiziešanu.

Viņas acīs Savojas hercogs bija izrādījies ļoti nepateicīgs un maz godprātīgs, atļaudamies sev tā nobīdīt pie malas valdnieci, kas tik ilgus gadus ar tādu saprātu un rūpību par viņu gādājusi.

Mūsu savstarpējās sarunās viņa par to bieži žēlojās, bet labi, ka atklātībā viņa to neriskēja izrādīt.

Mans vīrs, kurš atradās tādā pašā aizbildniecībā kā princis, neuzdrošinājās nekā iebilst, bet viņš labprāt būtu sekojis šim paraugam, lai nokratītu savu jūgu.

Deverī kundze nevarēja un nevarēja nomierināties. Viņas sirdi sevišķi grauza tas, kad tā iedomājās kādu citu kā pirmo galma dāmu pie nākamās hercogienes, kurpretī viņai līdz ar savu bijušo kundzi jāaiziet atvaļinājumā. Tādēļ arī viņa tik ļoti vēlējās, lai es ieņemtu šo vietu, tad viņa būtu vēl varējusi saglabāt savu iespaidu un ar manu starpniecību visu būtu vadījusi pēc sava prāta.

Kaut gan es vēl biju tīrais bērns, es to jau nopratu, un neļāvos sevi ievilināt šajos slazdos.

Tiklīdz princis bija kļuvis valdnieks un viņa laulības bija nolemtas, Karaliskajai kundzei vairs cits nekas neatlika, kā palikt mierīgi pilī un nodarboties ar labdarību.

Viņa pietiekami labi pazina savu dēlu, lai zinātu, ka no šā laika tas viņai vairs neļaus iejaukties valsts darīšanās.

Viņai bija diezgan takta pašai atiet sānis un nogaidīt, kamēr tas griezīsies pie viņas pēc padoma, ko tas mēdza darīt tikai tādos gadījumos, kad viņš bija nodomājis par katru cenu rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Es jau runāju par Viktora Amedes laulībām ar Orleānas princesi Mariannu.

Tā kā man īsti nepiederas vērtēt šo princesi, tad es par viņu teikšu tikai dažus vārdus. Mans stāvoklis ir ļoti delikāts ne tik vien tāpēc, ka man pret princesi nebūtu bijis pietiekami daudz cieņas, vai arī citu kādu pārkāpumu dēļ pret to, izņemot vienīgi viņas vīra mīlu uz mani un manu kļūdu. Es zinu, ka viņa par to sevišķi neuztraucās. Mīla viņai maz ko nozīmēja un vēl mazāk — vara.

Ilgodamās pēc Francijas, pēc savas ģimenes, viņa Savojā citu neko nemīlēja kā vienīgi savus bērnus. Kad viņa ieradās, tā bija pret mani laipna un labvēlīga. Viņai patika redzēt mani savā tuvumā. Mēs stundām ilgi runājām par Versaļu, par Parīzi, par Senkludu un arī par galmu, kur man gan toreiz, manas mazgadības dēļ, nebija atļauts ierasties, bet kuru es tomēr pazinu pēc manu vecāku un draugu nostāstiem.

Bez tam vēl man bieži bija tas gods tikt novestai uz Palērojālu, lai spēlētos ar monsieur meitenēm, no kurām Savojas hercogiene bija pati jaunākā. Vecākā apprecējās ar Spānijas karali, bet, diemžēl, neskatoties uz šīs skaistās saistības ārējo spožumu, viņas laulības dzīve bija nelaimīga.

Franču princeses vispār neder laulībām ar ārzemniekiem.

Abas šīs monsieur meitas cerēja apprecēties ar monsiņjoru; to viņas sev bija ieņēmušas galvā un, viena otrai slēpdama, abas klusībā bija viņā iemīlējušās. Nabaga Spānijas karaliene veselu mēnesi vāļājās pie Ludviķa XIV troņa pakāpieniem, lūgdamās nenotiesāt viņu uz šīs, viņai pretīgās, laulības dzīves mokām.

— Ko jūs, madame, sūdzaties? — viņš tai atbildēja. — Es tiešām nezinu, ko vēl vairāk savas meitas labā es varētu darīt.

— Nē, sire, bet jūs gan savas māsasmeitas labā varētu darīt kaut ko vairāk.

Savojas lielkundze bija tikpat neapmierināta kā viņa, jā, pat vēl vairāk, jo Savoja nav Spānija.

Tai laikā es vēl baudīju viņas uzticību. Viņa mani lūgšus lūdza kļūt par tās galma dāmu. Es atteicos un vēl šodien esmu priecīga par to. Kas vēlāk notika, būtu noticis tik un tā, un es būtu jutusies vainīga kā manas kundzes uzticības negodīga valkātāja un būtu līdzinājusies mājas zaglei.

Princese nebija tik skaista kā Spānijas karaliene, bet viņa no nabaga Henrietes kundzes bija mantojusi apburošu pievilcību. Neviena neprata dejot labāk par viņu. Viņai bija maiga, sirsnīga balss, un sevišķi viņas itāļu akcents bija patīkams.

Viņas augstais laulātais draugs to nemaz nemīlēja: viņa bija tam pārāk laba un vientiesīga un skatījās uz savu vīru bez kādiem aplinkiem. Viņš, mūžīgais sofists, neticēja citu atklātībai. Visvienkāršākajos vārdos viņš centās saskatīt kādu apslēptu jēgu. Šā iemesla un vēl arī tūkstošiem citu dēļ viņu laulība nebija laimīga.

Tomēr princesei bija seši bērni. Izņemot pašreiz valdošo, tie visi nomi­ra jaunībā.