Kaislību princese

XXXVIII

Kopš mūsu mīlas sākuma hercogs, dodamies ceļā, pirmo reizi grasījās no manis Šķirties. Šinī slavas un sajūsmas brīdī viņam tās bija dziļas sāpes.

Viņš man lika priekšā ierīkoties tāpat, kā to darīja Ludviķis XIV savas jaunības laikos — aizvest dāmas pie armijas un cīnīties tur manu acu priekšā. Es zināju, cik ļoti šādu rīcības veidu bija nosodījis lielais karalis, un ne pavisam negribēju darīt tāpat.

Tika norunāts, ka es palieku Turīnā, ka es to neatstāšu, ka es visam sekošu un ka es hercogu brīdināšu par visu, kas notiks viņa prombūtnes laikā.

Viņš vēl nebija piedzīvojis ne karu, ne kaujas, un tomēr devās šais briesmās ar tādu miera pilnu drošsirdību, kas sevišķ» reta un cienījama tad, ja tā nāk pēc pārdomām. Viņš labi nojauta, kas tam draudēja, ūn nožēloja to līdz ar mani.

Beid/ot pienāca liktenīgā diena — hercogs aizceļoja. Es jūtos aizgrābta gandrīz vai tikpat kā viņš, kad viņš mani apkampa un no manis atvadījās tik aizgrābts un ar tik dziļām jūtām, atkārtojot, ka varbūt viņš mani vairs nekad neredzēšot.

Tā bija vienīgā vājības pazīme, ko viņš izrādīja, viņa pēdējie vārdi savai mātei bija šādi:

— Madamc, ja es vairs neatgriezīšos, esiet laba pret grāfieni Deverī.

Visu šo laiku mēs Turīnā bijām bijuši ļoti nelaimīgi, nemiera pilni.

Pilsēta bija labi apsargāta, karapulki pilni cīņas spara un apkārt mūriem tika viss sagatavots.

Tomēr es biju paredzējusi nelaimes, kurām vajadzēja nākt, kad es redzēju mainītas dispozīcijas, kad es redzēju princi Eiženu atgriežamies Vīnē un atstājot mūsu karapulku vadību, kad es redzēju viņa vietā stājāmies ģenerāli Karafu — runājā gan, ka tikai pagaidām — un jo sevišķi, kad es redzēju, ka hercogam, kas skaitījās virspavēlnieks, autoritāte palika pavisam iluzoriska un līdzinājās nullei.

Un tiešām — drīzumā es dzirdēju par prinča sakaušanu kaujā pie Stafar- das. Manas pirmās domas bija doties pie viņa, bet es neuzdrošinājos. Man arvien bija bailes no nesaskaņām ar princi, un es, kuru visi uzskatīja par iedomīgu, augstprātīgu, biju lēna un padevīga Savojas hercogienes priekšā un rūpīgi izvairījos no visa, kas tai varētu būt nepatīkams. Arī šinī gadījumā cs atturējos, lai viņu neaizvainotu.

Francijas vēstnieku ievietoja Ivras cietoksnī tāpēc, ka tāpat Parīzē bija apgājušies ar hercoga sūtni, marķīzu Ogliani.

Es par to biju drusciņ satraukta, bet visus satraukumus pārspēja ziņa par kaujas zaudēšanu.

Prinča vēstules bija satriecošas. Viņam bija jāsaņem visi savi dvēseles spēki un jāņem palīgā savs plašais vēriens, lai varētu turēties pretī ļaunā likteņa sitieniem.

Viņa vienīgā cerība un paļaušanās bija Dievs un paša zobens.

Bet, ak vai, neskatoties uz to, viņam atņēma Sīzi, kas bija viņa valsts atslēga. Neskatoties uz to, uzspridzināja vairākus cietokšņus, kuru zaudēšana viņam bija ļoti sāpīga: tā bija nepārtraukta nelaimju virkne, kas iesākumam bija ļoti nomācoša.

Kad es viņu atkal redzēju, to nevarēja vairs pazīt, tik ļoti viņš savās bēdās bija pārvērties.

— Vai jūs gribēsit pieņemt uzvarēto? — viņš man jautāja ierodoties.

— Ar vēl lielāku patiku nekā uzvarētāju, — es atbildēju, — tāpēc ka varu cerēt, ka esmu viņam vajadzīga.

Viņš mani ilgi turēja savos apkampienos, un kad viņš aizgāja, man likās, ka viņa acis bija pilnas asaru.

— Es esmu nelaimīgs, - viņš piebilda, - bet neesmu zaudējis dūšu. Par spīti gadalaikam mūsu karaspēks vēl arvien turas kaujaslaukā. Un kas tas par karaspēku! Šie nelaimīgie Voduā un Barbeti, kurus mēs ar tēvu, pamudināti no kopējā ienaidnieka, tik nesaudzīgi bijām vajājuši, tagad ir pārsteiguši Barselonetu un Montdofinu. Viņi visur ierodas, ievācot kontribū­cijas un izpostot Dofinas provinci, kuru es viņiem atstāju. Vai manu Savojas ieleju taupīja?.. Ak, madame, cik ļoti pie visa tā ir vainīga Ludviķa XIV godkārība, un ko tā tik nespiež mūs darīt, lai aizstāvētos!

Skumji pagāja ziema, veicot visāda veida sagatavošanās darbus. Hercogs vienlaikus bija visur.

Katinā mēģināja pārsteigt karapulkus Aostas ielejā. Pjemontiešu virsnieku modrību ienaidnieka plānus izjauca, bet visas viņu pūles tika veltītas Turīnai, kuru maršals draudēja aplenkt. Ja viņš ieņemtu šo pilsētu, tad būtu zaudēts viss. Tāpēc to nocietināja, apgādāja ar pārtiku, apbruņoja tanī visus, ko vien tik varēja apbruņot. Tas viss radīja nepārtrauktu kustību, maršēšanu un manevrēšanu.

Hercogu cs neatstāju ne uz mirkli: pārģērbusies vīriešu drēbēs, es viņu pavadīju jāšus pat tad, kad viņš apmeklēja karaspēka nometni. Viņš bija man to lūdzis, un man nebija spēka viņam atteikt.

Viktors Amede, greiz- sirdīgs jau no dabas, tagad, pēc visām nelaimēm, kļuva tāds vēl vairāk: viņš nojauta, ka manas jūtas pret to nav tik dziļas un maigas, kā tās, ko viņš izjuta pret mani, un viņš nebeidza atkārtot, ka es to atstāšot, ka viņš varbūt savas zemes zaudēšot un tātad viņš zau­dēšot arī mani.

— Ne kā cilvēkam jūs man esat pieķērusies, bet gan kā valdniekam, kā apsargātājam: un tāpēc, kad man vairs nebūs varas, vai arī mani pašu jūs neatstumsit, madame?

Lai viņu pārliecinātu, man vajadzēja to visur pavadīt. Kareivji man pie­vērsa lielu uzmanību: vieni runāja, ka es esot pati hercogiene, citi noturēja mani par iemīļoto pāžu.

— Tā drīzāk būs viņa labā draudzene, — sacīja kāds attapīgs seržants.

— Meita vai velns, — atsaucās cits kareivis, — bet baiļu viņai nav. Mana muskete norībēja viņai blakus, bet tā pat acis nepamirkšķināja.

Un tiešām man nebija bail: es nonācu pat līdz ienaidnieka pozīcijām, jo arī pats princis turp devās. Viņš par to bija lepns, lai gan viss drebēja par mani.

Pavasarī kara operācijas tika atjaunotas.

Nelaimes gadījums — eksplodēja pulvera pagrabs — nodeva Nicu franču rokās un tā pārvērta tos par noteicējiem par Apeninu un Dienvidu Alpu kalnu pārejām. Grāfs Vrisaks, tas pats dūšīgais pulkvedis, par kuru es jau esmu runājusi, grāfa Priura un bruņinieka Vilafaleta atbalstīts, turējās šinī vielā jau ilgāku laiku, un būtu vēl ilgi turējies, ja nebūtu notikusi tāda nelaime.

Viņš uzskatīja sevi par laimīgu, panākdams goda pilnus kapitulācijas noteikumus un iespējus iziet ar ieročiem un bagāžu, bungām dārdot un karogiem plīvojot. Atkāpies Oncglijā, viņš tur pēc dažām dienām saņēma gandarījumu. No visām pusēm tika izteikta apbrīnošana un cildināta viņa varonība kaujā, kas bija pilnīgi zaudēta.

Princis Eižens atkārtoti pieteica savu atgriešanos, bet vienmēr jauni šķēršļi to atkal aizturēja. Viņu pārcēla uz citu armiju, lai gan pats viņš vēlējās nākt pie mums. Viņš ļoti mīlēja savu namņ un uzskatīja par savu pienākumu atbalstīt tā vecāko. Viņš bija ieradies šajā nelaimīgajā kaujā pie Stafardas, bet par vēlu. Pēc tam viņš mūs bija atstājis.

Beidzot viņš atgriezās, atvezdams Viktoram Amedem no ķeizara puses karaliskās augstības titulu, kuru hercogs sev vēlējās vairāk par visu. Viņam to piešķīra ne par šo, ne par to, — aiz laipnības, bet viņam nebija nekādu tiesību. Šis iepriecinājums viņam atkal deva mazliet cerību, lai gan princis Eižens neslēpa stāvokļa nopietnību. Prinča neizsīkstošā kavaliera jautrība šinī brīdī Viktoram Amedem bija nepieciešama, lai palīdzētu tam nest savu smago nastu.

Katru dienu ienaidnieks no viņa kroņa izplucināja pa pērlei. No dusmām un izmisumā viņš pavisam izdēdēja.

Katinā, kas bija noteicējs Nicā, izdarīja pēkšņu uzbrukumu caur Avilānu, kur viņš uzspridzināja apcietinājumus, uz Rivoli, kuru viņš nodedzināja. Šī jaukā Rivoli pils, šī hercoga iemīļotā atpūtas vieta!

Es biju kopā ar viņu uz Turīnas pakalniem, kad viņš, redzot degam šo pili, kuru tas tik ļoti mīlēja, izteica šos ievērojamos vārdus:

— Lai Dievs dod, ka visas manas pilis tā tiktu pārvērstas pelnos un ienaidnieks taupītu manu zemnieku būdiņas!

Bet ienaidnieks tās nemaz netaupīja. No Savojas nekas vairāk nebija palicis pāri, vienīgi kaudze kūpošu drupu. Pati Turīna bija apdraudēta. Nemiers pārņēma visus. Valdošā hercogiene, kas tad bija grūta sestajā mēnesī, cieta šausmīgas bailes. Viņa kopā ar Karalisko kundzi aizceļoja uz Verseju un s i dīkie ļaudis viņām sekoja. Pilsētā palika tikai tie, kas spēja nest ieročus, dažas uzticīgas un dūšīgas sievietes un es, kas biju zvērējusi neatstāt savu draugu.

Princim Eiženam bija izdevies piedzīvot prieku un kādā sadursmē sakaut frančus. Šis prieks bija diezgan liels, jo viņš frančus patiesi neie­redzēja.

— Es tos izdzirdu nākam ar dziesmām, — viņš stāstīja, — kā jau tas pie viņu liekulības pieņemts: viņi ne par ko nebēdā! Tie tika drīz pieveikti. Tikai mani zaldāti apgājās ar viņiem kā ar turkiem un tas pēc manām domām nav godīgi. Es vienmēr esmu viņiem atkārtojis, ka kristīgo dzīvība jāsaudzē.

Šim jaunajam cilvēkam bija drosme, kas bija tikpat liela kā viņa vadoņa spējas. Gandrīz vai katrā kaujā, metoties cīņas jūklī, viņš dabūja vismaz vienu ievainojumu, tomēr arvien laimīgi, jo tikai savās drēbēs viņš atnesa dažas lodes.

Viņa skatiens bija tik ass un visu aptverošs, kāds tik vien var būt: tikai uzmetot acis kaujaslaukam, viņš jau noteica zaudējumu vai uzvaru. Par nelaimi hercogs, kas nebija tik apdāvināts, vai arī bija vairāk aizvainots,» negribēja viņam ticēt ne pie Stafardas, ne pie Marsaglijas.

Prinča Eižena tuvumā atradās viens no viņa intīmākajiem draugiem — Komersī princis no Lotringas nama, kas varēja ar viņu sacensties drošsirdībā un pat pārdrošībā.

Turcijā, liekas, pie Belgradas aplenkšanas, šis jauneklis guva briesmīgu ievainojumu no zobena cirtiena, atņemot kādu turku karogu. Viņš viens pats ar zobenu zobos un pa pistolei katrā rokā bija devies pēc karoga ie­naidnieka armijas vidū, un tikai tāpēc, ka viņa pulka kornets bija ļāvies atņemt tam savējo karogu. Kāds apžilbinošs jaunības neprāts!

Turīnas pakalna nocietinājumi tika padarīti neieņemami. Divdesmit tūkstoši cilvēku atradās nometnēs apkārt pilsētai: tur bija jaukts korpuss no Spānijas, Virtenbergas un Savojas karaspēka daļām. Gaidīja Bavārijas kūrfirstu, Šombergas hercogu un Karafas princi. Viņi ieradās, un kad mēs katru dienu rēķinājāmies ar varbūtēju uzbrukumu, Katinā pēc sava paraduma sagādāja mums pārsteigumu un metās virsū Karinaņolai, kuru viņš ieņēma pēc divu dienu cīņām tranšejās. Tam klāt vēl nāca nodevība, kas mūs ielenca no visām pusēm.

Sitiens bija briesmīgs: Karmaņola bija labības noliktava, ieroču krātuve, viena no zemes svarīgākajām vietām. Viktors Amede, izdzirdis par šo zaudējumu, sākumā dažas minūtes palika kā apmāts, bet drīz vien atkal saņēmās: viņš deva pavēli griezt pašu miesā. Citadeles, kuras nevar noturēt, kļūst par patvērumu ienaidniekam: viņš upurēja tās, kuras viņam likās nevajadzīgas. Keraska un Šiva tika nopostītas, lai koncentrētu visu preto­šanos Konī.

Kopš karadarbības sākuma šī pilsēta sekmīgi atsita visus uzbrukumus. To aizstāvēja vienīgi pašas iedzīvotāji un daži pulki, kurus veidoja no kaimiņu zemniekiem.

Starp citiem tur bija astoņi simti voduaziešu, kurus komandēja kāds pie viņiem slavens priekšnieks, kas, cik es atceros, saucās Gijelmo. Par viņu klīda visdažādākie nostāsti — gan izdomāti, gan patiesi, par viņu tika sacerētas pat tirgus dziesmiņas.

Grāfs Rovērs bija aplenktās pilsētas komendants, un grāfam Berneco izdevās tanī iekļūt ar trīs pulkiem savojiešu un dažām sabiedroto nodaļām. Tā kā valsts finansiālais stāvoklis viņa augstībai nebija ļāvis savest kartībā nocietinājumus, tad iedzīvotāji darīja to uz sava rēķina, ziedojot savus pēdējos līdzekļus. Tas pierāda, cik ļoti šīs provinces bija pieķērušas savam valdniekam.

Princis Eižens, būdams satraukts par zaudējumiem, devās uz Vīni, lai lūgtu tur palīdzību. To viņš tūlīt saņēma un atgriezās triumfēdams. Viss tūlīt sāka iet citādi. Karmaņola tika atgūta atpakaļ, runāja par mūsu dimanta — Nicas — atpakaļ paņemšanu, un Montmcilanas atņemšanu ienaidniekam, kas to bija sagrābis. Bet Karafa neieredzēja Savojas namu un jo sevišķi princi Eiženu, kuru tas apskauda: viņš pretojās šādiem plāniem tiktāl, kamēr princis neapmierināts un vīlies atkāpās uz Venēciju.

Mēs bijām nomākti līdz. pēdējai robežai: Montmeilana pēc varonīgās aizstāvēšanās, pēc briesmīgās badošanās, pēc trīsdemit trīs dienu ilgām cīņām tranšejās bija spiesta padoties. No tā laika Savoja pieder frančiem.

Konī tomēr tika paglābta. Pēc grāfa Berneco, kas, kā jau teikts, tanī ieveda trīs pulkus, grāfs Kosta savukārt ielauzās tajā un pēc viņa grāfs Kareto. Abi tie nāca ar jauniem palīgspēkiem un veicināja aplenkto atbrī­vošanu. Sievietes, bērni, garīdznieki, mūki un sirmgalvji — visi sacentās pilsētas aizstāvēšanā. Četri tūkstoši franču palika guļot pie pilsētas mūriem, bet pārējie tomēr neatlaidās, un ja princim Eiženam nebūtu ienācis prātā tos maldināt ar nepatiesu ziņu par milzīgiem palīgspēkiem, tad droši vien viņi nebūtu atstājuši kaujas lauku tā, kā to tagad izdarīja.

Pēc aplenkuma izbeigšanas hercogs gribēja šo pilsētu apmeklēt un prasīja, lai es viņu pavadot. Par hercogieni netika runāts ne vārda, it kā viņa nekad nebūtu eksistējusi. Un tā es savās vīriešu drēbēs devos līdzi viņa augstībai. Tas gan bija diezgan riskanti: ienaidnieka karapulki vēl arvien bija tuvumā un izgāza savu naidu kā vien varēdami. Virzoties uz priekšu, mēs atradām šo nelaimīgo zemi, jo tālāk, jo vairāk izpostītu, un šis skats plosīja mūsu sirdis.

Mēs satikām bēgošus zemniekus, kas, pazīdami savu valdnieku, metās pie viņa kājām un slacīja tās asarām.

— Ak, monsieur, ak, monsieur, apžēlojies par mums, visu mums atņēma!

— Ko darīt, mani bērni, — atbildēja princis, raudādams līdz ar vi­ņiem, — tā nav mana vaina, Dievs ir mans liecinieks un, ja būtu vajadzīgas tikai manas asinis, lai jūsu ciešanas varētu atmaksāt, es ar tām neskopotos. Bet, lūk, tas ir vienīgais, ko es varu… Ņemiet, ņemiet!

Un viņš izbēra viņu priekšā savu naudas maku, kas bija pilns ar zeltu. Tad, pārraujot Marijas pasludināšanas ordeņa ķēdi, ko viņš nēsāja ap kaklu, viņš zemniekiem izdalīja tās gabalus.

Tas izraisīja sajūsmas un mīlestības apliecinājumus, pie kuriem viņš bija pieradis, jo viņa tauta to dievināja.

Šāda veida skati atkārtojās bez mitēšanās. Tie mani aizkustināja tāpat kā viņu. Mēs kopā izstaigājām Turīnas ielas un apskatījām ciemus, cik vien to mums ļāva ienaidnieka tuvums. Ar manu klātbūtni visi bija apraduši, un neviens to vairs neievēroja.

Vienreiz tomēr es piedzīvoju diezgan dziļu saviļņojumu. Es satiku labo abatu Ptī, kas, atgriezies savā abatejā, kopā ar manu mazo Mišonu nesa svētos sakramentus kādam slimniekam. Es viņus nebiju redzējusi kopš manas celšanās vai kopš manas kaunā krišanas — kā jums labāk patīk.

Es dziļi nosarku un novērsu seju. Liekas, ka viņi nebija mani pamanījuši.

Cienījamais pāters šajos grūtajos laikos pilnīgi uzupurējās šavā labsirdības un labdarības darbā. Viņu redzēja visur, kur tik vien viņa klātbūtne varēja nest kādu mierinājumu vai palīdzību.

Mans Mišons, kas jau bija sagatavojies iesvētīšanai, palika vēl arvien tāpat kā agrāk — mazais Mišons.

Viņš auga maz un saglabāja savu kora zēna seju un izturēšanos. Viņa bērnišķīgie sejas panti nemainījās: jo vecāks viņš kļuva, jo vairāk es par to biju pārsteigta. Es esmu pārliecināta, ka ja negadītos katastrofa, kas to pārvērstu vienā rāvienā, tad cik vecs viņš arī nebūtu, tas vienmēr izska­tītos pēc divdesmit gadus veca. Nav šaubu, ka šīs priekšrocības dēļ daža laba sieviete viņu apskauda.