Kaislību princese

XLI

Kad princese bija aizceļojusi, atsevišķu sarunu gaita tika atjaunota, un uz Risvikas un Karlovicu līgumiem, kas pēc kārtas tika celti priekšā visiem sabiedrotajiem, drīzumā atradās visu paraksti. Pēc šā gadījuma Savojas hercogs bija kļuvis par neskaitāmu pārmetumu mērķi: viņu atklāti apvainoja nepastāvībā, un ka viņš pārdodoties tam, kas vairāk solot.

Es neteikšu, ka viņš būtu rīkojies visai veikli un būtu pratis nokārtot savas intereses. Vai viņa pienākums nespieda viņu rīkoties tieši tā, kā viņš to bija darījis?

Veids, kādā notika Burgundijas hercogienes precības, mana līdzdalība šinī lietā un izcilais stāvoklis, kādu es ieņēmu, tik ļoti kaitināja manus ienaidniekus, ka viņi vai plīsa no dusmām.

Abats Deverī bija Turīnā, kur viņš visos ielas stūros ķērca kā pūce, mani nozākādams. Viktors Amede to zināja un gribēja viņu pārmācīt, bet es tam noteikti pretojos.

Lai ko par mani teiktu, es nebiju ne cietsirdīga, ne atriebīga un, ja kāds ļaunums notika, tad tas notika neatkarīgi no manis.

Kādudien mans mazais Mišons, kļuvis par abatu, pie tam par diezgan modernu abatu, lika lūgt audienci pie manis, lai, kā viņš teica, paziņotu man kaut ko ļoti svarīgu.

Es arvien biju laimīga viņu atkal sastapt, tāpat kā labo Ptī, un liku viņiem apmeklēt galmu, cik vien bieži iespējams. Un tā vienurīt Mišons ieradās.

— Madame, — viņš sacīja, — sargieties! Pastāv nodoms jūs noindēt. Ir mēģināts uzpirkt vienu no jūsu virtuves darbiniekiem: viņš bija pie manis atnācis, lai to pateiktu, jo neuzdrošinājās jums tuvoties.

— Un kas ir šis mēģinātājs, manu mazo abat? Ja viņš ir runājis, tad viņam taču jābūt kādam vārdam.

— Tieši to nezina mans virtuves zēns, kuru sauc par Žaku un kurš jums pagatavo baložu gaļas pīrādziņus, kas jums tik labi garšo. Viņš nepazina vilinātāju, kas piedāvāja lielas naudas summas.

— Žaks ir muļķis. Līdzīgos gadījumos taču izliekas, ka priekšlikumam piekrīt, pieņem pat mazu rokasnaudu, kuru patur par pūlēm. Tad satiekas ar vilinātāju kādā drošā vietā un tur tas tiek saņemts ciet. Kur lai mēs tagad, pēc viņa domām, šo kārdinātāju saķeram? Viņa rīcības sekas nu ir tās, ka es nomiršu badā, baidīdamās nomirt no saindēšanās. Bet jādomā, ka šie necilvēki grib noindēt arī hercogu, kas gandrīz vai vienmēr ēd kopā ar mani?

Protams, tas sacēla manī lielu nemieru: man nebija ne mazākās vēlēšanās mirt, kaut gan es ari nebiju pārmērīgi laimīga. Es visu pastāstīju hercogam. Viņš gribēja manī radīt aizdomas pret manu vīru, uz kuru tas bija mazliet greizsirdīgs, jo ar viņam īpato smalkjūtību tas bija uzminējis jūtas, kādas % vēl manā sirdī bija palikušas. Es asi reaģēju, un viņš par to vairs nerunāja.

Tanī pašā vakarā, kad mēs tā runājām, manā kabinetā iesteidzās kurjers ceļa zābakos, kas pavisam nebija parasts. Hercogs iekliedzās, es tāpat, un mēs iedomājāmies, ka miers būs lauzts un ka ienaidnieks būs atņēmis mums kādus cietokšņus.

— Tiešām, jūsu augstība, es nesu ļoti svarīgu ziņu, kas droši vien traucēs mieru, — atbildēja vēstnesis. — Spānijas karalis ir miris un viņa testaments ir par labu Anžū hercogam.

Viktors Amede, izdzirdis ziņu par Spānijas karaļa nāvi, savilka grimasi, kuru es pie viņa tik labi pazinu un kura nozīmēja: „Es tur uzlikšu savu lauvas ķetnu."

Kurjers nodeva savas depešas, pastāstīja vēl dažus sīkumus un mūs atstāja. Princis nerunāja ne vārda. Viņš iedziļinājās savās vēstulēs citā pēc citas.

Beidzot, pagriezies uz manu pusi, viņš iesaucās:

— Nu, redziet, dārgā grāfien, būs jāsvin vēl vienas kāzas! Vēlreiz būs jādod instrukcijas, bet šoreiz ne tik grūtas.

— Kā tā?

— Jā, es gribu izprecināt manu otro meitu Anžū hercogam, kad viņš būs Filips V. Lai mana nama koks laiž saknes zem visiem troņiem. Es jau sen loloju šo nodomu, paredzot, kas notiks. Tagad tas man ir skaidrs: vēl vajadzīgs, lai Francija kļūtu par visstiprāko valsti, jo es negribu spēlēt bakalaura lomu. Katinā ir pie manām durvīm: es nebūtu pārsteigts, ja man šovakar ziņotu, ka viņš tās jau ir ielauzis. Tomēr es piekritīšu tikai tad, kad būšu pilnīgi drošs. To es jums apsolu.

Nekad es neesmu pazinusi cilvēku ar tik pareizu un ātru izpratni, kas visās lietās tik labi orientētos.

— Princis Eižens gulsies uz maniem pleciem, — viņš piebilda, — bet ko tur lai dara? Vienmēr man kāds jānes, un es izvēlos sev nastu, kas ir mazāk smaga.

Viņš nekļūdījās pat par vienu stundu. Vakarā, dpdoties pie miera, viņš saņēma vēstuli no Katinā, kas ziņoja, ka viņš iegājis Savojā ar piecdesmit tūkstošiem vīru, lai hercogam visžēlīgi labpatiktu apvienot savus ieročus ar viņējiem — saskaņā ar doto solījumu. Starp citu, maršals apgalvoja viņa augstībai, ka viņa kungam karalim nekā nemaksāšot savienības nostipri­nāšana un, to gaidot, viņš tam no jauna piesūtīšot Viņa Majestātes patiesi kristīgo un Viņa Majestātes katoļu karaspēku virspavēlnieka diplomu, kāda Viktoram Amede nemaz nevarēja trūkt, jo to viņam piesūtīja ik brīdi. Labākais bija tas, ka ar visu to viņš nekā nekomandēja.

Es nevaru noliegt, ka Savojas hercoga simpātijas nebūtu bijušas ķeizara pusē un pret Franciju. Varenais kaimiņš viņu traucēja daudz vairāk nekā ķeizarvalsts, kas tam pieskārās. Ludviķim XIV šī nabaga Savoja bija tik viens kumoss, ko tas varēja aprīt pēc patikas.

— Bet, nudien — sacīja hercogs, kura vārdi pēc tam ir bieži tikuši atkārtoti, — es neļaušu tik viegli sevi norīt: es iespraudīšos šķērsām un savu tiesu ieskrāpēšu!

Šā jaunā kara sākumā bija bažas par to, ko darīs Mantujas hercogs. Es neatceros, vai esmu par šo princi sīkāk runājusi: viņš gan ir to pūļu vērts. Neilgi pirms tam viņš bija ieradies Turīnā kopā ar kādu abatu Vantoni, savu kambarkungu, kurš izpildīja, kā itālieši saka, ruffiano amatu visizsmal­cinātākā veidā. Viņš man likās bija cilvēks, kas apvelk cimdus, lai pieskartos putekļu lupatai.

Šis abats uzlika sev smiņķi un staigāja vienmēr uz pirkstgaliem. Viņš visur gāja sava kunga vietā un izmeklēja viņam mīļākās no visādām aprin­dām. Divas no tām bija valdošās. Grāfienē Kalorī bija galmam un prezentā­cijām. Kāda meitene vārdā Matija visur hercogam sekoja un to viņš sauca par savu kabatas mīļāko. Mums bija tā laime redzēt viņu Turīnā. Viņa bija ļoti skaista, neticami nekaunīga un valkāja dzeltenas zeķes, kas mūs ļoti uzjautrināja. Abats apgalvoja, ka tas notiekot kāda svinīga solījuma dēļ. Mēs jautājām, kuram svētajam šis solījums dots: viņš nevarēja to pateikt. Savojas hercogs apgalvoja, ka tas būšot bijis dzegužu dievs.

Mantujas hercogs bija cilvēks ar neapmierināmu apetīti: cauru dienu viņš ēda un nakts viņam bija jāpavada neatliekamā sabiedrībā, kā viņš svinīgi apgalvoja.

— Es nesaprotu, madame, kāpēc necenšas mani apprecināt, — viņš man sacīja, — jo mans īstais amats ir precēšanās: es neesmu radīts citām lietām.

Un tiešām viņa rīcībā bija vesels harēms, kuru sargāja īsti cinuhi.

Kādurīt es lūkojos pa logu un ieraudzīju vienu no viņiem ejot pa ielu, un apskatīju to. Šī figūra man ļoti nepatika.

Vēlāk Mantujas hercogs apprecēja Delfas jaunkundzi. Šā mantojuma kara laikā Austrija gribēja tam dot par sievu vienu no Arenbergām, lai tā viņu saistītu pie sevis, bet Vantoni, kuru Francija bija dabūjusi savā pusē, tik labi pastiprināja viņa ielenkšanu ar jaunkundzēm un mielastiem, ka viņš nevarēja izšķirties atdot savus glāstus vienai vienīgajai, lai viņa būtu kas būdama. Ludviķis XIV viņu uzvarēja šādā veidā.

Apvienotās Francijas un Spānijas lietas Itālijā jau gāja labi. Gudrais Katinā visu bija virzījis tā, kā tikai viņš to mācēja darīt. Viņš ieradās uz divdesmit četrām stundām Turīnā, lai vienotos ar princi. Un viņš tam neslēpa, ka ne viņa augstība, ne viņš pats galmā nebija sevišķā cieņā.

— Es katru brīdi gaidu atsaukšanu, — piebilda maršals, — es esmu par to jau ticis brīdināts, mani Versaļā pavisam neieredz. Bet no jums, monsieur, tur baidās. Jūs tur apsūdz un ceļ pret jums aizdomas bez mitas. Es neizpaužu nekādu noslēpumu, jums to stāstot, un bez tam, lai rīkotos saskaņoti, tad jāzina visa patiesība, kādā stāvoklī mēs esam. Es nezinu, kas no tā visa iznāks.

Katinā bija visādā ziņā ievērojams un cienījams vīrs. Viņš ne ar ko nežilbināja, viņa izturēšanās nebija patīkama un, kas attiecas uz mani, tad es ne pavisam nevarēju ar to būt mierā. Viņš nāca pie manis sabozies un runāja visu laiku ar mani kā ar Delvinas jaunkundzi un nevis kā ar grāfieni Deverī un jau galīgi ne kā ar Savojas hercoga metrcsi. Viņš nekad nevienai metresei negribēja savā zemē pielabināties. Lūk, kas viņu pazu­dināja, un viņš to zināja.

Katinā atgriezās pie savas armijas, bet nedēju vēlāk viņš tika atvietots.

Ja es saku, atvietots, tad šis vārds nav gluži precīzs: Katinā netika vēl atcelts, bet viņam tika piekomandēts formāli kā palīgs, bet īstenībā kā priekšnieks maršals Vilroā, kuram tanī laikā jau bija bijušas diezgan nopietnas sadursmes ar princi Eiženu.

Es šinī vietā nevaru atturēties, neaprakstījusi sīkāk maršalu Vilroā, par kura drošsirdību un spējām Francijai un Savojai bija tik daudz jāpateicas.

Es viņu jau labi pazinu vēl pirms manas precēšanās. Tad viņš vēl bija ļoti skaists. Viņš bija bijis viens no pēdējiem galantajiem kavalieriem, viens no Francijas galma zelta jaunatnes visvairāk aplidotajiem švītiem, viņu tad sauca Burvīgais. Tanī laikā viņam piederēja visas skaistās galma dāmas un divas vai trīs reizes par mīlas dēkām viņš tika izraidīts uz savu Lionas provinci. Viņš bija audzis kopā ar karali, kura audzinātājs bija viņa tēvs. Šis apstāklis nodrošināja viņa stāvokli, nemaz neņemot vērā arī Mente­nonas kundzes labvēlību.

Vilroā, kad viņš tika atsūtīts pie mums, nebija vairāk nekas kā Ventadūras kundzes novecojies mīļākais, bet viņš sevi vēl arvien iedomājās par burvīgo. Viņš bija tā pieradis uzvarēt, ka jutās drošs par savām uzvarām un laimi, tāpat kā tas dažreiz notiek ar skaistām sievietēm. Viņš iedomājās triumfēt prinča Eižena un visu sabiedroto acu priekšā. Viņš bija švaukstīgs un par visu pats ar sevi apmierināts. Stūrgalvīgs tas bija kā muļķis, lai gan tāds viņš bija pa pusei, un kopumā tas bija visneno­zīmīgākais ģenerālis, kāds tanī laikā Francijā vispār bija.

Ģērbās tas nevainojami, noteicot modi kā viens jauns sinjors, un viņš bija tā pārliecināts par savas personas vērtīgumu, ka neturēja par vajadzīgu būt uz kādu greizsirdīgs.

Protams, viņa pirmā vizīte bija pie manis. Viņš nebija tik nejūtīgs mīlas lietās kā Katinā, citādi tas nekad nebūtu skatījies spogulī. Viņš man izteica daudz komplimentu un apgalvoja, ka esot skaistāka par visām Francijas galma dāmām un ka mana atgriešanās tur saceltu briesmīgu satraukumu.

— Bet, — viņš piemetināja, — es saprotu, jūs nekad tur neatgrie- zīsities: šeit jūs esat karaliene. Tāda jūs būtu visur, bet šeit jūsu valstība atrodas starp krāšņām puķēm un mūsu ledainais klimats neko nespētu piedāvāt jums, kas varētu sacensties ar to maigumu un smaržām.

Šis ir mazs piemērs no hercoga Vilroā sarunu stila. Un tālāk nāks viens otrs piemērs, kas raksturo viņa taktu. Kas attiecas uz viņa spējām, tad „no tās vēl redzēsim paraugus," kā to teica mazais 2ans „Prāviniekos".

Pret Savojas hercogu viņš no paša sākuma nostājās kā pret sev līdzīgu un ieturēja familiāru toni, kas vēl jo vairāk bija sajūtams tāpēc, ka pret Karalisko kundzi un pret valdošo hercogieni, kas, kā zināms, piederēja pie Francijas valdošā nama, viņš izturējās ar vislielāko godbijību.

Kādudien Savojas hercogs, atrazdamies pie armijas visu ģenerāļu un tur esošo dižciltīgo vidū, sarunājoties atvēra savu tabakas kārbiņu. Viņš grasījās paņemt no tās vienu šķipsniņu, kad Vilroā kungs, kas stāvēja blakus, bez ceremonijām izņēma «tam tabakas kārbiņu no rokas, iebāza tanī pēc sava paraduma visus pirkstus, un pēc tam mierīgi atdeva viņa augstībai. Viktors Amede dusmās piesarka, tomēr nekā neteica, mierīgi izbēra visu tabaku uz grīdas un pasauca vienu no saviem apkalpotājiem, lai tas pasniegtu viņam citu tabaku. Viņš pat sarunu pārtrauca ar vienu vienīgu vārdu:

— Tabaku!

Vilroā palika kaunā.

No ierašanās dienas viņš visos pasākumos, kādus Viktors Amede gribēja uzsākt, radīja šķēršļus.

Ja princis teica: „Es esmu virspavēlnieks," tad Vilroā atbildēja: „Man ir karaļa rīkojums." Tāds viņam tiešām bija un to viņš pierādīja.

Var iedomāties to nejēdzību! Katinā un Savojas hercogs, abi vienlīdz spējīgi, bija padoti šā papes ģenerāļa kaprīzēm un iedomām. Nav nekāds brīnums, ka augstam princim, kāds bija Savojas hercogs, bija ļoti smagi Šādu jūgu nest un ka viņš vēlējās pie pirmās iespējas no tā atbrīvoties.

Tādos apstākļos notika kauja pie Ciāras. Jāatzīstas, ka princis vēlējās gan uzvaru armijām, bet neveiksmi Vilroā, kas nebija lāga saskaņojams. Kad viņš ieradās pie armijas, princis Eižens, kas nekad neaizmirsa parādīt ārējo cienību, atsūtīja sveicienus kā sava nama vecākajam. Tanī pašā laikā viņš tam uzdāvināja jaukus turku zirgus, kuri princim Eženam vēl bija no Zantes. Hercogs atsūtīja divus no tiem man izbraukšanai, par ko herco­gienes bija ļoti sašutušas.

Šī kauja pie Ciāras tika zaudēta Vilroā vainas dēļ, kas to bija iesācis pretēji Viktora Amede un Katinā dotajam padomam. Princis tur cīnījās varonīgi, izsaucot ienaidniekā apbrīnu par savu drošsirdību, par kuru princis Eižens izteicās:

— Mans brālēns Savojas hercogs labprāt gribētu, ka franči tiktu sakauti, bet šim velnam Viktoram Amede ir tik daudz cīņas spara, ka, zaudējumus gaidot, tas tomēr nevar atturēties mūs no visas sirds nepiekāvis!