Kaislību princese

XXX

Pārdrošā mūka iespaids bija pieaudzis un viss Speneo nams tagad atradās šā iespaida varā. Tomēr daudz vēl trūka, lai ari Bernardo būtu tam tiktāl padevies, kā viņš izlikās. Šis cilvēks jutās pazemots. Viņš ar dziļu nemieru bija redzējis mazināmies savu iespaidu, kopš mūka vizītes Spenco namā bija sākušas atkārtoties biežāk. Viņš nebija vairs tas neatvietojamais cilvēks, uz kuru abas sievietes varēja atbalstīties viņu cīņā pret Mariani, kurš liekas bija apņēmies ciešāk kā jebkad nevienam neatdot savu virskundzību un piespiest citus respektēt viņa tiesības.

Briesmīgā slimība, kas Bernardo bija uzbrukusi, viņa sejā bija atstājusi skarbas pēdas. Anžela, kas dēļ tieksmes uz vaļīgām mīlas rotaļām un kaprīzes dēļ bija viņam atdevusies, redzot viņa niknos, baku slimības rētām izķēmotos vaibstus, tagad to atstūma.

Viņš juta, ka tam nepieciešams atgūt savu agrāko stāvokli pie šīm frivo- * lajām dāmām, kuru aizvien pieaugošā izšķērdība draudēja nākotnē vēl pa­lielināt viņu budžeta deficītu.

Lai nostiprinātu savas iedragātās pozīcijas un atgūtu agrāko iespaidu, kas pēdējā laikā ievērojami bija gājis mazumā, vajadzēja izdarīt izšķirošu cirtienu, lai starp viņu un šīm sievietēm nodibinātos tādas solidaritātes saites, ko jau vairs nebūtu iespējams pārraut. Tas bija tagad Bernardo vienīgais sapnis un nekas viņu no tā nespēja novirzīt.

Bez šaubām, ka briesmīgais brālis dāvanu vācējs viņa acīs vēl joprojām bija bīstams spēks, bet tā kā līdz ar veselību viņā atkal atgriezās enerģija, šis spēks tam vairs nelikās tik nesalaužams un drīz viņš bija noteikti izšķīries.

— Ak, mans nabaga Bernardo, kāds jūs tagad izskatāties! — izsaucās Anžela, kad Gavaca, atveseļojies, tai pirmo reizi parādījās. — Kāpēc gan briesmīgā slimība neuzbruka šim zemniekam, kas tagad rīkojas mūsu muižu saimniecībā?

— Nemaz nebēdājiet, — atbildēja Bernardo, — kā redzat, no tās slimī­bas, kāda man bija, var atveseļoties, bet es zinu citu, no kuras vairs neatve- seļojas, un tā var drīz vien parādīties.

Anžela nodrebēja, jo lai arī cik grēcīga tā bija, domas par noziegumu, uz kuru norādīja Gavaca, tai varbūt vēl nebija ienākušas prātā. Tomēr viņa šo drausmīgo norādījumu neatvairīja un, dzirdot to izsakām, nebija ne pārsteigta, ne dusmīga. Anželai pašai nebija pietiekami daudz drosmes iecerēt noziegumu, bet-jau samaitātai viņai bija vēl mazāk dūšas atsacīties no līdzdalības, kad bija paredzami savi labumi.

Viņa aprobežojās ar to, ka teica:

— Izveseļojaties vien drīzāk, mans draugs, un, tik daudz lauzīdams galvu, neiekrītiet atpakaļ šinī slimībā! Nekad nevar zināt, kas var notikt: kad dzīvosim, tad redzēsim!

— Jā, bet kamēr mēs gaidām, mūsu zemnieki vairs kārtīgi nemaksā, jo gads bija ļoti slikts. Man ir atlikusi vēl tikai viena cirsma malkas ko pārdot, un mums no jauna vajadzēs aizņemties, lai samaksātu procentus par iepriekšējo aizņēmumu, kā tas līgumā paredzēts. Bet pa to laiku šis neīstais muižnieks, kura tēvs vēl basām kājām skraidīja pa Dženovas ielām, šis kustonis, kas jūs tik neģēlīgā kārtā ir piekrāpis un aplaupījis, saņem lielu renti un savu kalpu sabiedrībā par jums vēl pasmejas… Nē, tam visam reiz jādara gals, un ja tik es zinātu kādu priesteri, kurš gribētu svētīt lodes, ko es šim cilvēkam jau esmu izlējis…

— Klusāk, Bernardo, klusāk! — to pārtrauca grāfiene. — Vai tad jūs nesaprotat, ka šāda valoda var mūs sakompromitēt?

Uz brīdi iestājās klusums, tad Anžela, it kā runa būtu par kādu joku, smaidīdama ieteicās:

— Es nedomāju, ka lai mūsu stāvokli uzlabotu, būtu nepieciešamas svētītas lodes.

— Tā ir taisnība, - atbildēja Bernardo, kurā šie vārdi pamodināja briesmīgas atmiņas, — ir arī vēl citi paņēmieni, kas var nest pēkšņu nāvi.

— Mīļais draugs, es jūs lūdzu — esiet uzmanīgs! Neaizmirstiet, ka mums nav vairs neviena cita, kas mūs aizsargātu, un ka pārsteidzīgs solis varētu jūs pazudināt.

Šie vārdi pierādīja Gavacam, ka viņi bija sapratušies un ka tagad atlika tikai izvēlēties līdzekļus.

— Anžela, — viņš klusi teica, nomezdamies ceļos pie grāfienes kājām, — jūs zināt, ka mana dzīvība pieder jums. Jūsu labā es esmu gatavs izliet pēdējo asins pilienu. Tikai sakiet, sakiet vienīgi, ka jūs pieņemat manu pašuzupurēšanos un, lai kas arī notiktu, dzīvs vai miris, es tomēr saglabāšu jūsu sirdī savu vietu. ,

Grāfiene bija satraukta. Viņas vīrs tai jau bija licis parakstīties, ka viņa atgriezīsies viņu dzīves vietā, un apziņa, ka tai būs jāatdodas šā cilvēka varā, pildīja viņas sirdi ar šausmām.

Pēkšņi to pārņēma straujš jūtu saviļņojums.

— Jā, — viņa iesaucās,— tev pieder mana sirds, bet viņam — mans naids!

— Tad spriedums ir pieņemts, — pieceldamies teica Bernardo, — viss pārējais ir mana darīšana.

Un viņš aizgāja, atstādams Anželu vislielākajā uztraukumā.

Divas dienas pēc šīs sarunas Santonī villā iegriezās kāds jauns gans, kurš, kā viņš pats izteicās, bija nācis pēc sava kunga rīkojumiem. Mariani patiesi mīlēja iedziļināties lauksaimniecībā visos sīkumos un bija gatavs vienmēr uzklausīt savus gājējus, kas šo tēvišķīgo attiecību dēļ to ļoti cienīja. Tāpēc arī jaunais gans tūdaļ tika ielaists pirmā stāva ēdamzālē, kur viņa saimniekam klāja galdu.

— Tu būsi piekusis, mans labais Zarka, — teica grāfs, — jo vakar vakarā es tevi redzēju ganām Katānas laukā, veselu jūdzi no šejienes. Bet tu nebiji viens. Kas bija tas cilvēks, ar kuru tu runāji?

Zarka pietvīka, tad apjucis un cepuri rokās vīstīdams nomurmināja, ka tas bijis kāds ceļnieks, kas apjautājies pēc ceļa.

Grāfs nodomāja, ka jaunā cilvēka apjukumam par iemeslu ir viņa kautrība un, nodevis tam vajadzīgos rīkojumus attiecībā uz viņa ganāmpulku, lika viņam iegriezties virtuvē, kur tam pasniegs brokastis.

Zarka, būdams acīmredzami apmierināts, paklausīja. Viņš iegāja virtuvē, bet tai vietā, lai palūgtu ēst, viņš sāka grozīties ap pavardu, uz kura tika gatavotas brokastis kungam. Visā viņa izturēšanā un kustībās bija kaut kas nedrošs, ko uzmanīga novērotāja acs tūdaļ būtu pamanījusi, bet ko mājas ļaudis nemaz neievēroja. Tai brīdī, kad Zarka izstiepa roku pār kādu podu uz uguns, liels pērtiķis, kurš bija paša grāfa un arī visu mājas ļaužu mīlulis, metās uz priekšu un sagrāba gana roku.

Zarka aiz pārsteiguma iekliedzās un ļāva izkrist uz grīdas mazai stikla pudelītei, kas saplīsa.

Pērtiķis pielēca pie drumslām, bet tikko viņš bija tās apošņājis, to sagrāba stipri krampji un tas pēc neilgas raustīšanās nobeidzās.

Visuzkrītošākais šinī gadījumā bija tas, ka Zārku pēkšņi pārņēma tādas bailes, ka likās — viņš zaudēs prātu. Viņa sejas panti sašķobījās, mati viņam stāvēja stāvus, viņa baiļu pilnās acis sāka vērīgi raudzīties uz durvīm, un viņš metās ārā pa tām, tiklīdz parādījās Mariani, kurš bija izdzirdis šo kņadu.

Viņš ņēmās iztaujāt Zārku, bet tas jau bija paguvis atjēgties un atbildēja, ka pudelīti esot atradis uz lielceļa. Viņš tikai esot gribējis pudelīti pie pavarda uguns attaisīt, ko vēl neesot paspējis izdarīt, un ka viņam neesot bijis ne jausmas par tās saturu.

Mariani neizdevās no gana nekā vairāk uzzināt un, negribēdams šim incidentam, kas vairāk izskatijās pēc nejaušības, piešķirt kādu sevišķu nozīmi, viņš aizsūtīja Zārku atpakaļ pie viņa ganāmpulka.

Tomēr viņa apziņā palika kāda turriša nojauta. Tāpēc tās pašas dienas vakarā pie vakariņām, kuras tas ieturēja kopā ar saviem kalpotājiem, viņš tiem teica:

— Es nezinu, kas vēl var gadīties. Man tā šķiet, ka dažs labs līko pēc manas dzīvības. Es to mēģināšu aizstāvēt pret visiem ienaidniekiem, tomēr šai cīņā es varu ari krist. Tādā gadījumā, draugi, atriebiet mani, jo ar manu nāvi jūs būsit zaudējuši godīgu kungu, kas jums novēl tikai visu labu.

Mariani aizgāja savās istabās skumjš, nomākts, un likās, ka viņš ir pilnīgi zaudējis dūšu.

— Ko es esmu nodarījis šai sievietei, ko es mīlu no visas sirds? Kāpēc viņa mani vajā ar tādu naidu, kurpretī man pēc tās bija viskaislākā vēlē­šanās?.. Un ir vēl tagad, lai to darītu laimīgu?

Šai pašā brīdī pie Zarkas ganu būdiņas uz šiem jautājumiem tika dota atbilde.

— Tu esi tikai gļēvulis un muļķis, — teica jaunajam ganam kāda liela auguma cilvēks, kura seja bija izvagota un izraibināta daudzām baku rētām, — un velns tevi dzina nobīties izšķirīgajā brīdī. Būtu tu bijis veicīgāks, tu tagad saņemtu no manis vairāk dukātu, nekā tu desmit gados nopelnīsi.

— Taisnība, — atbildēja Zarka, — man pietrūka dūšas.

— Tās tev mūžīgi trūkst…

— Nē, tagad, kad es jau reiz esmu mēģinājis, es būšu drošāks, uzticiet man vēlreiz šo darbu un jūs redzēsit…

— Nu, labi, redzēsim!

Trīs stundas vēlāk Bernardo teica grāfienei Anželai:

— Svētītās lodes nemaz nav tik smādējamas, kā jūs to domājat; būtu man šorīt viena tāda bijusi, jūsu ciešanas būtu beigušās.

— Es jau par tām esmu padomājusi, draugs. Lūk, še ir divas, un mans biktstēvs galvo, ka tās nekļūdīšoties.

Bernardo prieks bija neaprakstāms.

— Paldies, liels paldies, — viņš teica. — Tagad jums atlicis tikai pusceļš* un par to parūpēšos es.

Un viņš kā bulta aizskrēja ar visām lodēm, kuru spēkam tas ticēja.