Kaislību princese

XXXI

Kaut ari Bernardo atveseļošanās liekas strauji gāja uz priekšu, tomēr pēdas, ko briesmīgā slimība bija atstājusi viņa sejā, bija vēl svaigas, dziļas un atbaidošas.

Cits viņa vietā par to būtu bijis noskumis, bet viņam tas darīja prieku, jo pēc visa tā, kas bija noticis starp viņu un Anželu, tam bija svarīgi, ka viņu aizvien vēl uzskatītu par vārgu, slimu un darba nespējīgu. Viņš izlikās, ka tikai ar lielām pūlēm atvilcies līdz savai istabai un tur nonācis, viņš tūdaļ, smagi elsdams, iekrita gultā.

— Ak, Svētā Jaunava! — iesaucās kopēja, — kāda neuzmanība!.. Piecel­ties šādā stāvoklī!.. Un jūs taču solījāt to nedarīt! •

— Tas taisnība, Marta, — viņš vārgā balsī atbildēja, — esmu bijis neuzmanīgs. Bet jūs jau zināt, ka kungi necieš kalpotājus, kam jāguļ uz gultas… Es gribēju pārbaudīt savus spēkus… Bet kājas vēl nenes…

— Ak, Jēzus Marija! — izsaucās kopēja, pasteigdamās to noaut, — es nesaprotu, kā jūs vēl varējāt spert soli.

— Mīļā Marta, es tā vairs nedarīšu.

— Es domāju gan! Vismaz vēl sešas nedēļas jūs nevarēsit staigāt bez kruķiem.

— Lai notiek Dieva prāts!

— Ak, sinjor Gavaca, jūs esat pārāk labs cilvēks, lai Dievs par jums neapžēlotos, — teica vecā Marta, ar vislielāko uzmanību noguldīdama slimnieku gultā, — bet viens nu gan ir skaidrs: ja mēneša laikā Šivā notiktu kas sevišķs, tad jūs nu gan nebūtu tas, kas par to nestu ziņu uz Romu.

īsu brīdi pēc tam, kad vecā, visu sakārtojusi, aizgāja, istabā klusiem, uzmanīgiem soļiem ienāca Luidži.

— Hm, — viņš noņurdēja, redzēdams, ka slimnieks tikai ar pūlēm var piecelties, — es domāju, Bernardo, ka tu jau būsi uz pekām.

— Godājamais tēv, tieši tāpēc, ka es to mēģināju darīt, man, lūk, atkal bija jāliekas gultā… Un tas mani uztrauc, jo es zinu, ka še drīz aptrūks naudas, kamēr tur Santonī villā šis kustonis grāfs, izsūkdams mūsu īpašumus, kā tāds iekarotājs krauj tik naudu čupā.

— Tas pierāda, — nopietnā balsī teica mūks, — ka tur dzīvo prātīgi ļaudis, bet še, kur bez vajadzības izšķiež pasakainas summas, mājo neprāts.

Kā — marķīzei Spenco kundzei, neskaitot Anželas pūra daļu, ir īpašumi, kas vērti aptuveni trīs miljonus romiešu dukātu, un viņai vēl trūkst naudas!?

— Godājamais tēv, jūs pret mani vismaz būsit tik taisnīgs un atzīsit, ka tā nav mana vaina, ja tā ir.

— Lai nu ari tā būtu, Gavaca, bet man liekas, ka še kaislīgi tīko pēc tās naudas, kas tur tiek nopelnīta. Uzklausi, draugs, manu padomu: nemēģini ar mani dzīt jokus! Es esmu pārliecināts, ka tu perini kādu ļaunu nodomu.

— Ak, mio padre, ko es gan Šādā stāvoklī varētu darīt!

— Es gluži labi saprotu, ko tu gribi, un zinu, ko tu vari, bet mana griba ir tā, ka lai Santonī villā grāfs paliek pilnīgs noteicējs, un tev būs jāapmierinās ar to, ka tu še spēlēsi darba bites lomu. Vēlāk tu tiksi arī pie savas patstāvības, bet līdz tam laikam ir jāpagaida. Tas ir mans pēdējs vārds.

Gavaca bija traks aiz dusmām. Lai savaldītos, viņš kodīja lūpas. Beidzot viņš apdomāja, ka šis mūks, lai cik spēcīgs viņš bija, tomēr nebija neuzvarāms un ka pašreizējos apstākļos tieši viņa mūka stāvoklis bija tas, kas tam drīzāk varēja kaitēt. Tāpēc Gavaca apņēmās pielāgoties lai programmai, kādu tam uzspieda Luidži. Līdz ar to viņš pie sevis nolēma pēc iespējas drīzāk saraut tās važas, ko Luidži mēģināja viņam uzmest.

«Godājamais tēv," viņš pie sevis domāja, „velli jūs pūlaties, es gluži labi jūtu, ka mēs esam ienaidnieki. Bet kādēļ?.. Jums tik un tā nekad nekas nepiederēs. To nepieļauj jūsu mūku kārta. Marķīze gan atrodas jūsu iespaidā, bet no tā jūs nevarat izsist sev nekāda labuma, un kas attiecas uz Anželu, jūs nedrīkstēsit aprobežot pat viņas visniecīgākās ieražas. Visu tā labi apsverot, godājamais tēv, es esmu stiprāks nekā jūs un to jums drīz vien nāksies atzīt."

Nākamajā dienā, par spīti kopējas Martas iebildumiem, Bernardo, iedams uz kruķiem, parādījās Šivas ielās, kur tas saņēma gan laimes vēlējumus, gan līdzjūtības apliecinājumus. Bet viņš rūpīgi liekuļoja savu vārgumu un izlikās tā, it kā nespēks un nevarība to spiestin spiestu pie zemes. Tās pašas dienas vakarā pār mazo Šivas pilsētiņu vēlās briesmīgs negaiss. Debesis laistījās vienās ugunīs, pērkons grāva bez mitas un lietus ar krusu gāza aumaļām.

Zarka ar savu ganāmpulku bija kalnos. Iztrūcies no šīs vareno dabas spēku trakošanas, kuru dārdoņai vēlāk pievienojās viņa avju blēšana un suņu riešana, gans kluss un nospiests sēdēja savā būdiņā. Pēkšņi zibens gaismā viņam šķita, ka pamanījis kādu cilvēku, taisni pāri klajumam nākot šurp.

— Ak, Jēzus! — viņš iesaucās, bailēs pārmezdams krustu. — Varētu domāt, ka tas ir Bernardo Gavaca. Ko tad viņš še meklē? Vai tad mīļais Dievs jau tā nav diezgan sadusmots? Nē, nē, es no šejienes nekustēšu… Un tomēr mīļais Dievs ar mani pavisam slikti apietas. Par manas t budiņas cauro jumtu lietus nāk iekšā straumēm, man vairs nav neviena vīlīte sausa, es apēdu savu pēdējo maizes riecienu un man vēl gribas ēst…

Šo gaušanos pārtrauca tāds pērkona grāviens, ka visa zeme notrīcēja.

— Ak! — iesaucās Zarka, ceļos mezdamies, — es zinu, ka es grēkoju, tā gauzdamies, jo ir vēl daudz ļaužu, kas nelaimīgāki par mani.

— Jā gan, - kāda balss tam tumsā atbildēja, — esi vīrišķīgāks un tev nekā netrūks.

Tai pašā mirklī noplaiksnīja zibens un Zarka pazina Bernardo Gavacu.

— Ak, meistar Bernardo, kā jūs mani nobiedējāt! — iesaucās jaunais gans.

— Jo sliktāk! Tāpēc kā corpo di Dio bailīgi cilvēki nekam neder un ar šādu raksturu tu turpināsi ganīt savas aitas, kamēr trūkumā un apnicībā reiz nosprāgsi.

— Ak, kas tas par laiku!..

— Nežēlojies, Zarka! Pēc mana prāta, es sev nevaru vēlēties labāku.

— Tad nu gan, meistar Gavaca, mums ir atšķirīga gaume.

— Var jau būt, bet par to visu vēl var vienoties. Lūk, man te ir daži skaisti romiešu dukāti, kas cita nekā nevēlas, ka pārceļot no manas ķešas tavējā.

— Lai tad tie drīzāk taisās ceļā, - teica gans, un zibens gaismā bija redzams, ka viņa seja staroja priekā.

— To viņi arī darīs, ja tu būsi pietiekami prātīgs tos neatbaidīt… Lūk, skaties, tie jau pašreiz grib priecīgi doties ceļā.

— Ak, meistar Bernardo, tagad man ir vīra dūša. Lūk, man no negaisa nav vairāk bail kā no krītošas zvaigznes trokšņa. San Dio\ Katrs sev, Dievs — visiem!

— Ļoti labi, bet tagad vairs nerunāsim par tukšu! No šejienes līdz Santonī villai ir kādas desmit minūtes ko iet?

— Vislielākais piecas.

— Un grāfs Mariani laikam sēž ar saviem kalpotājiem pie galda lielajā zālē.

— Jādomā gan, to viņš vienmēr dara… Ak, kas tas par labu kungu!..

— Nu, Spenco dāmas atkal citādi ir ļoti labas kundzes un šie dukāti ir tikai pirmās bezdelīgas no bara, kuru saķers tas, kurš viņām pakalpos.

— Un ko tam vajadzētu darīt? Sakiet taču, meistar Bernardo!

— Vispirms, Zarka, zvērēt man paklausīt un šo zvērestu turēt.

— To es labprāt darīšu, — teica jaunais gans, kuru bija sagrābusi mant­kārība.

— Un tu zvēri?

— Es zvēru.

— Labi, — teica Gavaca, izvilkdams no mēteļa apakšas divstobru šauteni, — lūk, tiesnesis, kas šovakar spriedīs tiesu starp Spenco kundzēm un Mariani.

— Ak! — nobijies iesaucās Zarka.

— Kas tev? — mierīgi jautāja Bernardo. — Vai tu domā, ka šis te biedrs netradīs īsto adresi. Atmet taču reiz savas bērnišķīgās bailes… Es būšu tas, kurš rīkosies. Iesim!

— Iesim, — drebēdams atbildēja Zarka.

— Tātad mēs dodamies uz Santonī. Bet tur ir suns, kas tevi pazīst, jo viņš ir bijis kopā ar taviem ganusuņiem.

— Mirko? Jā, lāga kustonis! Tiklīdz viņš tiek vaļā, tā tūlīt nesas šurp pie manis uz lauku.

— To jau es zināju, lūk, tāpēc arī meklēju tavu palīdzību. Tu viegli pārkļūsi pāri pirmās sētas zemajam mūrim un pievāksi suni, lai tas nerietu, kad es nāku. Es tev uz pēdām sekošu, tu atvērsi vienus no mazajiem vārtiņiem, bet tā, lai nedzirdētu ne mazākā trokšņa, un lieta drīz būs darīta. Tagad ej pa priekšu, bet pasteidzies!

Bet Zarka pat nedomāja kustēties.

— Kā? Vai tu atsakies iet tagad, kad zini pietiekami daudz, lai es tiklu pakārts? — draudīgi jautāja Bernardo. — Sargies, abi mani stobri ir lādēti un viens šāviņš būs nodevējam, kas mani gribēs nodot.

Bet kad pie šiem vārdiem viņš nolieca ieroci, Zarka iesaucās:

— Nē, nē, meistar Bernardo, es jūs pat nedomāju nodot, bet pirms mēs dodamies ceļā, vai jūs negribētu man ļaut tuvāk iepazīties ar šiem romiešu dukātiem, ko esmu redzējis tikai zibens gaismā.

— Še, — teica Gavaca, pasniegdams viņam naudasmaku, — te bus maza rokasnauda, pārējais nāks vēlāk. Bet nu mēs jau esam zaudējuši daudz, laika, iesim!

Gans paņēma maku un, to atvēris, pārbaudīja saturu, tad, priekā, lēkādams, viņš devās uz Santonī villu, kur grāfs ar saviem kalpotājiem tobrīd sēdēja pie galda.