Kaislību princese

XXIV

Kā redzat, grāfs Deverī drīz vien atkal gāja savas mātes pavadā. Man par nelaimi mans bērns atnāca nelaikā. Iznēsādama to bez vajadzīgās uzmanī­bas, bez draudzīga uzmudinājuma, es ar lielām sāpēm dzemdēju piektajā mēnesi, gluži vienkārši tāpēc, teica ārsts, ka man vairs nebija spēka to ilgāk nest.

Es atkārtoju: tā bija liela nelaime. Būtu man bijis dēls, mana vīramāte būtu pazaudējusi visu savu iespaidu uz manu viru, es būtu kļuvusi visvarena. Bez tā es biju uzveikta, verdzības žņaugs to paņēma.

Es meklēju mierinājumu izpriecās un ierados visās ballēs un svētkos. Es piedalījos intīmajos pulciņos un gandrīz vai pastāvīgi biju viņu augstību galmā, lai tikai varētu aizbēgt no savas mājas, kur es atradu tikai nomāktību. Savojas hercogs jau biežāk sāka mest uz mani acis. Viņš pat divas vai trīs reizes apciemoja mani uz laukiem, kad es tur biju aizbraukusi, lai drusciņ atpūstos.

Paklusām jau sāka runāt, bet tā kā es izsargājos uz šīm baumām kaut kā reaģēt, tās sākumā atkal apklusa.

Vienudien, sēdēdama salonā, kur reti kāds ienāca, es rotaļājos ar mazu mērkaķīti, kuru Karaliskajai kundzei biju uzdāvinājusi un kurš bija vispiemīlīgākais dzīvnieciņš pasaulē. Pēkšņi es izdzirdu sev blakus troksni, kādu parasti sacēla Karinjanas princis, kad viņš gribēja, lai uz to paskatās.

Es tūdaļ pagriezos. Viņš man pamāja iet apsēsties uz dīvāna kādā aiz- stiklotā nišā, un tur mēs uzsākām mēmu sarunu.

Runa varēja būt par viņa brālēnu. Viņš gribēja pārrunāt par viņa šķietamo mīlu uz mani, un, kad es uzrakstīju, ka tas nav taisnība, princis nepacietīgi piecirta kāju. Viņš man atbildēja, ka tas tā noteikti esot un ka viņš to zinot pilnīgi skaidri.

„Nē, monsieures savukārt atbildēju.

„Viņa augstība jūs mīl, es to zinu," steidzīgi uzrakstīja princis, „bet ja jūs būsit prātīga, jūs viņu neuzklausīsit un liksit tam manīt, ka jūs nedomājat pievilt savu vīru. Vajag, madame, palikt pie tās kārtības, ārpus kuras nekad nav laimes. Tas ir daudz pieredzējis cilvēks, kas jums dod šo padomu. Sekojiet tam!"

„Esiet bez rūpēm, monsieur]" es atbildēju, „es gribu palikt uzticīga grāfam Deverī ne tik vien sava pienākuma, bet arī savas mīlas dēļ."

„Tad viss ir labi, un es esmu mierīgs."

„Vispirms Savojas hercogam ir laulātā draudzene, tikpat jauna un vēl skaistāka par mani, kuru tam, bez šaubām, vajag mīlēt un kuru tas arī mīl. Kā lai es varu būt tik pārdroša un iedomāties, ka viņš varētu mest acis uz mani?

Mēmais papurināja galvu un savā savdabīgajā valodā uzrakstīja dažas rindas, kurās viņš teica, ka visskaistākie augļi arvien šķiet tie, kurus nevar aizsniegt.

Šis ievērojamais mēmais pret mani juta īstu draudzību. Vēlāk viņš man atgādināja šo brīdinājumu. Es to atcerējos tīri labi arī bez visa tā, bet, ak vai, — tas vairs neko nevarēja līdzēt.

Viktors Amede man neteica ne vārda, ko es nebūtu varējusi uzklausīt. Tikai viņš sāka piedalīties mūsu spēlēs, biežāk apsēdās pie manis un lika augstmaņiem apvaicāties par manu veselību, tiklīdz es kādu dienu neierados augstību pulciņā. To bija ievērojusi tikai ēs un smalkākie galma okšķeri. Pārējie še varēja saskatīt intelektuāļu saprašanos vai vēlēšanos izpatikt savai kundzei, kas pret mani izturējās kā pret savu draudzeni un tautieti. Es nebiju vīlusies un tāpēc pamazām sāku atrauties.

Princis, visiem dzirdot, par mani apvaicājās vīramātei, kura nepalaida garām radušos izdevību izklāstīt par manu slikto raksturu, manām kaprīzēm un cik grūti lai esot ar mani sadzīvot.

Karaliskā kundze toreiz nebija klāt, jo viņas priekšā, kas zināja, kā mūsu mājā iet, mana vīramāte to nebūtu iedrošinājusies 'teikt. Hercogs arī nemaz nemēģināja mani aizstāvēt. Viņš jau šai ziņā bija slīpēts.

Nākamajā dienā sākās Klusā nedēļa, kad visi ļaudis vai nu ieslēdzās klosteros, vai palika savās mājās, lielāko daļu laika pavadīdami baznīcās.

Dievkalpojumi velkas ļoti ilgi. Katram ir sava laterna vai lampiņa, pie kuras gaismas tas lasa savas lūgšanas. Izejot no baznīcas, tās visas vienā mirklī tiek izdzēstas, tāpēc iestājas bieza tumsa un neciešama smaka.

Ticīgās dvēseles vēl paliek lūgt šai tumsā, kuru labprāt mēdz izmantot samīlējušies, lai altāra priekšā kopīgi dotu slepenus zvērestus, kas tāpēc nebūt netiek ciešāk turēti. Sevišķi Lielajā Piektdienā dziesmām nav gala un ļaudis visu nakti paliek nomodā pie Svētā kapa!

Es biju skumju nomākta un arī gribēju iet pielūgt Dievu, pie kam par pavadoņiem izvēlējos vienīgi savus cilvēkus un Marionu, kura šinī gadījumā kļuva mana pavadone, jo no sievietēm tikai vienīgi viņu es ņēmu līdzi.

Mēs devāmies uz kādu grāfa Deverī dzimtai piederošu kapelu, kur, kā mēs bijām pārliecinātas, neviena cita nebija. Tur atradās manas vīramātes

biktskrēsls, novietots vistumšākajā kaktā. Viņa nevarēja ciest, ka to kāds redzētu ceļos nometušos, pat Dieva kalpa priekšā ne.

Es iegāju dziļāk un sāku lūgt, Mariona stāvēja gabaliņu no manis. No­metusies ceļos līdzās biktskrēšlam, es skaitīju savas tēvreizes. Tad es dzirdēju kādu ienākam, bet es tam nepiegriezu nekādu vērību, tikai pamanīju: kāds melnā svētceļinieka vai mūka mētelī pazibēja man garām.

Bet tai laikā baznīcās pulcējās tik daudz ļaužu, ka tas nebija nekas sevišķs. Pēc maza brītiņa man likās, ka es dzirdu no biktskrēsla atskanam kādu balsi, no kuras es nobijos, es jau gribēju iekliegties, kad balss man pačukstēja:

— Ncbīstaties, bet uzklausiet mani, es runāšu jūsu labā.

Es pagriezos, lai saskatītu to, kas ar mani šādi runāja, bet viss bija tik tumšs, ka es nekā nespēju izšķirt. Tas bija briesmīgi.

— Jūs esat nelaimīga, — runātājs turpināja, — jums ir ļauna vīramāte.

Es netabildēju ne vārda, es iedomājos, ka tas ir viņas biktskrēsls un

ka viņa var būt tur paslēpusies, viņa, vai kāds no viņas uzticības ļaudīm, lai manas domas izspiegotu.

— Jūs gribat no manis atkratīties, tas ir nepareizi. Es esmu jūsu draugs. Ja jūs gribētu, jūs varētu kļūt laimīga.

Mana auss kļuva modrāka, bet es vēl arvien cietu klusu.

— Jūs varat atsvabināties no šā Deverī un atrast labāku dzīvi, — noslēpumainā balss turpināja.

— Tā! — es sašutusi atbildēju skaļāk nekā man to būtu vajadzējis darīt, — es nemaz negribu tikt vaļā no vīra.

— Kā? Vai jūs viņu mīlat?

— Protams, ka es viņu mīlu! Un kas par to vēl gribētu šaubīties?

— Tātad jūs arī neatļautu, ka jūs kāds mīl?

— Es nemaz neliedzu kādam mani mīlēt, bet tikai ar to noteikumu, ka man nav jāatbild ar pretmīlu.

— Kā! Ja nāktu jauns, skaists, varens, bagāts dižciltīgais, jūs to atraidītu?

— Es nezinu, kas jūs tāds esat, ne arī kāpēc es esmu tik mazdūšīga un jums atbildu. Bet man vajadzētu maniem ļaudīm likt jūs saņemt un izvest no šīs kapelas, kura pieder manam vīram un kurā jums nav nekādas tiesības ienākt.

— Esiet nežēlīga līdz galam! Dariet to, bet vēlāk jums tas būs jānožēlo.

Šis apgalvojums man lika iedomāties, ka nepazīstamais varētu būt pats

hercogs, kas mani grib pārbaudīt, un ka, likdama viņu izvest no kapelas, es izdarītu kaut ko tādu, kas mani aizvestu tālāk, nekā tas būtu vēlams, un ka manas pašas, kā arī mana nama labklājības dēļ man no tā jāatturas. Es nolēmu atstāt šo vietu, nesakot ne vārda.

Cilvēks, biktskrēslā to redzēdams, pasteidzās piebilst:

— Žēlastību! Palieciet vēl, es visu neesmu pateicis.

— Man pietiek, esmu jau diezgan daudz dzirdējusi.

— Tikai vienu acumirkli, es jūs lūdzu! Jūs nevarat /nani tā atstāt.

— Es nerunāju ar nepazīstamiem cilvēkiem, varbūt pat ļaundariem.

— Ak, madamc, jūs iegrūdīsit postā cilvēkus! Bet neskatoties uz visu, mēs vēl liksimies un tad…

Es negribēju vairs tālāk klausīties, pasaucu Marionu, liku pieteikt maniem ļaudīm un izgāju.

Mans staļmeistars jau grasījās noslēgt kapelu. Bez šaubām tā būtu bijusi smalka atriebšanās, bet tas būtu varējis kaitēt manai labajai slavai. Tad būtu varējuši teikt, ka es viņu tur esmu noslēpusi un tātad esmu viņa līdzzinātāja. Es pamāju atsāt durvis vaļā, piebilzdama, ka nezināms svētceļinieks man lūdzis atļauju pielūgt Deverī nama svēto patronu un ka, otrkārt, arī grāfs un viņa māte vēl varētu ierasties.

Es atgriezos mājā domīga, samulsusi un prātoju, kas gan varēja būt šis svešinieks un kādā nolūkā viņš mani iztaujāja, ja vien tas nenāca no hercoga puses.

„Cits neviens tā neriskētu," es domāju. „Vajag būt visvarenam, lai man, kas neviena nemeklēju, uzdrošinātos piesieties, un vēl šādā veidā."

Es tomēr biju vīlusies, jo nemaz nebiju tik neaizskarama, kā to domāju. Par to es drīz vien pārliecinājos.

Tai gadā Klusā nedēļa bija iekritusi aprīļa beigās. Šai gadalaikā Itālijā pavasaris ir pilnā krāšņumā. Tā ir bezgalīga ziedu dažādība, kas kopā ar svaigo zaļumu nes jaukas smaržas un tīksmas domas.

Lieldienu sestdienā es gandrīz vai visu vakaru pavadīju baznīcā, kur skanēja dziesmas, smaržoja vīraks un lūpas čukstēja karstas lūgšanas.

Es biju nogurusi un sirds man bija sāpju pilna. Tāpēc vakariņas ieturēju savā istabā un redzēdama, kā mēnesnīcas gaismā Deverī mājas puķu dārzā klusi šūpojās rozes, es padevos kārdinājumam un izgāju pastaigāties alejās.

Pastaigāšanās man tā iepatikās, ka pienāca rīts un diena, Augšāmcelšanās diena, kuru apsveica rīta blāzma, zvanu skaņas, lielgabalu grāvieni un skaļais pūlis, kas jau čaloja ielās.

Ļaudis devās gavēņa beigšanos nosvinēt kabarē un pie sīktirgoņiem. Šie ir vislīksmākie acumirkļi. Daudz dāmu un kungu še priecājās, paslēpdami sejas zem platajām spāņu cepurēm un apsegdamies ar mantijām. Tā ir viena no brīvdabas izpriecām. Mani pārņēma vēlēšanās. Es pasaucu Marionu, kas nebija gulējusi tāpat kā es un kas kavēja laiku ar mazo Mišonu, kurš bija atskrējis, lai pirmais man novēlētu priecīgus svētkus.

Apģērbos šādam piknikam piemērotā tērpā, izvēlējos par saviem pavado­ņiem Marionu un Mišonu un devos pāri kanālam priecīga, ka neviens mani nepazīst un ka nu kā maza draiskule varēšu priecāties par visu, kas nāks.

Mišons smējās un lēkāja. Visi viņu pazina un viņa jocīgi drastiskā figūra sacēla smieklus, tiklīdz viņš parādījās. Es viņam iedevu nedaudz naudas, par ko tas nopirka sev cīsiņus un uzkožamos.

Tad mēs apstājāmies pie saldumu veikala, kur bija lieliski cepumi, es gribēju dažus nopirkt, kad ieraudzīju man gar sāniem pastiepjamies roku, lai nobīdītu pie malas kādu subjektu, kas man bija ceļā.

Es pagriezos, lai pateiktos par pakalpojumu, un zem lielās platmales ieraudzīju mirdzam Hesenes prinča acis. Hesenes princis bija viens no maniem uzticamākajiem un neatlaidīgākajiem pielūdzējiem. Viņš lūdza atļaut mani pavadīt un mani apsargāt. Es to nenoraidīju un mēs gājām tālāk viens otram līdzās, bet Mišons un Mariona mums sekoja.

Kā jau tas visiem vīriešiem parasts, vispirms viņš runāja par sevi, tad par mani un beidzot par mums abiem, tas ir, viņš atzinās, ka esot manī neprātīgi iemīlējies, ka nekad viņam neesot bijusi izdevība man to pateikt un ka viņš izmantojot pašreizējo gadījumu, baidīdamies, ka arī tas viņam varētu pagaist.

Man kā francūzietei Klusā nedēļa nebija tā sezona, lai mani pavedinātu grēkot. Tomēr Itālijā tieši tā ir vislielākā izdevība, jo cilvēkiem zem visādu tērpu maskām ir viegli sastapties baznīcās.

Bet vai tā nu bija Klusā nedēļa vai karnevāls, tā kā man ne prātā nenāca pieņemt šo mīlestības piedāvājumu, es to uztvēru kā sliktu joku un krietni nostrostēju nabaga Hesenes princi. Tas bija jauks cilvēks, viņš man to neņēma ļaunā un tikai nopūzdamies atbildēja:

— Varbūt vēl nav pienācis īstais brīdis. Es jums to vēlāk atgādināšu.

Tomēr visu atlikušo laiku viņš turpināja tik smagi nopūsties, ka es viņu atstāju un atgriezos mājās daudz agrāk nekā biju domājusi. Es jutos ārkārtīgi nogurusi un likos gultā, lai atpūstos līdz meses stundai, kad man un visam galmam ar lielu ceremoniālu vajadzēja ierasties katedrālē.

Bet iemigt es nespēju. Šie abi cilvēki un viņu vilinošās runas man neizgāja no prāta. Biktskrēsla noslēpumainais apmeklētājs patiesi bija princis. Tomēr, ja tas būtu bijis viņš, kā tad izskaidrot, ka viņš ar mani par to nekā nerunāja. Bet ja tas nebija viņš, kurš gan cits tas varēja būt?

Uz šiem jautājumiem es neatradu atbildi. Jāatzīstas, ka es šoreiz ilgāk pakavējos pie savas tualetes un ģērbos ar lielāku rūpību. Es gribēju izskatīties pievilcīga un redzēju, ka patiesi esmu daiļāka, nekā līdz tam laikam biju domājusi. Mans vīrs mani tik ātri bija apnicis, ka es tagad pati par sevi vairs nebēdāju.

Es izgāju kopā ar viņu un grāfieni Deverī un devos uz pili. Mums bija tas gods sekot viņu augstībām un mums tās vajadzēja uzgaidīt pēc viņu

vēlēšanās.

Jau vairākas nedēļas es nebiju rādījusies galmā. Es labi redzēju, ka Savojas hercogam, mani ieraugot, sejā pazibēja prieks. Es novērsos, jo pietvīku.

Ceremonija noritēja parastā kārtībā. Valdošais pāris jau vakar bija gājis pie bikts, tāpat arī lielākā daļa galminieku. Šai zemē grēksūdze ir daudz vieglāka nekā pie mums un par mīlas pārkāpumiem neviens sev netaisa pašpārmetumus. Gandrīz vai katrai dāmai ir vismaz viens mīļākais. Nopiet­nākās to slēpj, bet citas pat nedomā kautrēties un neuzskata to par kaut ko sliktu. Ja priesteri negribētu dot šādiem grēkiem piedošanu, baznīcas stāvētu tukšas.

Pēc tam devāmies pie hercogienes kundzes, kur bija sagatavots mielasts, un dāmas sēdās pie galda. Nekur gan nepiegriež tik lielu vērību kārtu pakāpei kā še, un par laimi nav daudz hercogu un pēru, kas tā tiranizē savus apakšniekus kā mūsējie.

Viktors Amede nesēdās. Viņš staigāja ap galdu, parunādamies ar katru dāmu. Kad bija pienākusi mana kārta, viņš man sirsnīgā un aizkustinātā balsī jautāja, vai man ar veselību ejot uz labo pusi un vai es varēšot piedalīties svētkos, ko viņš gribot sarīkot un jau drīzumā — pirms Vasar­svētkiem. Vēl hercogs piebilda, ka ja es nejustos labi, viņš tos atliktu, jo viņš nekādā ziņā nevarot pieļaut, ka manis tur trūktu un tā šie svētki pazaudētu savu skaistāko dārgumu.

Hercogam, kas bija pazīstams ar savu taupību, nebija parasts tērēties ar svētku rīkošanu. Viņš nebūtu varējis man skaidrāk pateikt, ka tie tika rīkoti manis dēļ. Es paliku domīga visu mielasta laiku, neskatoties uz to, ka centos izturēties kā parasti. Es sapīku redzēdama, ka mani neatlaidīgi novēroja un liekas priecājās par manu mulsumu. Bet tas nebija tas, ko viņš domāja. Es vienkārši meklēju līdzekļus, kā izvairīties no viņa, nekaitējot mūsu stāvoklim galmā. Es viņu labi pazinu: viņš varēja būl naidprātīgs kā visi viņa rakstura cilvēki.

Man par lielu prieku mielasts drīz beidzās, jo tuvojās vakara diev­kalpojuma laiks un vajadzēja doties uz baznīcu. Es visu laiku arvien vēl pārdomāju. Redzot pie altāra labo Ptī tēvu, man iešāvās prātā doma viņam visu izstāstīt un tūlīt. Tāpēc es to lūdzu satikt mani, tiklīdz viņš būs beidzis savus garīdznieka pienākumus. Atrunādamies ar nogurumu, es atteicos no vakariņām pie viņu augstībām un paliku savā istabā, degdama aiz nepacietības jo drīzāk izkratīt savu sirdi cienījamajam priesterim.

Viņš nelika sevi ilgi gaidīt. Nekad vēl viņam nebija gadījies dzirdēt no manis ko ļaunu, tāpēc, redzēdams manu bālu un skumju, viņš tūdaļ prasīja par iemesliem.

— Ak, manu tēv, man neliek mieru un tāpēc es gribēju ar jums to pārrunāt.

— Runājiet vien, uzticiet man droši visu, Dievs jūs dzirdēs.

Es izstāstīju viņam visu, sākot ar pirmo dienu, kad es to tiku nojautusi, tāpat arī gadījumu ar biktskrēslu un Hesenes princi.

Viņš, klusu ciezdams, mani uzklausīja. Tad viņš uzslavēja mani par sirdsskaidrību, manām bažām un ka tūdaļ esmu griezusies pie viņa, neļaudama ļaunumam iesakņoties.

— Tā kā visbīstamākais visā šai lietā ir viņa augstības mīla, tad še ir tikai viens ceļš ejams: viņam jāzina, ka viņš velti tērē laiku un viņam ir jāapskatās kur citur. Atsakieties no svētkiem.

— Ak, es nekā labāka nevēlētos, bet kā no tiem atteikties?

— Nav vajadzīga nekāda atrunāšanās: lai viņš jums tos piedāvā vēlreiz un pasakiet droši — nē.

— Bet ja nu viņš uzveļ visu vainu man un vistrakāk, ja viņš uzveļ to grāfam Deverī un iznicina viņa stāvokli un nākotni?

— Es zinu — ir grūti. Būtu jūs vecāka, tad varētu mēģināt kaut kā izlaipot, bet tik jauna persona kā jūs nevar riskēt doties briesmās. Esiet vaļsirdīga un atklāta.

— Vai man ir tiesības pazudināt manu vīru, bez ka viņš zinātu, kādi tam cēloņi?

— Sargieties, madamc, tirgoties ar pienākumiem! Grēks jau ir iedo­māties, ka grāfs Deverī uz to būtu spējīgs.

— Es to ari nedomāju. Bet ja viņš tiktu informēts, varbūt viņš atrastu kādu izeju, ko mēs neredzam.

Priesteris pakratīja galvu.

— Madame, ar vilcināšanos še var visu pazaudēt. Padomā par pielūdzēja stāvokli, par viņa varu, par viņa cienību.

— Monsieur, es mīlu savu vīru, — cs vientiesīgi atbildēju.

— Tas, madamc, ir vislabākais arguments.

Mēs vēl ilgi spriedām, apskatīdami jautājumu no visām pusēm. Gala slēdziens bija, ka vajag iznīcināt prinča ilūzijas, un ja viņš mani piespiestu šajos svētkos piedalīties, tad izstāstīt visu manai vīramātei, kura šai gadījumā būtu mans labākais aizstāvis un atbalsts.

Nākamajā dienā, pieņēmusi nopietnu izskatu, es droši sagaidīju Savojas hercogu, lai taisītu savu atvadu reveransu.

Tieši tādā brīdī, kad es biju atgājusi nostāk pie kāda loga, viņš pienāca man klāt un jautāja, vai es esot atžirgusi no tā pēkšņā savārguma, kura dēļ es vakar neesot varējusi ierasties vakariņās.

— Nē, monsieur, gluži otrādi, cs jūtos vēl sliktāk kā jebkad.

— Jums, madame, jāatspirgst līdz svētkiem, kas drīz sāksies.

— Tai laikā, monsieur, es būšu vēl slimāka.

— Kā tas, madamc, saprotams?

Viņa acīs cs redzēju ironiju un pašpaļāvīgu pārliecību par savu lietu, un tas man lika saslieties.

Es viņam neparasti vēsi atbildēju:

— Tas, monsieur, jāsaprot tā, ka es svētkus nemīlu un nedomāju tajos piedalīties.

— Bet ja mēs nogaidām, kamēr jūsu veselība to atļauj?

— Arī tādā gadījumā, monsieur, nē, un sevišķi tādā gadījumā.

— Nu, labi, madame, — viņš aizskāris teica.

Es domāju, ka esmu diezgan pateikusi un, nenogaidījusi, kamēr viņš mani atlaistu, es taisīju vispadevīgāko reveransu un aizgāju.

Šī neticamā pārdrošība runāja pārāk skaidru valodu. Kādu laiku viņš vēl palika pie loga, lai atgūtos. Viņš bija ļoti noskaities. Tad viņš atgriezās pie dāmām un, kaut arī saniknots, turpināja jokot. Šai reizei viņam pietika; viņš ar mani nerunāja un vairāk nekā nedēļu bija dusmīgs.

Šo savu noslēpumu cs netiku atklājusi manam oficiālajam biktstēvam Obetonam. Pret šo jezuītu es jutu tikai riebumu, un viņa liekulīgie paņēmieni nevarēja pakļaut mani, ne arī pamudināt uz vaļsirdību pret to.

Bieži viņš bija lūkojis izpētīt manas sirds vistumšākos kaktiņus. Bet viņš tur bija ieraudzījis tikai to, ko es viņam ļāvu redzēt. Visīpatākā veidā viņš

bija lūkojis iezagties manā uzticībā un gribēja redzēt, uz ko es esmu spējīga un kādā virzienā tam mani vadīt. Nezinu, vai viņš strādāja savas Brālības iespaida nostiprināšanas dēļ, vai arī abata Delaskalija mīlas labā. Lai kā tas arī būtu, viņš mani iepazīstināja ar galma intrigām, kuras es vēl nepazinu, jo pieņēma, ka arī es esmu tajās iejaukta, un iztaujāja mani, par cik es tajās būtu ieinteresēta. Viņš man arī stāstīja par slepenu mīlu, kas iedegas starp vienas ģimenes locekļiem.

— Tas dažreiz notiek starp brāli un māsu, brālēnu un māsīcu, tēvoci un māsasmeitu, — viņš man teica.

Redzēdams, ka šādi atklājumi manī sacēla sašutumu un riebumu, viņš negāja tālāk. Bet viņš ar sevišķu uzsvaru bija izrunājis šo: tēvocis un māsasmeita.

Viņš beidza ar to, ka ieteica man sargāt savu sirdi pret katru šādu neatļautu mīlestību.

Nelietis!

Vēlāk man nāca zināms, ka pēc šīs sarunas viņam bijusi apspriede ar abatu Delaskaliju.

Bet otra vēl svarīgāka saruna viņiem bija tai laikā, kuram pašlaik pieskaras mana stāsta pavediens.

Neskatoties uz manu klusēšanu un atturību, Obetons bija saodis hercoga aizraušanos, un viegli saprast, cik svarīgi Brālībai bija šāda noslēpuma izdibināšana.

Sākot no šā laika, es varēju kļūt visvareno jezuītu ierocis.

Tā, lūk, Obetona tēvs kļuva par Savojas hercoga sabiedroto un viņa sprediķi brīdināja manu sirdi no mīlas, kas nenākot no Dieva.

Abats Delaskalija ar savu otrās jaunības mīlu pieklājīgā kārtā tika izlikts aiz durvīm. Biktstēvs ar liekulīgu sašutumu to nokaunināja par viņa no­lūkiem. Abats saprata, ka vējš sācis pūst no kādas citas puses un apņēmās izdibināt, kādām svešām direktīvām tagad sekoja mans dvēseles gans, kuru uz mūka Luidži godavārdu viņš pats man bija izmeklējis.

Ilgāku laiku pārdomājis, viņš teica:

— Es pazaudēju dvēseles indi, bet man vēl vismaz ir citas briesmīgas indes. Nu, Obetona tēv, jūs domājat vadīt kontesīnas sirdi, tā labi, bet pirms jūs vēl paspēsit izmantot, es salauzīšu un iznīcināšu instrumentu, ko jūs domājat izlielot.

Es gan esmu pārliecināta, ka tai laikā abatam Delaskalija hercoga slepenā tieksme nebija nekāds noslēpums. Mana vīra tēvocis taču bija mazliet diplomāts un visu mūžu bija pavadījis intrigu atmosfērā, tātad viņam bija droša un pieredzējusi acs. Bet tagad atgriezīsimies pie Viktora Amedes.

Kāduvakar Pečas kundze, kas ar hercogu brīvi jokoja, tam smiedamās ievaicājās, kas esot noticis ar lieliskajiem svētkiem, ko viņš jau tik ilgi kamēr apsolījies, un vai tad nepiedzīvošot to prieku tajos piedalīties.

— Tā, madamc, nav mana vaina. Sieviete, kurai es tos piesolīju, mani atraidīja.

— Monsieur, gan jau viņa tos pieņems, ja jūs tos vēlreiz piedāvāsit. Tas būs vislabākais līdzeklis padarīt viņas sirdi mīkstu un piespiest jūs uzklausīt.

— Vai jūs tā domājat, madamc?

— Un jūs, monsieur, par to vēl šaubāties? Es domāju, ka jūs attiecībā uz dāmām esat atjautīgāks. Viņa atsakās, lai jūs to palūgtu. Jūsu cietsirdīgā tāpat ir uzvārāmā kā visas citas.

Pcčas kundze bija veca, gudra dāma, kas pazīstama galmā ar savu vaļ­sirdīgo valodu. Viņa bija reiz dzīvojusi brīvu un vaļīgu dzīvi, no kuras tā slēpa tikai tik daudz, lai nekļūtu ciniska. Viņa labprāt stāstīja par savu jaunību un attaisnoja arī citu cilvēku jaunības maldus.

Dievbijība nebija kļuvusi viņas amats, tomēr viņa tāpat lūdza Dievu un gāja baznīcā. Viņa mēdza teikt, ka Radītājs esot labāks nekā viņa ra­dījumi un ka mīla uz to esot vienīgā, kura otrā dienā nedarot galvas sāpes un kuras beigas nedzenot izmisumā. Hercogs viņu mīlēja un pie­turēja savā tuvumā.

Es drebēdama klausījos šajā sarunā. Es cerēju, ka esmu atbrīvojusies, bet nebiju. Tātad man vajadzēja atjaunot cīņu, kurai drīz vien pievienotos arī iekšējais nemiers. Es mēģināju neraizēties, un tas man izdevās diezgan labi.

Kas attiecas uz hercogu, tad viņš mani nemaz neuzlūkoja, un visuzma­nīgākais novērotājs nebūtu varējis teikt, ka viņš ne par ko citu nedomāja kā vienīgi par mani.

Divas dienas vēlāk mēs un viss galms saņēmām rīkojumu, ka viņa augstība rīkos lieliskus svētkus un ka vajag gatavoties tur ierasties un parādīt pienācīgo godu.

Stāvoklis kļuva kritisks. Es no jauna devos pie sava abata. Mēs noturējām garas apspriedes, kurās nolēmām, ka es neiešu uz šiem svētkiem, ka es atrunāšos ar savu neveselību un turēšos pretī, cik vien spēšu.

Deverī kundze man jau otrā dienā jautāja, kādu tērpu es domājot sagatavot.

— Nekādu, madamc, — es atbildēju.

— Kā nekādu? — viņa iesaucās. — Vai tad jūs gribat izturēties citādi un apkaunot visu mūsu namu?

— Nē, madamc, bet cs esmu nolēmusi neierasties nevienā ballē.

— Atļaujiet vaicāt, madamc, ko nozīmē šāda gražība?

— Es jau ilgāku laiku nejūtos vesela. Nomodā palikšana vakaros mani nogurdina un dejas zāles sakarsušais gaiss man ir kaitīgs.

— Es jūs patiesi nesaprotu. Kā? Jūs klīrējaties un gribat, lai jūs lūdz, un atļaujaties sev aizmirst, ka hercoga ielūgums ir pavēle! Es jūs brīdinu, ka mēs tam nekādā ziņā nepiekritīsim un ka jums vajadzēs nākt man līdzi bez visas šīs franču klīrības, kas še jums nekā nevar līdzēt! Vai saprotat?

— Es lūdzu piedošanu, madamc, bet es tomēr neiešu.

— Bet es jums saku, ka iesit!

— Es tomēr neiešu, — es atbildēju ar tādu noteiktību, ka šie abi pārsteigti saskatījās.

Pie šādas uzstāšanās viņi nebija pieraduši.

— Un vienīgais attaisnojums, ka jūs neiesit, būtu jūsu neveselība?

— Jā, madame.

— Jums nav nekādu citu iemeslu?

— Nē, madame, un ja ar' man tādi būtu, es par tiem zinātu klusēt.

— Tātad jūs neuzticaties mūsu diskrēcijai?

— Nē, madame, bet gan jūsu labprātībai pret mani.

Tā mēs kādu laiku cirtāmies vārds pret vārdu. Mans vīrs, kā jau parasti, neteica neko. Vai viņš ko vairāk nojauta?

Es tam neticu. Manās diskusijās ar viņa māti grāfs bija paradis palikt neitrāls, un tas bija viss.

Tuvojās stunda, kad atraitnei grāfienes kundzei vajadzēja būt pilī. Aizie­dama viņa man vēl deva pēdējo cirtienu.

— Neaizmirstiet, madame, ka jūs ieradīsities viņa augstības ballē, tāpēc ka tas ir jūsu pienākums un tāpēc ka es tā gribu.

Es neatbildēju. Kāda tam bija nozīme? Grāfs Deverī noskatījās pakaļ savai mātei, tad nevērīgi pagriezies pret mani, teica:

— Vai patiesi jūs, mana mīļā grāfien, nedomājat iet uz balli? Bet kāpēc? Kas par iedomām! Sakiet, kas jums liedz?

— Es jau teicu, monsieur, — mana veselība.

— Madamc, jūs ziedat kā roze un nevienam neiestāstīsit» ka esat slima.

— Kas man tur ko iestāstīt, ja tas tā ir.

— Tomēr parūpējaties par jūsu tualeti! Mana māte gan zinās jūs piespiest iet, kaut arī viņai vajadzētu izlūgties no viņa augstības dažus gvardus, lai jūs turp novestu.

Un apgriezies uz papēža, kā to visi tā laika jaunie sinjori bija noskatījušies no Hesenes prinča, viņš mani atstāja vienu.

Es paliku pie sava un nedarīju nekā.

Citi tomēr negulēja: drēbnieki, izšuvējas, juvelieri, zeltkaļi — visi bija kā spārnos.

Bija pirmdiena, bet svētki bija nolikti pēc nedēļas. No rīta pie manis bija ieradušās apmēram desmit dāmas un visas tās bija nākušas apvaicāties par manu tērpu.

— Manējais ir jau gandrīz vai gatavs, — es atbildēju, — bet es jūtos tik nevesela, ka laikam gan nemaz neieradīšos. Jau šovakar cs būšu spiesta izpalikt Karaliskās kundzes pulciņa.

Mani žēloja un vairāk vai mazāk sirsnīgi izteica savu līdzjūtību. Nu cits citam zināja stāstīt, ka es esot slima, ka es nemaz neicradīšoties galmā, un tas viss gāja tik ātri, ka to jau pārrunāja pulciņā un hercogs to dzirdēja tāpat kā visi citi.

Marķīze Peča, kas visu vēroja, uzminēja šīs lielas kopsakarību. Viņa aizvilka Viktoru Amedi kādā zāles stūrī un lūkoja izdabūt no viņa atzīšanos, savedējas loma bija viņas dabā. Bez tam itālietes tik augstu vērtē mīlu, ka pazaudējušas to, viņas tikai par lo vien domā, kā atgūt arī priekš citiem.

Princis nekā neteica, tikai pasmaidīja. Vairāk viņai arī nevajadzēja.

— Monsieur, — viņa teica, — ja vēlaties, turpināsim mūsu apspriedi. Dāma, kura atsakās no svētkiem, neskatoties uz visu, tomēr varētu iespītēties. Vai jūs zināt, ko tad dara?

— Nē, madame, pamāciet mani! Man patīk mācīties.

— Viņa pat nedomās gatavoties un slēpsies jau astoņas dienas pirms svētkiem. Viņa teiks, ka ir pie miršanas līdz pat tam brīdim, kad jādodas ceļā un kad vienīgi vēl sirsnīgs lūgums to varētu uzvarēt. Bet nu nekas nav gatavs: ne tērps, ne rotas — tātad jāpaliek vien mājās. Še ir tikai viens līdzeklis.

— Bet sakiet, marķīzes kundze, kāds? Es gaidu nu jau divas stundas.

— Lūk, monsieur, tas ir pavisam viegli: ir taču katrai vai nu māsa, vai māte, vai kāda draudzene, ko pārliecināt, ka balle bez šīs daiļavas nemaz nav iedomājama, ka viņai tajā jāierodas. Tad, viņai nezinot, liek pagatavot krāšņu balles tērpu. Viņas mērs šuvējām jau ir zināms, un, lūk, divas stundas pirms balles sākuma viņai to aizsūta kā dāvanu no princeses. Nu vairs nelīdz nekāda atrunāšanās — vai mirst, vai dzīvo — ir jāiet.

— Šis padoms, marķīzes kundze, ir labs.

— Es, monsieur, citādus arī nedodu.

Un tas viss tā notika vārdu pa vārdam. Hercogienes kundze divas stundas pirms balles sākuma atsūtīja vienu no saviem pāžiem un trīs haidukus ar lielu kārbu, kurā uz vates pasegas gulēja svārki un debcsszila šlepe ar lielisku pērļu virkni, arī mežģīnes bija pērļu piebārstītas.

Tas bija visskaistākais un krāšņākais tērps, kādu vien var redzēt.

Mana vīramāte par šādu dāvanu palika bez valodas, tad viņa man savā griezīgā balsī uzsauca:

— Es ceru, madamc, ka tagad jūs uz balli iesit!