Kaislību princese

II

Esmu dzimusi 1670. gada 18.septembrī, tanī pašā gadā, kad Debosī^ kuru savā bērnībā vēl tiku redzējusi, izkliedza šo lielo kliedzienu: „Kundze krīt! Kundze ir mirusi!"

Tātad pašreiz, tas ir, 1734. gada 8.oktobrī, kad es sāku rakstīt savus memuārus, es esmu pilnus sešdesmit četrus gadus veca.

Mans tēvs, Deluinas hercogs, Ludviķa XIII mīlulis un drausmīgās Dekončinī traģēdijas līdzdalībnieks, bija Deluinas hercoga un Marijas Dero- hanas dēls. Marija Derohana bija vairāk pazīstama ar hercogienes Dešev- rēzas vārdu, kuru tā bija mantojusi no sava otrā vīra. Mazāk viņu pazina kā Deluinas hercogieni vai Konnetabla kundzi, kā to mēdza saukt pēc viņas pirmā vira. Brāļu manam tēvam nebija, bet gan viena dvīņu māsa, Deševrēzas jaunkundze, kuru Frondas laikos kļuva pazīstama ar saviem mīlas sakariem ar koadjutoru, kas vēlāk kļuva par slaveno un darbīgo kardinālu Derecu.

Tā kā es nebūt negribu stāstīt kaut ko sliktu par savu ģimeni, tad, es ceru, neviens arī negaida, ka es atstāstīšu manas krustmātes skandalozās dēkas. Par tām runā tā laika memuāri.

Vai nu uzskatīdama meitu par savu sāncensi, vai vienkārši mātes mīlas trūkuma dēļ, mana vecmāmiņa, Deluinas un Deševrēzas hercogiene, ar visu maigumu pieķērās manam tēvam, kuram tā atdeva sava otrā vīra hercogisti, kaut gan viņam uz to nebija nekādu tiesību. Kas attiecas uz mūsu ģimeni, tad mēs nebūt nedomājām kaut ko samelot par tās pirmsākumiem, jo mēs it labi zinām, ka Dalbēru ciltskoks nesniedzas tālāk atpakaļ, kā karaļa Ludviķa XIII labvēlība, kuru mans vectēvs bija ieguvis kā veikls medību žagatu dresētājs, ar kurām tad jaunais karalis Luvras dārzos medīja mazos putniņus.

Tātad manam tēvam, neskaitot materiālos labumus, kas nebija mazāki, tika parādīts liels gods ar to, ka viņš varēja saradoties ar Lotringijas namu, kaut arī tik attālā pakāpē. Lai labāk nostiprinātu viņa stāvokli, vecmāmiņa piespieda to apprecēt viņas pusmāsu, hercoga Monbazona meitu,' kuras māte, slavenā Monbazonas hercogiene, bija pazīstama ar savām ķildān ar Longevilas kundzi un kuras noslēpumainā nāve bija par iemeslu tam, ka Deransē no vienkārša un vieglprātīga abata kļuva par trapistu mūku.

Tagad jūs redzat, no kurienes es esmu cēlusies un ka abi mani senči, tāpat kā Korneja Sido, ir iesākuši ar kādu meistarstiķi, ko atbalstīja mūsu cilts sieviešu spožās politiskās spējas. Tātad mani nebūtu daudz ko pelt. Ja es esmu gājusi pa to pašu ceļu, tad es esmu tikai sekojusi viņu iemītām pēdām, un bez tam tajos laikos šo ceļu gāja tik daudzas, ka tas jau stipri vien līdzinājās lielceļam.

Mana māte, par spīti šādai radniecībai, turpretī bija īsta svētā un cienījama sieviete. Tas pats un pat vēl vairāk sakāms par manu tēvu/kam piemita visi tie tikumi, kuru trūka mūsu senču lielākajai daļai. Šīs dubultotās stingrās tikumības sekas bija uzticīga laulības kopdzīve, kas deva lielu pulku bērnu. Tos uzaudzināja pēc stingriem principiem, kas varbūt liktos smieklīgi mūsdienās, bet kuri, tīri negaidot, bija ļoti modē favorītes Mente- nonas valdīšanas laikā. Mans tēvs un māte gan šinī ziņā nesekoja modei, bet vienīgi pašu dabīgai dziņai uz visu labu.

Ja nu arī nevarētu teikt, ka pats karalis šīnī ziņā būtu bijis citiem par paraugu, tomēr ap manu dzimšanas laiku viņš jau sāka sekot šim reforma­toriskajam virzienam, ieceldams par monsiņjora palīgiem stingrus prelātus un mācītus dievvārdniekus.

Mans tēvs nebija visai bagāts, un tā kā viņš negribēja savus bērnus, nerēķinoties ar viņu tieksmēm, novietot baznīcas paspārnē, viņš cerēja, ka vislabāk nodrošinātu mūs ar mūsu stāvoklim atbilstošām precībām, kaut gan mūsu ģimenes mazturības dēļ pret to varēja rasties dibināti iebildumi. Mēs bijām skaistas, sevišķi es, un ļaudis teica, ka es esot daiļāka par maņām māsām. Mūsu draugi centās pierādīt, ka šis daiļums, tikums un sakari esot jau pietiekami liels pūrs un, tā kā mēs esam nabagas, tad, kaut arī mūsu nabadzība būtu vēl lielāka, mēs varam pretendēt uz visu.

Un tā, lūk, gadījās, ka ap to laiku, kad es paliku trīspadsmit gadus veca, kāds manas mātes radinieks sevišķā uzdevumā tika sūtīts uz Savoju. Kārtodams savas darīšanas, viņš iepazinās ar grāfieni Deverī un viņas dēlu un viņam radās izdevība pastāstīt par mani. Nezinu, kā tas gadījās, bet viņš manu niecīgo personu bija aprakstījis tik gleznaini, ka grāfs par to bija sajūsmināts un, lūk, šim abatam Deleonam ienāca prātā lieliska ideja — līdz ar savu diplomātisko misiju nokārtot arī manas laulības. Grāfiene Deverī bija Savojas hercogienes galma dāma un atraitne, kurai bija liels iespaids galmā. Viņa un tās dēls bija bagāti mantā un godā. Šī partija tiešām bija laba: maniem vecākiem tika iesniegti attiecīgi priekšlikumi, ko abi arī pieņēma, kas attiecas uz mani, ar kuru neviens neuzskatīja par vajadzīgu aprunāties, tad kādā jaukā dienā man tikai lika parūpēties par manu līgavas tērpu un sagatavoties aizbraukšanai. Nevienam nenāca ne prātā parādīt man lielāku uzmanību un saudzību.

Es līdz šīm vēl nekad nebiju domājusi par precēšanos un pirmās bēdas, ko man sagādāja vistuvākajā laikā sagaidāmā pārmaiņa manos dzīves apstākļos, bija sekojošās: man bija lelle, gandrīz vai manā augumā, un tā kā es biju paradusi ģērbt viņu tādās pašās drēbēs, kā bija man, es noteikti pieprasīju, lai viņai sagatavo tādu pašu pūru kā man, bet manam tēvam tas nozīmēja tikpat daudz, kā izdot vēl vienu meitu pie vīra. Tā kā mēs nebijām diezgan bagāti, lai darītu šādas muļķības, mans tēvs izbeidza manas bērnišķības ar svinīgu — „Es to negribu!"

Patiesību sakot, manam tēvam vajadzēja būt tik prātīgam un nepiekrist tam, ka mani izprecina tik jaunu un it īpaši tam, ka mani aizved tik tālu.

Mani un manu māsu priekšstati un bijās par laulības dzīves svešatni līdz šim nesniedzās tālāk par provinci, kaut kādu pili vai attālāku novadu ar kārtējiem ceļojumiem uz galmu, kas notika ik pāris gadu kalpoņu, kapelāna un staļmeistara pavadībā. Jau tas bija diezgan smags pārbaudījums. Bet ārzemes, Sāvoja man likās kā priekšlaicīga šķīstīšanās uguns un, jāatzīstas, es pat nenojautu, kas mani gaida.

Es pat mēģināju izteikt savas domas par šīm laulībām, labi zinādama, ka maniem iebildumiem nebūs nekādu panākumu.

Es tikai klusībā raudāju kopā ar manu guvernanti Babeti, kura negribēja no manis šķirties un kuru es visur esmu ņēmusi līdzi. Mani vecāki tam labprāt piekrita un tas bija man patīkami, jo labā meiča bieži ir rūpējusies par mani un bijusi mana mierinātāja un, kā tas turpmāk būs redzams, viņai jāpateicas par manu dzīvību.

Man parādīja grāfa Deverī portretu: viņš bija vēl jauns, labi noaudzis, skaists no sejas un bija atrakstījis man vēstuli, kurā bija lasāma vēlēšanās man patikt. Mana guvernante man aizrādīja, ka to visu vajagot ņemt vērā un tik daudz nebēdāties. Un tā, lūk, mana guvernante, kurai liekas bija vairāk pieredzes nekā man, un es katru vakaru pētījām šo laipno seju, kuru man bija lemts vēlāk tik ļoti iemīlēt un tik ļoti nožēlot visu manu mūžu. Varbūt maz būs to, kas tam noticēs, bet tā tas ir.

Deverī un mani vecāki, izņemot vienīgi to punktu par manas lelles pūru, izrādījās ļoti devīgi pret mani. Mana māte man uzdāvāja lielisku venēciešu mežģīņu garnitūru, kuru viņa bija mantojusi no savas mātes un kurā bija izveidots mūsu dzimtas ģerbonis. Šī garnitūra tika uzskatīta par skaistāko, kas sen jau nav pārspēta.

Deverī man atsūtīja savas ģimenes lieliskos dārgakmeņus, kas mani gluži apžilbināja. Skatoties te uz rotām, te uz portretu, es secināju, ka rotas ir lieliskas un mans līgavainis vēl skaistāks. Tai pašā vakarā pie manis uznāca māsas, izņēma dimantus no kārbiņām un mani izrotāja. Es biju gluži vai satriekta, bet tai pašā laikā tik lepna, ka jutos par veselu galvu lielāka.

— Ak, mīļā 2anna, — iesaucās jaunākā māsa, — tu nu esi izgreznota kā karaliene un, tici man, reiz tu tāda arī būsi.

No tā laika es bieži esmu pārdomājusi par šiem vārdiem, kuros bija kaut kas pravietisks. Patiesi, es esmu bijusi pseidokaraliene.

Deverī ieradās laulības noslēgšanas priekšvakarā un ar skaistu dāvanu pieteica manam tēvam savu ierašanos. Māte lika man ieiet pie viņas, un vēl šodien es atceros viņas vārdus, it kā tie būtu teikti vakar.

— Mana meita, — viņa sacīja, — sagatavojieties saņemt šovakar grāfu Deverī kā jūsu nākamo laulāto draugu. Mēs esam pieņēmuši viņa bildinā­jumu nevien tāpēc, ka viņš ir bagāts un no labas dzimtas, bet ari tāpēc, ka viņš ir godigs, dievbijīgs, inteliģents cilvēks un spēs jūs darīt laimīgu, ja vien jūs pati mācēsit tāda būt. Viņa mātes personā jūs atradīsit daudz vairāk cildenuma nekā jūsu mātē un tikpat daudz patiesa, apgarota maiguma. Izpildiet jūsu pienākumus pret viņu un pret savu laulāto draugu un esiet vispadevīgākā kalpone Savojas namam, kas pār jums valda! Šie valdnieki ir lieli valdnieki, kas seko tūdaļ aiz karaļa. Aizmirstiet, ka jūs esat francūziete un iemīliet savu jauno tēviju tāpat kā to, kurā jūs esat dzimusi. Bez šaubām, paies ilgs laiks, kamēr mēs atkal redzēsimies. Neaizmirstiet nekad to audzināšanu, kāda jums ir tikusi dota un nelieciet mums nekad nožēlot to mīlestību, ko mēs jums parādām. Mūsu novēlējumi un svētība sekos meitai, kuru mums tagad vajag zaudēt, bet vislabākais laimes novēlējums ir tas, lai jūs nekad vairs neatgrieztos.

Klausoties šos vārdus, man uznāca liela vēlēšanās raudāt, tomēr es noturējos. Mana māte, kas pilnīgi valdīja par sevi, man likās tik nosvērta un mierīga, ka es neticu, vai viņa pat bija aizkustināta, un manas asaras sastinga acīs.

— Tagad, mana meita, ejiet, — viņa nobeigdama piebilda, — un lieciet sevi izrotāt, kā tas piederās! Kad pienāks laiks, jums tas tiks paziņots.

Es atgriezos savās istabās, kur manas māsas ar * nepacietību mani jau gaidīja, lai uzzinātu no manis, kāda veida runas tiek turētas jaunai meitenei par laulības pienākumiem. Lai pakavētu sev laiku, tās bija ietērpušas manu lielo lelli viņas skaistākajā tērpā un iztotājušas to ar maniem dimantiem. Lellei bija mana frizūra, manas mežģīnes un tā stāvēja taisni nostādīta kāda liela karaļa Ludviķa XIII portreta priekšā. Nabaga lelle! Nabaga Žakelīna! Cik lepna viņa izskatījās un kā viņa tika mīlēta! Bavārijas Žakelīna, par kuru reiz lasījām skaistu stāstu. Un tas ir viss!

Redzot lelli manā veidā un izskatā, tās asaras, ko mana māte bija aizbaidījusi atpakaļ manos sirds dziļumos, sāka plūst man pār vaigiem, un tā kā es elsās biju cieši apskāvusi Žakelīnu, tās slapināja arī lelles seju. Lomas bija mainījušas: es tagad biju māte un Žakelīna — meita.

— Ak, mana dārgā, mana labā Žakelīna, — es šņukstēju, — vai mums tiešām jāšķiras?

Kāpēc mana māte ar mani tā nerunāja? Tas varbūt nebūtu bijis tik prātīgi darīts, bet, kā man šķiet, tomēr vairāk atbilstu mātes jūtām.

Māsas, redzēdamas mani raudot, apkampa mani un raudāja līdzi.

— Nē, māsiņ, — augstprātīgi iesaucās vecākā, — tā kā jūs no mums šķiraties, tad Žakelīna turpmāk piederēs tikai jums vienai.

Še es gribu paskaidrot manis pasvītroto adverbu «augstprātīgi".

Žakelīna skaitījās mans «nedalāmais" īpašums, kā, piemēram, izteicās intendants Dedampjē par kādu zemes gabaliņu, kas piederēja mums un kas nezin kādā veidā bija kļuvis par viņa triju dēlu īpašumu.

— Jums Žakelīna piederēs pavisam, mēs jums to atdodam.

— Ak, — es ieteicos, — tad man vismaz uzreiz nebūs jazaudē viss.

— Bet jums taču būs jūsu vīrs, - ķlvigi atcirta mana otrā māsa, — un mums tāda nav. Virs, kas dod šādus dimantus, ir vairāk vērts nekā Žakelīna, kura nekad neko nedos, bet, gluži otrādi, kurai vienmēr vēl šis un tas ir jādod.

Abi pasvītrotie apstākļa vārdi uzskatāmi raksturo manas abas māsas.